Ievērojamajam ornitologam un Latvijas Ornitoloģiskās centrāles dibinātājam Nikolajam fon Tranzē – 130

Ruslans Matrozis

N. fon Tranzē Helsinku kongresā, 1958. g.

N. Tranzē 10. Starptautiskajā ornitoloģijas kongresā Helsinkos, 1958. g.

Viens no pirmās Latvijas ievērojamākajiem ornitologiem, putnu izziņas un aizsardzības popularizētājiem bija talantīgs Latvijas Universitātes pasniedzējs, baltvācu dižciltīgais Nikolajs fon Tranzē (Nikolai Heinrich von Transehe). Viņa paaudzei liktenis dāvāja ļoti nelabvēlīgu dzīves periodu, kura laikā notika gan revolūcija, gan abi postošākie pasaules kari, kā rezultātā – vairāki ģeopolitiski pārkārtojumi Eiropas kartē un miljoniem salauztu likteņu.

Fon Tranzē-Rozeneku (von Transehe-Roseneck) dzimta piederēja pie dižciltīgajiem baltvāciešiem, kuri apdzīvoja Latvijas teritoriju periodā no 16. līdz 20. gs. Pirmais dzimtas pārstāvis Tīss Tranzē Nīderlandes protestantu vajāšanas laikā pārcēlās uz Livoniju, kur arī 1558. g. nomira. Viņa dēls Gerhards Tranzē kalpoja par luterāņu mācītāju Gramzdā un Skrundā. Turpmākajos gadsimtos dzimtas pārstāvji kalpoja gan Zviedrijas kara dienestā, gan par mācītājiem. Par aktīvajiem sabiedriskās darbības sasniegumiem Valērijs Tranzē 1683. gadā tika iekļauts Zviedrijas dižciltīgo sarakstā. Viņa dēls Gerhards paplašināja dzimtas īpašumu Vidzemē, bet viņa mazdēls spēja to saglabāt pēc Vidzemes inkorporācijas Krievijas impērijā. Šīs dzimtas Livonijas atzaram 20. gadsimta sākumā piederēja 19 muižas.

1860. gadā N. fon Tranzē tēvs Viktors fon Tranzē (Nikolai Viktor von Transehe, 1842–1919), sasniedzot 18 gadu vecumu, no sava tēva Vidzemes landrāta Nikolaja fon Tranzē (Nicolaus Johann von Transehe, 1779–1858) mantoja Jaunvāles (Neu-Sackenhof) un Jaunbrenguļu (Neu-Wrangelshof) muižas netālu no Valmieras. Ar pirmo sievu Agnesi (Agnes Karoline von Transehe, dzimusi von Vegesack, 1848–1875) V. fon Tranzē piedzima dēls un meita, bet ar otro sievu Elīzi (Elise von Transehe, dzimusi Weiss, 1861–1941) divi dēli: Nikolajs (19./31.07.1886.) un Heinrihs (1888–?). Papildus muižu saimnieciskajiem darījumiem N. fon Tranzē tēvs vairāk nekā 40 gadus kalpoja par baznīcas priekšnieku Trikātā, kuras draudzē ietilpa minētās muižas.

Nikolaja fon Tranzē (turpmāk – N. Tranzē, bet vairākās publikācijās lietots arī Tranzējs) dzīves gājumu mēs varētu hronoloģiski sadalīt piecos posmos, kuri atbilst tālaika politiskajiem un ekonomiskajiem periodiem.

 

Studijas, putni, ekspedīcija

Kā jau baltvācu dižciltīgo atvase Krievijas impērijas rietumu provincēs 19. un 20. gs. mijā Nikolajs bija pavadījis samērā bezrūpīgu bērnību. Kā pats rakstīja autobiogrāfijā[1]: “Tur, Brenguļos, Abulas un Gaujas malā izaugu. Jau kopš bērnības gadiem es labprāt staigāju pa mežiem un purviem, vērojot dabas dzīvi, sevišķi putnus.” Pirmās stundas pamata priekšmetos viņam sniedza mājskolotāji, bet piecus gadus (pilnu kursu) viņš mācījās 1. Rīgas pilsētas ģimnāzijā (1901–1906). Par brīvā laika pavadīšanu viņš rakstīja: “Skolas brīvlaikā baudīju dzīvi uz laukiem, nodevos medīšanai, jāšanai, zivju “dūkurēšanai” un citiem priekiem, ko tanīs gados pilnā mērā varēja baudīt. Labprāt apmeklēju pagasta saimniekus: sirmie vīri man daudz ko varēja pastāstīt par manu vectēvu un pat par tā tēvu, par laucinieku dzīvi vecajos laikos. Tomēr labākie draugi man bija mežsargi, starp tiem pirmajā vietā mināms Daliņš, pazīstamā soļotāja tēvs.”

Sekoja studijas Tērbatas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (1906–1909), kur par pasniedzējiem strādāja zooloģijas profesors Jūliuss fon Kennels (1854–1939) un botānikas profesors/botāniskā dārza direktors Nikolajs Kuzņecovs (1864–1932), kas aktīvi pētīja Kaukāza floru, regulāri publicējot zinātniskus pārskatus.

Tērbatas Universitātes studentu korporācijas “Corporation Livonia Dorpat” studenti. Apakšējā rindā 4. no kreisās puses – N. Tranzē, 1906. g.

Tērbatas Universitātes studentu korporācijas “Corporation Livonia Dorpat” studenti. Apakšējā rindā 4. no kreisās puses – N. Tranzē, 1906. g.

Vislielāko ietekmi uz jaunā pētnieka interešu attīstību atstāja aizrautīgs kolekcionārs un putnu pētnieks barons Haralds fon Loudons (Harald von Loudon, 1876–1959). N. Tranzē rakstīja: “Kaimiņos dzīvoja Lizdēnu muižas īpašnieks barons Loudons, ievērojamais ornitologs, Pēterpils akadēmijas loceklis. Es ar viņu sastapos Brenguļos un citur, viesībās un medībās: viņš manī modināja dziļo interesi par putniem, arī labprāt deva pamācību un aizrādījumus. Es bieži ciemoju Lizdēnos, aplūkojot viņa bagātās kolekcijas, kas saturēja apm. 12000 putnu ādiņu.” Sakarā ar izrādīto interesi par putnu pasauli barons viņu paņēma līdzi savā ceturtajā ornitoloģiskajā ekspedīcijā uz Kaukāzu un Vidusāziju 1908. gada sākumā. Tas varēja būt neaizmirstams piedzīvojums, kas atstāja paliekošu iespaidu. Sākot ar nākamā gada rudens semestri, N. Tranzē uzsāka studijas Leipcigas Universitātē, kur bija mācījies arī viņa tēvs. Pēc trīs ar pusi gadiem (1913. gada maijā) aizstāvot disertāciju par temperatūras ietekmi uz Daphnia magna adaptācijas reakcijām, ieguva doktora grādu filozofijā. Ar Leipcigas laikiem ir saistīts vēl viens interesants stāsts, kurš tika publicēts žurnālā “Nedēļa” (Nr. 46, 1923), proti – N. Tranzē no Tīreļa purva (pie Valkas) uz Leipcigas zoodārzu nogādāja… kraukli.

Vajadzētu pieminēt vēl vienu svarīgu notikumu: 1910. gada maijā Berlīnē notika 5. Starptautiskais ornitoloģijas kongress, kuru, students būdams, apmeklēja arī N. Tranzē. Pēc viņa vārdiem, šajā kongresā viņam atklājās šīs zinātnes plašais darbalauks, kā arī bija lieliska iespēja klātienē iepazīties ar ievērojamiem Eiropas ornitologiem.

 

No universitātes sola karā

Pirmā pasaules kara (1914–1918) un Atbrīvošanas cīņu laikā (1918–1920) N. Tranzē bija iesaistīts kara dienestā. Jau 1914. gada jūnijā viņš pieteicās dienestam 16. Tveras dragūnu pulkā Kaukāzā, bet acu slimības dēļ tika atvaļināts un gadu nodzīvoja Brenguļos. Ap 1916. gadu tika iesaukts Krievijas Sarkanā Krusta dienestā, dienējot Baltkrievijā un Rumānijā, bet 1918. gada aprīļa beigās, pēc paša vārdiem, kā bēglis atgriezās dzimtenē un apmetas Jaunvāles muižā. Atbrīvošanas cīņu periodā dienēja vāciskajā Baltiešu zemessargu formācijā (Baltijas landesvērā)[2]. Par piedalīšanos cīņās viņam tika piešķirta goda zīme. Karš atnesa arī nelaimi – N. Tranzē tēvu apcietināja lielinieki, kuri, 1919. gadā maijā atkāpjoties, Rīgas Centrālcietumā nošāva daudzus vācu baronus un mācītājus, tai skaitā arī Viktoru fon Tranzē. Nemieru periodā abas muižas tika izlaupītas, piemēram, 1919. gadā lielinieki no Jaunbrenguļu muižas izveda bibliotēku (ap 800 grāmatu). N. Tranzē vēlāk rakstīja, ka visas viņa skolas laika dienasgrāmatas ir zudušas.

 

Darbība Latvijas Universitātē

Agrārās reformas laikā N. Tranzē zaudēja īpašumus un iedzīvi, taču 1920. gada martā viņš tika pieņemts darbā par Zooloģijas katedras asistentu nesen dibinātajā Latvijas Universitātē, kas nodrošināja viņam dienesta dzīvokli Antonijas ielā. Sākās trešais un aktīvākais N. Tranzē dzīves periods. Tā kā putni bija viņa sirdslieta, ar savu prasmi stāstīt un iedvesmot citus viņš sāka pulcēt sev apkārt cilvēkus ar līdzīgām interesēm. Jāatzīmē, ka viņš labi runāja vācu, latviešu un krievu valodā. Gan darbā, gan ārpus tiešajiem darba pienākumiem studentiem, skolotājiem, mežkopjiem un citiem interesentiem lasīja lekcijas par putniem, dzīvniekiem un medniecību, regulāri devās ekskursijās pa Rīgu un tās apkārtni, vēroja un medīja putnus, piepelnījās, izbāžot putnus un tādējādi papildinot Latvijas Universitātes Sistemātiskās zooloģijas institūta muzeja kolekciju. Lekcijās par Latvijas putniem N. Tranzē ar reti izkoptu māku atdarināja putnu dziesmas to identificēšanai. Vajadzētu atzīmēt vēl vienu svarīgu darbu – viņš sazinājās ar savu skolotāju baronu Haraldu fon Loudonu, kas tolaik jau dzīvoja emigrācijā Berlīnē. Pārrunu rezultātā 1922. gada 5. jūlijā barons pārdeva muzejam daļu savas putnu kolekcijas – 444 ādiņas no 161 Baltijas reģiona sugas. Cik zināms, šīs barona Loudona apjomīgās Palearktikas putnu kolekcijas, kurā bija ap 12 000 putnu ādiņu, liktenis bija nelabvēlīgs. 1939. gadā kolekcija no Rīgas tika pārvietota uz Austrumprūsiju, kur kara beigās “pazuda” – domājams, tā tika iznīcināta kara darbības rezultātā. Līdz mūsdienām vairākos Eiropas un ASV muzejos saglabājušās ap 1000 putnu ādiņu, kuras Loudons bija apmainījis vai pārdevis, bet lielākā to daļa mūsdienās glabājas Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejā.

N. Tranzē gredzeno putnu, 20. gs. 20. gadi.

N. Tranzē gredzeno putnu, 20. gs. 20. gadi.

Strādājot Latvijas Universitātē, vasaras brīvlaikus N. Tranzē izmantoja visai aktīvi. 1922. gadā viņš papildināja zināšanas Vācijā (Svinemindē un Ebersvaldē), bet rudenī mežkopības studentiem uzsāka lasīt lekcijas ornitoloģijā un mammaloģijā. Sākot ar 1923. gadu, regulāri publicēja rakstus par putniem un citiem dzīvniekiem latviešu un vācu valodā, aicinot sniegt ziņas par putnu atlidošanas datumiem un retiem putniem. 1923. gadā laiku no 18. augusta līdz 18. septembrim pavadīja slavenajā Helgolandes Putnu stacijā Vācijā, kuru vadīja viņa studiju biedrs Dr. Hugo Veigolds (Hugo Weigold, 1886–1973). Šajā stacijā jau kopš 1910. gada tika organizēta stacionāra migrējošo putnu skaitīšana un masveida gredzenošana. Tieši Veigolds bija tas, kurš ieteica organizēt putnu gredzenošanu Latvijā. Tolaik stacionārā uzturējās arī somu putnu pētnieks Ivars Hortlings (Ivar Johannes Hortling, 1876–1946), Somijas Ornitoloģijas biedrības dibinātājs 1924. gadā.

Pirmie Zooloģijas katedras vadītāji bija ihtiologs Guido Šneiders (Guido Schneider, 1866–1948) un norvēģu izcelsmes entomologs Embriks Strands (Embrik Strand, 1876–1947), kurš no 1923. gada strādāja par zooloģijas profesoru Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, līdztekus pildīja arī Sistemātiskās zooloģijas institūta direktora pienākumus un ir uzskatāms par vienu no zooloģijas pamatlicējiem Latvijā. Otrā pasaules kara laikā viņš nolēma palikt Latvijā; miris 1947. gadā, apbedīts Rīgas Meža kapos.

Tolaik pasniedzēji lasīja lekcijas gan latviski, gan arī vāciski un krieviski. Pēc laikabiedru atmiņām, N. Tranzē runāja diezgan labā latviešu valodā pretstatā citiem sveštautību mācībspēkiem. Viņš bija labs sakarnieks starp latviešu studentiem un profesoru E. Strandu, kurš lasīja lekcijas un eksaminēja vācu valodā ar norvēģu akcentu, ko studentiem bija grūti saprast.

Viens no svarīgākajiem organizatoriskajiem N. Tranzē veikumiem bija Latvijas Ornitoloģiskās centrāles (turpmāk – LOC) dibināšana LU Sistemātiskās zooloģijas institūta paspārnē 1925. gadā. Faktiski tā bija sabiedriska organizācija, kas dibināta ar mērķi apvienot visus interesentus putnu gredzenošanas, fenoloģijas, faunistikas un citas ar putnu uzskaitēm saistītas informācijas uzkrāšanā. Daudzus gadus centrāles darbību finansiāli atbalstīja Latvijas Kultūras fonds un Zemkopības ministrijas Mežu departaments, un tas ļāva pasūtīt putnu gredzenošanai paredzētos alumīnija gredzenus ar pašmāju adresi “Ornithol. Centrale Riga”, uzturēt informācijas apmaiņu ar līdzdalībniekiem, publicēt pārskatus par LOC darbības rezultātiem (1939, 1940) u. c.

N. Tranzē vairakkārt vēroja putnus arī mūsdienu Igaunijas teritorijā. 1925. gada pavasarī viņš apmeklēja Tērbatas Universitātes muzeju, kur ar ornitologu Mihaelu Harmsu (Michael Härms, 1878–1941) pārrunāja aktuālākos ornitoloģijas jautājumus, bet vasarā viņi abi veica putnu novērojumus Sāmsalā un tās apkārtnē. Vēlākajos gados N. Tranzē vairākas reizes apceļoja arī Roņu salu.

Ķīšezers. Melnkakla gārgale. Foto: N. Tranzē, 1927. g.

Ķīšezers. Melnkakla gārgale. Foto: N. Tranzē, 1927. g.

Par sasniegumiem pašmāju putnu pētīšanā un popularizēšanā Latvijas Universitāte komandēja N. Tranzē uz 6. Starptautisko ornitoloģijas kongresu 1926. gada maijā Kopenhāgenā, kur viņš vadošajiem Eiropas pētniekiem prezentēja informāciju par LOC izveidošanu un pirmos darbības rezultātus. Nākamajos gados viņš kā vienīgais Latvijas pārstāvis  regulāri apmeklēja arī citus kongresus (1930. g. Amsterdamā, 1934. g. Oksfordā, 1938. g. Ruānā). 1928. gadā N. Tranzē  ievēlēja par korespondētājlocekli Leipcigas Ornitoloģijas biedrībā.

Sadarbībā ar aizrautīgu putnu vērotāju (pēc profesijas – agronomu) Aleksandru Grossi (Alexander Grosse, 1883–1966) 1929. gadā tika sagatavots svarīgs pārskats par mugurkaulnieku faunu Baltijas reģionā, kuru Rīgas Dabas pētnieku biedrība (turpmāk – RDPB) publicēja vācu un latviešu valodā. Starp citu, šis bija viens no retajiem gadījumiem, kad vāciskā biedrība publicēja pārskatus latviešu valodā (latviski nodrukāti 150 eks.)! Latvijas Universitātes padome ievēroja N. Tranzē profesionālo izaugsmi un 1930. gada martā ievēlēja viņu par privātdocentu.

1931. gadā četrdesmit piecu gadu vecumā viņš apprecējis poļu izcelsmes Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes studenti Elizabeti Beinaroviču (Elisabeth Beynarowicz, 1898–1988). Vācu dižciltīgā sabiedrība visai negatīvi vērtēja šo laulību, kas bija pretrunā ar pastāvošo tradīciju dižciltīgiem dzimtas turpināšanai izvēlēties dižciltīgos. Elizabete strādāja par skolotāju, labi runāja latviski, vairākus gadus brīvprātīgi palīdzēja kārtot LOC arhīvu, un tieši šajā kopīgajā darbā parādījušās dziļākas jūtas. Laulībā piedzima divas meitas: Dagmāra (1934) un Ira (1938).

Sākot no 1934. gada, vasaras brīvlaikos par savu atpūtas vietu N. Tranzē ģimene izvēlējās “Dievkociņu” mājas pie Engures ezera. Nākamajās sešās vasarās, putnu ligzdošanas laikā regulāri uzturoties šajā ezerā un tuvākajā piekrastes reģionā, N. Tranzē veica putnu uzskaites, gredzenoja un fotografēja. Publikācijās putnu vērotājiem un medniekiem viņš “atklājis” Engures ezeru kā ūdensputniem bagātu ūdenskrātuvi un pirmais 1935. gadā pierādījis paugurknābja gulbju ligzdošanu Latvijas teritorijā. Zināmā mērā pateicoties N. Tranzē publicētajai informācijai par ezera putnu faunu, jau 20. gs. 50. gadu otrajā pusē Engures ezers tika izvēlēts par stacionāru pētījumu vietu pašmāju ornitologiem.

1935. gads bija atskaites punkts, jo LOC atzīmēja darbības desmito gadadienu. Šajā periodā centrāles brīvprātīgie dalībnieki apgredzenoja gandrīz 35 000 putnu, bet kopējais kontrolēto putnu skaits sasniedza 825 putnus (jeb 2,4 % no visiem apgredzenotajiem). No citiem LOC īstenotajiem pasākumiem īpaši vajadzētu atzīmēt 1934. gadā notikušo 1. starptautisku ligzdojošo balto stārķu uzskaiti. 1935. g. par sasniegumiem ornitoloģijā N. Tranzē tika ievēlēts par Ungārijas Karaliskās ornitoloģijas biedrības korespondētājlocekli, bet oktobrī apmeklēja slavenu vācu ornitoloģisko stacionāru – Rositenes staciju Austrumprūsijā.

1936. gadā tika publicēts viens no svarīgākajiem darbiem pašmāju putnu pētīšanā – sadarbībā ar ārstu Dr. Reini Sinātu (1910–1964) izdota grāmata “Latvijas putni”. Šajā monogrāfijā tika aprakstītas visas putnu sugas un pasugas, kas tajā periodā bija konstatētas Latvijā, kā arī pielikumā iekļauti putnu zīmējumi, kuri noderēja putnu noteikšanā. Grāmatu izdeva Mežu departaments, tā tika izplatīta arī mežsargiem. Raugoties no mūsdienu viedokļa, tas bija pirmais bagātīgi ilustrētais putnu noteicējs latviešu valodā, kurš kalpoja par rokasgrāmatu vairākām pašmāju putnu pētnieku paaudzēm. Kultūras fonds par šīs grāmatas izdošanu to autoriem piešķīra godalgu 500 Ls apmērā.

Grāmatas vāks, 1936. g.

Grāmatas vāks, 1936. g.

20. gs. 30. gados ārpus darba pienākumiem N. Tranzē bija iesaistīts teju vai visu lokālo ar dabas izpēti, popularizēšanu un aizsardzību saistīto sabiedrisko organizāciju darbībā: kā biedrs darbojās vācu mednieku savienībā (Deutsche Jagerbund) un RDPB, tika iesaistīts Latvijas Mednieku biedrību savienības valdē un Latvijas Medību sporta savienības valdē, bija viens no Rīgas zooloģiskā dārza dibinātājiem un direkcijas loceklis. Par aktīvu darbu ar studentiem Latvijas Universitātes Meža fakultātes studentu apvienība “Šalkone” N. Tranzē ievēlēja par savu godabiedru. Latviešu mežkopības zinātnieks Rūdolfs Markus (1895–1984) raksturoja savu bijušo kolēģi šādi: “Pēc savas dabas vienkāršs un sirsnīgs, viņš iekaroja studentu sirdis, tā nodibinot nesaraujamas saites ar studentiem viņu tālākās praktiskās dzīves gaitās.

1938. gada nogalē N. Tranzē tika ievēlēts par Latvijas Universitātes docentu, bet 1939. gada vasarā viņu pieņēma darbā par ārštata meža zooloģijas un medniecības pasniedzēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Diemžēl mācībspēka karjeru viņam nācās pārtraukt, jo Eiropu pārņēma karš.

 

Kara gadu posts

Nākamajos desmit gados liktenis atkal pārbaudīja N. Tranzē izturību un dzīves rūdījumu. Pēc Hitlera aicinājuma baltvāciešiem atgriezties etniskajā dzimtenē N. Tranzē ar sievu, abām meitām un sirmo māti 1939. gada decembrī emigrēja uz vācu karaspēka okupēto Poliju, kur apmetās uz dzīvi Gostiņinas apriņķī. Viņš visai smagi pārdzīvoja šo dzīves pavērsienu. Žurnālā “Daba un zinātne” (Nr. 2, 1940) ir publicēta viņa atvadu runa: “Atstājot dzimteni, atvados no darba biedriem un bij. klausītājiem. – 20.III.40. piepildīsies 20 gadi, kamēr iestājos kā asistents mūsu Universitātē: grūti šķirties no iemīļotā darba, no labiem draugiem. Izteicu visiem dziļi sajusto paldies par daudzkārtīgo pretimnākšanu un lūdzu mani paturēt labā piemiņā. Ceru, ka man nākotnē būs dota iespēja apmeklēt dzimteni, un palieku ar sirsnīgu sveicienu.” Savukārt 2. LOC pārskatā (1940) N. Tranzē rakstīja: “Mūsu Centrāle patlaban pārkārtojas, jo es, līdzšinējais Centrāles vadītājs, atstāju dzimteni. Es to daru ar dziļām pateicības jūtām iepretim visiem Universitātes kolēgām un visiem saviem klausītājiem, kas man manā 20 gadus ilgā darbības periodā ir bijuši. Man grūti šķirties no viņiem un no iemīļotā darbības lauka: par daudz esmu saaudzis ar šo zemi un cilvēkiem, ar ainavām un dabu. Mans liels apmierinājums, ka esmu varējis sekmēt šī pārskata noslēgšanu un to piedzīvot: tas ir beidzamais man iespējamais pakalpojums dzimtenes putnu pētniecībai un mūsu Universitātei.”

Vācu okupācijas laikā radās iespēja atgriezties dzimtenē un turpināt pasniedzēju darbu – 1941. gada nogalē N. Tranzē tika uzaicināts par profesoru un katedras vadītāju Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, bet ierēdņu neizlēmības dēļ šis jautājums palika nenokārtots. Laikā no 1941. līdz 1943. gadam viņš tika iesaukts “zonderfīreros” (Sonderfuhrer) – vācu virsnieku dienestā, kurā nebija vajadzīga militāra pieredze; N. Tranzē tika piekomandēts Mežsaimnieciskajai pārvaldei Baltkrievijā, kur krievu valodā pat lasīja lekcijas vietējā mežkopības skolā. 1943. gada rudenī viņš tika atvaļināts no dienesta, atgriezās pie ģimenes un pildīja apriņķa dabas aizsardzības vadītāja pienākumus. Laiku pa laikam apmeklēja Latviju, pēdējo reizi 1944. gadā, kad pavadīja valstī sešas nedēļas, apmeklējot Rīgu, Engures ezeru un Taures purvu. 1945. gada janvārī paspēja ģimeni nosūtīt uz Vāciju, bet pats netika ārā no aplenkuma un nākamos četros gados pavadīja poļu gūstā, kā pats rakstījis autobiogrāfijā, “ne īpaši jaukos apstākļos”. Tikai 1949. gada Jurģos ar Sarkanā Krusta palīdzību, atgriezies ģimenē Honerdingenā pie Valsrodes (Fallingbosteles apriņķī, Hannoverē).

 

Dzīve emigrācijā

Atlikušo dzīvi viņš nodzīvoja Honerdingenā. Sākumā nācās dzīvot visai šauros apstākļos, bet N. Tranzē 70. dzīves gadā (1956. gada novembrī) ģimenei piešķīra māju, kas uzlaboja dzīves apstākļus. Šajā jubilejas gadā par viņu atcerējās skolēni un kolēģi – latviešu emigrācijas medijos tika publicēti vairāki apsveikumi jubilāram, kā arī viens dzīves pārskats tika publicēts vācu ornitoloģiskajā žurnālā. Padomju Latvijas prese par jubilāru klusēja… LU ilggadējais botānikas pasniedzējs Kārlis Ābele (1896–1961), kurš bija emigrējis uz Austrāliju, 1956. gadā jubilāra sakarā atzīmēja: “Viņš būtu priecīgs mājās braucējs, ja viens Latvija kļūtu brīva.

N. Tranzē ar sievu, 1966. g.

N. Tranzē ar sievu, 1966. g.

Pensijas gados N. Tranzē turpināja nodarboties ar savu sirdslietu. Kara gados viņam izdevās saglabāt 2/3 savas ornitoloģiskās bibliotēkas, bet dienasgrāmatas atkal bija zaudētas, izņemot niecīgu daļu. Ir zināms, ka 1958. gada jūnijā viņš apmeklēja 10. Starptautisko ornitoloģijas kongresu Helsinkos. Par to liecina fotogrāfija, kuru no kongresa atvedis igauņu ornitologs Ēriks Kumari. Piesardzības nolūkos fotogrāfijas otrās puses nav uzrakstīts vārds, bet tikai norādīti vieta un gads. Uz mums skatās sirms un smaidīgs kungs ar binokli. 20. gs. 60. gados N. Tranzē darbojās arī vācu ornitologu biedrībā, apmeklējot ikgadējās kopsapulces (1962, 1964).

Domājams, ka tieši pēc Helsinku kongresa tika nodibināti ciešāki “vēstuļu kontakti” ar Latvijā palikušajiem putnu pētniekiem (K. Vilku, G. Lejiņu, Ģ. Kasparsonu un K. Griguli). Derētu atgādināt, ka tajos padomju okupācijas gados vēstules no ārzemēm tika cenzētas, tāpēc nedrīkstēja rakstīt par padomju varas “neērtajiem jautājumiem” – politisko un saimniecisko situāciju, kara postījumiem, kara un okupācijas periodā salauztajiem likteņiem. Šajās vēstulēs N. Tranzē lūdza apmeklēt viņa iemīļotākās vietas, atsūtīt šo vietu fotogrāfijas, uzzināt par pazīstamiem cilvēkiem, vaicāja par jaunumiem putnu pasaulē. Mūsu ornitologiem viņš sagādāja ārzemēs pieejamas putnu grāmatas, tai skaitā populāro Rodžera Pētersona putnu noteicēju, bet mūsu pētnieki viņam sūtīja pašmāju krievu un latviešu valodās izdotās grāmatas par Latvijas putniem. Šajās vēstulēs ir jūtama N. Tranzē dziļā nostalģija par dzimteni, draugiem un kolēģiem, kuri palikuši “aiz dzelzs priekškara” un ar kuriem politisku iemeslu dēļ viņam bija liegts satikties.

N. Tranzē vēstules Ģ. Kasparsonam, 20. gs. 60. gadi.

N. Tranzē vēstules Ģ. Kasparsonam, 20. gs. 60. gadi.

Dzīves pēdējos gados, izmantojot savu ornitoloģisko bibliotēku, viņš apkopoja ziņas par Latvijas putniem un septiņdesmit deviņu gadu vecumā (1965. g.) Hannoveres izdevniecībā (Verlag Harro von Hirschheydt), kas specializējas dažādu izdevumu drukāšanā par Baltijas reģionu, vāciski publicēja grāmatu “Latvijas putnu pasaule” (Die Vogelwelt Lettlands), nosaukumā trāpīgi apzīmējot teritoriju par Latviju (nevis Latvijas PSR). Vairākus šīs grāmatas eksemplārus viņš nosūtīja kolēģiem un draugiem uz okupēto Latviju. Tā joprojām ir viena no nozīmīgākajām grāmatām par Latvijas putnu faunu vēsturiskā kontekstā, kuru pētnieki izmanto un regulāri citē arī mūsdienās. Daļu no šajā grāmatā citētajiem darbiem padomju gados nebija iespējams brīvi pasūtīt Latvijas bibliotēkās, jo šie izdevumi skaitījās padomju varai “kaitīgi” un glabājās specfondos. Latviešu emigrācijas presē publicēti vairāki pacilāti raksti par šīs grāmatas izdošanu. Jāatzīmē, ka šajā grāmatā autors sniedzis svarīgas biogrāfiskās ziņas par vairākiem aktīviem putnu pētniekiem, tajā skaitā par viņu likteni piespiedu emigrācijas gados.

Grāmatas vāks, 1965. g.

Grāmatas vāks, 1965. g.

Nikolajs fon Tranzē nomira astoņdesmit trīs gadu vecumā 1969. gada 29. septembrī, apglabāts tālu no dzimtenes – Meinerdingenes draudzes kapos. Viņa sieva nodzīvoja līdz 90. gadadienai, nomira 1988. gadā, pārdzīvojot vīru par 29 gadiem. Kopdzīvē viņi nodzīvoja 38 gadus!

 

Par atstāto mantojumu

Ar savu aktīvo un daudzpusīgo darbību N. Tranzē veicināja dziļākas intereses rašanos daudzos entuziastos, kuri veltīja ievērojamu daļu savas dzīves putnu un citu dzīvnieku vērošanai un pētīšanai, piebarošanai ziemas mēnešos, izziņas popularizēšanai un aizsardzības veicināšanai. Apgrozoties gan latviešu, gan samērā slēgtajā baltvācu sabiedrībā, uzturot kontaktus ar vadošajiem Eiropas pētniekiem, ar savu darbību (lekcijām un publikācijām) viņš veicināja un paātrināja ornitoloģijas zinātnes progresu Baltijas jūras austrumu reģionā.

Pēc Otrā pasaules kara padomju okupētajā Latvijā bija izveidojusies visai nelabvēlīga sociālā situācija. Divas trešdaļas aktīvāko putnu pētnieku bija emigrējuši vai gājuši bojā. Pēckara gados Vācijā palika visi baltvācu putnu pētnieki – skolotājs Ferdinands Štolls (Ferdinand Stoll, 1874–1966), agronoms Aleksandrs Grosse un ārsts Maksis Brants (Max Brandt, 1890–1972). No latviešiem jau pēckara periodā gāja bojā divi aktīvi putnu pētnieki – skolotājs Tālivaldis Strautzels (1907–1945, miris Francijā) un students Juris Pētersons (1921–1954, čekas apcietināts, miris ieslodzīto sacelšanas laikā lēģerī Kazahstānā). Skolu muzeja bijušais direktors Jānis Siliņš (1883–1960) un ārsts Reinis Sināts nodzīvoja pēdējos dzīves gadus ASV, Kārlis Princis (1893–1978) un Bruno Bērziņš (1909–1985) ar laivām pārcēlās uz Zviedriju, kur pavadīja atlikušo mūža daļu, bet Jānis Rācenis (1915–1980) no Vācijas pārcēlās uz Venecuēlu, kļūdams par ievērojamāko šīs valsts spāru pētnieku!

N. Tranzē un J. Siliņš Kaņierī, 1943. g.

N. Tranzē un J. Siliņš Kaņierī, 1943. g.

Ar savu piemēru N. Tranzē veicināja divu atšķirīgu etnisku grupu apvienošanos kopīga mērķa sasniegšanai, jo LOC darbojas ne tikai ap 400 latviešu, bet arī padsmit baltvācieši. Turklāt šīs organizācijas darbā tika iesaistītas arī vairākas sievietes (skolnieces, skolotājas), kas tajos gados bija visai neparasta parādība šāda veida organizāciju sakarā. Divdesmit gados uzkrātais LOC zinātniskais arhīvs, kas saturēja informāciju par gredzenotajiem putniem, fenoloģiju, ziņas par retiem putniem, 1. starptautiskās balto stārķu uzskaites datus, korespondenci un bibliotēku, veiksmīgi pārdzīvoja kara gadus – kopā ar citām Latvijas Universitātes mantām tas tika noslēpts “Dambju” mājās Babītes ezera krastā. Jau 1945. gadā šo arhīvu sameklēja zoologs Egons Tauriņš (1907–1989) un atgrieza atpakaļ pētniekiem, bet mūsdienās tas glabājas LU Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā Salaspilī. Arhīva izglābšana daļēji kompensēja “paaudžu pārrāvumu”, kas bija izveidojies pēckara gados.

N. Tranzē ir neapšaubāmi pelnīti atzīstams par Latvijas ornitoloģijas līderi 20. gs. 20. un 30. gados. Viņš ir atstājis mums zināšanas par pašmāju putniem vairāk nekā 80 publikācijās un grāmatās gan latviešu, gan vācu valodā. 1956. gadā bijušais LU pasniedzējs Kārlis Ābele par jubilāru rakstīja: “Man nav zināms neviens cits, kas, nebūdams latviešu tautības, tik ļoti iemīļojis Latvijas dabu, un ir tik lojāls, tik sirsnīgs draudzīgs savās attiecībās pret latviešu tautu.” Savukārt botāniķis Aleksandrs Melderis (1909–1986) 1969. gadā atcerējās: “Tranzējs palīdzēja studentiem ar padomiem, gatavojoties eksāmeniem, un uzņēmās tulka lomu eksāmenos. Šo darbu viņš veica pirmklasīgi, tā gūstot studentu atzinību un  pateicību. Kā mācības spēks Tranzējs bija objektīvs, neraugoties uz to, kādas tautības piederēja students. Viņš vienmēr prata būt omulīgs un nekad neizrādīja nepatiku vai sliktu gara stāvokli. Viņš centās visus ieinteresēt piegriezt lielāku vērību putniem, to aizsardzībai, retumu saudzēšanai, putnu barošanai ziemā, gādībai par ligzdošanas vietām u.t.t.” Biogrāfiskas ziņas par baltvācu izcelsmes pētnieku N. Tranzē publicētas arī latviešu emigrācijas enciklopēdijās, kas arī ir visai netipisks gadījums. Daudzas viņa publikācijas nav zaudējušas savu nozīmi un regulāri tiek izmantotas arī mūsdienās. Jāatzīmē, ka 1998. gadā ASV tika nodrukāts 1936. gada grāmatas “Latvijas putni” papildu metiens.

Noslēgumā vēlētos atzīmēt, ka pirmās neatkarīgās Latvijas paaudze ir jau aizsaulē un vairs nav neviena, kurš personīgi kontaktējies ar N. Tranzē. Ievērojamais ornitologs Jānis Vīksne (1936–2015), vēl bērns būdams (domājams, 1944. gadā), vienu reizi redzēja N. Tranzē, kad tas apciemojis viņa tēvu Rīgas zoodārzā. Viņš atcerējās ciemiņa vārdus par visai bīstamu sociālu situāciju okupētajā Polijā, kur viņš dzīvoja ar ģimeni. Diemžēl citi N. Tranzē draugi un kolēģi, kuri padomju gados dzīvoja Latvijā, nav dalījušies atmiņās par viņu. 20. gs. 70. un 80. gadu mijā Latviju apmeklēja pētnieks Bruno Bērziņš, kurš Rīgas viesnīcas “Intūrists” numurā mūsu ornitologiem (J. Vīksnem un Harijam Mihelsonam, 1930–1981) mazliet pastāstīja par savu skolotāju. Mūsu ornitologi zināja, ka šīs viesnīcas numuriņos dzirdamās sarunas varētu noklausīties Valsts drošības komitejas aģenti, tāpēc tika uzdoti visai neitrāli jautājumi, piemēram, par N. Tranzē putnu uzskaitēm un medībām Engures ezerā. Vēl jāatzīmē, ka 20. gs. 60. gados N. Tranzē aktīvi sarakstījās ar pašmāju ornitologu Ģirtu Kasparsonu (1933–2015), kurš savā arhīvā saglabāja saņemtās vēstules un paspēja tās nodot šo rindu autoram. Neapšaubāmi, ka šī sarakste un to saturs ir viens no okupācijas laika spilgtākajiem piemēriem, kas parāda to absurdo politisko vidi, kurā piespiedu kārtā bija iesaistīta Latvijas sabiedrība pusgadsimta garumā. Neskatoties uz visām dzīves grūtībām un likteņa pavērsieniem, Nikolajs fon Tranzē vienmēr spēja pielāgot savu dzīvi jaunajām politiskajām/ekonomiskajām reālijām un izaicinājumiem un nodzīvoja savu mūžu pilnvērtīgi!

 

Lasi vairāk:
Matrozis R. 2006. Ornitologam Nikolajam Tranzē – 120. Žurnāls “Putni dabā”, Nr. 16.2: 24–30. lpp. / Nikolajā Tranzē biogrāfija. Žurnāls “Putni dabā”, Nr. 16.2: 30–32. lpp.



[1] Par autobiogrāfiju skat. rakstu “Nikolajā Tranzē biogrāfija” žurnālā “Putni dabā”, Nr. 16.2: 30–32. lpp.

[2] Baltvāciešu, latviešu un Baltijas krievu militārā vienība Latvijas armijas sastāvā.

Posted in Uncategorized, Vēsture | Leave a comment

Sestdien noslēdzas LOB raidījuma “Starp putniem un cilvēkiem” pavasara sezona

Starp putniem un cilvēkiemSestdien, 28. maijā, plkst. 10.30 LNT ēterā tiks rādīta Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) veidotā raidījuma “Starp putniem un cilvēkiem” sestā jeb pavasara sezonas noslēdzošā epizode. Tajā tiks rādīts un stāstīts par pļavām, pļavu putniem un cilvēka nozīmi šīs dzīvotnes veidošanā, kā arī it kā pamestiem putnu mazuļiem. Nepilnas pusstundas laikā uzzināsi informāciju par dialoga meklējumiem, lai labi būtu gan putniem, gan cilvēkiem. Raidījumu veidošanu finansē Latvijas vides aizsardzības fonds un atbalsta SIA “Motacilla”.

LOB raidījums “Starp putniem un cilvēkiem” sešu sēriju garumā aprīlī un maijā sestdienās kanālā “LNT” vēstīja par to, kā cilvēki sadzīvo ar putniem. Noskaties tos un parādi citiem. Nepilnas pusstundas laikā tu uzzināsi putnu pasaules aktualitātes un informāciju par dialoga meklējumiem, lai labi būtu gan putniem, gan cilvēkiem. Visus raidījumus iespējams apskatīt arī vietnēs http://putnidaba.lv/raidijums/ un http://tvplay.skaties.lv/parraides/starp-putniem-un-cilvekiem.

Pirmajā raidījumā tika stāstīts par gada putnu – dižraibo dzeni, putnu daudzveidību Latvijā, to skaita pārmaiņām un apdraudējumiem, kā arī putnu vērošanu. Savukārt otrajā raidījumā uzzinājām par LOB vietējām grupām un pilsētu putniem – sudrabkaiju (sauktu arī par “Rīgas albatrosu”), atjautīgo vārnu un tipisku meža iemītnieku, kas nu pārvācies uz pilsētu – vistu vanagu. Trešajā raidījumā aktualizējām jautājumu par to, kā cilvēkiem un putniem sadzīvot visstrīdīgākajā zonā – mežā, kur dabai nedraudzīgas mežistrādes dēļ katru gadu bojā iet vismaz 50 000 putnu ligzdu. Ceturtais raidījums vēstīja par Eiropas ligzdojošo putnu atlantu un iespēju piedalīties tā veidošanā, bet sērijas galvenie varoņi ir divi iespaidīgi putni – baisais un agresīvais mednis un retais un jūtīgais ūpis. Savukārt piektajā raidījumā iespējams uzzināt par to, kādi putni dzīvo purvos, cilvēka darbību purvā un purva atjaunošanu, kā arī putnu vērotāju “olimpiādi” – diennakts sacensībām “Torņu cīņas”.

LOB TV raidījumu “Starp putniem un cilvēkiem” finansē Latvijas vides aizsardzības fonds un atbalsta SIA “Motacilla”. Raidījumu arhīvs pieejams vietnēs http://putnidaba.lv/raidijums/ un http://tvplay.skaties.lv/parraides/starp-putniem-un-cilvekiem.

 

Sagatavoja: Agnis Bušs, LOB sabiedrisko attiecību koordinators, agnis@putnidaba.lv

Posted in Uncategorized | Leave a comment

Lizdēnu barona Haralda fon Loudona piemiņai

Ruslans Matrozis, teksts un foto

Piezīme: šeit publicēta raksta versija publikācijai, kas īsinātā un pārveidotā variantā publicēta žurnāla “Vides Vēstis” pavasara (02/2016) numurā.

 

1_H.Loudon

Barons Haralds fon Loudons

Mūsdienās neliels Lizdēnu ciems Vidzemes ziemeļos ir provinciāla un mazzināma apdzīvota vieta, bet 20. gadsimta sākumā ciema nosaukums bieži tika pieminēts vadošajos Eiropas ornitoloģiskajos žurnālos. Tas notika pateicoties Lizdēnu muižā dzīvojošajam baltvācu baronam Haraldam fon Loudonam, kas sava vārda galā bieži rakstīja arī Lizdēnus (Baron Harald von Loudon-Lisden). Līdz pat pirmajam pasaules karam baltvācu elite ekonomiski pārvaldīja Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas provinces, bet dramatiskie politiskie notikumi Latvijā 20. gadsimta garumā, būtiski ietekmēja vairāku etnisku grupu dzīves veidu, īpaši negatīvu iespaidu tie atstāja arī uz baltvāciešiem. Mūsdienās mēs bieži lepojamies ar baltvācu atstāto mantojumu – ar arhitekturiski skaistajām muižām un pilīm, blakus esošajiem izkoptiem parkiem un alejām, daudzveidīgo kultūrvēsturisko mantojumu. Tā nebija vienmēr, jo pirmās neatkarīgās Latvijas laikā baltvācu ieguldījums vairāk tika noklusēts un/vai noniecināts, līdzīga nostāja turpinājās arī padomju okupācijas gados. Tikai sākot ar 20. gs. 90. gadiem baltvāciešu ieguldījuma apzināšana, izvērtēšana un popularizēšana ir atsākusies ar jaunu sparu. Šajā raksta autors gribētu pievērst lasītāju uzmanību vienam no izcilākajiem baltvācu elites pārstāvim, kurš ar savu aktīvo darbību ornitoloģijas zinātnē ir atstājis mums zināšanas par putnu sastopamību un skaitu 19.–20. gs. mijā, gan Latvijā, gan arī tolaik maz zināmajā Kaukāzā un Vidusāzijas reģionā. Pieminēsim barona ieguldījumu viņa 140. gadu jubilejā šogad 11. aprīlī.

Par fon Loudonu dzimtu

Loudonu dzimta piederēja pie baltvācu dižciltīgajiem, kuriem par viņu sasniegumiem, valstī vadošā elite piešķīra titulus un citus labumus, kuri mantošanas veidā tika nodoti nākamajām paaudzēm. Baltvācieši bija etniska iedzīvotāju grupa, mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijās, kura veidojās sākot ar 14.–15.gs. Livonijā saplūstot kopā ieceļotāju (vācu, zviedru, franču u.c.) un vietējo latviešu, līvu un igauņu elites pēctečiem. Ar laiku šajās Krievijas impērijas austrumu provinču teritorijās izveidojusies dižciltīgo sabiedrība, kura iekļāvās vāciskajā Ziemeļeiropas kultūras telpā, izveidojot vācu valodas īpašajā dialektā runājošu etnosu ar savu kultūru, mentalitāti un parāžām.

Loudonu dzimta (von Loudon, Laudon, Laudohn, фон Лаудон) ir cēlusies no skotu izcelsmes bruņniecības dzimtas Livonijā, vēlākajos gadsimtos iesakņojoties Vidzemē un Austrijā. Livonijā pirmie Loudoni parādījušies 14. gs. kā Rīgas arhibīskapa vasaļi. 1747. gadā dzimta ierakstīta Vidzemes bruņniecības matrikūlā, bet 1854. gadā Krievijas impērijas Senāts apstiprināja dzimtas tiesības uz barona titulu. No ievērojamākajiem dzimtas pārstāvjiem varētu minēt dižākos Austrijas karavadoņus – feldmaršalu Gideonu Ernstu fon Laudonu (Gideon Ernst, Freiherr von Laudon, 17171790) un feldmaršalleitnantu Johanu fon Laudonu (Johann Ludwig Alexius, Freiherr von Laudon, 17621822). Par nākamo dižāko dzimtas pārstāvi vēsturnieki uzskata Lizdēnu dabas pētnieku, kolekcionāru un publicistu baronu Haraldu fon Loudonu.

 Loudonu_gerbonis

Loudonu dzimtas ģerbonis

 

Jaunības gadi

Haralds fon Loudons dzimis 1876. gada 11. aprīlī (vai 30. martā pēc vecā laika) Vidzemes Ķeižu muižā. Viņa tēvs bija barons Viktors fon Loudons (Baron Victor von Loudon, 18441898), kurš 1875. gadā apprecēja Katerīnu fon Ungernu-Šternbergu (Katharine von Ungern-Sternberg, 1852-1894) no Kuresāres. Šajā ģimenē piedzima četri bērni – divi dēli Haralds un Herberts (Baron Herbert von Loudon, dzīves gadi nav zināmi), kā arī divas meitas – Benita (Baronesse Benita von Loudon, 18771927) un Kara (Baronesse Cara von Loudon, 1879?).

Desmit gadu vecumā (1886.g.) jaunais barons uzsāka mācības vāciskajā Bērzaines ģimnāzijā pie Cēsīm (Landesgymnasium Birkenruh, dib. 1826.g.), kura tika uzskatīta par vienu no labākajām, tā laika mācību iestādēm, Krievijas impērijas teritorijā. Ģimnāzijā bija astoņas klases un par mācībām bija jāmaksā ievērojama naudas summa, tāpēc šajā skolā mācījušies turīgu vecāku bērni. Nomācīties līdz pēdējai klasei barons nav paspējis, jo 1887. gada Krievijas valdības lēmumā bija noteikts, ka 3–5 gadu laikā visās skolās jāievieš apmācības arī krievu valodā, tomēr Vidzemes muižniecība ir pretojusies šim lēmumam. Kā rezultātā no valsts puses tika pārtrauktas dotācijas un skolas vadība pieņema lēmumu slēgt skolu 1892. gadā. Ir ziņas, ka 1894./95.g. barons ir mācījies kādā reālskolā Rīgā.

Tieši skolas laikā Haraldam parādījusies padziļināta interese par apkārtējo dabu, kura sākotnēji izpaudusies dabas objektu kolekcionēšanā skolas muzejam. Jāatgādina, ka līdz pat 20. gs otrajai pusei, gandrīz katras skolas neatņemama mācību procesa sastāvdaļa bija dabas priekšmetu kolekcijas, tajā skaitā arī herbāriji, minerāļu paraugi, putnu izbāzeņi un to olu kolekcijas. Tieši ar savvaļas putnu olu kolekcionēšanu desmit gadu vecumā (gan skolas muzejam, gan arī savai kolekcijai), ir sācies barona ceļš uz ornitoloģiju.

1893. gada septembrī, septiņpadsmit gados, barons ir iestājies vāciskajā Rīgas Dabas pētnieku biedrībā (turpmāk – RDPB), uzreiz samaksājot mūža biedra maksu. Piedalījies biedrības biedru sēdēs un nodibinājis kontaktus ar vadošajiem dabas pētniekiem no Rīgas. Šajā gadā viņš ir uzsācis vākt savu privāto putnu ādiņu kolekciju un regulāri dāvinājis putnu ādiņas RDPB muzejam. Ar laiku barona intereses apkārtējās dabas izzināšanā ir paplāšinājušās. Piemēram, 1894. gadā Lizdēnos pirmo reizi (mūsdienu Latvijā) viņš konstatējis sēni – zaraino (koraļļu) dižadateni (Hericium coralloides). 1895. gadā RDPB rakstos nopublicēts viņa pirmais zinātniskais darbs – pārskats par Austrumprovinču (mūsdienu Igaunijas un Latvijas) ligzdojošajiem putniem, kas veidots uz barona veiktajiem novērojumiem par putnu ligzdošanu, tai skaitā vācot olu kolekcijas.

Bezrūpīgā jaunība nav turpinājusies ilgi, jo jaunais barons samēra agri zaudēja vecākus – 1894. gada februārī nomira viņa māte, bet pēc dažiem gadiem – 1898. gada februārī – mūžībā aizgāja arī tēvs, no kura viņš mantojis Ķeižu un Lizdēnu muižas. Pēc mātes nāves, 20 gadus veco pētnieku, tēvs ir nosūtījis ceļojumā. No 1896. gada februāra līdz aprīlim barons ceļoja pa Krievijas impērijas dienvidu reģioniem, apmeklēja mūsdienu Gruzijas, Azerbaidžānas, Turkmenistānas un Uzbekistānas teritorijas. Šajā ceļojumā viņš arī veica fotografēšanu. Fotogrāfijas ir saglabājušas līdz mūsdienām, bet tikai izdruku veidā, kas pielīmētas pie dienasgrāmatas klades lapām. Diemžēl, ar laiku tās stipri izbalēja un pašlaik var redzēt tikai objektu kontūras. Ceļojumā viņš apmeklēja Tiflisas (mūsdienās – Tbilisi) muzeju, kur personīgi tikās ar putnu pētnieku, ceļotāju un muzeja direktoru Gustavu Radde (Gustav Radde, 18311903). Šķērsojot Kaspijas jūru nonāca Turkmenistānā, kur satika putnu kolekcionāru, rakstnieku un ceļotāju Nikolaju Zarudniju (Николай Алексеевич Зарудный, 18591919), kurš šajā reģionā daudzus gadus kolekcionēja putnus savai kolekcijai. Tikšanās ar aktīvo pētnieku ļoti ietekmēja baronu, pēc kuras viņš nolēma rīkot līdzīgas ekspedīcijas, vākt putnus savai kolekcijai un publicēt novērojumus zinātniskajos rakstos.

2_1896H.Loudona 1896. g. ceļojuma dienasgrāmata ar ielīmētām fotogrāfijām mūsdienās glabājas LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā.

Pēc tēva nāves, mantojot Ķeižu un Lizdēnu muižas, barons pārcēlās uz Lizdēniem (11 km no Ķeižiem). 1898. gadā septembrī viņš salaulājies ar savu vienaudzi, Vīlandes baronesi Magdu fon Mīlenu (Baronesse Magda von Muhlen, 18761931), kas bija barona Mihnauzena sievas Jakobīnes jaunākā māsa. Divdesmit divu gadu vecumā barons uzsācis pastāvīgu dzīvi, bez vecāku atbalsta. Domājams, ka šie apstākļi bija par iemeslu tam, ka tālāku izglītību barons nav iegūvis. Nākamajos gados Lizdēnos piedzima trīs meitas – Ilze (Baronesse Ilse Lolli Benita von Loudon, 1899?), Magda (Baronesse Madga Marija Christa von Loudon, 19001947) un Rita (Baronesse Rita Ina Karina von Loudon, 1902-?).

 

Barona ieguldījums ornitoloģijā

Pēc sava pirmā ceļojuma uz Vidusāziju, barons bija uzsācis gatavošanos nākamajam ceļojumam. Lai saņemtu nepieciešamās atļaujas putnu un citu dzīvnieku iegūšanai, barons bija iestājies Krievijas Ģeogrāfiskajā biedrībā (Императорское Русское Географическое общество, dib.1845.g.). Ekspedīcija notika 1901. gada sākumā (no februāra līdz aprīlim), līdzi viņš uzaicināja latviešu izcelsmes putnu preparatoru Augustu Celmiņu (August Zelmin), kurš jau kopš 1893.g. piestrādāja pie barona Lizdēnos, šaujot, apstrādājot un papildinot putnu kolekciju. Pēc divu mēnešu ceļošanas barons atvedis mājās ap 500 putnu ādiņām, kā arī tauriņu un citu kukaiņu vākumus. Jau pēc gada, apkopojot ceļojumā veiktos pierakstus, publicēja zinātnisku pārskatu par šo ekspedīciju.

Trešā barona ekspedīcija uz šiem pašiem reģioniem notika pēc diviem gadiem – no 1903. gada janvāra līdz aprīlim. Barons ceļoja kopā ar latviešu izcelsmes preparatoru Andreju Baropu, kuru pats, divus mēnešus pirms brauciena, bija apmācījis putnu preparēšanā, un baltvācieti Vilhelmu Savicki (Wilhelm Sawitzky, 18791947), kas tajos gados aktīvi vēroja putnus Rīgā un tās apkārtnē. Pēc šīs ekspedīcijas, vienu no jaunajām putnu pasugām (bezdelīgu), H. Loudons aprakstīja par godu V. Savickim (Hirundo rustica sawitzkii). Diemžēl pēc spožās putnu vērotāja karjeras, jaunības gados, vēlāk V.Savickis vairs nav nodarbojies ar putniem, vairākus gadus strādājis par žurnālistu un redaktoru vairākās Rīgas avīzēs, piedalījies Rīgas zoodārza dibināšanā, bet 1911. gadā ir emigrējis uz ASV, kur atlikušo mūža daļu nodarbojies ar mākslas vēstures jautājumiem. Kopskaitā no savas trešās ekspedīcijas barons atvedis 1711 putnu ādiņas, 28 zīdītāju ādiņas, ap 100 abiniekiem un rāpuļiem, ap 2000 vaboļu. Lielāko daļu, no atvestajām kolekcijām, barons ir paturējis savā kolekcijā, bet atlikušo – dāvinājis Pēterburgas Zooloģijas muzejam, un apmainījis/pārdevis citiem privātajiem kolekcionariem un muzejiem.

Vajadzētu atgadināt, ka 19./20.gs. mija ir uzskatāma par putnu taksidermijas un kolekcionēšanas zelta laikiem. H. Loudonam ir radusies vēlme savākt visas Palearktikas putnu sugas un pasugas, kurus varētu izmantot kā salīdzinošu materiālu jaunu putnu pasugu aprakstīšanā, tāpēc viņam bija vajadzīgi putni no citiem reģioniem. Jau 1902.-1903. g. vairākos ornitoloģiskajos žurnālos viņš ir publicējis paziņojumus par putnu ādiņu apmaiņu, piedāvājot putnu sugas un pasugas no Baltijas un Vidusāzijas. No 1901. gada ekspedīcijas viņam bija 100 dubultie eksemplāri (apmaiņai/pārdošanai domāti apstrādātas putnu ādiņas), bet no 1903.g. ekspedīcijas – jau ap 1000!

Lielākoties sadarbība ar savu labu draugu, krievu ornitologu Nikolaju Zarudniju, kurš specializējās jaunu putnu sugu un pasugu zinātniskajā aprakstīšanā, periodā no 1902. līdz 1914. gadam barons nopublicējis 28 rakstus, kuros aprakstīja 39, zinātnei jaunas, putnu pasugas un vienu sugu. Vairākas pasugas tika nosauktas par godu tiem cilvēkiem, kuri palīdzēja baronam ekspedīcijās vai veicināja viņa zinātnisko interešu attīstību. Vienu no pirmajām pasugām barons nosaucis par godu savai mīļotājai sievai (cekulainā cīruļa pasugu Galerida cristata magdae)! Arī vairāki citi Loudona draugi un kolēģi ir aprakstījuši viņam par godu dažādas putnu pasugas. Jāatzīmē, ka pēc mūsdienu putnu taksonomijas, 19 pasugas joprojām tiek atzītas pēc H. Loudona aprakstiem, bet pārējās uzskatītas par sinonīmiem.

Šajos gados H. Loudons aktīvi veica regulāru saraksti gan ar putnu kolekcionāriem, gan arī ar citiem ornitologiem. Viens no viņa draugiem, arī aktīvs putnu kolekcionārs, publicists un jurists Sergejs Buturļins (Сергей Александрович Бутурлин, 18721938), no 1897. līdz 1903. gadam dzīvoja un strādāja Alūksnē, bet vēlāk, līdz 1918. gadam – Igaunijas Rakverē. Pēc S. Buturļina raksta par putnu novērojumiem Alūksnes apkārtnē, 1902. gadā barons uzrakstīja viņam vēstuli ar aicinājumu uz sadarbību un tas bija sākums abu pētnieku aktīvai draudzībai turpmākajos gados.

1904. gada maijā un jūnijā ievērojamais angļu putnu pētnieks un rakstnieks Henrijs Dresers (Henry Dresser, 18381915) braucis uz Krieviju, lai apskatītu putnu olu kolekcijas. H. Dresers bija labs putnu olu speciālists. Vēlākajos gados viņš nopublicēja apjomīgu Eiropas putnu olu noteicēju divos sējumos (1905., 1910.g.). No Pēterburgas ar vilcienu viņš aizbraucis uz Rākveri pie S. Buturļina, bet pēc dažām dienām viņi abi ar vilcienu aizbraukuši uz Valmieru, no kurienes zirgu pajūgā tikuši līdz Lizdēniem. Nedēļu H. Dresers ir dzīvojis pie H. Loudona, pētījis viņa putnu ādiņu un olu kolekcijas, ar interesi aplūkojis piezīmes un fotogrāfijas no barona ceļojumiem. Par šo interesanto braucienu viņš publicēja rakstu britu ornitoloģiskajā žurnālā “Ibis” (nr.18, 1905). No tā brīža Lizdēni ir kļūvuši zināmi Eiropas vadošajiem putnu pētniekiem! Tieši H. Dresers palīdzējis H. Loudonam nodibināt kontaktus ar vairākiem vadošiem Rietumu Eiropas ornitologiem. Domājams, ka pateicoties H. Dresera aicinājumam un atbalstam, nākamajā 1905. gadā, barons ir apmeklējis 4. Starptautisko ornitoloģijas kongresu Londonā (kā viens no pieciem dalībniekiem no Krievijas impērijas).

1905. un 1906. gadi Krievijas impērijas rietumu provincēs ir bijuši visai trauksmaini. Revolucionārie notikumi pamatīgi iedrāgāja baltvācu sabiedrības labklājību. Sākot ar 1905. gada janvāra demonstrācijām, tautas neapmierinātība ar valdošo režīmu pārvērtusies par abpusējo vārdarbību. Mūsdienu Latvijas teritorijā nemieru periodos tika nodedzinātas 449 muižas, ap 300 zemnieku saimniecību un citas būves. Daudzi muižnieki zaudēja visu savu mantu, bija spiesti ar ģimenēm bēgt no saviem īpašumiem. Cik ir zināms, arī H. Loudons ar ģimeni kādu laiku dzīvoja Rīgā, tomēr nemieru periodā viņu muižām netika nodarīti būtiski zaudējumi, kas arī liecina par barona kopumā labvēlīgāku attieksmi pret latviešu zemniekiem. Tieši šajā laikā barons ir apmeklējis RDPB muzeju, kur zinātniski aprakstījis un nopublicējis vācu ornitoloģijas žurnālā rakstu par vērtīgu aberatīvo putnu kolekciju, kuru no ievērojamā krievu putnu preparatora Teodora Lorenca (Theodore Lorenz, 18421909) bija nopircis Rīgas tirgotājs Pauls Hoflingers (Paul Hoflinger). Kolekcija sastāvēja no 163 vistveidīgo putnu izbāzeņiem ar aberatīvajām pazīmēm (daļējo albīnismu) un hibrīdiem. 1895. gadā šo kolekciju P. Hoflingers uzdāvināja RDPB – šīs organizācijas 50. jubilejas gadā. Mūsdienās minētā kolekcija glabājas un veido Latvijas Dabas muzeja “zelta fondu”.

Viens no jaunajiem savvaļas putnu pētīšanas virzieniem 20. gs sākumā bija gredzenošana, t.i. individuālā iezīmēšana ar alumīnija gredzeniem. 1901. gadā vāciskā putnu vērošanas stacijā (Vogelwarte Rossitten) Rositenes ciemā Austrumprūsijā uzsāka masveidā putnu gredzenošanu. Putnu gredzeni ar šīs stacijas adresi tika sūtīti izmantošanai arī citiem putnu pētniekiem. 1907. gadā H. Loudons iestājās Vācijas Ornitoloģijas biedrībā (Deutschen Ornithologischen Gesellschaft, dib. 1851.g.) un viens no pirmajiem Krievijas impērijā uzsāka putnu gredzenošanu. Ar laiku bija piesaistījis gredzenošanai arī citus interesentus (gan latviešus, gan baltvāciešus). Desmit gadu laikā (līdz 1916. gada beigām), H. Loudons un viņa palīgi, kopskaitā apgredzenojuši 3062 putnus (vai 35% no visiem putniem, kuri šajā periodā apgredzenoti Krievijas impērijas teritorijā). H. Loudons nopublicēja arī ziņas par vairākām viņa gredzenoto putnu kontrolēm.

Ceturtajā Vidusāzijas ekspedīcijā H. Loudons devās 1908. gadā no janvāra līdz aprīlim. Šajā ceļojumā līdzi viņš paņēma jau trīs līdzbraucējus – savu brāli Herbertu, preparatoru Karlu Kiršu (Karl Kirsch) un 21 gadus veco Tērbatas Universitātes zooloģijas studentu Nikolaju von Tranzē (Nikolai von Transehe, 18861969), kurš dzīvoja Jaunbrenguļu muižā netālu no Lizdēniem. Bērnībā N. Tranzē bieži ciemojās pie barona, kopā viņi vēroja un medīja putnus. Nepieciešams atzīmēt, ka vēlākajos gados N. Tranzē ir palicis neatkarīgajā Latvijā, strādājis par pasniedzēju Latvijas Universitātē un 20. gs. 20.–30. gados kļuvis par ornitoloģijas līderi. Bez šaubām, tieši H. Loudona ietekmē, N. Tranzē ir izvēlējies putnu pētīšanu un izziņas popularizēšanu par savu profesionālās karjera ceļu. No šīs ekspedīcijas mājās H. Loudons atveda ap 750 putnu, nelielu olu kolekciju, 45 burkas un pudeles ar preparatiem spirtā, vairākas kastes ar vabolēm un citiem kukaiņiem.

H. Loudons regulāri publicēja rakstus par putniem, galvenokārt vācu valodā. 1909. gada martā nopublicējis svarīgu pārskatu par putnu faunu Krievijas imperijas Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas provincēs. Kopskaitā sarakstā bija atzīmētas 300 putnu sugas un pasugas. Tieši tajā gadā sarakstu papildināja ar vienu jaunu sugu – 25. novembrī netālu no Lizdēniem mežsargs bija nošāvis savādu strazdu, kuru H. Loudons noteica kā melnrīkles strazdu (Turdus atrogularis), kurš atlidojis no Sibīrijas.

1910. gadā no 30. maija līdz 4. jūnijam Berlīnē notika 5. Starptautiskais Ornitoloģijas kongress. No Krievijas impērijas tajā piedalījušies 7 dalībnieki, tajā skaitā arī H. Loudons ar savu sievu Magdu un brāli Herbertu. Šajā kongresā H. Loudons nolasīja referātu par savu 4. Vidusāzijas ekspedīciju un to publicēja kongresa darbos. Jāatzīmē, ka šajā kongresā pašu H. Loudonu un citu baltvācu pārstāvi no Rīgas – RDPB muzeja preparatoru Ferdinandu Štolu (Ferdinand Erdmann Stoll, 18741966) no Krievijas impērijas dalībnieku sastāva, ievēlēja par Starptautiskās putnu aizsardzības komitejas biedriem (International Committe for the Protection of Birds), ar mērķi veicināt un popularizēt putnu aizsardzības nepieciešamību.

Savā pēdējā, piektajā Vidusāzijas ekspedīcijā H. Loudons devās 1911. gadā no janvāra līdz maijam. Ekspedīcijā piedalījušies viņa brālis Herberts un cits radinieks – barons Džeims fon Loudons (Baron James von Loudon, 18891919), kā arī preparators Karls Kiršs, kurš bija iemācījies ātri un kvalitatīvi apstrādāt nošauto putnu ādiņas – pa dienu nodirājot līdz 50 (rekords pat 70) putniem. Šis apstāklis ļoti veicināja kolekcionēšanas apjomu pieaugumu. No ekspedīcijas barons atvedis mājās vairāk nekā 2000 putnu ādiņas, putnu olas, zīdītājus, vaboles un citus kukaiņus, 2 kastes ar čūskām, ķirzakām un vardēm.

Par H. Loudona labām, organizatoriskām spējām liecina arī cits viņa darbības virziens, proti, viņš bija veicinājis sadrumstalotu krievu putnu vērotāju un pētnieku apvienošanos – 1913. gadā aktīvi piedaloties Krievu Ornitoloģiskās komitejas (Русский Орнитологический комитет) dibināšanā un nodrošinot krievu putnu gredzenotājus ar saviem gredzeniem (ar savu adresi – Ornithol. Komitet. Moskwa). Šie apstākļi liecina par to, ka neskatoties uz piederību baltvācu elitei, ar šai etniskai grupai raksturīgu “noslēgtību”, savā starpā un pretošanos mēģinājumiem mainīt nodibinātas tradīcijas un paražas, H. Loudons saskatīju lielāku potenciālu zinātnes straujākai attīstībai, apvienojot visus spēkus kopīgā mērķa sasniegšanai. Par savām pūlēm, šīs komitejas dibināšanas sapulcē H. Loudons tika ievēlēts par organizācijas mūža biedru. Savos priekšlikumos šīs organizācijas darbības turpmākajai organizēšanai, H. Loudons aicināja izveidot virkni ar putnu vērošanas stacijām, kurās varētu pētīt putnu migrācijas plašājā Krievijas impērijas teritorijā, ieteica sasaukt Viskrievijas putnu pētnieku kongresu, bet turpmākie Eiropas politiskie notikumi apturēja šo ieceru īstenošanu.

 

3_Kolekcijas_saraksts
H.Loudona putnu ādiņu kolekcijas putnu saraksts. Mūsdienās glabājas LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā.

 

Pirmais pasaules karš un H. Loudona liktenis

1914. gads bija pēdējais no viņa aktīvas darbības ornitoloģijā. Pirmais pasaules karš bija smagi ietekmējis Krievijas impērijas rietumu provinču baltvācu dzimtas, jo kara darbība notika starp vācu un krievu armijām, turklāt sākot ar 1915. gadu arī mūsdienu Latvijas teritorijā. Kara gados H. Loudons samazināja visas savas aktivitātes, dzīvoja Lizdēnos un reti izbrauca. Šajos gados viņa ģimenē piedzima divi bērni – 11.09.1914. dēls Ēriks (Baron Eric Carl Hermann Gideons von Loudon), bet 22.02.1917. ceturtā meita – Igarde (Baronesse Irmgard Manja Wilhelmine Lucie von Loudon).

Vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā H. Loudons savā muižā bija savācis zinātniski vērtīgu un apjoma ziņā ievērojamu dabas objektu kolekciju, kura kara laikā bija apdraudēta. Cik ir zināms, kara gados daudzas kultūras vērtības Kurzemē un Vidzemē tika iznīcinātas vai izputinātas. Jau 1915. gada vidū viņš bija noraizējies par savas kolekcijas likteni. 26.11.1917. vietējā latviešu avīzē nopublicēta ziņa, ka H. Loudons joprojām cenšas sameklēt drošāku vietu kolekcijas uzglabāšanai kara periodā. Ir ziņas, ka, gada beigās, daļa no viņa kolekcijas (13 vezumos) tika nosūtīta Valmierā, bet cita daļa atstāta Lizdēnu muižā. 24.02.1918. Lizdēnos ienāca vācu karaspēks, bet 03.03.1918. Brestā tika parakstīts miera līgums, pēc kura Kurzeme un lielākā daļa Vidzemes nonāca Vācijas sastāvā. Tieši šajā vēsturiskajā “lūzuma” momentā, 18.11.1918. Rīgā tika proklamēta Latvijas valsts, kuras sastāvā iekļautas arī abas šīs teritorijas.

Spriežot pēc publikācijām, līdz pat 1918. gada beigām H. Loudons ar savu ģimeni dzīvojis savā muižā, bet gada beigās tomēr nolēmis emigrēt uz Vāciju. Ar stāvoklī esošo sievu un pieciem bērniem viņi aizbraukuši uz Kurzemi, no kurienes nokļuvuši līdz kara plosītajai Vācijai. 20.04.1919. Vācijas ziemeļos, Greifsvaldē piedzima piektā meita – Helga (Baronesse Helga Walti Marie Agnes von Loudon).

20.12.1918. Lizdēnos ienāk lielnieki un sakās sarkanais terors – cilvēku aizturēšana, nošaušana, kultūras un materiālo vērtību laupīšana/iznīcināšana. 03.01.1919. tika nošauts Sauļu muižas jaunais barons Džeims fon Loudons (kurš piedalījās 1911. gada ekspedīcijā), kas bija palicis savā īpašumā. Vēl pēc četriem mēnešiem (19.04.1919.) lielnieki izdeva rīkojumu par baronu un viņu ģimeņu izraidīšanu, faktiski apstiprinot varas pārstāvju pilnvaras iznīcināt šo etnisko iedzīvotāju grupu. Šā gada laikā lielnieki nacionalizēja (izlaupīja) 15 Vidzemes muižu privātās bibliotēkas, aizvedot grāmatas uz Valmieras izglītības biedrības bibliotēku pagaidu novietošanai (kopskaitā ap 25 000 grāmatām), tajā skaitā arī H. Loudona bibliotēku.

Šajā nemieru periodā nesen nodibinātas Latvijas Republikas vadība centusies aizsargāt no iznīcināšanas kultūras un materiālas vērtības. 04.12.1919. iznāca rīkojums pārņemt visas baltvācu muižas vietējo pašvaldību jurisdikcijā, bet 19.07.1920. Latvijas Izglītības ministrijas pārstāvis A.Vulfs nosūtīja savu pārstāvi, lai veiktu barona H.Loudona mantas aprakstu. Šo kolekciju raksturoja dabaszinību students Kārlis Starcs, kas rakstīja, ka tā sastāv no 20 lieliem skapjiem ar piebāztiem un zinātniski noteiktiem/apstrādātiem putniem, no tauriņu kolekcijas (ap 12000-16000 eksemplāriem) piecos skapjos, 6 lielas kastes ar minerāliem, u.c.

Kas tālāk notika ar H. Loudona unikālo zinātnisko kolekciju? Ir fragmentārā informācija, ka viņa bibliotēka tika apvienota ar citu muižu bibliotēku grāmatām un kļuva par pamatu Latvijas Nacionālās bibliotēkas grāmatu kolekcijai. Kaut gan mūsdienās vēsturiskā literātura par putniem šajā bibliotēkā ir saglabājusies visai nenozīmīgā apjomā, tāpēc jautājums par barona putnu grāmatu likteni paliek atklāts. Par tauriņu un minerāļu kolekciju likteni nav nekādas informācijas. Putnu kolekcija, no apmēram 13 000 putnu ādiņām, tika uzglabāta Valmierā neatbilstošos apstākļos, daļa no putnu ādiņām cieta no pelējuma, bet lielākā daļa tomēr ir saglabājusies. Dzīvojot Vācijā, H.,Loudons ir noteicis savas mantības pilnvarnieku – baronu Leo fon Štempelu (Baron Leo von Stempel, 1869-?), kurš sameklējis putnu kolekciju un pārveda to glabāšanai uz Rīgu (nodevis RDPB pārziņā). Vajadzētu atzīmēt, ka 1922. gadā H.Loudons ir atļāvis pārdot nelielu daļu no kolekcijas (444 putnu ādiņas no 161 sugas) nesen nodibinātajam Latvijas Universitātes Sistemātiskās zooloģijas institūta muzejam, kurā strādājis viņa skolnieks Nikolajs fon Tranzē. Ir informācija, ka 1930. gados barons gribējis pārdot savu putnu kolekciju, par ko liecina viņa vēstule vācu ornitologam Ervīnam Štrēzemanam (Erwin Stresemann, 18891972), bet to nav izdarījis. Līdz 1939. gadam kolekcija glabājas Rīgā, bet pēc baltvācu tautības iedzīvotāju piespiedu izceļošanas, kolekciju pārveda uz Kēnigsbergu Austrumprūsijā. Pēc tam kolekcija ir pazudusi… Vairākus gadus pētnieki centušies uzzināt ko vairāk par kolekcijas likteni, bet bez rezultātiem. Domājams, ka to piemeklēja leģendārās “dzintara istabas” liktenis, proti, Sarkanās armijas uzbrukumos šis vācu reģions tika pamītīgi nopostīts un, domājams, ka kolekcija gājusi bojā 1944.–1945.g. Jāatzīmē, ka neliela daļa no H. Loudona kolekcijas ir saglabājusies līdz mūsdienām – tie ir putni, kurus viņš apmainījis vai pārdevis citiem kolekcionāriem vai muzejiem. Domājams, ka ap 1000 putnu ādiņu ir saglabājušies gan Latvijā (Latvijas Universitētes Zooloģijas muzejā, Latvijas Dabas muzejā), gan arī citos Eiropas un ASV muzejos.

 

Dzīve emigrācijā

42 gadu vecumā H. Loudons ar 6 bērniem nonācis piespiedu emigrācijā. Pēc kara ceļš uz dzimteni bijis neiespējams, jo 15.07.1920. Latvijas Iekšlietu ministrija izdeva rīkojumu konfiscēt visu barona H. Loudona kustamo un nekustamo mantu, par viņa palīdzību vācu bruņotājiem spēkiem kara gados. Agrāras reformas laikā Lizdēnu muižas teritoriju (513 ha) sadalīja 31 gabalā, kurus piešķira vietējiem zemniekiem, bet pati muižas ēka nonāca vietējā piena kooperatīva pārziņā. Domājams, ka pirmajos emigrācijas gados barons vēl cerēja atgūt īpašumus un savu iedzīvi, bet, cik ir zināms, Latviju viņš vairs nav apmeklējis.

Politisku notikumu virpulī pazaudējot dzimtas īpašumus un ienākumu avotus, barons bija spiests strādāt dažādos amatos. 1920. gadā H. Loudons ar ģimeni iekārtojas uz dzīvi Berlīnē. Divas meitas – Ilzi un Ritu, viņām saniedzot divdesmit gadu vecumu, izdevies ātri apprecināt (attiecīgi 1919. un 1922. g.), bet Magda apprecējas tikai 1929. gadā. Par parējām meitām ziņas ir skopas. Ir zināms, ka dēls Ēriks 1937. gadā dienēja Vācu gaisa spēkos.

Par dzīvojot emigrācijā interesi par putniem barons nav zaudējis – no 1919. līdz 1928. g. neregulāri apmeklēja Vācu ornitoloģijas biedrības sēdes un kopsapulces, 1926. gadā Kopenhagēnā apmeklēja 6. Starptautisko Ornitoloģijas kongresu, kur satikas ar savu skolnieku N. fon Tranzē. Tieši šajā gadā H. Loudonu ievēlēja par RDPB Goda biedru.

1930. gadu pasaules ekonomiskā krīze negatīvi ietekmēja barona ģimeni. 1931. gadā 54 gadu vecumā nomira viņa sieva. Faktiski līdz dzīves beigām barons ar putniem vairs nav aktīvi nodarbojies, pārsvarā strādājis dažādu politisku organizāciju darbībā. Otrā pasaules kara beigās Berlīni gandrīz pilnībā sagrava un baronam no jauna bija jāveido sava nākotne. 1950. gadu sākumā, jau visai cienījamā vecumā, viņš strādājis baltvācu muižnieku apvienībā (Deutsch-Baltische Landsmannschaft, dib. 1950.g.), aktīvi aģitēja par nepieciešamību atjaunot iepriekšējo kārtību Austrumu Eiropā, ar cerību atgūt zaudētus īpašumus, atgriezt baltvācu elites dzīves veidu un stabilus ienākumus. Kā zināms, šīs cerības nepiepildījās. Nomira barons 1959. gada pirmajā dienā, astoņdesmit divu gadu vecumā.

 

Par barona ieguldījumu latviešu izglītošanā

Agrākajos laikos intelektuālā palīdzība “zemnieku” latviešu tautai, no baltvācu elites puses, nebija īpaši izplatīta. Baltvācieši ir baidījušies zaudēt savas privelēģijas un ietekmi. Neskatoties uz valdošajiem uzskatiem, ir zināms, ka barons H. Loudons palīdzējis vairākiem latviešiem praktiski apgūt un pilnveidot savas taksidermijas iemaņas. Jau rakstīju par preparatoru Augustu Celmiņu, kurš bija iesaistīts H. Loudona putnu kolekcijas veidošanā un papildināšanā. Savas vēstules baronam viņš rakstīja latviešu valodā, kas liecina, ka barons visticamāk saprata un lasīja/runāja latviski. Vēlākajos gados H. Loudons vairākkārt bija rekomendējis šo preparatoru savam labam draugam Sergejam Buturļinam, kurš izmantojis viņa pakalpojumus savās ekspedīcijās. Domājams, ka ar viņa palīdzību A.Celmiņs tika iekārtots darbā Maskavas Universitētes Zooloģijas muzejā, kur strādājis 1920. – 1930. gados, pēc tā laika muzeja darbinieku atmiņām, viņu raksturoja kā labāko putnu preparatoru!

1920. gados latviešu presē ir maz rakstīts par baltvācu baroniem, bet viens no aktīvākajiem putnu vērotājiem, preparatoriem un publicistiem – Strenču virsmežniecības virsmežsargs Jūlijs Kūmiņš savos rakstos vairākkārt pieminēja H. Loudonu, piemēram (žurnālā “Meža dzīve”, nr. 4, 1925. g.): “Pavasarī 1909. gadā, kalpodams pie kāda bij. Krievijas ķeizariskā zooloģiskā muzeja locekļa kā preparators, viņa uzdevumā apliku Valmieras apriņķī, Ķemeres muižā diviem baltajiem stārķiem (Ciconia alba) ar kājām gredzenus. Pēc, apmēram, viena gada dabujam paziņojumu, ka viens no minētājiem stārķiem nošauts no kāda dabas pētnieka dienvidu Āfrikā, Būru zēmē”.  Pēc J. Kūmiņa pēkšņas nāves, Gaujas ūdeņos, 1930. gadā, A. Lapiņš par viņu uzrakstīja (Žurnālā “Meža dzīve”, nr. 59/60, 1930. g.): “Kūmiņš bija viens no labākiem, apdāvinātākiem virsmēzsargiem, viens no labākajiem mūsu mežu sargātājiem un kopējiem. Pēc Velmieras pilsētas skolas beigšanas, krietnu laiku bija strādājis pie barona Laudona, galvenā kārtā pie putnu preparēšanas un kopā ar viņu arī apceļojis Somiju un daudzas Krievijas malas, kur daudz ko bija redzējis, mācījies un novērojis”.

1893. gadā baltvācu naturālists barons Oskars fon Lēviss (Baron Oscar von Loewis, 18381899) nopublicējs grāmatu “Ievērojamākie Baltijas putni”, kas bija pirmā grāmata par putniem latviešu valodā. Ir ziņas, ka H. Loudons iegādājās daudzas šīs grāmatas un izdalījis (dāvinājis) latviešu mežsargiem un citiem interesentiem.

 

Barona H. Loudona ieguldījuma piemiņai

Neapšaubāmi, ka barona H.Loudona ievērojamais ieguldījums ornitoloģijā balstās uz viņa aktīvu, brīžiem fanātisku, darbu putnu kolekcionēšanā, dažādu novērojumu apzināšanā, apkopošanā un publicēšanā. Ar savu darbu barons izveidojis atdarīšanai cienīgu piemēru nākamajām paaudzēm. Neskatoties uz apstākli, ka arī padomju gados par barona aktivitātēm oficiāli nekas netika runāts un rakstīts, bet ir zināms, ka 1970. gados divi mūsu ornitoloģijas lielmeistari – Ģirts Kasparsons (1933–2015) un Juris Lipsbergs (dz. 1939) iebraucot ar motociklu Lizdēnu ciemā, no galvas simboliski noņēma cepures, apliecinot cieņu barona H. Loudona ieguldījumam pašmāju putnu pētīšanā.

Mūsdienās no Lizdēnu muižas ēkas palika vien pamatu akmeņi, no kolekcijas saglabājusies vien neliela daļa, bet brīnumainā kārtā Latvijas Nacionālās bibliotējas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā ir saglabājies viņa arhīvs – dienasgrāmatas, vēstules, kolekcijas putnu katalogi un gredzenoto putnu saraksti. Domājams, ka 1920. gadu sākumā no Lizdēniem šie papīri tika pārvesti uz Rīgu. Neticami, bet pat līdz 2015. gadam ornitoloģiskai sabiedrībai nekas nebija zināms par barona arhīva likteni, kas “nogulējis” Rīgā gandrīz simts gadus…

Faktiski tikai pēdējās divās desmitgadēs pētnieki pievērsušies Lizdēnu barona Haralda fon Loudona darbības zinātniskajai izpētei, publicēti vairāki raksti par viņa darbību ornitoloģijā un arī apraksts pēdējā Latvijas enciklopēdījā. Jāatzīst, ka līdz šai dienai mums ir vairāki “baltie plankumi” mūsu zināšanās par barona darbību un dzīvi (Latvijā un Vācijā). Mums ir zināma tikai viena barona fotogrāfija, kuru N. fon Tranzē nopublicēja barona nekrologā 1960. gadā. Tāpēc, man gribētos ar šo rakstu ne tikai pastāstīt par vienu no slavenākajiem baltvācu baroniem, bet arī aicināt lasītājus dalīties ar informāciju. Varbūt kādā Latvijas muzeja vai arhīva fondos ir Lizdēnu muižas vai barona ģimenes fotogrāfijas, vai kāda cita informācija par viņu likteņiem? Jebkāda papildus informācija mums palīdzēs “pilnveidot” mūsu zināšanas par notikumiem “baronu” laikos. Interesentiem lūgums sazināties ar autoru (e-pasts: matruslv@inbox.lv).

 

Lasi vairāk:
Matrozis R. 2006. Baltvācu ornitologam Haraldam Loudonam – 130. Žurnāls “Putni dabā” nr.16.1: 17.-23.lpp.
Матрозис Р. 2013. Орнитологическая деятельность и судьба лифлянского барона Гаральда фон Лоудона (1876-1959). Русский орнитологический журнал nr.855: 641-662.

Posted in Vēsture | Leave a comment

Noslēdzies fotokonkurss “Latvijas bungotāji”

Žurnāla “Putni dabā” 2015/3 numurā tika izsludināts fotokonkurss “Latvijas bungotāji”. Konkursa mērķis bija apvienot patīkamo un lietderīgo – dot iespēju radoši izpausties fotogrāfiem un apzināt potenciāli derīgos fotoattēlus Latvijas dzeņveidīgo putnu noteikšanas raksta ilustrēšanai žurnālā “Putni dabā”. Konkursam 30 autori iesniedza 142 darbus. Par labāko tika atzīts Sanda Laimes fotografētais mazais dzenis.

Mazā dzeņa mātīte. 1. vieta fotokonkursa "Latvijas bungotāji" gan tehniskajā, gan mākslinieciskajā kategorijā. Foto: Sandis Laime

Mazā dzeņa mātīte. 1. vieta fotokonkursa “Latvijas bungotāji” gan tehniskajā, gan mākslinieciskajā kategorijā. Foto: Sandis Laime

Dzeņu fotogrāfijas tika vērtētas 2 kategorijās – tehniskais un mākslinieciskais attēls. Vērtēšanas otrajā kārtā iekļuva 12 autoru iesniegtie 23 darbi. Pirmo vietu gan tehniskajā, gan mākslinieciskajā kategorijā ieguva Sandis Laime. Par galveno balvu Sandis ieguva LOB veidotā uzņēmuma “Motacilla” dāvāto putnu būrīša kameras sistēmu ar audio un infrasarkano attēlu.

Par 2. vietu tika atzīts Ainara Mankus dižraibais dzenis kā tehniskais attēls un Arņa Dimperāna dižraibais dzenis kā mākslinieciskais attēls. Otrās vietas ieguvēji saņem “Motacilla” dāvanu karti 20 EUR vērtībā un kompaktdisku “Putnu dziesmas”.

Dižraibais dzenis. 2. vieta fotokonkursa "Latvijas bungotāji" tehniskajā kategorijā. Foto: Ainars Mankus

Dižraibais dzenis. 2. vieta fotokonkursa “Latvijas bungotāji” tehniskajā kategorijā. Foto: Ainars Mankus

Dižraibais dzenis. 2. vieta fotokonkursa "Latvijas bungotāji" mākslinieciskajā kategorijā. Foto: Arnis Dimperāns

Dižraibais dzenis. 2. vieta fotokonkursa “Latvijas bungotāji” mākslinieciskajā kategorijā. Foto: Arnis Dimperāns

Savukārt 3. vietā ierindojās Valda Kļaviņa pelēkā dzilna tehniskajā kategorijā un Jaroslava Nedzas dižraibais dzenis mākslinieciskajā kategorijā. Trešās vietas ieguvēji saņem kompaktdisku “Putnu dziesmas”.

Pelēkā dzilna. 3. vieta fotokonkursa "Latvijas bungotāji" tehniskajā kategorijā. Foto: Valdis Kļaviņš

Pelēkā dzilna. 3. vieta fotokonkursa “Latvijas bungotāji” tehniskajā kategorijā. Foto: Valdis Kļaviņš

3. vieta fotokonkursa "Latvijas bungotāji" mākslinieciskajā kategorijā. Foto: Jaroslavs Nedza

3. vieta fotokonkursa “Latvijas bungotāji” mākslinieciskajā kategorijā. Foto: Jaroslavs Nedza

Veicināšanas balvas no “Motacilla” saņem arī Mārtiņš Briedis, Andris Dekants, Arnis Dimperāns, Dainis Jansons, Ilze Ķigure, Ilze Priedniece, Marina Šiļina un Ģirts Zembergs.

Agnis Bušs, agnis@putnidaba.lv

Posted in Žurnāls "Putni dabā" | Leave a comment

Zīdastes

Bohemian Waxwing perched on a twig with berriesZīdastes (Bombycilla garrulus (L.)) ir rūsganbrūni putni ar skaistu cekuliņu un skanīgu balsi – “Sirrrr, sirrrr.” Zīdastes nosaukumi dažādās valodās apraksta dažādas šā putna pazīmes – latviski, igauniski, vāciski un zviedriski tā ir zīdaste. Lietuviski (svirbelis) un krieviski (свиристель (svirisķeļ)) nosaukums atspoguļo zīdastes balsi. Angliski (Waxwing) nosaukums norāda uz raga plātnītēm – spārna spalvu pagarinājumiem, kas atgādina vasku.

Pa gabalu lidojošs zīdastu bars var atgādināt mājas strazdu baru, tomēr zīdastes lido mazliet citādi un parasti to lidojums ir skanīgs, daudzbalsīgs: “Sirrr, sirrrr, sirrrrr!” Man zīdastes vienmēr saistījušās ar balsi (krieviskā nosaukuma pamatā ir šai sugai ļoti atbilstošs skaņu atdarinājums). Svirkstošs putnu bars uzspurdz rudenīgajā Jelgavas nomalē, bet dažkārt pat pilsētas centrā, parastajos vai Zviedrijas pīlādžos, vai nenovāktā ābeļdārzā, kur barojas ar āboliem. Pēc mirkļa putni nolaižas atpakaļ zaros un var apbrīnot to samtaino apspalvojumu, skaisto cekuliņu un spirgto balsi: “Sirrrrr!”

Flock of Bohemian Waxwing Perched on Tree

Zīdastes ligzdo taigā – Somijas vidienē, Zviedrijas un Norvēģijas ziemeļos, Sibīrijā un Kanādā. Vienreiz (1968. gadā) ligzdošana pierādīta arī Igaunijā (Randla 1968).

Latvijā zīdaste ir bieža ziemas viešņa – novērojama katru ziemu no septembra līdz maijam. Viduseiropā, piemēram, Šveicē, zīdastes nav novērojamas katru ziemu, bet tikai lielu invāziju gados, kad tās sastopamas lielā skaitā. Tā kā zīdasti viegli atšķirt no citām sugām, daudzi cilvēki spēj precīzi noteikt putna sugu un aizrautīgi ziņo par to novērojumiem – tā zīdaste ir bijusi pirmsākums putnu novērojumu tīmekļa datubāzei ornitho.ch Šveicē (Keller u.a. 2008).

Ieskatīsimies dārzos un apstādījumos un mēģināsim ieraudzīt un saklausīt mūsu krāšņās ziemas viešņas!

 

Oskars Keišs

 

Literatūra

Keller V., Zbinden N., Schmid H. 2008. Vom Seidenschwanz zu ornitho.ch: Der Einbezug der Offentlichkeit in die Sammlung ornithologischer Daten. Die Vogelwarte 45: 304.

Randla T. 1968. The Bohemian Waxwing Bombycilla garrulus nested in Estonia [igauniski ar kopsavilkumu angliski]. Eesti Loodus 11: 670.

Pārpublicēts no žurnāla “Putni dabā” 2008/4 numura.

Groupe de jaseurs boraux

Posted in Žurnāls "Putni dabā" | Leave a comment

Tiek pagarināts fotokonkursa „Latvijas bungotāji” darbu iesniegšanas termiņš

Latvijas Ornitoloģijas biedrības žurnāls „Putni dabā” pagarina fotogrāfiju iesniegšanas termiņu fotokonkursam “Latvijas bungotāji” līdz 2016. gada 31. janvārim.

„Putni dabā” atgādina, Latvijā sastopamas deviņas dzeņu dzimtas sugas:

  • baltmuguras dzenis (Dendrocopos leucotos),
  • dižraibais dzenis (Dendrocopos major),
  • vidējais dzenis (Dendrocopos medius),
  • mazais dzenis (Dendrocopos minor),
  • melnā dzilna (Dryocopus martius),
  • tītiņš (Jynx torquilla),
  • trīspirkstu dzenis (Picoides tridactylus),
  • pelēkā dzilna (Picus canus),
  • zaļā dzilna (Picus viridis).

 

Fotokonkursā aicināti piedalīties gan pieredzējuši fotogrāfi, gan fotogrāfijas entuziasti. Kokursa mērķis ir apvienot patīkamo un lietderīgo – dot iespēju radoši izpausties fotogrāfiem un apzināt potenciāli derīgos fotoattēlus Latvijas dzeņveidīgo putnu noteikšanas raksta ilustrēšanai žurnālā “Putni dabā”.

 

Fotokonkursa noslēgumā tiks rīkots attēlu izvērtēšanas pasākums, kurā tiks aicināti piedalīties labāko darbu autori. Izvērtēšanu veiks profesionāla un atbilstoša žūrija, kas pamatos savu viedokli un izteiks ieteikumus, kā uzlabot turpmākos fotoattēlus. Fotoattēli tiks vērtēti ņemot vērā atbilstību kategorijai un attēla mērķim. Labāko darbu autori saņems balvas no Latvijas Ornitoloģijas biedrības un “Motacilla.”

 

Latvijas dzeņveidīgo putnu fotoattēli tiek pieņemti šādās kategorijās:

  • Tehniskais attēls – attēls, kas attēlo sugai raksturīgās vizuālās īpašības.
  • Mākslinieciskais attēls – attēla vērtību veido krāsu un kompozīcijas vizuālais baudījums.

 

Latvijas bungotāju fotoattēlus gaidīsim līdz 2016. gada 31. janvārim. Attēli jāiesūta elektroniski uz linda@putnidaba.lv. Pirms attēlu iesūtīšanas aicinām iepazīties ar konkursa nolikumu!

Posted in Žurnāls "Putni dabā" | Leave a comment

Fotokonkurss “Latvijas bungotāji”

Latvijas Ornitoloģijas biedrības žurnāla “Putni dabā” izsludina fotokonkursu “Latvijas bungotāji.

bungotaji-012

Konkursa mērķis ir apvienot patīkamo un lietderīgo – dot iespēju izpausties fotogrāfiem un apzināt potenciāli derīgos fotoattēlus Latvijas dzeņveidīgo putnu noteikšanas raksta ilustrēšanai žurnālā “Putni dabā”.

Latvijas dzeņveidīgo putnu fotoattēlus pieņemsim šādās kategorijās:
1. Tehniskais attēls – Gaidīsmi attēlus, kas attēlo sugai raksturīgās vizuālās īpašības.
2. Mākslinieciskais attēls – Šajā kategorijā attēla vērtību veido krāsu un kompozīcijas vizuālais baudījums.

Konkursa noteikumi:
1. Fotoattēli jāiesniedz elektroniski līdz 2016. gada 15. janvārim.
2. Darbi jāiesūta elektroniski uz linda@putnidaba.lv.
3. Autori drīkst piedalīties tikai ar saviem fotoattēliem.
4. Iesūtot fotoattēlu autoram jānorāda sava kontaktinformācija (vārds, uzvārds, adrese, e-pasta adrese, tālruņa numurs).
5. Iesūtāmo attēlu formāts – jpg.
6. Fotogrāfijām var būt veiktas nelielas korekcijas.
7. Iesniegtie fotoattēli var tikt izmantoti publicēšanai žurnālā “Putni dabā”, t.sk. dzeņveidīgo putnu noteikšanas rakstā. Fotoattēlu autori savus darbus publicēšanai žurnālā “Putni dabā” iesniedz brīvprātīgi un par to nesaņem finansiālu atlīdzību, bet autoriem ir tiesības saņemt žurnāla numura autoreksemplāru.
8. Autori saglabā autortiesības uz fotoattēliem un to izmantošana ārpus žurnāla “Putni dabā” saskaņojama atsevišķi. Iesniedzot fotogrāfijas, autors var norādīt, ka tos drīkst izmantot arī citos LOB materiālos bez tālākas saskaņošanas.

Konkursa nolikums .pdf formātā.

Linda Dambeniece, linda@putnidaba.lv

Posted in Žurnāls "Putni dabā" | Leave a comment

Mārtiņa Brieža lekcija par putnu migrāciju pētījumiem

Ir radusies iespēja noklausīties bijušā Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes studenta Mārtiņa Brieža, kurš pašlaik ir Polacky Universitātes (Čehija) doktorantūras students, stāstījumu par putnu migrāciju pētījumiem ”Pa migrējošo putnu pēdām: ģeolokatori un to pielietojums migrāciju pētījumos” 5. janvārī plkst. 16.30 LU Akadēmiskajā centrā Torņakalnā, Jelgavas ielā 1, 319. auditorijā. Līdz ar to parastajā dienā – trešajā mēneša otrdienā seminārs javārī netiek plānots.

M.Brieža rakstu “Ģeolokācija, izmantojot gaismu: tehnoloģija un principi” ir iespējams izlasīt žurnāla “Putni dabā” 2014/2 numurā (24.-26.lpp.).


Ilze Priedniece
,
doktorantūras skolas “Dzīvnieku daudzveidība un vides kvalitāte” sekretāre

Posted in Uncategorized | Leave a comment

2015. gada putns – dzeltenais tārtiņš

Dzeltanais tārtiņš (Pluvialis apricaria). Foto: Aivars Petriņš

Dzeltanais tārtiņš (Pluvialis apricaria). Foto: Aivars Petriņš

Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par 2015. gada putnu ir izvēlējusies dzelteno tārtiņu. Tas ligzdo klajos augstajos purvos, bet lielāka skaitā Latvijā sastopams migrācijas laikā pavasarī un rudenī. Šogad plānots apzināt dzeltenā tārtiņa ligzdošanas vietas Latvijā, aicinot par novērojumiem ziņot jebkuru dabas draugu un izglītot sabiedrību.

Lai papildinātu zināšanas par dzeltenā tārtiņa sastopamību Latvijā, aicinām ziņot par šo putnu novērojumiem. Īpaši svarīgas ir ziņas par dzeltenā tārtiņā ligzdošanas vietām. Novērojumus lūdzam reģistrēt portālā www.dabasdati.lv vai sūtīt pa pastu: “2015. gada putna akcijai”, Latvijas Ornitoloģijas biedrībā, a.k. 105, LV-1046, Rīgā.

Dzeltenie tārtiņi ligzdo tundrā un mežu zonā – klajos augstajos purvos sākot no Grenlandes dienvidaustrumiem un Ziemeļeiropas līdz austrumiem Taimirā. Latvijā ligzdo 260-460 pāru. Salīdzinājumam Igaunijā ligzdo 3000-4000 pāru, Somijā – 120 000-150 000, turpretim Lietuvā – tikai 35-45. Tie veido ilgstošus pārus, kas, iespējams, uzturas kopā arī ārpus ligzdošanas sezonas.

Dzeltenā tārtiņa latīniskā nosaukuma Pluvialis apricaria skaidrojums ir diezgan nepārprotams: pluvialis – “lietu nesošs (lietains)” un apricari – “apsauļot”, tātad: “apsauļojies lietusnesējs”. Ja “apsauļotā” nosaukuma daļa attiecas uz dzeltenīgo apspalvojumu, tad “lietus daļa” attiecas uz tautas vērojumiem, ka “tārtiņš sasauc lietu”.

Vairāk par dzelteno tārtiņu var lasīt žurnāla “National Geographic Latvija” janvāra numurā, kā arī LOB žurnāla “Putni dabā” 2015. gada pirmajā numurā.

Gada putna akciju LOB rīko jau divdesmito reizi. Iepriekš par gada putniem izvēlēti: grieze (1996), vakarlēpis (1997), zaļā vārna (1998), mazais ērglis (1999), ķīvīte (2000), ūpis (2001), lielais ķīris (2002), rubenis (2003), baltais stārķis (2004), ziemeļu gulbis (2005), lauka piekūns (2006), melnā dzilna (2007), melnais stārķis (2008), jūraskrauklis (2009), mednis (2010), meža pūce (2011), jūras ērglis (2012), kākaulis (2013) un pupuķis (2014).

Šogad gada putna akciju LOB rīko sadarbībā ar Latvijas Universitātes Bioloģijas institūtu, kur purvu zinātnisko izpēti nodrošina Starpdisciplināra jauno zinātnieku grupa Latvijas purvu un to resursu izpētei, ilgtspējīgai izmantošanai un aizsardzībai.

 

Papildu informācija Latvijas Ornitoloģijas biedrībā pie gada putna akcijas koordinatora Dr. biol. Oskara Keiša, oskars.keiss@lu.lv.

Posted in LOB ziņas | Leave a comment

Iepazīsti Latvijas putnus lekciju ciklā!

Tumšā tilbīte Tringa erythropus. Foto: Andris Avotiņš

Tumšā tilbīte (Tringa erythropus). Foto: Andris Avotiņš

LOB aicina uz lekcijām par putnu noteikšanu. 11 lekciju cikls paredzēts iesācējiem putnu vērošanā, un tā laikā varēs iepazīt putnus gan pēc izskata, gan pēc balss. Lekcijas notiks katru otrdienu, sākot ar 2015. gada 3. februāri Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes 6. auditorijā, Rīgā, Kronvalda bulvārī 4. Sākums plkst. 18.00. Lekcijas lasa Andris Avotiņš jun.

Lekciju plāns:

03.02.2015. – Ievads. Noderīgas interneta vietnes. Aparatūra. Pazīmes. Zosis
10.02.2015. – Gulbji-gauras
17.02.2015. – Vistveidīgie-gārņi
24.02.2015. – Piekūnveidīgie-dzērvjveidīgie
03.03.2015. – Bridējputni
10.03.2015. – Pūslīši-alki
17.03.2015. – Baloži-dzeņi
24.03.2015. – Čakstes-zīlītes
31.03.2015. – Mežastrazdi-ķauķīši
07.04.2015. – Mušķērāji-zvibuļi
14.04.2015. – Žubītes-stērstes

Pēc lekciju cikla beigām notiks ekskursija, iegūto zināšanu nostiprināšanai dabā.

Dalības maksa par visu lekciju ciklu ir 50,00 eiro, LOB biedriem un LU Bioloģijas fakultātes studentiem – 25,00 eiro, biedriem, kas iestājušies LOB no 2013. gada 15. decembrim līdz 2014. gada 31. decembrim – bez maksas. Pieteikties var līdz 2015. gada 31. janvārim, rakstot uz e-pasta adresi andris.avotins@hotmail.com vai zvanot pa tālruni 26624787.

Dalībniekiem ieteicams iegādāties putnu noteicējus “Collins Bird Guide, 2nd edition” (2010), kuros veikt piezīmes.

Posted in LOB ziņas | Leave a comment