Pļavu tilbīte – 2018. gada putns

Lasīt rakstu .pdf formātā pdf-icon2

Pļavu tilbīte <i>Tringa totanus</i>. Foto: Aivars Petriņš

PD_2018-1_03_2_Ainars_Aunins Ainārs Auniņš, ainars.aunins@lu.lv

Kad es augu, zālāji bija putniem, īpaši “garkājainiem un garknābjainiem” putniem, bagātāki. Un arī zaļāki, jo tolaik tos regulāri apsaimniekoja – pļāva un ganīja, tādēļ tie nebija “kūlas brūngani” līdz maija beigām un ilgāk. Turklāt tos apsaimniekoja ne tāpēc, lai par to “Eiropas naudu” dabūtu, bet tādēļ, ka zāle bija nepieciešama lopiem. Bērnībā, braukājot pa Latvijas laukiem, ganības ar lielākiem vai mazākiem brūnu govju ganāmpulkiem tajās bija ikdienišķs skats. Tātad ganību bija samērā daudz. Tiesa, ne visās no tām bija sastopami bridējputni, bet daudzās bija. Visbiežāk ķīvīte, nereti arī pļavu tilbīte un mērkaziņa, retāk – citi bridēji.

Meadow birds – tā angļu valodā apzīmē zālājos dzīvojošo bridējputnu sugu kompleksu. Tātad “pļavu putni” vai, korektāk,– pļavu bridējputni. Melodiskākā balss šajā sabiedrībā pieder pļavu tilbītei – parasti tas ir divdaļīgs vai trīsdaļīgs svilpiens, melodiskāks nekā citām tilbītēm, tāpēc viens no šīs sugas “tautas nosaukumiem” ir pļavu svilpis. Ar citiem svilpjiem tai, protams, nav nekādas radniecības. Diemžēl ligzdojošu pļavu tilbīšu Latvijā vairs atlicis maz, tāpat kā mitru ganību. Suga, kas vēl 20. gs. 60. gadu beigās atzīmēta kā bieži sastopama (Baumanis, Blūms 1969), šobrīd ir reta, un tās skaits arvien turpina samazināties (Ķerus 2011). Turpinot tradīciju pievērst sabiedrības uzmanību sugām, kuras ir apdraudētas un kurām vajadzīga palīdzība, pļavu tilbīte izraudzīta par 2018. gada putnu.

Kā jau sugas nosaukums rāda, pļavu tilbīte saistīta ar apsaimniekotiem zālājiem – pļavām unganībām. Tomēr ne katrs zālājs ir tai piemērots. Piemērotam zālājam jāatbilst vairākiem nosacījumiem, kas izriet no sugas ligzdošanas un barošanās ekoloģijas. Tā kā pļavu tilbīte pārtiek no dažādiem ūdens un augsnes bezmugurkaulniekiem, zālājā vai tā tiešā tuvumā jābūt slapjām vietām, kur bradāt un meklēt barību. Tās var būt gan lēzenas ūdenskrātuvju malas, gan slapjas, purvainas ieplakas pašā zālājā. Jo garāka zālāja ūdensmala vai vairāk seklūdens lāmu, jo piemērotāks tas ir pļavu tilbīšu ligzdošanai (Durant et al. 2008; Leito et al. 2014; Smart et al. 2006). Uz tām pēc mazuļu izšķilšanās tilbītes vedīs arī savu perējumu. Šīs vietas nedrīkst būt ar augstu veģetāciju, jo garā zālē tilbītes nevar laikus pamanīt apdraudējumus un tāpēc no tādām izvairās. Pļautā zālājā šos nosacījumus uzturēt ir grūti, tāpēc vispiemērotākās ir ganības. Lopi, nākdami dzert, uztur zemu augāju ūdensmalā, izmīda slapjākās vietas, veidojot dubļu laukumus un lieliskus barošanās apstākļus. Turklāt zāli tie noēd nevienmērīgi, veidojot dažāda augstuma zāles laukumu un ciņu mozaīku. Šādā zālājā atradīsies vietas, kuras zāles augstuma un blīvuma ziņā pļavu tilbītes atzīs par piemērotiem ligzdas ierīkošanai.

Pļavu tilbīte <i>Tringa totanus</i> lidojumā. Foto: Igors Deņisovs

Pļavu tilbīte Tringa totanus lidojumā.
Foto: Igors Deņisovs

Pļautiem zālājiem parasti ir vienmērīgs zāles augstums, jo tā visa tiek nopļauta vienā laikā un arī ataug visā pļavā līdzīgi. Aprīļa beigās un maija sākumā, kad tilbītes uzsāk ligzdošanu, veģetācija visdrīzāk nebūs īsti piemērota – būs daudz blīvas pērnās zāles, jo, pļaujot zāli tajā laikā, kad tā vēl derīga lopbarībai, līdz rudenim tā pagūst raženi ataugt. To var novērst, zālāju vēlreiz nopļaujot pavēlāk rudenī, tomēr arī tad nav garantijas, ka pļavu tilbītes atzinīgi novērtēs zālāja struktūru pavasarī.

Tilbītes ligzda atrodas uz zemes, noslēpta apmēram sprīdi augstā vai nedaudz augstākā zālē. Visbiežāk tā ir neliela, ar sausiem zāles stiebriem izklāta bedrīte. Tā no augšas parasti nav pamanāma, jo ligzdas malās augošā zāle, krītot tai pāri, to nosedz. Tāpat kā lielākā daļa citu bridējputnu, arī pļavu tilbīte dēj četras bumbierveidīgas olas. Olu skaitam un formai ir nozīme – ar tievajiem galiem kopā ligzdas dziļumā, bet resnajiem uz augšu tās piepilda ligzdas bedrīti un samazina siltuma zudumus.

Pļavu tilbītes <i>Tringa totanus</i> jaunais putns. Foto: Selga Bērziņa / selgasfoto.lv

Pļavu tilbītes Tringa totanus jaunais putns.
Foto: Selga Bērziņa / selgasfoto.lv

Ligzdas drošība ir kritiski svarīga, īpaši uz zemes ligzdojošajiem putniem, jo to apdraud ne tikai olēdāji putni, visbiežāk dažādi vārnu dzimtas putni, bet arī zīdītāji – lapsas, jenotsuņi un citi. Tāpēc pļavu tilbītes aktīvi aizsargā savu ligzdošanas iecirkni. Jebkuru nelūgtu viesi tās mēģina padzīt. Padzīšana ir efektīvāka, ja tajā piedalās ne tikai viens vai abi pāra putni, bet lielāks skaits – arī kaimiņi. Un nav svarīgi, vai ligzdas sargi ir sugas brāļi, vai tie ir no citas sugas. Jo vairāk, jo labāk. Tādēļ bridējputni nereti veido ligzdošanas puskolonijas. No “klasiskajām” kolonijām, kādas ir kaijām, zīriņiem un citām “koloniju sugām”, puskolonijas atšķiras ar to, ka ligzdas neatrodas cita citai tik tuvu un tajās ligzdojošajiem putnu pāriem ir savas ligzdošanas teritorijas, ko tie aizsargā no konkurentiem – kaimiņiem, tāpēc tās izvietotas plašākā teritorijā. Tomēr, tāpat kā īstajās kolonijās, pietuvojoties kādam nevēlamam apmeklētājam puskolonijas teritorijai, tiek “iedarbināts NATO 5. pants” un visi tajā ligzdojošie bridējputni ceļas tās aizsardzībai. To mēdz izmantot citas sugas, piemēram, dziedātājputni un pīles, kas labprāt ligzdo bridējputnu puskolonijās vai to tuvumā, jo ligzdošanas sekmes tajās ir augstākas.

Vārnu dzimtas putni apkārtnes pārlūkošanai labprāt izvēlas augstākus posteņus – kokus, ēkas vai stabus. Ja tādi atrodas bridējputnu ligzdošanas puskolonijas tuvumā, no tiem iespējams nolūkot ligzdu atrašanās vietas. Tāpēc pļavu tilbīte, tāpat kā citi bridējputni, izvairās ligzdot netālu no dažādiem vertikāliem elementiem (Ottvall et al. 2005; van der Vliet et al. 2008; Wallander et al. 2006). Jo augstāks novērošanas postenis, jo vairāk tas apdraud uz zemes ligzdojošos putnus (Andersson et al. 2009) un lielāks ir nepieciešamais drošības attālums no tāda. Īpaši nevēlamas ir meža malas vai koku rindas, jo ligzdas postītājs tur var ierasties, neviena nemanīts. Tas nozīmē, ka pļavu tilbītei nav piemērotas nelielas, meža vai apbūves ieskautas pļaviņas un zālāja platībai ir tieša saistība ar tā piemērotību pļavu tilbītēm (Rannap et al. 2017). Mūsdienās pļavu tilbīti visvairāk apdraud piemērotu dzīvesvietu izzušana. Ganību, kurās ganās lopi, atlicis ļoti maz. Kopš neatkarības atjaunošanas un zemes reformas daudzas kādreizējās ganības ir pamestas, jo nav vairs vajadzīgas, un aizaug vai ir pārvērstas aramzemē. Lai arī lopu skaits pēdējos
gados atkal pieaug, ganību platības nepalielinās, jo modernā lopkopība neparedz lopu laišanu ganībās. Un neder jebkuras ganības. Tajās jābūt arī slapjām ieplakām! Atlikušās tilbītēm piemērotās vietas vēl apdraud ligzdu postītāju skaita pieaugums.

Pļavu tilbīte ir gājputns un ziemo mitrājos un ūdeņu piekrastē Dienvideiropā un tālāk uz dienvidiem. Pagaidām nav liecību par nozīmīgiem apdraudējumiem sugas ziemošanas vietās, tāpēc visa atbildība par tilbīšu populācijas samazināšanos jāuzņemas mums pašiem.

VIDEO: noskenē ar Overly un apskati, kā uzvedās pļavu tilbīte rīta agrumā. Foto/video: Edgars Dzenis / facebook.com/melnaisleibls

VIDEO: noskenē ar Overly un apskati, kā uzvedās pļavu tilbīte rīta agrumā.
Foto/video: Edgars Dzenis / facebook.com/melnaisleibls

Atgriežoties pie manām atmiņām par “zaļāku zāli jaunībā”, jāteic, ka tolaik, studiju gados, no docenta Māra Šternberga es dzirdēju līdzīgu atmiņu stāstu par viņa jaunību. Tad zāle bijusi vēl zaļāka. Un zālājus apdzīvojošo bridējputnu daudzums un daudzveidība slapjajā pļavā pie viņa kādreizējās dzīvesvietas man likās pārspīlēti. Tikai nesen, kad kāda projekta vajadzībām ieguvu ģeodatubāzi ar meliorācijas sistēmām Latvijā, sapratu, cik maz vairs ir atlicis nemeliorētu lauksaimniecības zemju. Un tad man “saslēdzās”, ka šie “neticamie” stāsti par 20. gs. 50. gadiem taču bija par laikiem pirms masveida meliorācijas. Tolaik zālāju bija daudz, tie gandrīz visi vēl bija “bioloģiski vērtīgie”, turklāt divas trešdaļas no tiem – pārmitri (Сабардина 1957). Diemžēl vairs nav iespējams aplēst to, kādā blīvumā zālājos pļavu tilbītes bijušas sastopamas. Skaitliski dati pieejami tikai par atsevišķām “supervietām”, tādām kā Kaņiera ezermala pirms ūdens līmeņa pacelšanas, kur ligzdoja 150–300 pāru (Vīksne 1967) vai Engures ezera salas ar 35 pāriem (Казубиернис 1983). Ligzdojošo putnu atlanti un uzskaites jau tolaik nenotika. Priekšstati par sugu sastopamību bija stipri atkarīgi no vietām, kuras tā laika ornitologi regulāri apmeklēja, un lauksaimniecības zemes nebija tās iecienītākās. Tāpēc valdīja uzskats, ka pļavu tilbītes izplatība aistīta g. k. ar piejūras joslu (Transehe, Sināts 1936), kamēr iekšzemē tā bijusi reta un regulāri konstatēta g. k. pētnieku regulāri apmeklētajās vietās ap lielākajiem ezeriem (Казубиернис 1983). Pirmais Latvijas ligzdojošo putnu atlants šādu izplatību gan neapstiprina (Priednieks et al. 1989). Kā tolaik bija vai nebija, visdrīzāk vairs neuzzināsim, tomēr skaidrs, ka nemeliorētās, pārmitrās zemēs dzīves apstākļi bridējputniem ir daudz piemērotāki. Tāpēc pirms meliorācijas Latvija varēja uzturēt daudz lielākas šo putnu, arī pļavu tilbītes, populācijas. Augstajos purvos, kur mūsdienās sastopama nozīmīga daļa pļavu tilbītes populācijas, tā sākusi ligzdot tikai 20. gs. otrajā pusē (Казубиернис 1983).

Starp citu, ligzdojošo putnu uzskaites mūsdienās vairs nespēj dot nozīmīgu informāciju par pļavu tilbītes ligzdojošo pāru skaita pārmaiņām. Tā ir kļuvusi pārāk reta, un nav iespējams iegūt tam nepieciešamo datu apjomu. Bet šobrīd tas pat nav vairs tik svarīgi. Ir skaidrs, ka nepieciešami īpaši pasākumi tilbīšu ligzdošanas vietu saglabāšanai. Bet, lai tos īstenotu, šīs vietas ir jāzina. Tādēļ labākais, ko varam darīt, ir apsekot potenciālās vietas, kur sugu vēl varētu būt iesējams sastapt (Avotiņš, Ķerus 2018), lai vietās, kur suga tiešām vēl ligzdo, veicinātu atbilstošu apsaimniekošanu.

PD_2018-1_07_plavu_putni_Zim-aut_Mike_Langman

Gada putna zīmējumu konkurss

Arī šogad (tāpat kā 2017. gadā) konkursa darbi tiks vērtēti divās kategorijās – bērnu (līdz 18 g. v.) un pieaugušo (no 18 g. v.). Konkursā var piedalīties ikviens interesents, zīmējumu iesūtot vai iesniedzot līdz 2018. gada 31. maijam. Galvenā balva, ko saņems vismaz trīs labāko zīmējumu autori, būs īpaša putnu vērošanas ekskursija. Konkursam var iesniegt jebkādā tehnikā veiktus zīmējumus – ne lielākus par A2 formātu –, kuros attēlots 2018. gada putns – pļavu tilbīte. Katrs dalībnieks var iesniegt tikai vienu zīmējumu. Darbus izvērtēs LOB veidota žūrija.
Darbus var iesniegt, nosūtot pa pastu: Gada putna zīmējumu konkursam, Latvijas Ornitoloģijas biedrība, Skolas iela 3, Rīga, LV-1010, vai nogādājot LOB birojā Skolas ielā 3, Rīgā, 4. stāvā, darba dienās plkst. 10.00–16.00. Iesniedzot zīmējumu, jānorāda autora vārds, uzvārds, vecums un kontaktinformācija: e-pasta adrese, telefona numurs un pasta adrese (skaidri salasāmā rokrakstā). Zīmējumi pēc autoru vēlēšanās tiks izsniegti atpakaļ, kad konkurss būs noslēdzies, bet zīmējumu ieskenētās versijas var tikt izmantotas LOB publicitātes vajadzībām, atsaucoties uz autoru un konkursu.

Konkurss notiek LOB skolu programmas “Putni un mēs” ietvaros sadarbībā ar SIA “CEMEX”.

Fotokonkurss LOB biedriem – “Pļavu putni”

2018. gadā fotokonkursā aicinām piedalīties LOB biedrus, kuri aizraujas ar putnu fotografēšanu. Nav svarīgi, vai putnus fotografē profesionāli vai hobija līmenī. Pat ja izmanto telefonu, lai fotografētu, un ir izdevies iemūžināt lielisku kadru, droši piedalies! Konkursa mērķis ir sniegt LOB biedriem iespēju parādīt, kā viņi redz un sastopas ar putniem, izmantojot tādu mūsdienās izplatītu brīvā laika pavadīšanas formu kā fotografēšana, kā arī piedāvāt iespēju satikties un apmainīties pieredzēm situācijā, kad biedrus apvieno kopīga interese – putni.

Fotogrāfijas jāiesniedz līdz 2018. gada 1. novembrim elektroniski kopā ar aizpildītu pieteikuma anketu: http://ej.uz/LOB_fotokonkursam. Katrs autors iesniedz 1–5 darbus. Jautājumus par konkursiem adresēt Elīnai Kokarevičai, elina@lob.lv, tālr. 67221580 (darbadienās plkst. 10.00–16.00).

 

Literatūra

Andersson M., Wallander J., Isaksson D. 2009. Predator perches: a visual search perspective. Funct. Ecol. 23: 373–379. https://doi.org/10.1111/ j.1365-2435.2008.01512.x

Avotiņš jun. A., Ķerus V. 2018. Aicinām pārbaudīt iespējamās pļavu tilbītes iespējamās ligzdošanas vietas. Putni dabā 81 (2018/1): 8–9.

Baumanis J., Blūms P. 1969. Latvijas putni. Liesma, Rīga.

Durant D., Tichit M., Fritz H., Kernéïs E. 2008. Field occupancy by breeding lapwings Vanellus vanellus and redshanks Tringa totanus in agricultural wet grasslands. Agric. Ecosyst. Environ. 128: 146–150 https://doi.org/10.1016/j.agee.2008.05.013

Ķerus V. 2011. Latvijas ligzdojošo putnu stāvokļa pārmaiņas laikā no 1980. līdz 2010. gadam. Promocijas darbs. Latvijas Universitāte.

Leito A., Elts J., Mägi E., Truu J., Ivask M., Kuu A., Ööpik M., Meriste M., Ward R.,  Kuresoo A., Pehlak H., Sepp K., Luigujõe L. 2014. Coastal grassland wader abundance in relation to breeding habitat characteristics in Matsalu Bay, Estonia. Ornis Fenn. 91: 149–165.

Ottvall R., Larsson K., Smith H.G. 2005. Nesting success in Redshank Tringa totanus breeding on coastal meadows and the importance of habitat features used as perches by avian predators. Bird Study 52: 289–296. https://doi.org/10.1080/00063650509461402

Priednieks J., Strazds M., Strazds A., Petriņš A. 1989. Latvijas ligzdojošo putnu atlants 1980–1984. Zinātne, Rīga.

Rannap R., Kaart T., Pehlak H., Kana S., Soomets E., Lanno K. 2017. Coastal meadow management for threatened waders has a strong supporting impact on meadow plants and amphibians. J. Nat. Conserv. 35: 77–91. https://doi.org/10.1016/j.jnc.2016.12.004

Smart J., Gill J.A., Sutherland W.J., Watkinson A.R. 2006. Grassland-breeding waders: Identifying key habitat requirements for management. J. Appl. Ecol. 43: 454–463. https://doi.org/10.1111/j.1365-2664.2006.01166.x

Transehe N., Sināts R. 1936. Latvijas putni. Mežu departamenta izdevums, Rīga.

van der Vliet R.E., Schuller E., Wassen M.J. 2008. Avian predators in a meadow landscape: Consequences of their occurrence for breeding open-area birds. J. Avian Biol. 39: 523–529. https://doi.org/10.1111/j.0908-8857.2008.04310.x

Vīksne J. 1967. Kaņiera ezerā ligzdojošie putni. Zooloģijas Muzeja Biļetens 1: 45–59.

Wallander J., Isaksson D., Lenberg T. 2006. Wader nest distribution and
predation in relation to man-made structures on coastal pastures. Biol. Conserv. 132: 343–350. https://doi.org/10.1016/J.BIOCON.2006.04.026

Казубиернис Ю. 1983. Tравник. В кн.: Виксне, Я. (Ed.), Птицы Латвии: Территориальное размещение и численность. 89 стр.

Сабардина Г.С. 1957. Луговая растительность Латвийской ССР. Изд-во Акад. наук Латв. ССР.

Summary

Common Redshank – Bird of the Year 2018 /Ainārs Auniņš/

The Common Redshank was still a common species in suitable grasslands during the 1960-ies, however, its population has severely declined since then. The main reason of its decline was the decrease of suitable grassland areas due to grassland abandonment and conversion to arable land, as well as changes in cattle breeding practices. To raise the awareness of society, the Common Redshank has been chosen as the Bird of the Year 2018 in Latvia.

Posted in 81 (2018/1), Gada putns | Tagged , , , , , , | Leave a comment

Aicinām pārbaudīt pļavu tilbītes iespējamās ligzdošanas vietas

Lasīt rakstu .pdf formātā pdf-icon2

PD_2018-1_08_1_Andris_Avotins Andris Avotiņš jun.,avotins.puces@gmail.com, 
PD_2018-1_08_2_Viesturs_Kerus Viesturs Ķerus,

Par 2018. gada putnu Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) izvēlējusies pļavu tilbīti. Aicinām ikvienu, kas pazīst šo putnu, iesaistīties pļavu tilbītei potenciāli piemēroto vietu pārbaudē, lai nodrošinātu šīs sugas dzīvotņu aizsardzību.

Kas jādara?

  • Pļavu tilbītes novērojumus ziņo portālā Dabasdati.lv. Visērtāk to darīt ar lietotnes palīdzību.
  • Norādi novērojuma veikšanas sākuma un beigu laiku.
  • Piezīmēs ieraksti, vai vieta piekļaujas zālājam.
  • Portālā Dabasdati.lv ziņo pilno sarakstu – pieraksti VISAS šajā vietā un laikā novērotās putnu sugas (ne tikai pļavu tilbīti).
  • Ļoti vēlams pievienot vairākas fotogrāfijas ar vietu un ainavu.
  • Ziņo arī par vietām, kur pļavu tilbīte nav novērota.
  • Nosūti e-pastu uz putni@lob.lv ar novērojuma datumu, kas ziņots portālā Dabasdati.lv. Tad būs mazāka iespēja, ka palaidīsim garām jūsu novērojumus kopējā Dabasdati.lv datu plūsmā.
  • Ja internetu neizmanto, tad informāciju par novērojumiem sūti Latvijas Ornitoloģijas biedrībai pa pastu (Skolas ielā 3, Rīgā, LV-1010) vai zvani pa tālr. 67221580 (darbadienās plkst. 10.00–16.00).

Kur meklēt pļavu tilbītes?

  • Zālāju mitrajās ieplakās – sk. skaidrojumu tekstā.
  • Drukājamas kartes ar piemērotākajām vietām atrodamas internetā: https://ej.uz/plavukartes2018 (paraugu skati 2. attēlā).
  • Piemērotās vietas viedierīcē iespējams apskatīt šeit: https://arcg.is/10KbXr1.

Kad novērojumi jāveic?

  • Vislabāk novērojumus veikt maijā. Tas ir nozīmīgākais laiks, taču neliela daļa var turpināt ligzdošanu pat pēc Jāņiem (jūlijā). Maijā ir īsa zālīte un putni ir labi redzami, tie ir aktīvi un skaļi – samērā viegli konstatējami. Tiem ir pirmie un varbūt vienīgie perējumi, tātad, ligzdojoša ir lielākā populācijas daļa. Savukārt sezonas turpinājumā (jūnijā) sākas izteikta slēpšanās reakcija, putni var nebūt konstatējami, pat ja ir ligzdojoši konkrētajā vietā.
  • Visvērtīgākā informācija būs par vietām, kas apmeklētas vismaz divas reizes. Taču arī vienas reizes novērojumi būs izmantojami.

Zālājus, kuros ligzdo pļavu tilbīte, iespējams noteikt par putniem bioloģiski vērtīgiem zālājiem (PBVZ). Tas nozīmē, ka šo zemju īpašnieki var saņemt Lauku atbalsta dienesta
maksājumus par putniem draudzīgu saimniekošanu. Lai zālāju atzītu par PBVZ, nepieciešams sertificēta eksperta atzinums. Šos atzinumus sagatavos LOB eksperti, taču viņiem nepieciešama jūsu palīdzība pļavu tilbītei potenciāli piemērotu vietu pārbaudēm.

Lai atvieglotu šo darbu, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē ir sagatavota vietu atlase ar zālājos esošām mitrām ieplakām – vietām, kas pēc satelītattēliem ir līdzīgas tām, kur 2016. gadā veikto speciālo apsekojumu un Eiropas ligzdojošo putnu atlanta ietvaros tika zālājos novērotas pļavu un dīķu tilbītes, kā arī melnās puskuitalas. Esam sagatavojuši kartes ar pārbaudāmajām vietām katram 5×5 km kvadrātam, izņemot Latgali, par kuru mums pagaidām nav pietiekamas informācijas (pieejamās kartes attēlotas 1. attēlā; kartes paraugs – 2. attēlā). Kvadrātu kartes iespējams lejupielādēt no adreses: https://ej.uz/plavukartes2018.

1. ATTĒLS. Kvadrāti, par kuriem pieejamas kartes ar pļavas tilbītei potenciāli piemērotajām teritorijām. Karšu numuru atrašanai izmanto Dabasdati.lv karti. Fig ure 1. Squares for which maps are available with areas potentially suitable for the Common Redshank. To find the map numbers, the Dabasdati.lv map is used.

1. ATTĒLS. Kvadrāti, par kuriem pieejamas kartes ar pļavas tilbītei potenciāli piemērotajām teritorijām. Karšu numuru atrašanai izmanto Dabasdati.lv karti.
Fig ure 1. Squares for which maps are available with areas potentially suitable for the Common Redshank. To find the map numbers, the Dabasdati.lv map is used.

2. ATTĒLS. Drukai sagatavotas apsekošanas kartes-protokola paraugs. Krāsas atspoguļo veģetācijas un mitruma līdzību vietām, kur iepriekšējos gados konstatēti zālāju bridējputni (jo oranžāks, jo lielāka līdzība). Novērojumu informāciju (t.sk. putnu sugas) var piefiksēt uz šīs lapas vai uzreiz lietotnē Dabasdati.lv.  FIGURE 2. An example survey map-protocol for print. The colours reflect the similarity of vegetation and humidity to places where the Common Redshank has been found in previous years (the more orange, the more similar). Observation information (including bird species) can be entered on this page or directly in the application Dabasdati.lv.

2. ATTĒLS. Drukai sagatavotas apsekošanas kartes-protokola paraugs. Krāsas atspoguļo veģetācijas un mitruma līdzību vietām, kur iepriekšējos gados konstatēti zālāju bridējputni (jo oranžāks, jo lielāka līdzība). Novērojumu informāciju (t.sk. putnu sugas) var piefiksēt uz šīs lapas vai uzreiz lietotnē Dabasdati.lv.
FIGURE 2. An example survey map-protocol for print. The colours reflect the similarity of vegetation and humidity to places where the Common Redshank has been found in previous years (the more orange, the more similar). Observation information (including bird species) can be entered on this page or directly in the application Dabasdati.lv.

Pļavu tilbīte un citi zālāju bridējputni barojas galvenokārt ar augsnē dzīvojošiem bezmugurkaulniekiem, tāpēc piemērotas šo putnu barošanās vietas zālājos ir mitras ieplakas un vietas starp graudzāļu un grīšļu ciņiem palienēs. Šīs ir starp grūtāk apsaimniekojamajām vietām, tāpēc bieži tiek iznīcinātas nosusinot vai neapsaimniekojot. Vietas, kas aizaugušas ar niedrēm un vilkvālītēm, nav piemērotas barības ieguvei, un no ligzdošanas koku un krūmu tuvumā pļavu tilbītes izvairās. Pati ligzda var atrasties arī vairāku simtu metru attālumā no mitraines, kas ir iezīmēta kartē, tādēļ svarīgi ir vairāki
apsekojumi, lai putnus patiešām novērotu un varētu sagatavot PBVZ karti gan barošanās, gan ligzdošanas vietai. Pašu ligzdu gan atrast nav nepieciešams – sugas sastopamību
ierobežo barošanās iespējas un aizsardzība tiks plānota arī zālājiem ārpus mitraines.

Tiem, kam ērtāka ir viedierīču izmantošana, iespējams vietas interaktīvi izpētīt, t.sk. lietot navigāciju, šajā adresē: https://arcg.is/10KbXr1. Tomēr par novērojumiem nepieciešams
arī ziņot (sk. sadaļu “Kas jādara?”). Atrašanās vietu interaktīvajā kartē vislabāk ir precizēt, salīdzinot to ar Dabasdati.lv lietotni (vai jebkuru citu regulāri atrašanās vietu
precizējošu lietotni), kurai ieslēgta atrašanās vietas izsekošana, abas lietotnes vienlaikus turot ieslēgtas. Nenodrošinot viedierīces atrašanās vietas nepārtrauktu precizēšanu,
tiks kļūdaini norādīta jūsu atrašanās vieta mitraiņu kartē. Šāda darbību shēma arī nodrošinās iespēju atbilstoši reģistrēt novērojumu – veidojot pilno sarakstu Dabasdati.lv lietotnē un atzīmējot visu putnu atrašanās vietas kartē.

Eiropas ligzdojošo putnu atlanta (2013–2017) ietvaros Latvijā ir konstatētas tikai 15 vietas, kurās pļavu tilbīte ir pieskaitāma vismaz ticamai ligzdotājai zālājos. Vai tiešām suga, kas 20. gadsimta sākumā bijusi bieži zālājos sastopama, draud izzust no Latvijas lauku ainavas?

Summary

Check for possible nesting areas of the Common Redshank /Andris Avotiņš jun., Viesturs Ķerus/

We invite anyone who knows this bird to survey areas potentially suitable for breeding waders to ensure an appropriate future management of these species habitats. Please report the observations of Common Redshank Tringa totanus and other waders at Dabasdati.lv.

Posted in 81 (2018/1), Gada putns | Tagged , , , | Leave a comment

Migrējošo putnu monitorings Papē 2017. gadā

Lasīt rakstu .pdf formātā pdf-icon2

PD_2018-1_26_1_Oskars_Keiss Oskars Keišs, PD_2018-1_26_2_Ivo_Dinsbergs Ivo Dinsbergs,
 LU Bioloģijas institūts, oskars.keiss@lu.lv

Migrējošo dzīvnieku aizsardzībā, iespējams, visspilgtāk izpaužas pretruna starp cilvēku un dabas nospraustajām robežām – politiskās robežas ir daudz šaurākas, un veiksmīgai migrējošu sugu aizsardzībai ir nepieciešama daudzu valstu līdzdalība.

Baltijas jūras piekrastē pie Papes ciema (Rucavas novadā) standartizēts migrējošo putnu monitorings 2017. gadā notika jau 23. sezonu (Baumanis 1995, 1996, 1997, 1998, 1999, 2000, 2001, 2002, 2004, 2006; Kazubiernis 2007; Keišs, Vintulis 2008; Keišs, Pētersons 2009; Keišs u.c. 2017), taču kopš pirmajiem sistemātiskajiem migrējošo putnu novērojumiem Papē 1958. gadā pagājis jau gandrīz 60 gadu (Michelsons u.c. 1960), putni Papē ķerti jau 51 sezonu (Blūms u.c. 1967).

2017. gadā migrēošo putnu monitorings veikts pēc 1995. gadā aprobētās (Baumanis 1995) un 2007. gadā pilnveidotās metodikas (Keišs, Vintulis 2008). Šā gada laikā tapusi jauna metodikas redakcija (Keišs, Dinsbergs 2017). Jāpiebilst, ka 2010.–2016. gadā, kad šo monitoringa programmu LU Bioloģijas institūta Papes ornitoloģisko pētījumu centrs veica saviem spēkiem, notika tikai putnu ķeršana, bet ne sistemātiskas vizuālās uzskaites, tāpēc var uzskatīt, ka vizuālo uzskaišu monitoringam 2017. gadā ir nākamais datu punkts kopš 2009. gada.

Putnu vizuālās uzskaites

Dienas putnu uzskaites tika veiktas katru dienu no 1. septembra līdz 31. oktobrim. Vizuālās uzskaites novērojumu seansi katru dienu tika sākti vietējā saullēkta brīdī un ilga 30 min. Starp seansiem ievērojot 30 minūšu pārtraukumu, tie turpināti katru stundu, līdz beidzās intensīva putnu migrācija. Migrācijai labvēlīgos laikapstākļos gājputnu migrācijas maksimums ir vērojams pirmajās stundās pēc saullēkta. Dienās ar biezu miglu, intensīviem nokrišņiem vai citiem nelabvēlīgiem laikapstākļiem uzskaites veiktas tikai pirmajos trīs seansos. Vizuālie novērojumi tika izdarīti no viena punkta, kas izvēlēts tā, lai būtu labi pārredzama pļava, kā arī kāpu un krūmu josla. Tika uzskaitītas visas dzirdētās, redzētās sugas, kā arī noteikts to skaits. Putni, kuri nebija identificējami līdz sugai, tika noteikti līdz ģintij.

Lauku baloži <i>Columba palumbus</i> ir vieni no biežākajiem putniem vizuālo uzskaišu laikā. Foto: Ivo Dinsbergs

Lauku baloži Columba palumbus ir vieni no biežākajiem putniem vizuālo uzskaišu laikā.
Foto: Ivo Dinsbergs

Kopā 2017. gadā no 1. septembra līdz 31. oktobrim tika veikti 222 dienas novērojumu seansi, no tiem 183 obligātie seansi (pirmie trīs katru dienu) un 39 papildu seansi. Migrējošie putni tika novēroti visu 222 seansu laikā. Vizuālo uzskaišu laikā tika novēroti 386 046 putni no 115 sugām (1. tabula; 1. attēls), no tām 21 iekļauta ES putnu direktīvas I pielikumā, bet 22 sugas iekļautas Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Skaitliski visvairāk tika novērotas žubītes, ķivuļi, lauku baloži, sīļi un lielās zīlītes. Invāzija šogad novērota vienai sugai – sīlim. No interesantākajām sugām būtu vērts pieminēt 24. septembrī trīs vienlaikus novērotās sarkanās klijas, kā arī Lapzemes stērsti, kura novērota 28. septembrī un 1. oktobrī.

1. ATTĒLS. Dažu putnu sugu 2017. gada rudens migrācijas gaita Papes ornitoloģisko pētījumu centrā. FIGURE 1. Process of bird migration for selected species at Pape Ornithological Research Centre during autumn 2017.

1. ATTĒLS. Dažu putnu sugu 2017. gada rudens migrācijas gaita Papes ornitoloģisko pētījumu centrā.
FIGURE 1. Process of bird migration for selected species at Pape Ornithological Research Centre during autumn 2017.

Nakts uzskaitēs putni tiek novēroti stacionāru starmešu gaismā. Darbojas trīs starmeši, kas kopā izgaismo apmēram 200 m platu joslu no kāpas līdz krūmāju josla pie Papes–Priediengala ceļa. Nakts novērojumu seansi parasti sākti apmēram divas stundas pēc vietējā saulrieta un ilga 15 minūtes. Ja tika novērota intensīva putnu migrācija, seanss tika pagarināts līdz 30 minūtēm, kā arī veikts vēl otrs seanss, parasti četras stundas pēc vietējā saulrieta. Katrs novērotais putns tika pieskaitīts vienai no šīm putnu grupām: 1) sīkie zvirbuļveidīgie putni, 2) mežastrazdi Turdus spp. un 3) pūces Asio spp., vai arī noteikta to suga, ja tas iespējams (piemēram, slokām, zivju gārņiem u.tml.).

Nakts uzskaites 2017. gadā veiktas no 10. septembra līdz 31. oktobrim. 52 naktīs tika veikti 54 seansi. Visaktīvākā zvirbuļveidīgo migrācija bija vērojama septembra III dekādē (2. attēls A), bet pūču – sākot ar oktobra III dekādes sākumu (2. attēls B).

2. ATTĒLS. Nakts migrācijas gaita Papē 2017. gadā: A – zvirbuļveidīgo putnu; B – pūču (Asio spp.). FIGURE 2. Process of nocturnal bird migration at Pape in 2017: A – passerine birds; B – owls (Asio spp.).

2. ATTĒLS. Nakts migrācijas gaita Papē 2017. gadā: A – zvirbuļveidīgo putnu; B – pūču (Asio spp.).
FIGURE 2. Process of nocturnal bird migration at Pape in 2017: A – passerine birds; B – owls (Asio spp.).

Putnu ķeršana

Migrējošo putnu ķeršana 2017. gadā veikta ar stacionāro Papes murdu kāpā un standarttīkliem Papes ezera niedrājā. Putnu ķeršanai izmantotas migrējošo putnu pētīšanas standartmetodes (Busse 2000). Putnu sugu, vecuma un dzimuma noteikšanai izmantots Eiropas zvirbuļveidīgo putnu noteicējs (Svensson 1992), kā arī citi pieejamie putnu noteicēji putnu noteikšanai rokās (Winkler, Jenni 2007; Demongin 2013; Baker 2016).

Papes lielais murds sikspārņu ķeršanai tika uzstādīts jau 9. augustā, taču augustā tas arī lietots galvenokārt sikspārņu ķeršanai. Sākot ar 1. septembri, lielais murds labos laikapstākļos bija uzvilkts arī pa dienu putnu ķeršanai. Tomēr septembra sākumā laikapstākļi bija slikti, un murdus varēja nomainīt tikai 17. septembrī. Murds (tātad, līdz 17. septembrim lielais, pēc tam – mazais) bija ķeršanas gatavībā visu pētījumu laiku no 9. augusta vakara līdz 1. novembra rītam, izņemot 3. un 4. oktobri (kad bija slikti laikapstākļi – ļoti spēcīgs lietus).

Niedrāja standarttīklu acs izmērs bija 16×16 mm un kopējais tīklu garums – 93 m, tie bija ķeršanas gatavībā no 14. jūlija vakara līdz 2. septembra rītam. Daži putni tīklos noķerti vēl arī pēc šā standartperioda. Papildus niedrājā darbojās arī trīs 12 m gari tīkli (kopgarums 36 m), kas izvietoti trīsstūra formā un kuru vidū naktīs tika atskaņota grīšļu ķauķa balss.

Ķeramierīces tika pārbaudītas atkarībā no migrācijas intensitātes – ja tā bija neliela vai vidēja, pārbaudes notika periodiski ar pusstundu (no rīta) vai stundu gariem intervāliem, bet maksimālas migrācijas laikā pārbaudes tika veiktas nepārtraukti.

Reizēm Papē izdodas noķert arī apodziņu <i>Glaucidium passerinum</i>. Foto: Ivo Dinsbergs

Reizēm Papē izdodas noķert arī apodziņu Glaucidium passerinum.
Foto: Ivo Dinsbergs

Noķertie putni tika noteikti, reģistrēts to vecums un dzimums, ja tobija iespējams noteikt, kā arī veikti to biometriskie mērījumi – maksimālais spārna garums un svars. Spārna garums mērīts ar koka lineālu pēc L. Svensona (Svensson 1992) metodes – spārna maksimālais garums, nolasījumi izdarīti ar precizitāti līdz milimetram. Putni tika svērti ar dažāda kalibra atspersvariem, kuri ražoti Šveices firmā “Pesola”.

Laikā no 2017. gada 9. jūlija līdz 31. oktobrim Papes Ornitoloģisko pētījumu centrā kopā noķerti 83 sugu 4752 putni (2. tabula), to skaitā 4610 putni no 83 sugām apgredzenoti, 135 palaisti negredzenoti un atkārtoti noķerti septiņi ārpus Papes apgredzenoti putni (t.sk. četru citur Latvijā un trīs ārzemēs gredzenotu putnu kontroles). Četras Jūrmalciemā 22. oktobra vakarā gredzenotās garastītes dienu vēlāk – 23. oktobrī – noķertas Papē, apmēram 19 km putni lidojuši visu dienu. Par diviem noķertajiem putniem ar ārzemju gredzeniem – Lietuvā gredzenotu zilzīlīti un Beļģijā gredzenotu ezeru ķauķi – vairāk informācijas pagaidām nav. Interesantākais 2017. gada atradums Papē neapšaubāmi ir Valta Jaunzemja 13. jūlijā noķertais svītrainais ķauķis, kurš 2009. gada 8. augustā kā tajā pašā gadā šķīlies putns apgredzenots Nerkes provincē (ar plato ‘e’ – zv. Närke). Zviedrijā – 488 km uz ziemeļaustrumiem no Papes.

2017. gadā Papē noķerti deviņi dzeltensvītru ķauķīši <i>Phylloscopus inornatus.</i>. Foto: Ivo Dinsbergs

2017. gadā Papē noķerti deviņi dzeltensvītru ķauķīši Phylloscopus inornatus..
Foto: Ivo Dinsbergs

Papes putnu murdā 2017. gadā noķerti 43 sugu 1696 putni. Putnu migrācijas gaita 2017. gadā apkopota 3. tabulā. Novērotā putnu migrācija 2017. gadā bija viduvēja, turklāt murdā noķerto putnu skaits (1696) ir otrais mazākais noķerto putnu skaits novērojumu vēsturē, vēl mazāk putnu noķerts tikai 2013. gadā. Vienīgi noķerto sārtgalvīšu skaits ir rekords Papes pētījumu vēsturē – nekad agrāk vienas sezonas laikā nav noķerti 36 sārtgalvīši. Tas tikai apstiprina to, ka Latvijā šī suga acīmredzami kļuvusi par pastāvīgu ligzdotāju, kuras skaits, visticamāk, turpina pieaugt.

2017. gadā noķerto sārtgalvīšu <i>Regulus ignicapillus</i> skaits – 36 – ir rekords Papes vēsturē. Foto: Ivo Dinsbergs

2017. gadā noķerto sārtgalvīšu Regulus ignicapillus skaits – 36 – ir rekords Papes vēsturē.
Foto: Ivo Dinsbergs

No 26 sugām, kurām ir iespējams analizēt skaita pārmaiņas kopš 1992. gada (4. tabula), divām sugām – zilzīlītei un vītītim – ir novērojama krasa skaita samazināšanās; 12 sugām novērota mērena skaita samazināšanās, piecām sugām skaita tendence ir stabila, bet četrām – mēreni pieaugoša. Trim sugām tendence nav skaidra, bet tās visas ir invāzijas veidojošas sugas, kurām ir raksturīgas milzīgas skaita atšķirības starp gadiem.

4. TABULA. Migrējošo noķerto putnu indeksa pārmaiņu tendences Papē (1992–2017). TABLE 4. Change tendencies index of captured migratory birds at Pape (1992–2017).

4. TABULA. Migrējošo noķerto putnu indeksa pārmaiņu tendences Papē (1992–2017).
TABLE 4. Change tendencies index of captured migratory birds at Pape (1992–2017).

Sezonas raksturojums

Līdzīgi kā lielā daļā Latvijas teritorijas, arī Papē, Rucavas novadā septembris un oktobris bija lietaini, abu mēnešu kopējā nokrišņu summa sasniedza 295 mm (saskaņā ar Papes ornitoloģisko pētījumu centrā veiktajiem mērījumiem), kas vairāk atbilst trešdaļai no reģiona gada normas. Kopumā no 61 dienas, kurās notika migrējošo sauszemes putnu uzskaites, 24 bija ar nelabvēlīgu vēja virzienu – R, DR, ZR. Iepriekšminēto vēja virzienu ietekmē putni vai nu nemigrē, vai arī tiek novirzīti tālāk iekšzemē. Bieži un intensīvi nokrišņi, kopā ar spēcīgiem rietumu vējiem, regulāri radīja migrācijai nelabvēlīgus apstākļus.

Tomēr vairākas nedēļas laikapstākļus noteica anticiklona darbība, ar skaidru laiku un lēniem A, DA, ZA virziena vējiem. Anticiklona ietekme visspilgtāk izpaudās septembra otrajā un trešajā dekādē, kā arī oktobra trešajā dekādē. Tieši šajā laikā arī tika novērota visaktīvākā sauszemes putnu migrācija – septembrī maksimālo skaitu sasniedza žubītes, ķivuļi, lauku baloži, čipstes u.c, bet oktobra beigās visvairāk novēroti mežastrazdi, ķeģi, svilpji, lielās zīlītes u.c.

Secinājumi un ieteikumi migrējošo sugu aizsardzībai

Vispirms gribam uzsvērt, ka nekādu sugu vai procesu monitorings (pēc monitoringa definīcijas; Wilson 1996) nevar sniegt atbildi uz jautājumu: “Kāpēc?” Respektīvi – kāpēc notiek tās vai citas sugas skaita palielināšanās vai samazināšanās? Lai to noskaidrotu, ir jāveic to sugu īpaša izpēte, par kurām monitoringa dati liecina, ka skaits mainās,– tieši šī padziļinātā sugu izpēte tad arī var atbildēt uz jautājumu: “Kāpēc?” Un no šīs atbildes tad arī izrietēs konkrēti ieteikumi tās vai citas sugas aizsardzībai. Šeit mēs varam sniegt tikai ļoti vispārējus ieteikumus.

Migrējošo dzīvnieku sugu populāciju stāvoklis šobrīd Eiropā ir īpaši aktuāls saistībā ar strauji augošo vēja turbīnu skaitu un labi zināmo bojāejas risku migrējošajām sugām, it īpaši augsts tas ir sikspārņiem (Rydell et al. 2010). Migrējošo putnu monitoringa trūkums ir dažādu valstu novērošanas staciju pārāk mazā sadarbība. Šāda sadarbība ir sasniegusi labus rezultātus ligzdojošo putnu monitoringā (koordinācijas centrs atrodas Prāgā), taču migrējošo putnu sugu monitoringa staciju sadarbība var sniegt neatsveramus datus par ziemeļos ligzdojošām sugām, kur ligzdojošo putnu monitorings nenotiek (Krievijas ziemeļaustrumu apgabali). Ilggadējās migrējošo putnu un sikspārņu uzskaites Papē pēc standartizētas metodikas ir šajā ziņā unikālas, un iegūto datu vērtība pieaug ar katru gadu. Tās noteikti ir turpināmas arī nākotnē.

Pateicības

Autori saka paldies visiem brīvprātīgajiem, kuri piedalījās putnu un sikspārņu monitoringā Papē 2017. gadā. Vispirms paldies putnu gredzenotājiem: Mārtiņam Briedim (Šveice), Valtam Jaunzemim, Mārim Jaunzemim, Edgaram Lediņam, Mārcim Lejam, Armandam Majevskim, Donātam Spalim, Viesturam Vintulim un Peteram Adamikam (Peter Adamik, Čehija). Putnu ķeršanā piedalījās: Māris Bazulis, Inese Cera, Ilze Čakare, Toms Endziņš, Kārlis Freibergs, Aivis Gulbis, Roberts Jansons, Aksels Jaunzemis, Sniedze Kalniņa, Amanda Kaufmane, Elīze Keiša, Jānis Keišs, Miķelis Keišs, Normunds Kukārs, Viesturs Leitholds, Olivers Lindecke (Oliver Lindecke, Vācija), Gunārs Pētersons, Ance Priedniece, Reinis Priedols, Marks Lotārs Pupiņš, Betija Rubene, Edgars Smislovs, Rūdolfs Tutiņš, Elza Zacmane un citi. Darbs nebūtu bijis iespējams bez tehniskā nodrošinājuma, ko sniedza Donāts Spalis un Kārlis Freibergs. Visbeidzot paldies profesionālo pētnieku ģimenēm par sapratni laikā, kas nedēļām ilgi tiek pavadīts darbā monitoringa ekspedīcijā Papē!

Literatūra

Baker J. 2016. Identification of European Non-Passerines: A BTO Guide. British Trust for Ornithology: Norfolk, UK. 463 p.

Baumanis J. 1995. Migrējošo sauszemes putnu monitorings Papes jūrmalā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Bioloģijas institūta atskaite Latvijas Republikas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides konsultāciju un monitoringa centram. 24 lpp.

Baumanis J. 1996. Migrējošo sauszemes putnu monitorings Papes jūrmalā. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta atskaite Latvijas Republikas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides konsultāciju un monitoringa centram. 45 lpp.

Baumanis J. 1997. Migrējošo sauszemes putnu monitorings Papes jūrmalā 1997. gadā. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta atskaite Latvijas Republikas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides konsultāciju un monitoringa centram. 40 lpp.

Baumanis J. 1998. Migrējošo sauszemes putnu monitorings Papes jūrmalā 1998. gadā. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta atskaite Latvijas Republikas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides konsultāciju un monitoringa centram. 38 lpp.

Baumanis J. 1999. Migrējošo sauszemes putnu monitorings Papes jūrmalā 1998. gadā. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta atskaite Latvijas Republikas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides konsultāciju un monitoringa centram. 41 lpp.

Baumanis J. 2000. Migrējošo sauszemes putnu monitorings Papes jūrmalā 2000. gadā. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta atskaite Latvijas Republikas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides konsultāciju un monitoringa centram. 38 lpp.

Baumanis J. 2001. Migrējošo sauszemes putnu monitorings Papes jūrmalā 2001. gadā. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta atskaite Latvijas Vides aģentūrai. 51 lpp.

Baumanis J. 2002. Migrējošo sauszemes putnu monitorings Papes jūrmalā 2002. gadā. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta atskaite Latvijas Vides aģentūrai. 39 lpp.

Baumanis J. 2004. Migrējošo putnu sugu monitorings 2003. gadā. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta atskaite Latvijas Vides aģentūrai. 42 lpp.

Baumanis J. 2006. Migrējošo putnu sugu monitorings 2005. gadā. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta atskaite Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūrai. 57 lpp.

Blūms P., Baumanis J., Baltvilks J. 1967. Migrējošo putnu ķeršana ar tīkliem 1966. g. rudenī Latvijā. Zooloģijas muzeja biļetens 1: 103–106.

Busse P. 2000. Bird Station Manual: SE European Bird Migration Network Bird Migration Research Station Univerity of Gdańsk, Gdańsk. 264 p.

Demongin L. 2013. Guide d’identification des oiseaux en main. Source d’Or, France.

Kazubiernis J. 2007. Migrējošo putnu un sikspārņu monitorings 2006. gadā. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta atskaite Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūrai. 41 lpp.

Keišs O., Dinsbergs I. 2017. Migrējošo putnu monitoringa metodika. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta atskaite Latvijas Republikas Dabas aizsardzības pārvaldei. 32 lpp.

Keišs O., Pētersons G. 2009. 2008. gada migrējošo putnu un sikspārņu monitoringa gala atskaite. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta atskaite Latvijas Vides aizsardzības fondam. 71 lpp.

Keišs O., Pētersons G., Vintulis V., Dinsbergs I. 2017. Migrējošo putnu un sikspārņu monitorings: gala atskaite par 2017. gadu. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta atskaite Latvijas Republikas Dabas aizsardzības pārvaldei. 65 lpp.

Keišs O., Vintulis V. 2008. 2007. gada migrējošo putnu un sikspārņu monitoringa gala atskaite. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta atskaite Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūrai. 56 lpp.

Michelsons H., Kasparsons Ģ., Lejiņš G., Vīksne J., Šmits V., Lipsbergs J., Stolbovs I. 1960. Putnu migrācijas Latvijas PSR 1958. gada rudenī. Grām.: Latvijas Putnu dzīve – Ornitoloģiskie pētījumi 2, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta raksti XIV: 139–192.

Rydell J., Bach L, Dubourg-Savage M., Green M., Rodrigues L., Hedenström A. 2010. Bat mortality at wind turbines in northwestern Europe. Acta Chiropterologica 12: 261–274.

Svensson L. 1992. Identification guide to European Passerines. Fourth, revised and enlarged edition. Lars Svensson, Stockholm. 368 p.

Wilson D.E., Cole F.R., Nichils J.D. Rudran R., Foster M.S. 1996. Measuring and Monitoring Biological Diversity: Standard Methods for Mammals (Biodiversity Handbook). New York: Smithsonian Institution.

Winkler R., Jenni L. 2007. Alters- und Geschlechtsbestimmung europäischer Singvögel. Naturhistorisches Museum Basel und Schweizerische Vogelwarte Sempach, Die Schweiz. S. 222.

Summary

Monitoring of migratory birds in Pape, 2017 /Oskars Keišs, Ivo Dinsbergs/

2017 was the 23rd season of standardized migratory bird monitoring at Pape (Rucava parish) on the Baltic Sea coast. However, almost 60 years have passed since the first systematic migratory bird observations at Pape in 1958, and birds have been captured at Pape for 51 seasons. In total in 2017, from 1 September to 31 October, there were 222 day observation counts, during which 386 046 birds of 115 species were recorded (Table 1; Figure 1). The species with largest numbers recorded were Common Chaffinch, Eurasian Siskin, Common Wood Pigeon, Eurasian Jay and Great Tits. Night time recordings in 2017 were carried out from 10 September to 31 October. The most active passerine migration was observed during the third decade in September (Figure 2 A), and owls beginning with the third decade in October (Figure B). During the time from 9 July to 31 October, 2017, a total of 4752 birds of 83 species (Table 2) were captured at the Pape Ornithological Research Centre. These include 4610 birds of 83 species ringed, 135 released unringed and seven birds repeatedly captured which were ringed elsewhere (including four ringed elsewhere in Latvia and three in other countries).

Dabas aizsardzības pārvalde

Posted in 81 (2018/1), Gredzenošana, Izpēte | Tagged , , , | Leave a comment

Piekrastē ligzdojošo putnu monitorings

Lasīt rakstu .pdf formātā pdf-icon2

PD_2018-1_16_1_Sintija_Martinsone Sintija Martinsone,
 Dabas aizsardzības pārvalde, sintija.martinsone@daba.gov.lv

Dabas aizsardzības pārvalde šogad sāk īstenot jaunu projektu – piekrastē ligzdojošo putnu monitoringu. Šā monitoringa mērķis ir iegūt datus par populācijas lieluma pārmaiņām tām sugām, par kurām netiek iegūti dati citos ligzdojošo putnu fona monitoringos. Iegūtā informācija būs būtisks atbalsts lēmumu pieņemšanā dažādās dabas aizsardzības jomās. Tā palīdzēs argumentēti pamatot piekrastes putnu aizsardzības pasākumus. Turklāt iegūtie dati būs noderīgi, lai sagatavotu ziņojumus Eiropas Komisijai saskaņā ar t.s. Putnu direktīvu (ESOV 2010).

Šā monitoringa mērķa sugas ir abas piekrastē ligzdojošās tārtiņu sugas – upes tārtiņš Charadrius dubius un smilšu tārtiņš Charadrius hiaticula –, jūrmalas dižpīle jeb Sāmsalas pīle Tadorna tadorna, lielā gaura Mergus merganser, upes zīriņš Sterna hirundo, jūras zīriņš Sterna paradisaea, mazais zīriņš Sternula albifrons, paugurknābja gulbis Cygnus olor, stepes čipste Anthus campestris, kā arī spalvmetējas gaigalas Bucephala clangula jūrā.

Jūrmalas dižpīles jeb Sāmsalas pīles <i>Tadorna tadorna</i>.  Foto: A. Soms

Jūrmalas dižpīles jeb Sāmsalas pīles Tadorna tadorna.
Foto: A. Soms

Jūrmalas dižpīles jeb Sāmsalas pīles <i>Tadorna tadorna</i>.  Foto: A. Soms

Jūrmalas dižpīles jeb Sāmsalas pīles Tadorna tadorna.
Foto: A. Soms

Monitoringa maršruti aptver visu Baltijas jūras un Rīgas līča piekrasti Latvijā (aptuveni 496 km kopgarumā; 1. attēls; Auniņš 2018).

1. ATTĒLS. Putnu uzskaišu transekti Rīgas līča un Baltijas jūras piekrastē. FIGURE 1. Bird survey transects on the coast of the Gulf of Riga and the Baltic Sea.

1. ATTĒLS. Putnu uzskaišu transekti Rīgas līča un Baltijas jūras piekrastē.
FIGURE 1. Bird survey transects on the coast of the Gulf of Riga and the Baltic Sea.

Pavisam kopā ir 45 maršruti. Katra maršruta
garums ir aptuveni 10 km un tie ir sadalīti 1 km garos posmos. Uzskaišu transektu izvietojums maršruta ietvaros ir atkarīgs no pludmales un atklāto kāpu joslas platuma:

  • vietās, kur pludmales un atklāto kāpu josla ir šaura, uzskaišu transekts ir novietots pludmalē. Tomēr, ja šādā maršrutā ir atklātu piekrastes biotopu (piemēram, piekrastes zālāju) “kabatas”, tad atsevišķi jāapseko arī tās (2. attēls);
2. ATTĒLS. Transekta izvēle dabā šaurā pludmales un atklāto kāpu joslā: A – tipiskais variants, B – ar “biotopa kabatas” apsekošanu (šajā piemērā – piejūras zālājs). FIGURE 2. Example of survey transect placement in a narrow belt of seashore and open dunes: the typical case (A) and modified transect to cover an island of another coastal habitat (in this example, coastal grassland; B).

2. ATTĒLS. Transekta izvēle dabā šaurā pludmales un atklāto kāpu joslā: A – tipiskais variants, B – ar “biotopa kabatas” apsekošanu (šajā piemērā – piejūras zālājs).
FIGURE 2. Example of survey transect placement in a narrow belt of seashore and open dunes: the typical case (A) and modified transect to cover an island of another coastal habitat (in this example, coastal grassland; B).

  • vietās, kur pludmales platums ir lielāks par 70 m, maršruta ietvaros veicamais transekts jāveido līkloču, lai nosegtu gan pludmali, gan atklāto kāpu biotopu (3. attēls);
  • savukārt vietās, kur pludmales un atklāto kāpu joslas platums ir lielāks par 120 m, maršruta ietvaros jāplāno divi paralēli transekti – viens pludmalē, otrs – atklātajās kāpās. Šādā maršrutā uzskaite ir jāveic vai nu divatā, vai vienam novērotājam – skaitot vienu transektu turpceļā, bet otru – atpakaļceļā (3. attēls).
3. ATTĒLS. Transekta izvēle dabā vidēji platā un ļoti platā pludmales un atklāto kāpu joslā: A – vidēja platuma pludmales un atklāto kāpu josla (84 m, locīts transekts), B – plata pludmales un atklāto kāpu josla (250 m, divi transekti). FIGURE 3. An example of survey transect placement in a wider belt of seashore and open dunes: medium wide strip of seashore and open dunes (84 m, a sinuous transect; A), very wide strip of seashore and open dunes (250m, two transects; B).

3. ATTĒLS. Transekta izvēle dabā vidēji platā un ļoti platā pludmales un atklāto kāpu joslā: A – vidēja platuma pludmales un atklāto kāpu josla (84 m, locīts transekts), B – plata pludmales un atklāto kāpu josla (250 m, divi transekti).
FIGURE 3. An example of survey transect placement in a wider belt of seashore and open dunes: medium wide strip of seashore and open dunes (84 m, a sinuous transect; A), very wide strip of seashore and open dunes (250m, two transects; B).

Maršruti jāapseko trīs reizes sezonā: pirmā un otrā uzskaite jāveic jūnijā līdz Jāņiem, bet trešā – jūlija pirmajā pusē. Minimālais laiks starp pirmo un otro uzskaiti nav noteikts, taču tās nevar notikt vienā dienā. Divas uzskaites jūnijā ir nepieciešamas, lai samazinātu nepilnīgas konstatējamības ietekmi uz uzskaišu rezultātiem. To laikā tiks iegūti dati par monitoringa mērķa sugu ligzdojošo pāru skaitu un izvietojumu. Savukārt trešā uzskaite nepieciešama, lai novērtētu ligzdošanas sekmes, kā arī reģistrētu spalvmetēju pīļu skaitu un sugu sastāvu jūrā.

Aicinu visus, kas labi pazīst putnus un vēlas sniegt būtisku ieguldījumu to aizsardzībā Latvijā, piedalīties šajā monitoringā (raksti uz sintija.martinsone@daba.gov.lv). Noslēdzot brīvprātīgā darba līgumu, Dabas aizsardzības pārvalde segs transporta izdevumus nokļūšanai līdz uzskaišu vietai vai iespēju robežās nodrošinās transporta pakalpojumus. Visi brīvprātīgie monitoringa dalībnieki saņems dāvanā grāmatu – 2017. gadā izdotās
“Vadlīnijas aizsargājamo biotopu saglabāšanai Latvijā”, 1. sējums, “Piejūra, smiltāji un virsāji” (Laime 2017).

 

Literatūra

Auniņš A. 2018. Piekrastē ligzdojošo putnu monitorings. Uzskaišu metodika. Latvijas Ornitoloģijas biedrība. Rīga. http://biodiv.daba.gov.lv/fol302307/fol634754/fona-monitoringa-metodikas/putni

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis. 2010. Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2009/147/EK (2009. gada 30. novembris) par savvaļas putnu aizsardzību (kodificēta
versija). 2010. gada 26. janvāris.

Laime B. (red.) 2017. Aizsargājamo biotopu saglabāšanas vadlīnijas Latvijā. 1. sējums. Piejūra, smiltāji un virsāji. Dabas aizsardzības pārvalde, Sigulda. http://nat-programme.daba.gov.lv/public/lat/publikacijas_un_dokumenti/

Summary

Coastal Breeding Bird Monitoring /Sintija Martinsone/

The Nature Conservation Agency has initiated a new project – coastal bird monitoring. The objective of this monitoring is to obtain data on changes in population size of species for which data from other common birds census has not been obtained. The information obtained in the monitoring will be a significant contribution to improve quality of decisionmaking in various areas of nature conservation. Monitoring routes (45 in total) cover the entire coast of the Baltic Sea and the Gulf of Riga in Latvia. I invite all those who are knowledgeable about birds and are willing to make a significant contribution to the protection of birds in Latvia, to become volunteer participants in this monitoring.

Dabas aizsardzības pārvalde

Posted in 81 (2018/1), Izpēte | Tagged , , , , | Leave a comment

Lopu gārnis Latvijā

Lasīt rakstu .pdf formātā pdf-icon2

PD_2018-1_31_1_Karlis_Millers Kārlis Millers, karlowitch@inbox.lv

Lopu gārnis Bubulcus ibis ir samērā maza izmēra (45–52 cm) gārņu dzimtas (Ardeidae)  putns, spārnu plētumam sasniedzot 82–95 cm. Kompaktu ķermeni, īsu knābi un samērā īsu kaklu, kuru nereti tur ievilktu. Putna spalvu tērps balts, knābis un kājas zaļganidzeltenas. Ligzdošanas laikā kļūst sārtioranžas un notiek pārmaiņas spalvu tērpā – cekuls, krūtis un mugura kļūst oranži. Kā jau liecina sugas nosaukums, uzturas ganībās kopā ar lopiem, kur barojas ar dažādiem kukaiņiem, īpaši iecienījis sienāžus (Mullarney et al. 2011).

Izplatība

Dienvidrietumu Eiropa, Āfrika, Amerika, dienvidu un austrumu Āzija, Austrālija un Jaunzēlande. Eiropā g. k. Spānijā, Portugālē, Francijā un Itālijā. Sastopamas trīs pasugas: Bubulcus ibis ibis – no dienvidrietumu Eiropas līdz Kaspijas jūrai, Āfrikā, Madagaskarā,  Amerikā no Kanādas dienvidiem līdz Gajānai un Čīles ziemeļiem, kā arī Argentīnas ziemeļaustrumos un dažās Brazīlijas daļās; Bubulcus ibis seychellarum – Seišeļu salās; Bubulcus ibiscoromandus – dienvidu un austrumu Āzijā, Austrālijā un Jaunzēlandē. Dienvidrietumu Eiropas populācijas putni ir daļēji migranti un ziemo Ibērijas pussalas dienvidos, retāk – Ziemeļāfrikā. Izteikta pēcligzdošanas dispersija. Uzrāda lielu klejošanas potenciālu, jo pieveic tālas distances, sasniedzot Aļasku, Skandināviju, Islandi, daudzas okeānu salas un pat Antarktīdu (Martínez-Vilalta et al. 2015). Viena no putnu sugām ar visstraujāko izplatību pasaulē pēdējo 150 gadu laikā. Piemēram, Amerikā sācis izplatīties tikai 19. gs. beigās, tālāk Ziemeļamerikā kopš 20. gs. 40. gadiem, kur tagad sastopams gandrīz visos ASV štatos un pat dažās Kanādas dienvidu provincēs (pēc putni.lv). Pēc jaunākajām Birdlife International aplēsēm, lopu gārņa Eiropas populācijas lielums vērtēts ap 152 000–185 000 īpatņu (BirdLife International 2017).

Novērojumi kaimiņu zemēs

Lai arī aprakstos šī suga tiek dēvēta par vienu no vistraujāk savu areālu palielinājušajām sugām pasaulē, tomēr Latvijā un apkārtējās valstīs novērojumi, pārsvarā, skaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Tā, Igaunijā līdz šim brīdim nav neviena lopu gārņa novērojuma. Lietuvā divi, viens novērojums 1971. gada 29. maijā Lietuvas dienvidos (Obelija ezers), otrs – 2010. gada 20. augustā valsts austrumu daļā (Vasaknos zivju dīķi; Jusys et al. 2017). Somijā trīs novērojumi, savukārt Zviedrijā – 15 (pēc tarsiger.com).

Lopu gārņa novērojumi Latvijā

Latvijā raksta tapšanas brīdī lopu gārnis novērots tikpat reižu, cik putnu vērotāju lielvalstī Somijā, – trīs! Pirmo reizi kā savvaļas putns šī suga redzēta Engures ezera austrumu krastā 2009. gada 19. maijā, kad to pamanīja dāņu putnu vērotāju grupa (Ķuze 2009).

Savukārt otrais novērojums sekoja pēc vairāk nekā sešiem gadiem – 2015. gada rudenī. No oktobra beigām līdz 11. novembrim viens īpatnis apmēram divas nedēļas uzturējās ganībās kopā ar dažām govīm pie viensētas Dižilmājas apkārtnē. Tiesa, māju saimnieka J. Jakovļeva izmisīgie zvani dažādām ar dabu un putniem saistītām organizācijām par to, ka pie viņa mājām uzturas lopu gārnis, dzirdīgas ausis neatrada. Līdz brīdim, kad sazvanīja Rīgas Zoodārzu, no kura jau tālāk ziņa sasniedza raksta autoru. Informācija nākamajā dienā tika pārbaudīta un izrādījās patiesa (latvijasputni.lv).

Otrais lopu gārņa novērojums Latvijā, Dižilmāja, Durbes novads, 11.11.2015.  Foto: K. Millers / latvijasputni.lv

Otrais lopu gārņa novērojums Latvijā, Dižilmāja, Durbes novads, 11.11.2015.
Foto: K. Millers / latvijasputni.lv

Otrais lopu gārņa novērojums Latvijā, Dižilmāja, Durbes novads, 11.11.2015.  Foto: K. Millers / latvijasputni.lv

Otrais lopu gārņa novērojums Latvijā, Dižilmāja, Durbes novads, 11.11.2015.
Foto: K. Millers / latvijasputni.lv

Otrais lopu gārņa novērojums Latvijā, Dižilmāja, Durbes novads, 11.11.2015.  Foto: K. Millers / latvijasputni.lv

Otrais lopu gārņa novērojums Latvijā, Dižilmāja, Durbes novads, 11.11.2015.
Foto: K. Millers / latvijasputni.lv

Toties trešais un šobrīd pēdējais novērojums sekoja jau pēc nepilniem diviem gadiem. 2017. gada vasaras vidū, 8. jūlijā, raksta autors kopā ar I. Grīnerti apsekoja vienu no Liepājas ezera austrumu krasta pļavu masīviem. Ņemot vērā ne sevišķi labvēlīgos laikapstākļus – samērā stiprs vējš (12–17 m/s dienvidrietenis), fragmentāras lietus gāzes – un arī ne to putnīgāko sezonu, cerības tika liktas vien uz kādu no bridējputnu sugām. Kas pamatā arī piepildījās – padsmit purva tilbītes Tringa glareola, zem desmit pļavu tilbītes Tringa totanus, pāris parasto šņibīšu Calidris alpina un dažas citas sugas. Vārdu sakot – nekā īpaša vai atzīmējama, jūlija sākumam ļoti raksturīga aina. Un tad, teleskopā “skenējot” kādas lāmas malā sasēdušos apmēram 100 lielos ķīrus Chroicocephalus ridibundus, pēkšņi – “BĀC! Ēēē, kas tad tas, IR!?” Oranžīgs cekuls – pirmais, kas tika pamanīts, un burtiski jau tajā pat brīdī izskanēja frāze: “Lopu gārnis!” Pateicoties Vidējos Austrumos gūtajai pieredzei, kur šī suga bieži sastopama un gana daudz skatīta, identifikācija bija zibenīga. Kā arī, putns vēl bija saglabājis riesta tērpa pazīmes. Minūtes piecas vērots, lopu gārnis sekoja lielajiem ķīriem un pārlidoja jau tuvāk ezeram. Nedaudz vēlāk, joprojām sekodams savai kompānijai, pārvietojās atpakaļ pie lāmas. Un tad, acīmredzot kāda plēsēja sabiedēti, lielie ķīri strauji kompaktā barā atkal pameta lāmu un pacēlās spārnos, uzņemdami augstumu. Līdzīgi kā iepriekš, lopu gārnis sekoja saviem kompanjoniem. Tomēr šoreiz, kopā ar ķīriem uzņēmis augstumu, apmeta pusloku samērā augstu gaisā un devās dienvidu virzienā. Kā vēlāk izrādījās – uz neatgriešanos… Informācija par šo novērojumu tika nekavējoties izplatīta interesentiem, un vairāki no viņiem tai pašā dienā un nākamajā devās lopu gārni meklēt. Diemžēl bez panākumiem. Tā nu šis nepilnu pusstundu vērotais īpatnis kļuva par Latvijā trešo novēroto savas sugas pārstāvi.

Trešais lopu gārņa novērojums Latvijā, Liepājas ezera austrumu krasts, Grobiņas novads, 8.07.2017. Foto: K. Millers / latvijasputni.lv

Trešais lopu gārņa novērojums Latvijā, Liepājas ezera austrumu krasts, Grobiņas novads, 8.07.2017.
Foto: K. Millers / latvijasputni.lv

Literatūra

BirdLife International. 2017. Species factsheet: Bubulcus ibis. Downloaded from http://www.birdlife.org on 27/09/2017
Jusys V., Karalius S., Raudonikis L. 2017. Nauji ir reti paukščiai Lietuvoje. Lietuvos Ornitologu Draugija, Vilnius, 41 pp.
Ķuze J. 2009. Lopu gārnis Bubulcus ibis – jauna putnu suga Latvijā. Putni dabā 2009/3: 24–25.
Martínez-Vilalta A., Motis A., Christie D.A., Kirwan G.M. 2018. Little Egret (Egretta garzetta). In: del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J., Christie D.A., de Juana E.
(eds.). Handbook of the Birds of the World Alive. Lynx Edicions, Barcelona. (retrieved from https://www.hbw.com/node/52694 on 26 April 2018)
Mullarney K., Svensson L., ZetterstrÖm D. 2011. Collins Bird Guide 2nd edition. HarperCollins, London, 210 pp.

Summary

Cattle Egret in Latvia /Kārlis Millers/

Despite being one of the most range expanding bird species in the world, there have been only a few records in the countries along the Baltic Sea coast. None in Estonia, two in Lithuania, 15 in Sweden. Birdwatcher country Finland equals Latvia in the number of observations – each country has three records. The first observation in Latvia was recorded in May 2009. The next one followed more than six years later in late October 2015. The third one was found in July 2017.

Posted in 81 (2018/1), Interesantākie novērojumi | Tagged , , , | Leave a comment

Ievērojamajam ornitologam un Latvijas Ornitoloģiskās centrāles dibinātājam Nikolajam fon Tranzē – 130

Ruslans Matrozis

N. fon Tranzē Helsinku kongresā, 1958. g.

N. Tranzē 10. Starptautiskajā ornitoloģijas kongresā Helsinkos, 1958. g.

Viens no pirmās Latvijas ievērojamākajiem ornitologiem, putnu izziņas un aizsardzības popularizētājiem bija talantīgs Latvijas Universitātes pasniedzējs, baltvācu dižciltīgais Nikolajs fon Tranzē (Nikolai Heinrich von Transehe). Viņa paaudzei liktenis dāvāja ļoti nelabvēlīgu dzīves periodu, kura laikā notika gan revolūcija, gan abi postošākie pasaules kari, kā rezultātā – vairāki ģeopolitiski pārkārtojumi Eiropas kartē un miljoniem salauztu likteņu.

Fon Tranzē-Rozeneku (von Transehe-Roseneck) dzimta piederēja pie dižciltīgajiem baltvāciešiem, kuri apdzīvoja Latvijas teritoriju periodā no 16. līdz 20. gs. Pirmais dzimtas pārstāvis Tīss Tranzē Nīderlandes protestantu vajāšanas laikā pārcēlās uz Livoniju, kur arī 1558. g. nomira. Viņa dēls Gerhards Tranzē kalpoja par luterāņu mācītāju Gramzdā un Skrundā. Turpmākajos gadsimtos dzimtas pārstāvji kalpoja gan Zviedrijas kara dienestā, gan par mācītājiem. Par aktīvajiem sabiedriskās darbības sasniegumiem Valērijs Tranzē 1683. gadā tika iekļauts Zviedrijas dižciltīgo sarakstā. Viņa dēls Gerhards paplašināja dzimtas īpašumu Vidzemē, bet viņa mazdēls spēja to saglabāt pēc Vidzemes inkorporācijas Krievijas impērijā. Šīs dzimtas Livonijas atzaram 20. gadsimta sākumā piederēja 19 muižas.

1860. gadā N. fon Tranzē tēvs Viktors fon Tranzē (Nikolai Viktor von Transehe, 1842–1919), sasniedzot 18 gadu vecumu, no sava tēva Vidzemes landrāta Nikolaja fon Tranzē (Nicolaus Johann von Transehe, 1779–1858) mantoja Jaunvāles (Neu-Sackenhof) un Jaunbrenguļu (Neu-Wrangelshof) muižas netālu no Valmieras. Ar pirmo sievu Agnesi (Agnes Karoline von Transehe, dzimusi von Vegesack, 1848–1875) V. fon Tranzē piedzima dēls un meita, bet ar otro sievu Elīzi (Elise von Transehe, dzimusi Weiss, 1861–1941) divi dēli: Nikolajs (19./31.07.1886.) un Heinrihs (1888–?). Papildus muižu saimnieciskajiem darījumiem N. fon Tranzē tēvs vairāk nekā 40 gadus kalpoja par baznīcas priekšnieku Trikātā, kuras draudzē ietilpa minētās muižas.

Nikolaja fon Tranzē (turpmāk – N. Tranzē, bet vairākās publikācijās lietots arī Tranzējs) dzīves gājumu mēs varētu hronoloģiski sadalīt piecos posmos, kuri atbilst tālaika politiskajiem un ekonomiskajiem periodiem.

 

Studijas, putni, ekspedīcija

Kā jau baltvācu dižciltīgo atvase Krievijas impērijas rietumu provincēs 19. un 20. gs. mijā Nikolajs bija pavadījis samērā bezrūpīgu bērnību. Kā pats rakstīja autobiogrāfijā[1]: “Tur, Brenguļos, Abulas un Gaujas malā izaugu. Jau kopš bērnības gadiem es labprāt staigāju pa mežiem un purviem, vērojot dabas dzīvi, sevišķi putnus.” Pirmās stundas pamata priekšmetos viņam sniedza mājskolotāji, bet piecus gadus (pilnu kursu) viņš mācījās 1. Rīgas pilsētas ģimnāzijā (1901–1906). Par brīvā laika pavadīšanu viņš rakstīja: “Skolas brīvlaikā baudīju dzīvi uz laukiem, nodevos medīšanai, jāšanai, zivju “dūkurēšanai” un citiem priekiem, ko tanīs gados pilnā mērā varēja baudīt. Labprāt apmeklēju pagasta saimniekus: sirmie vīri man daudz ko varēja pastāstīt par manu vectēvu un pat par tā tēvu, par laucinieku dzīvi vecajos laikos. Tomēr labākie draugi man bija mežsargi, starp tiem pirmajā vietā mināms Daliņš, pazīstamā soļotāja tēvs.”

Sekoja studijas Tērbatas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (1906–1909), kur par pasniedzējiem strādāja zooloģijas profesors Jūliuss fon Kennels (1854–1939) un botānikas profesors/botāniskā dārza direktors Nikolajs Kuzņecovs (1864–1932), kas aktīvi pētīja Kaukāza floru, regulāri publicējot zinātniskus pārskatus.

Tērbatas Universitātes studentu korporācijas “Corporation Livonia Dorpat” studenti. Apakšējā rindā 4. no kreisās puses – N. Tranzē, 1906. g.

Tērbatas Universitātes studentu korporācijas “Corporation Livonia Dorpat” studenti. Apakšējā rindā 4. no kreisās puses – N. Tranzē, 1906. g.

Vislielāko ietekmi uz jaunā pētnieka interešu attīstību atstāja aizrautīgs kolekcionārs un putnu pētnieks barons Haralds fon Loudons (Harald von Loudon, 1876–1959). N. Tranzē rakstīja: “Kaimiņos dzīvoja Lizdēnu muižas īpašnieks barons Loudons, ievērojamais ornitologs, Pēterpils akadēmijas loceklis. Es ar viņu sastapos Brenguļos un citur, viesībās un medībās: viņš manī modināja dziļo interesi par putniem, arī labprāt deva pamācību un aizrādījumus. Es bieži ciemoju Lizdēnos, aplūkojot viņa bagātās kolekcijas, kas saturēja apm. 12000 putnu ādiņu.” Sakarā ar izrādīto interesi par putnu pasauli barons viņu paņēma līdzi savā ceturtajā ornitoloģiskajā ekspedīcijā uz Kaukāzu un Vidusāziju 1908. gada sākumā. Tas varēja būt neaizmirstams piedzīvojums, kas atstāja paliekošu iespaidu. Sākot ar nākamā gada rudens semestri, N. Tranzē uzsāka studijas Leipcigas Universitātē, kur bija mācījies arī viņa tēvs. Pēc trīs ar pusi gadiem (1913. gada maijā) aizstāvot disertāciju par temperatūras ietekmi uz Daphnia magna adaptācijas reakcijām, ieguva doktora grādu filozofijā. Ar Leipcigas laikiem ir saistīts vēl viens interesants stāsts, kurš tika publicēts žurnālā “Nedēļa” (Nr. 46, 1923), proti – N. Tranzē no Tīreļa purva (pie Valkas) uz Leipcigas zoodārzu nogādāja… kraukli.

Vajadzētu pieminēt vēl vienu svarīgu notikumu: 1910. gada maijā Berlīnē notika 5. Starptautiskais ornitoloģijas kongress, kuru, students būdams, apmeklēja arī N. Tranzē. Pēc viņa vārdiem, šajā kongresā viņam atklājās šīs zinātnes plašais darbalauks, kā arī bija lieliska iespēja klātienē iepazīties ar ievērojamiem Eiropas ornitologiem.

 

No universitātes sola karā

Pirmā pasaules kara (1914–1918) un Atbrīvošanas cīņu laikā (1918–1920) N. Tranzē bija iesaistīts kara dienestā. Jau 1914. gada jūnijā viņš pieteicās dienestam 16. Tveras dragūnu pulkā Kaukāzā, bet acu slimības dēļ tika atvaļināts un gadu nodzīvoja Brenguļos. Ap 1916. gadu tika iesaukts Krievijas Sarkanā Krusta dienestā, dienējot Baltkrievijā un Rumānijā, bet 1918. gada aprīļa beigās, pēc paša vārdiem, kā bēglis atgriezās dzimtenē un apmetas Jaunvāles muižā. Atbrīvošanas cīņu periodā dienēja vāciskajā Baltiešu zemessargu formācijā (Baltijas landesvērā)[2]. Par piedalīšanos cīņās viņam tika piešķirta goda zīme. Karš atnesa arī nelaimi – N. Tranzē tēvu apcietināja lielinieki, kuri, 1919. gadā maijā atkāpjoties, Rīgas Centrālcietumā nošāva daudzus vācu baronus un mācītājus, tai skaitā arī Viktoru fon Tranzē. Nemieru periodā abas muižas tika izlaupītas, piemēram, 1919. gadā lielinieki no Jaunbrenguļu muižas izveda bibliotēku (ap 800 grāmatu). N. Tranzē vēlāk rakstīja, ka visas viņa skolas laika dienasgrāmatas ir zudušas.

 

Darbība Latvijas Universitātē

Agrārās reformas laikā N. Tranzē zaudēja īpašumus un iedzīvi, taču 1920. gada martā viņš tika pieņemts darbā par Zooloģijas katedras asistentu nesen dibinātajā Latvijas Universitātē, kas nodrošināja viņam dienesta dzīvokli Antonijas ielā. Sākās trešais un aktīvākais N. Tranzē dzīves periods. Tā kā putni bija viņa sirdslieta, ar savu prasmi stāstīt un iedvesmot citus viņš sāka pulcēt sev apkārt cilvēkus ar līdzīgām interesēm. Jāatzīmē, ka viņš labi runāja vācu, latviešu un krievu valodā. Gan darbā, gan ārpus tiešajiem darba pienākumiem studentiem, skolotājiem, mežkopjiem un citiem interesentiem lasīja lekcijas par putniem, dzīvniekiem un medniecību, regulāri devās ekskursijās pa Rīgu un tās apkārtni, vēroja un medīja putnus, piepelnījās, izbāžot putnus un tādējādi papildinot Latvijas Universitātes Sistemātiskās zooloģijas institūta muzeja kolekciju. Lekcijās par Latvijas putniem N. Tranzē ar reti izkoptu māku atdarināja putnu dziesmas to identificēšanai. Vajadzētu atzīmēt vēl vienu svarīgu darbu – viņš sazinājās ar savu skolotāju baronu Haraldu fon Loudonu, kas tolaik jau dzīvoja emigrācijā Berlīnē. Pārrunu rezultātā 1922. gada 5. jūlijā barons pārdeva muzejam daļu savas putnu kolekcijas – 444 ādiņas no 161 Baltijas reģiona sugas. Cik zināms, šīs barona Loudona apjomīgās Palearktikas putnu kolekcijas, kurā bija ap 12 000 putnu ādiņu, liktenis bija nelabvēlīgs. 1939. gadā kolekcija no Rīgas tika pārvietota uz Austrumprūsiju, kur kara beigās “pazuda” – domājams, tā tika iznīcināta kara darbības rezultātā. Līdz mūsdienām vairākos Eiropas un ASV muzejos saglabājušās ap 1000 putnu ādiņu, kuras Loudons bija apmainījis vai pārdevis, bet lielākā to daļa mūsdienās glabājas Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejā.

N. Tranzē gredzeno putnu, 20. gs. 20. gadi.

N. Tranzē gredzeno putnu, 20. gs. 20. gadi.

Strādājot Latvijas Universitātē, vasaras brīvlaikus N. Tranzē izmantoja visai aktīvi. 1922. gadā viņš papildināja zināšanas Vācijā (Svinemindē un Ebersvaldē), bet rudenī mežkopības studentiem uzsāka lasīt lekcijas ornitoloģijā un mammaloģijā. Sākot ar 1923. gadu, regulāri publicēja rakstus par putniem un citiem dzīvniekiem latviešu un vācu valodā, aicinot sniegt ziņas par putnu atlidošanas datumiem un retiem putniem. 1923. gadā laiku no 18. augusta līdz 18. septembrim pavadīja slavenajā Helgolandes Putnu stacijā Vācijā, kuru vadīja viņa studiju biedrs Dr. Hugo Veigolds (Hugo Weigold, 1886–1973). Šajā stacijā jau kopš 1910. gada tika organizēta stacionāra migrējošo putnu skaitīšana un masveida gredzenošana. Tieši Veigolds bija tas, kurš ieteica organizēt putnu gredzenošanu Latvijā. Tolaik stacionārā uzturējās arī somu putnu pētnieks Ivars Hortlings (Ivar Johannes Hortling, 1876–1946), Somijas Ornitoloģijas biedrības dibinātājs 1924. gadā.

Pirmie Zooloģijas katedras vadītāji bija ihtiologs Guido Šneiders (Guido Schneider, 1866–1948) un norvēģu izcelsmes entomologs Embriks Strands (Embrik Strand, 1876–1947), kurš no 1923. gada strādāja par zooloģijas profesoru Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, līdztekus pildīja arī Sistemātiskās zooloģijas institūta direktora pienākumus un ir uzskatāms par vienu no zooloģijas pamatlicējiem Latvijā. Otrā pasaules kara laikā viņš nolēma palikt Latvijā; miris 1947. gadā, apbedīts Rīgas Meža kapos.

Tolaik pasniedzēji lasīja lekcijas gan latviski, gan arī vāciski un krieviski. Pēc laikabiedru atmiņām, N. Tranzē runāja diezgan labā latviešu valodā pretstatā citiem sveštautību mācībspēkiem. Viņš bija labs sakarnieks starp latviešu studentiem un profesoru E. Strandu, kurš lasīja lekcijas un eksaminēja vācu valodā ar norvēģu akcentu, ko studentiem bija grūti saprast.

Viens no svarīgākajiem organizatoriskajiem N. Tranzē veikumiem bija Latvijas Ornitoloģiskās centrāles (turpmāk – LOC) dibināšana LU Sistemātiskās zooloģijas institūta paspārnē 1925. gadā. Faktiski tā bija sabiedriska organizācija, kas dibināta ar mērķi apvienot visus interesentus putnu gredzenošanas, fenoloģijas, faunistikas un citas ar putnu uzskaitēm saistītas informācijas uzkrāšanā. Daudzus gadus centrāles darbību finansiāli atbalstīja Latvijas Kultūras fonds un Zemkopības ministrijas Mežu departaments, un tas ļāva pasūtīt putnu gredzenošanai paredzētos alumīnija gredzenus ar pašmāju adresi “Ornithol. Centrale Riga”, uzturēt informācijas apmaiņu ar līdzdalībniekiem, publicēt pārskatus par LOC darbības rezultātiem (1939, 1940) u. c.

N. Tranzē vairakkārt vēroja putnus arī mūsdienu Igaunijas teritorijā. 1925. gada pavasarī viņš apmeklēja Tērbatas Universitātes muzeju, kur ar ornitologu Mihaelu Harmsu (Michael Härms, 1878–1941) pārrunāja aktuālākos ornitoloģijas jautājumus, bet vasarā viņi abi veica putnu novērojumus Sāmsalā un tās apkārtnē. Vēlākajos gados N. Tranzē vairākas reizes apceļoja arī Roņu salu.

Ķīšezers. Melnkakla gārgale. Foto: N. Tranzē, 1927. g.

Ķīšezers. Melnkakla gārgale. Foto: N. Tranzē, 1927. g.

Par sasniegumiem pašmāju putnu pētīšanā un popularizēšanā Latvijas Universitāte komandēja N. Tranzē uz 6. Starptautisko ornitoloģijas kongresu 1926. gada maijā Kopenhāgenā, kur viņš vadošajiem Eiropas pētniekiem prezentēja informāciju par LOC izveidošanu un pirmos darbības rezultātus. Nākamajos gados viņš kā vienīgais Latvijas pārstāvis  regulāri apmeklēja arī citus kongresus (1930. g. Amsterdamā, 1934. g. Oksfordā, 1938. g. Ruānā). 1928. gadā N. Tranzē  ievēlēja par korespondētājlocekli Leipcigas Ornitoloģijas biedrībā.

Sadarbībā ar aizrautīgu putnu vērotāju (pēc profesijas – agronomu) Aleksandru Grossi (Alexander Grosse, 1883–1966) 1929. gadā tika sagatavots svarīgs pārskats par mugurkaulnieku faunu Baltijas reģionā, kuru Rīgas Dabas pētnieku biedrība (turpmāk – RDPB) publicēja vācu un latviešu valodā. Starp citu, šis bija viens no retajiem gadījumiem, kad vāciskā biedrība publicēja pārskatus latviešu valodā (latviski nodrukāti 150 eks.)! Latvijas Universitātes padome ievēroja N. Tranzē profesionālo izaugsmi un 1930. gada martā ievēlēja viņu par privātdocentu.

1931. gadā četrdesmit piecu gadu vecumā viņš apprecējis poļu izcelsmes Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes studenti Elizabeti Beinaroviču (Elisabeth Beynarowicz, 1898–1988). Vācu dižciltīgā sabiedrība visai negatīvi vērtēja šo laulību, kas bija pretrunā ar pastāvošo tradīciju dižciltīgiem dzimtas turpināšanai izvēlēties dižciltīgos. Elizabete strādāja par skolotāju, labi runāja latviski, vairākus gadus brīvprātīgi palīdzēja kārtot LOC arhīvu, un tieši šajā kopīgajā darbā parādījušās dziļākas jūtas. Laulībā piedzima divas meitas: Dagmāra (1934) un Ira (1938).

Sākot no 1934. gada, vasaras brīvlaikos par savu atpūtas vietu N. Tranzē ģimene izvēlējās “Dievkociņu” mājas pie Engures ezera. Nākamajās sešās vasarās, putnu ligzdošanas laikā regulāri uzturoties šajā ezerā un tuvākajā piekrastes reģionā, N. Tranzē veica putnu uzskaites, gredzenoja un fotografēja. Publikācijās putnu vērotājiem un medniekiem viņš “atklājis” Engures ezeru kā ūdensputniem bagātu ūdenskrātuvi un pirmais 1935. gadā pierādījis paugurknābja gulbju ligzdošanu Latvijas teritorijā. Zināmā mērā pateicoties N. Tranzē publicētajai informācijai par ezera putnu faunu, jau 20. gs. 50. gadu otrajā pusē Engures ezers tika izvēlēts par stacionāru pētījumu vietu pašmāju ornitologiem.

1935. gads bija atskaites punkts, jo LOC atzīmēja darbības desmito gadadienu. Šajā periodā centrāles brīvprātīgie dalībnieki apgredzenoja gandrīz 35 000 putnu, bet kopējais kontrolēto putnu skaits sasniedza 825 putnus (jeb 2,4 % no visiem apgredzenotajiem). No citiem LOC īstenotajiem pasākumiem īpaši vajadzētu atzīmēt 1934. gadā notikušo 1. starptautisku ligzdojošo balto stārķu uzskaiti. 1935. g. par sasniegumiem ornitoloģijā N. Tranzē tika ievēlēts par Ungārijas Karaliskās ornitoloģijas biedrības korespondētājlocekli, bet oktobrī apmeklēja slavenu vācu ornitoloģisko stacionāru – Rositenes staciju Austrumprūsijā.

1936. gadā tika publicēts viens no svarīgākajiem darbiem pašmāju putnu pētīšanā – sadarbībā ar ārstu Dr. Reini Sinātu (1910–1964) izdota grāmata “Latvijas putni”. Šajā monogrāfijā tika aprakstītas visas putnu sugas un pasugas, kas tajā periodā bija konstatētas Latvijā, kā arī pielikumā iekļauti putnu zīmējumi, kuri noderēja putnu noteikšanā. Grāmatu izdeva Mežu departaments, tā tika izplatīta arī mežsargiem. Raugoties no mūsdienu viedokļa, tas bija pirmais bagātīgi ilustrētais putnu noteicējs latviešu valodā, kurš kalpoja par rokasgrāmatu vairākām pašmāju putnu pētnieku paaudzēm. Kultūras fonds par šīs grāmatas izdošanu to autoriem piešķīra godalgu 500 Ls apmērā.

Grāmatas vāks, 1936. g.

Grāmatas vāks, 1936. g.

20. gs. 30. gados ārpus darba pienākumiem N. Tranzē bija iesaistīts teju vai visu lokālo ar dabas izpēti, popularizēšanu un aizsardzību saistīto sabiedrisko organizāciju darbībā: kā biedrs darbojās vācu mednieku savienībā (Deutsche Jagerbund) un RDPB, tika iesaistīts Latvijas Mednieku biedrību savienības valdē un Latvijas Medību sporta savienības valdē, bija viens no Rīgas zooloģiskā dārza dibinātājiem un direkcijas loceklis. Par aktīvu darbu ar studentiem Latvijas Universitātes Meža fakultātes studentu apvienība “Šalkone” N. Tranzē ievēlēja par savu godabiedru. Latviešu mežkopības zinātnieks Rūdolfs Markus (1895–1984) raksturoja savu bijušo kolēģi šādi: “Pēc savas dabas vienkāršs un sirsnīgs, viņš iekaroja studentu sirdis, tā nodibinot nesaraujamas saites ar studentiem viņu tālākās praktiskās dzīves gaitās.

1938. gada nogalē N. Tranzē tika ievēlēts par Latvijas Universitātes docentu, bet 1939. gada vasarā viņu pieņēma darbā par ārštata meža zooloģijas un medniecības pasniedzēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Diemžēl mācībspēka karjeru viņam nācās pārtraukt, jo Eiropu pārņēma karš.

 

Kara gadu posts

Nākamajos desmit gados liktenis atkal pārbaudīja N. Tranzē izturību un dzīves rūdījumu. Pēc Hitlera aicinājuma baltvāciešiem atgriezties etniskajā dzimtenē N. Tranzē ar sievu, abām meitām un sirmo māti 1939. gada decembrī emigrēja uz vācu karaspēka okupēto Poliju, kur apmetās uz dzīvi Gostiņinas apriņķī. Viņš visai smagi pārdzīvoja šo dzīves pavērsienu. Žurnālā “Daba un zinātne” (Nr. 2, 1940) ir publicēta viņa atvadu runa: “Atstājot dzimteni, atvados no darba biedriem un bij. klausītājiem. – 20.III.40. piepildīsies 20 gadi, kamēr iestājos kā asistents mūsu Universitātē: grūti šķirties no iemīļotā darba, no labiem draugiem. Izteicu visiem dziļi sajusto paldies par daudzkārtīgo pretimnākšanu un lūdzu mani paturēt labā piemiņā. Ceru, ka man nākotnē būs dota iespēja apmeklēt dzimteni, un palieku ar sirsnīgu sveicienu.” Savukārt 2. LOC pārskatā (1940) N. Tranzē rakstīja: “Mūsu Centrāle patlaban pārkārtojas, jo es, līdzšinējais Centrāles vadītājs, atstāju dzimteni. Es to daru ar dziļām pateicības jūtām iepretim visiem Universitātes kolēgām un visiem saviem klausītājiem, kas man manā 20 gadus ilgā darbības periodā ir bijuši. Man grūti šķirties no viņiem un no iemīļotā darbības lauka: par daudz esmu saaudzis ar šo zemi un cilvēkiem, ar ainavām un dabu. Mans liels apmierinājums, ka esmu varējis sekmēt šī pārskata noslēgšanu un to piedzīvot: tas ir beidzamais man iespējamais pakalpojums dzimtenes putnu pētniecībai un mūsu Universitātei.”

Vācu okupācijas laikā radās iespēja atgriezties dzimtenē un turpināt pasniedzēju darbu – 1941. gada nogalē N. Tranzē tika uzaicināts par profesoru un katedras vadītāju Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, bet ierēdņu neizlēmības dēļ šis jautājums palika nenokārtots. Laikā no 1941. līdz 1943. gadam viņš tika iesaukts “zonderfīreros” (Sonderfuhrer) – vācu virsnieku dienestā, kurā nebija vajadzīga militāra pieredze; N. Tranzē tika piekomandēts Mežsaimnieciskajai pārvaldei Baltkrievijā, kur krievu valodā pat lasīja lekcijas vietējā mežkopības skolā. 1943. gada rudenī viņš tika atvaļināts no dienesta, atgriezās pie ģimenes un pildīja apriņķa dabas aizsardzības vadītāja pienākumus. Laiku pa laikam apmeklēja Latviju, pēdējo reizi 1944. gadā, kad pavadīja valstī sešas nedēļas, apmeklējot Rīgu, Engures ezeru un Taures purvu. 1945. gada janvārī paspēja ģimeni nosūtīt uz Vāciju, bet pats netika ārā no aplenkuma un nākamos četros gados pavadīja poļu gūstā, kā pats rakstījis autobiogrāfijā, “ne īpaši jaukos apstākļos”. Tikai 1949. gada Jurģos ar Sarkanā Krusta palīdzību, atgriezies ģimenē Honerdingenā pie Valsrodes (Fallingbosteles apriņķī, Hannoverē).

 

Dzīve emigrācijā

Atlikušo dzīvi viņš nodzīvoja Honerdingenā. Sākumā nācās dzīvot visai šauros apstākļos, bet N. Tranzē 70. dzīves gadā (1956. gada novembrī) ģimenei piešķīra māju, kas uzlaboja dzīves apstākļus. Šajā jubilejas gadā par viņu atcerējās skolēni un kolēģi – latviešu emigrācijas medijos tika publicēti vairāki apsveikumi jubilāram, kā arī viens dzīves pārskats tika publicēts vācu ornitoloģiskajā žurnālā. Padomju Latvijas prese par jubilāru klusēja… LU ilggadējais botānikas pasniedzējs Kārlis Ābele (1896–1961), kurš bija emigrējis uz Austrāliju, 1956. gadā jubilāra sakarā atzīmēja: “Viņš būtu priecīgs mājās braucējs, ja viens Latvija kļūtu brīva.

N. Tranzē ar sievu, 1966. g.

N. Tranzē ar sievu, 1966. g.

Pensijas gados N. Tranzē turpināja nodarboties ar savu sirdslietu. Kara gados viņam izdevās saglabāt 2/3 savas ornitoloģiskās bibliotēkas, bet dienasgrāmatas atkal bija zaudētas, izņemot niecīgu daļu. Ir zināms, ka 1958. gada jūnijā viņš apmeklēja 10. Starptautisko ornitoloģijas kongresu Helsinkos. Par to liecina fotogrāfija, kuru no kongresa atvedis igauņu ornitologs Ēriks Kumari. Piesardzības nolūkos fotogrāfijas otrās puses nav uzrakstīts vārds, bet tikai norādīti vieta un gads. Uz mums skatās sirms un smaidīgs kungs ar binokli. 20. gs. 60. gados N. Tranzē darbojās arī vācu ornitologu biedrībā, apmeklējot ikgadējās kopsapulces (1962, 1964).

Domājams, ka tieši pēc Helsinku kongresa tika nodibināti ciešāki “vēstuļu kontakti” ar Latvijā palikušajiem putnu pētniekiem (K. Vilku, G. Lejiņu, Ģ. Kasparsonu un K. Griguli). Derētu atgādināt, ka tajos padomju okupācijas gados vēstules no ārzemēm tika cenzētas, tāpēc nedrīkstēja rakstīt par padomju varas “neērtajiem jautājumiem” – politisko un saimniecisko situāciju, kara postījumiem, kara un okupācijas periodā salauztajiem likteņiem. Šajās vēstulēs N. Tranzē lūdza apmeklēt viņa iemīļotākās vietas, atsūtīt šo vietu fotogrāfijas, uzzināt par pazīstamiem cilvēkiem, vaicāja par jaunumiem putnu pasaulē. Mūsu ornitologiem viņš sagādāja ārzemēs pieejamas putnu grāmatas, tai skaitā populāro Rodžera Pētersona putnu noteicēju, bet mūsu pētnieki viņam sūtīja pašmāju krievu un latviešu valodās izdotās grāmatas par Latvijas putniem. Šajās vēstulēs ir jūtama N. Tranzē dziļā nostalģija par dzimteni, draugiem un kolēģiem, kuri palikuši “aiz dzelzs priekškara” un ar kuriem politisku iemeslu dēļ viņam bija liegts satikties.

N. Tranzē vēstules Ģ. Kasparsonam, 20. gs. 60. gadi.

N. Tranzē vēstules Ģ. Kasparsonam, 20. gs. 60. gadi.

Dzīves pēdējos gados, izmantojot savu ornitoloģisko bibliotēku, viņš apkopoja ziņas par Latvijas putniem un septiņdesmit deviņu gadu vecumā (1965. g.) Hannoveres izdevniecībā (Verlag Harro von Hirschheydt), kas specializējas dažādu izdevumu drukāšanā par Baltijas reģionu, vāciski publicēja grāmatu “Latvijas putnu pasaule” (Die Vogelwelt Lettlands), nosaukumā trāpīgi apzīmējot teritoriju par Latviju (nevis Latvijas PSR). Vairākus šīs grāmatas eksemplārus viņš nosūtīja kolēģiem un draugiem uz okupēto Latviju. Tā joprojām ir viena no nozīmīgākajām grāmatām par Latvijas putnu faunu vēsturiskā kontekstā, kuru pētnieki izmanto un regulāri citē arī mūsdienās. Daļu no šajā grāmatā citētajiem darbiem padomju gados nebija iespējams brīvi pasūtīt Latvijas bibliotēkās, jo šie izdevumi skaitījās padomju varai “kaitīgi” un glabājās specfondos. Latviešu emigrācijas presē publicēti vairāki pacilāti raksti par šīs grāmatas izdošanu. Jāatzīmē, ka šajā grāmatā autors sniedzis svarīgas biogrāfiskās ziņas par vairākiem aktīviem putnu pētniekiem, tajā skaitā par viņu likteni piespiedu emigrācijas gados.

Grāmatas vāks, 1965. g.

Grāmatas vāks, 1965. g.

Nikolajs fon Tranzē nomira astoņdesmit trīs gadu vecumā 1969. gada 29. septembrī, apglabāts tālu no dzimtenes – Meinerdingenes draudzes kapos. Viņa sieva nodzīvoja līdz 90. gadadienai, nomira 1988. gadā, pārdzīvojot vīru par 29 gadiem. Kopdzīvē viņi nodzīvoja 38 gadus!

 

Par atstāto mantojumu

Ar savu aktīvo un daudzpusīgo darbību N. Tranzē veicināja dziļākas intereses rašanos daudzos entuziastos, kuri veltīja ievērojamu daļu savas dzīves putnu un citu dzīvnieku vērošanai un pētīšanai, piebarošanai ziemas mēnešos, izziņas popularizēšanai un aizsardzības veicināšanai. Apgrozoties gan latviešu, gan samērā slēgtajā baltvācu sabiedrībā, uzturot kontaktus ar vadošajiem Eiropas pētniekiem, ar savu darbību (lekcijām un publikācijām) viņš veicināja un paātrināja ornitoloģijas zinātnes progresu Baltijas jūras austrumu reģionā.

Pēc Otrā pasaules kara padomju okupētajā Latvijā bija izveidojusies visai nelabvēlīga sociālā situācija. Divas trešdaļas aktīvāko putnu pētnieku bija emigrējuši vai gājuši bojā. Pēckara gados Vācijā palika visi baltvācu putnu pētnieki – skolotājs Ferdinands Štolls (Ferdinand Stoll, 1874–1966), agronoms Aleksandrs Grosse un ārsts Maksis Brants (Max Brandt, 1890–1972). No latviešiem jau pēckara periodā gāja bojā divi aktīvi putnu pētnieki – skolotājs Tālivaldis Strautzels (1907–1945, miris Francijā) un students Juris Pētersons (1921–1954, čekas apcietināts, miris ieslodzīto sacelšanas laikā lēģerī Kazahstānā). Skolu muzeja bijušais direktors Jānis Siliņš (1883–1960) un ārsts Reinis Sināts nodzīvoja pēdējos dzīves gadus ASV, Kārlis Princis (1893–1978) un Bruno Bērziņš (1909–1985) ar laivām pārcēlās uz Zviedriju, kur pavadīja atlikušo mūža daļu, bet Jānis Rācenis (1915–1980) no Vācijas pārcēlās uz Venecuēlu, kļūdams par ievērojamāko šīs valsts spāru pētnieku!

N. Tranzē un J. Siliņš Kaņierī, 1943. g.

N. Tranzē un J. Siliņš Kaņierī, 1943. g.

Ar savu piemēru N. Tranzē veicināja divu atšķirīgu etnisku grupu apvienošanos kopīga mērķa sasniegšanai, jo LOC darbojas ne tikai ap 400 latviešu, bet arī padsmit baltvācieši. Turklāt šīs organizācijas darbā tika iesaistītas arī vairākas sievietes (skolnieces, skolotājas), kas tajos gados bija visai neparasta parādība šāda veida organizāciju sakarā. Divdesmit gados uzkrātais LOC zinātniskais arhīvs, kas saturēja informāciju par gredzenotajiem putniem, fenoloģiju, ziņas par retiem putniem, 1. starptautiskās balto stārķu uzskaites datus, korespondenci un bibliotēku, veiksmīgi pārdzīvoja kara gadus – kopā ar citām Latvijas Universitātes mantām tas tika noslēpts “Dambju” mājās Babītes ezera krastā. Jau 1945. gadā šo arhīvu sameklēja zoologs Egons Tauriņš (1907–1989) un atgrieza atpakaļ pētniekiem, bet mūsdienās tas glabājas LU Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā Salaspilī. Arhīva izglābšana daļēji kompensēja “paaudžu pārrāvumu”, kas bija izveidojies pēckara gados.

N. Tranzē ir neapšaubāmi pelnīti atzīstams par Latvijas ornitoloģijas līderi 20. gs. 20. un 30. gados. Viņš ir atstājis mums zināšanas par pašmāju putniem vairāk nekā 80 publikācijās un grāmatās gan latviešu, gan vācu valodā. 1956. gadā bijušais LU pasniedzējs Kārlis Ābele par jubilāru rakstīja: “Man nav zināms neviens cits, kas, nebūdams latviešu tautības, tik ļoti iemīļojis Latvijas dabu, un ir tik lojāls, tik sirsnīgs draudzīgs savās attiecībās pret latviešu tautu.” Savukārt botāniķis Aleksandrs Melderis (1909–1986) 1969. gadā atcerējās: “Tranzējs palīdzēja studentiem ar padomiem, gatavojoties eksāmeniem, un uzņēmās tulka lomu eksāmenos. Šo darbu viņš veica pirmklasīgi, tā gūstot studentu atzinību un  pateicību. Kā mācības spēks Tranzējs bija objektīvs, neraugoties uz to, kādas tautības piederēja students. Viņš vienmēr prata būt omulīgs un nekad neizrādīja nepatiku vai sliktu gara stāvokli. Viņš centās visus ieinteresēt piegriezt lielāku vērību putniem, to aizsardzībai, retumu saudzēšanai, putnu barošanai ziemā, gādībai par ligzdošanas vietām u.t.t.” Biogrāfiskas ziņas par baltvācu izcelsmes pētnieku N. Tranzē publicētas arī latviešu emigrācijas enciklopēdijās, kas arī ir visai netipisks gadījums. Daudzas viņa publikācijas nav zaudējušas savu nozīmi un regulāri tiek izmantotas arī mūsdienās. Jāatzīmē, ka 1998. gadā ASV tika nodrukāts 1936. gada grāmatas “Latvijas putni” papildu metiens.

Noslēgumā vēlētos atzīmēt, ka pirmās neatkarīgās Latvijas paaudze ir jau aizsaulē un vairs nav neviena, kurš personīgi kontaktējies ar N. Tranzē. Ievērojamais ornitologs Jānis Vīksne (1936–2015), vēl bērns būdams (domājams, 1944. gadā), vienu reizi redzēja N. Tranzē, kad tas apciemojis viņa tēvu Rīgas zoodārzā. Viņš atcerējās ciemiņa vārdus par visai bīstamu sociālu situāciju okupētajā Polijā, kur viņš dzīvoja ar ģimeni. Diemžēl citi N. Tranzē draugi un kolēģi, kuri padomju gados dzīvoja Latvijā, nav dalījušies atmiņās par viņu. 20. gs. 70. un 80. gadu mijā Latviju apmeklēja pētnieks Bruno Bērziņš, kurš Rīgas viesnīcas “Intūrists” numurā mūsu ornitologiem (J. Vīksnem un Harijam Mihelsonam, 1930–1981) mazliet pastāstīja par savu skolotāju. Mūsu ornitologi zināja, ka šīs viesnīcas numuriņos dzirdamās sarunas varētu noklausīties Valsts drošības komitejas aģenti, tāpēc tika uzdoti visai neitrāli jautājumi, piemēram, par N. Tranzē putnu uzskaitēm un medībām Engures ezerā. Vēl jāatzīmē, ka 20. gs. 60. gados N. Tranzē aktīvi sarakstījās ar pašmāju ornitologu Ģirtu Kasparsonu (1933–2015), kurš savā arhīvā saglabāja saņemtās vēstules un paspēja tās nodot šo rindu autoram. Neapšaubāmi, ka šī sarakste un to saturs ir viens no okupācijas laika spilgtākajiem piemēriem, kas parāda to absurdo politisko vidi, kurā piespiedu kārtā bija iesaistīta Latvijas sabiedrība pusgadsimta garumā. Neskatoties uz visām dzīves grūtībām un likteņa pavērsieniem, Nikolajs fon Tranzē vienmēr spēja pielāgot savu dzīvi jaunajām politiskajām/ekonomiskajām reālijām un izaicinājumiem un nodzīvoja savu mūžu pilnvērtīgi!

 

Lasi vairāk:
Matrozis R. 2006. Ornitologam Nikolajam Tranzē – 120. Žurnāls “Putni dabā”, Nr. 16.2: 24–30. lpp. / Nikolajā Tranzē biogrāfija. Žurnāls “Putni dabā”, Nr. 16.2: 30–32. lpp.



[1] Par autobiogrāfiju skat. rakstu “Nikolajā Tranzē biogrāfija” žurnālā “Putni dabā”, Nr. 16.2: 30–32. lpp.

[2] Baltvāciešu, latviešu un Baltijas krievu militārā vienība Latvijas armijas sastāvā.

Posted in Uncategorized, Vēsture | Leave a comment

Sestdien noslēdzas LOB raidījuma “Starp putniem un cilvēkiem” pavasara sezona

Starp putniem un cilvēkiemSestdien, 28. maijā, plkst. 10.30 LNT ēterā tiks rādīta Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) veidotā raidījuma “Starp putniem un cilvēkiem” sestā jeb pavasara sezonas noslēdzošā epizode. Tajā tiks rādīts un stāstīts par pļavām, pļavu putniem un cilvēka nozīmi šīs dzīvotnes veidošanā, kā arī it kā pamestiem putnu mazuļiem. Nepilnas pusstundas laikā uzzināsi informāciju par dialoga meklējumiem, lai labi būtu gan putniem, gan cilvēkiem. Raidījumu veidošanu finansē Latvijas vides aizsardzības fonds un atbalsta SIA “Motacilla”.

LOB raidījums “Starp putniem un cilvēkiem” sešu sēriju garumā aprīlī un maijā sestdienās kanālā “LNT” vēstīja par to, kā cilvēki sadzīvo ar putniem. Noskaties tos un parādi citiem. Nepilnas pusstundas laikā tu uzzināsi putnu pasaules aktualitātes un informāciju par dialoga meklējumiem, lai labi būtu gan putniem, gan cilvēkiem. Visus raidījumus iespējams apskatīt arī vietnēs http://putnidaba.lv/raidijums/ un http://tvplay.skaties.lv/parraides/starp-putniem-un-cilvekiem.

Pirmajā raidījumā tika stāstīts par gada putnu – dižraibo dzeni, putnu daudzveidību Latvijā, to skaita pārmaiņām un apdraudējumiem, kā arī putnu vērošanu. Savukārt otrajā raidījumā uzzinājām par LOB vietējām grupām un pilsētu putniem – sudrabkaiju (sauktu arī par “Rīgas albatrosu”), atjautīgo vārnu un tipisku meža iemītnieku, kas nu pārvācies uz pilsētu – vistu vanagu. Trešajā raidījumā aktualizējām jautājumu par to, kā cilvēkiem un putniem sadzīvot visstrīdīgākajā zonā – mežā, kur dabai nedraudzīgas mežistrādes dēļ katru gadu bojā iet vismaz 50 000 putnu ligzdu. Ceturtais raidījums vēstīja par Eiropas ligzdojošo putnu atlantu un iespēju piedalīties tā veidošanā, bet sērijas galvenie varoņi ir divi iespaidīgi putni – baisais un agresīvais mednis un retais un jūtīgais ūpis. Savukārt piektajā raidījumā iespējams uzzināt par to, kādi putni dzīvo purvos, cilvēka darbību purvā un purva atjaunošanu, kā arī putnu vērotāju “olimpiādi” – diennakts sacensībām “Torņu cīņas”.

LOB TV raidījumu “Starp putniem un cilvēkiem” finansē Latvijas vides aizsardzības fonds un atbalsta SIA “Motacilla”. Raidījumu arhīvs pieejams vietnēs http://putnidaba.lv/raidijums/ un http://tvplay.skaties.lv/parraides/starp-putniem-un-cilvekiem.

 

Sagatavoja: Agnis Bušs, LOB sabiedrisko attiecību koordinators, agnis@putnidaba.lv

Posted in Uncategorized | Leave a comment

Lizdēnu barona Haralda fon Loudona piemiņai

Ruslans Matrozis, teksts un foto

Piezīme: šeit publicēta raksta versija publikācijai, kas īsinātā un pārveidotā variantā publicēta žurnāla “Vides Vēstis” pavasara (02/2016) numurā.

 

1_H.Loudon

Barons Haralds fon Loudons

Mūsdienās neliels Lizdēnu ciems Vidzemes ziemeļos ir provinciāla un mazzināma apdzīvota vieta, bet 20. gadsimta sākumā ciema nosaukums bieži tika pieminēts vadošajos Eiropas ornitoloģiskajos žurnālos. Tas notika pateicoties Lizdēnu muižā dzīvojošajam baltvācu baronam Haraldam fon Loudonam, kas sava vārda galā bieži rakstīja arī Lizdēnus (Baron Harald von Loudon-Lisden). Līdz pat pirmajam pasaules karam baltvācu elite ekonomiski pārvaldīja Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas provinces, bet dramatiskie politiskie notikumi Latvijā 20. gadsimta garumā, būtiski ietekmēja vairāku etnisku grupu dzīves veidu, īpaši negatīvu iespaidu tie atstāja arī uz baltvāciešiem. Mūsdienās mēs bieži lepojamies ar baltvācu atstāto mantojumu – ar arhitekturiski skaistajām muižām un pilīm, blakus esošajiem izkoptiem parkiem un alejām, daudzveidīgo kultūrvēsturisko mantojumu. Tā nebija vienmēr, jo pirmās neatkarīgās Latvijas laikā baltvācu ieguldījums vairāk tika noklusēts un/vai noniecināts, līdzīga nostāja turpinājās arī padomju okupācijas gados. Tikai sākot ar 20. gs. 90. gadiem baltvāciešu ieguldījuma apzināšana, izvērtēšana un popularizēšana ir atsākusies ar jaunu sparu. Šajā raksta autors gribētu pievērst lasītāju uzmanību vienam no izcilākajiem baltvācu elites pārstāvim, kurš ar savu aktīvo darbību ornitoloģijas zinātnē ir atstājis mums zināšanas par putnu sastopamību un skaitu 19.–20. gs. mijā, gan Latvijā, gan arī tolaik maz zināmajā Kaukāzā un Vidusāzijas reģionā. Pieminēsim barona ieguldījumu viņa 140. gadu jubilejā šogad 11. aprīlī.

Par fon Loudonu dzimtu

Loudonu dzimta piederēja pie baltvācu dižciltīgajiem, kuriem par viņu sasniegumiem, valstī vadošā elite piešķīra titulus un citus labumus, kuri mantošanas veidā tika nodoti nākamajām paaudzēm. Baltvācieši bija etniska iedzīvotāju grupa, mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijās, kura veidojās sākot ar 14.–15.gs. Livonijā saplūstot kopā ieceļotāju (vācu, zviedru, franču u.c.) un vietējo latviešu, līvu un igauņu elites pēctečiem. Ar laiku šajās Krievijas impērijas austrumu provinču teritorijās izveidojusies dižciltīgo sabiedrība, kura iekļāvās vāciskajā Ziemeļeiropas kultūras telpā, izveidojot vācu valodas īpašajā dialektā runājošu etnosu ar savu kultūru, mentalitāti un parāžām.

Loudonu dzimta (von Loudon, Laudon, Laudohn, фон Лаудон) ir cēlusies no skotu izcelsmes bruņniecības dzimtas Livonijā, vēlākajos gadsimtos iesakņojoties Vidzemē un Austrijā. Livonijā pirmie Loudoni parādījušies 14. gs. kā Rīgas arhibīskapa vasaļi. 1747. gadā dzimta ierakstīta Vidzemes bruņniecības matrikūlā, bet 1854. gadā Krievijas impērijas Senāts apstiprināja dzimtas tiesības uz barona titulu. No ievērojamākajiem dzimtas pārstāvjiem varētu minēt dižākos Austrijas karavadoņus – feldmaršalu Gideonu Ernstu fon Laudonu (Gideon Ernst, Freiherr von Laudon, 17171790) un feldmaršalleitnantu Johanu fon Laudonu (Johann Ludwig Alexius, Freiherr von Laudon, 17621822). Par nākamo dižāko dzimtas pārstāvi vēsturnieki uzskata Lizdēnu dabas pētnieku, kolekcionāru un publicistu baronu Haraldu fon Loudonu.

 Loudonu_gerbonis

Loudonu dzimtas ģerbonis

 

Jaunības gadi

Haralds fon Loudons dzimis 1876. gada 11. aprīlī (vai 30. martā pēc vecā laika) Vidzemes Ķeižu muižā. Viņa tēvs bija barons Viktors fon Loudons (Baron Victor von Loudon, 18441898), kurš 1875. gadā apprecēja Katerīnu fon Ungernu-Šternbergu (Katharine von Ungern-Sternberg, 1852-1894) no Kuresāres. Šajā ģimenē piedzima četri bērni – divi dēli Haralds un Herberts (Baron Herbert von Loudon, dzīves gadi nav zināmi), kā arī divas meitas – Benita (Baronesse Benita von Loudon, 18771927) un Kara (Baronesse Cara von Loudon, 1879?).

Desmit gadu vecumā (1886.g.) jaunais barons uzsāka mācības vāciskajā Bērzaines ģimnāzijā pie Cēsīm (Landesgymnasium Birkenruh, dib. 1826.g.), kura tika uzskatīta par vienu no labākajām, tā laika mācību iestādēm, Krievijas impērijas teritorijā. Ģimnāzijā bija astoņas klases un par mācībām bija jāmaksā ievērojama naudas summa, tāpēc šajā skolā mācījušies turīgu vecāku bērni. Nomācīties līdz pēdējai klasei barons nav paspējis, jo 1887. gada Krievijas valdības lēmumā bija noteikts, ka 3–5 gadu laikā visās skolās jāievieš apmācības arī krievu valodā, tomēr Vidzemes muižniecība ir pretojusies šim lēmumam. Kā rezultātā no valsts puses tika pārtrauktas dotācijas un skolas vadība pieņema lēmumu slēgt skolu 1892. gadā. Ir ziņas, ka 1894./95.g. barons ir mācījies kādā reālskolā Rīgā.

Tieši skolas laikā Haraldam parādījusies padziļināta interese par apkārtējo dabu, kura sākotnēji izpaudusies dabas objektu kolekcionēšanā skolas muzejam. Jāatgādina, ka līdz pat 20. gs otrajai pusei, gandrīz katras skolas neatņemama mācību procesa sastāvdaļa bija dabas priekšmetu kolekcijas, tajā skaitā arī herbāriji, minerāļu paraugi, putnu izbāzeņi un to olu kolekcijas. Tieši ar savvaļas putnu olu kolekcionēšanu desmit gadu vecumā (gan skolas muzejam, gan arī savai kolekcijai), ir sācies barona ceļš uz ornitoloģiju.

1893. gada septembrī, septiņpadsmit gados, barons ir iestājies vāciskajā Rīgas Dabas pētnieku biedrībā (turpmāk – RDPB), uzreiz samaksājot mūža biedra maksu. Piedalījies biedrības biedru sēdēs un nodibinājis kontaktus ar vadošajiem dabas pētniekiem no Rīgas. Šajā gadā viņš ir uzsācis vākt savu privāto putnu ādiņu kolekciju un regulāri dāvinājis putnu ādiņas RDPB muzejam. Ar laiku barona intereses apkārtējās dabas izzināšanā ir paplāšinājušās. Piemēram, 1894. gadā Lizdēnos pirmo reizi (mūsdienu Latvijā) viņš konstatējis sēni – zaraino (koraļļu) dižadateni (Hericium coralloides). 1895. gadā RDPB rakstos nopublicēts viņa pirmais zinātniskais darbs – pārskats par Austrumprovinču (mūsdienu Igaunijas un Latvijas) ligzdojošajiem putniem, kas veidots uz barona veiktajiem novērojumiem par putnu ligzdošanu, tai skaitā vācot olu kolekcijas.

Bezrūpīgā jaunība nav turpinājusies ilgi, jo jaunais barons samēra agri zaudēja vecākus – 1894. gada februārī nomira viņa māte, bet pēc dažiem gadiem – 1898. gada februārī – mūžībā aizgāja arī tēvs, no kura viņš mantojis Ķeižu un Lizdēnu muižas. Pēc mātes nāves, 20 gadus veco pētnieku, tēvs ir nosūtījis ceļojumā. No 1896. gada februāra līdz aprīlim barons ceļoja pa Krievijas impērijas dienvidu reģioniem, apmeklēja mūsdienu Gruzijas, Azerbaidžānas, Turkmenistānas un Uzbekistānas teritorijas. Šajā ceļojumā viņš arī veica fotografēšanu. Fotogrāfijas ir saglabājušas līdz mūsdienām, bet tikai izdruku veidā, kas pielīmētas pie dienasgrāmatas klades lapām. Diemžēl, ar laiku tās stipri izbalēja un pašlaik var redzēt tikai objektu kontūras. Ceļojumā viņš apmeklēja Tiflisas (mūsdienās – Tbilisi) muzeju, kur personīgi tikās ar putnu pētnieku, ceļotāju un muzeja direktoru Gustavu Radde (Gustav Radde, 18311903). Šķērsojot Kaspijas jūru nonāca Turkmenistānā, kur satika putnu kolekcionāru, rakstnieku un ceļotāju Nikolaju Zarudniju (Николай Алексеевич Зарудный, 18591919), kurš šajā reģionā daudzus gadus kolekcionēja putnus savai kolekcijai. Tikšanās ar aktīvo pētnieku ļoti ietekmēja baronu, pēc kuras viņš nolēma rīkot līdzīgas ekspedīcijas, vākt putnus savai kolekcijai un publicēt novērojumus zinātniskajos rakstos.

2_1896H.Loudona 1896. g. ceļojuma dienasgrāmata ar ielīmētām fotogrāfijām mūsdienās glabājas LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā.

Pēc tēva nāves, mantojot Ķeižu un Lizdēnu muižas, barons pārcēlās uz Lizdēniem (11 km no Ķeižiem). 1898. gadā septembrī viņš salaulājies ar savu vienaudzi, Vīlandes baronesi Magdu fon Mīlenu (Baronesse Magda von Muhlen, 18761931), kas bija barona Mihnauzena sievas Jakobīnes jaunākā māsa. Divdesmit divu gadu vecumā barons uzsācis pastāvīgu dzīvi, bez vecāku atbalsta. Domājams, ka šie apstākļi bija par iemeslu tam, ka tālāku izglītību barons nav iegūvis. Nākamajos gados Lizdēnos piedzima trīs meitas – Ilze (Baronesse Ilse Lolli Benita von Loudon, 1899?), Magda (Baronesse Madga Marija Christa von Loudon, 19001947) un Rita (Baronesse Rita Ina Karina von Loudon, 1902-?).

 

Barona ieguldījums ornitoloģijā

Pēc sava pirmā ceļojuma uz Vidusāziju, barons bija uzsācis gatavošanos nākamajam ceļojumam. Lai saņemtu nepieciešamās atļaujas putnu un citu dzīvnieku iegūšanai, barons bija iestājies Krievijas Ģeogrāfiskajā biedrībā (Императорское Русское Географическое общество, dib.1845.g.). Ekspedīcija notika 1901. gada sākumā (no februāra līdz aprīlim), līdzi viņš uzaicināja latviešu izcelsmes putnu preparatoru Augustu Celmiņu (August Zelmin), kurš jau kopš 1893.g. piestrādāja pie barona Lizdēnos, šaujot, apstrādājot un papildinot putnu kolekciju. Pēc divu mēnešu ceļošanas barons atvedis mājās ap 500 putnu ādiņām, kā arī tauriņu un citu kukaiņu vākumus. Jau pēc gada, apkopojot ceļojumā veiktos pierakstus, publicēja zinātnisku pārskatu par šo ekspedīciju.

Trešā barona ekspedīcija uz šiem pašiem reģioniem notika pēc diviem gadiem – no 1903. gada janvāra līdz aprīlim. Barons ceļoja kopā ar latviešu izcelsmes preparatoru Andreju Baropu, kuru pats, divus mēnešus pirms brauciena, bija apmācījis putnu preparēšanā, un baltvācieti Vilhelmu Savicki (Wilhelm Sawitzky, 18791947), kas tajos gados aktīvi vēroja putnus Rīgā un tās apkārtnē. Pēc šīs ekspedīcijas, vienu no jaunajām putnu pasugām (bezdelīgu), H. Loudons aprakstīja par godu V. Savickim (Hirundo rustica sawitzkii). Diemžēl pēc spožās putnu vērotāja karjeras, jaunības gados, vēlāk V.Savickis vairs nav nodarbojies ar putniem, vairākus gadus strādājis par žurnālistu un redaktoru vairākās Rīgas avīzēs, piedalījies Rīgas zoodārza dibināšanā, bet 1911. gadā ir emigrējis uz ASV, kur atlikušo mūža daļu nodarbojies ar mākslas vēstures jautājumiem. Kopskaitā no savas trešās ekspedīcijas barons atvedis 1711 putnu ādiņas, 28 zīdītāju ādiņas, ap 100 abiniekiem un rāpuļiem, ap 2000 vaboļu. Lielāko daļu, no atvestajām kolekcijām, barons ir paturējis savā kolekcijā, bet atlikušo – dāvinājis Pēterburgas Zooloģijas muzejam, un apmainījis/pārdevis citiem privātajiem kolekcionariem un muzejiem.

Vajadzētu atgadināt, ka 19./20.gs. mija ir uzskatāma par putnu taksidermijas un kolekcionēšanas zelta laikiem. H. Loudonam ir radusies vēlme savākt visas Palearktikas putnu sugas un pasugas, kurus varētu izmantot kā salīdzinošu materiālu jaunu putnu pasugu aprakstīšanā, tāpēc viņam bija vajadzīgi putni no citiem reģioniem. Jau 1902.-1903. g. vairākos ornitoloģiskajos žurnālos viņš ir publicējis paziņojumus par putnu ādiņu apmaiņu, piedāvājot putnu sugas un pasugas no Baltijas un Vidusāzijas. No 1901. gada ekspedīcijas viņam bija 100 dubultie eksemplāri (apmaiņai/pārdošanai domāti apstrādātas putnu ādiņas), bet no 1903.g. ekspedīcijas – jau ap 1000!

Lielākoties sadarbība ar savu labu draugu, krievu ornitologu Nikolaju Zarudniju, kurš specializējās jaunu putnu sugu un pasugu zinātniskajā aprakstīšanā, periodā no 1902. līdz 1914. gadam barons nopublicējis 28 rakstus, kuros aprakstīja 39, zinātnei jaunas, putnu pasugas un vienu sugu. Vairākas pasugas tika nosauktas par godu tiem cilvēkiem, kuri palīdzēja baronam ekspedīcijās vai veicināja viņa zinātnisko interešu attīstību. Vienu no pirmajām pasugām barons nosaucis par godu savai mīļotājai sievai (cekulainā cīruļa pasugu Galerida cristata magdae)! Arī vairāki citi Loudona draugi un kolēģi ir aprakstījuši viņam par godu dažādas putnu pasugas. Jāatzīmē, ka pēc mūsdienu putnu taksonomijas, 19 pasugas joprojām tiek atzītas pēc H. Loudona aprakstiem, bet pārējās uzskatītas par sinonīmiem.

Šajos gados H. Loudons aktīvi veica regulāru saraksti gan ar putnu kolekcionāriem, gan arī ar citiem ornitologiem. Viens no viņa draugiem, arī aktīvs putnu kolekcionārs, publicists un jurists Sergejs Buturļins (Сергей Александрович Бутурлин, 18721938), no 1897. līdz 1903. gadam dzīvoja un strādāja Alūksnē, bet vēlāk, līdz 1918. gadam – Igaunijas Rakverē. Pēc S. Buturļina raksta par putnu novērojumiem Alūksnes apkārtnē, 1902. gadā barons uzrakstīja viņam vēstuli ar aicinājumu uz sadarbību un tas bija sākums abu pētnieku aktīvai draudzībai turpmākajos gados.

1904. gada maijā un jūnijā ievērojamais angļu putnu pētnieks un rakstnieks Henrijs Dresers (Henry Dresser, 18381915) braucis uz Krieviju, lai apskatītu putnu olu kolekcijas. H. Dresers bija labs putnu olu speciālists. Vēlākajos gados viņš nopublicēja apjomīgu Eiropas putnu olu noteicēju divos sējumos (1905., 1910.g.). No Pēterburgas ar vilcienu viņš aizbraucis uz Rākveri pie S. Buturļina, bet pēc dažām dienām viņi abi ar vilcienu aizbraukuši uz Valmieru, no kurienes zirgu pajūgā tikuši līdz Lizdēniem. Nedēļu H. Dresers ir dzīvojis pie H. Loudona, pētījis viņa putnu ādiņu un olu kolekcijas, ar interesi aplūkojis piezīmes un fotogrāfijas no barona ceļojumiem. Par šo interesanto braucienu viņš publicēja rakstu britu ornitoloģiskajā žurnālā “Ibis” (nr.18, 1905). No tā brīža Lizdēni ir kļūvuši zināmi Eiropas vadošajiem putnu pētniekiem! Tieši H. Dresers palīdzējis H. Loudonam nodibināt kontaktus ar vairākiem vadošiem Rietumu Eiropas ornitologiem. Domājams, ka pateicoties H. Dresera aicinājumam un atbalstam, nākamajā 1905. gadā, barons ir apmeklējis 4. Starptautisko ornitoloģijas kongresu Londonā (kā viens no pieciem dalībniekiem no Krievijas impērijas).

1905. un 1906. gadi Krievijas impērijas rietumu provincēs ir bijuši visai trauksmaini. Revolucionārie notikumi pamatīgi iedrāgāja baltvācu sabiedrības labklājību. Sākot ar 1905. gada janvāra demonstrācijām, tautas neapmierinātība ar valdošo režīmu pārvērtusies par abpusējo vārdarbību. Mūsdienu Latvijas teritorijā nemieru periodos tika nodedzinātas 449 muižas, ap 300 zemnieku saimniecību un citas būves. Daudzi muižnieki zaudēja visu savu mantu, bija spiesti ar ģimenēm bēgt no saviem īpašumiem. Cik ir zināms, arī H. Loudons ar ģimeni kādu laiku dzīvoja Rīgā, tomēr nemieru periodā viņu muižām netika nodarīti būtiski zaudējumi, kas arī liecina par barona kopumā labvēlīgāku attieksmi pret latviešu zemniekiem. Tieši šajā laikā barons ir apmeklējis RDPB muzeju, kur zinātniski aprakstījis un nopublicējis vācu ornitoloģijas žurnālā rakstu par vērtīgu aberatīvo putnu kolekciju, kuru no ievērojamā krievu putnu preparatora Teodora Lorenca (Theodore Lorenz, 18421909) bija nopircis Rīgas tirgotājs Pauls Hoflingers (Paul Hoflinger). Kolekcija sastāvēja no 163 vistveidīgo putnu izbāzeņiem ar aberatīvajām pazīmēm (daļējo albīnismu) un hibrīdiem. 1895. gadā šo kolekciju P. Hoflingers uzdāvināja RDPB – šīs organizācijas 50. jubilejas gadā. Mūsdienās minētā kolekcija glabājas un veido Latvijas Dabas muzeja “zelta fondu”.

Viens no jaunajiem savvaļas putnu pētīšanas virzieniem 20. gs sākumā bija gredzenošana, t.i. individuālā iezīmēšana ar alumīnija gredzeniem. 1901. gadā vāciskā putnu vērošanas stacijā (Vogelwarte Rossitten) Rositenes ciemā Austrumprūsijā uzsāka masveidā putnu gredzenošanu. Putnu gredzeni ar šīs stacijas adresi tika sūtīti izmantošanai arī citiem putnu pētniekiem. 1907. gadā H. Loudons iestājās Vācijas Ornitoloģijas biedrībā (Deutschen Ornithologischen Gesellschaft, dib. 1851.g.) un viens no pirmajiem Krievijas impērijā uzsāka putnu gredzenošanu. Ar laiku bija piesaistījis gredzenošanai arī citus interesentus (gan latviešus, gan baltvāciešus). Desmit gadu laikā (līdz 1916. gada beigām), H. Loudons un viņa palīgi, kopskaitā apgredzenojuši 3062 putnus (vai 35% no visiem putniem, kuri šajā periodā apgredzenoti Krievijas impērijas teritorijā). H. Loudons nopublicēja arī ziņas par vairākām viņa gredzenoto putnu kontrolēm.

Ceturtajā Vidusāzijas ekspedīcijā H. Loudons devās 1908. gadā no janvāra līdz aprīlim. Šajā ceļojumā līdzi viņš paņēma jau trīs līdzbraucējus – savu brāli Herbertu, preparatoru Karlu Kiršu (Karl Kirsch) un 21 gadus veco Tērbatas Universitātes zooloģijas studentu Nikolaju von Tranzē (Nikolai von Transehe, 18861969), kurš dzīvoja Jaunbrenguļu muižā netālu no Lizdēniem. Bērnībā N. Tranzē bieži ciemojās pie barona, kopā viņi vēroja un medīja putnus. Nepieciešams atzīmēt, ka vēlākajos gados N. Tranzē ir palicis neatkarīgajā Latvijā, strādājis par pasniedzēju Latvijas Universitātē un 20. gs. 20.–30. gados kļuvis par ornitoloģijas līderi. Bez šaubām, tieši H. Loudona ietekmē, N. Tranzē ir izvēlējies putnu pētīšanu un izziņas popularizēšanu par savu profesionālās karjera ceļu. No šīs ekspedīcijas mājās H. Loudons atveda ap 750 putnu, nelielu olu kolekciju, 45 burkas un pudeles ar preparatiem spirtā, vairākas kastes ar vabolēm un citiem kukaiņiem.

H. Loudons regulāri publicēja rakstus par putniem, galvenokārt vācu valodā. 1909. gada martā nopublicējis svarīgu pārskatu par putnu faunu Krievijas imperijas Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas provincēs. Kopskaitā sarakstā bija atzīmētas 300 putnu sugas un pasugas. Tieši tajā gadā sarakstu papildināja ar vienu jaunu sugu – 25. novembrī netālu no Lizdēniem mežsargs bija nošāvis savādu strazdu, kuru H. Loudons noteica kā melnrīkles strazdu (Turdus atrogularis), kurš atlidojis no Sibīrijas.

1910. gadā no 30. maija līdz 4. jūnijam Berlīnē notika 5. Starptautiskais Ornitoloģijas kongress. No Krievijas impērijas tajā piedalījušies 7 dalībnieki, tajā skaitā arī H. Loudons ar savu sievu Magdu un brāli Herbertu. Šajā kongresā H. Loudons nolasīja referātu par savu 4. Vidusāzijas ekspedīciju un to publicēja kongresa darbos. Jāatzīmē, ka šajā kongresā pašu H. Loudonu un citu baltvācu pārstāvi no Rīgas – RDPB muzeja preparatoru Ferdinandu Štolu (Ferdinand Erdmann Stoll, 18741966) no Krievijas impērijas dalībnieku sastāva, ievēlēja par Starptautiskās putnu aizsardzības komitejas biedriem (International Committe for the Protection of Birds), ar mērķi veicināt un popularizēt putnu aizsardzības nepieciešamību.

Savā pēdējā, piektajā Vidusāzijas ekspedīcijā H. Loudons devās 1911. gadā no janvāra līdz maijam. Ekspedīcijā piedalījušies viņa brālis Herberts un cits radinieks – barons Džeims fon Loudons (Baron James von Loudon, 18891919), kā arī preparators Karls Kiršs, kurš bija iemācījies ātri un kvalitatīvi apstrādāt nošauto putnu ādiņas – pa dienu nodirājot līdz 50 (rekords pat 70) putniem. Šis apstāklis ļoti veicināja kolekcionēšanas apjomu pieaugumu. No ekspedīcijas barons atvedis mājās vairāk nekā 2000 putnu ādiņas, putnu olas, zīdītājus, vaboles un citus kukaiņus, 2 kastes ar čūskām, ķirzakām un vardēm.

Par H. Loudona labām, organizatoriskām spējām liecina arī cits viņa darbības virziens, proti, viņš bija veicinājis sadrumstalotu krievu putnu vērotāju un pētnieku apvienošanos – 1913. gadā aktīvi piedaloties Krievu Ornitoloģiskās komitejas (Русский Орнитологический комитет) dibināšanā un nodrošinot krievu putnu gredzenotājus ar saviem gredzeniem (ar savu adresi – Ornithol. Komitet. Moskwa). Šie apstākļi liecina par to, ka neskatoties uz piederību baltvācu elitei, ar šai etniskai grupai raksturīgu “noslēgtību”, savā starpā un pretošanos mēģinājumiem mainīt nodibinātas tradīcijas un paražas, H. Loudons saskatīju lielāku potenciālu zinātnes straujākai attīstībai, apvienojot visus spēkus kopīgā mērķa sasniegšanai. Par savām pūlēm, šīs komitejas dibināšanas sapulcē H. Loudons tika ievēlēts par organizācijas mūža biedru. Savos priekšlikumos šīs organizācijas darbības turpmākajai organizēšanai, H. Loudons aicināja izveidot virkni ar putnu vērošanas stacijām, kurās varētu pētīt putnu migrācijas plašājā Krievijas impērijas teritorijā, ieteica sasaukt Viskrievijas putnu pētnieku kongresu, bet turpmākie Eiropas politiskie notikumi apturēja šo ieceru īstenošanu.

 

3_Kolekcijas_saraksts
H.Loudona putnu ādiņu kolekcijas putnu saraksts. Mūsdienās glabājas LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā.

 

Pirmais pasaules karš un H. Loudona liktenis

1914. gads bija pēdējais no viņa aktīvas darbības ornitoloģijā. Pirmais pasaules karš bija smagi ietekmējis Krievijas impērijas rietumu provinču baltvācu dzimtas, jo kara darbība notika starp vācu un krievu armijām, turklāt sākot ar 1915. gadu arī mūsdienu Latvijas teritorijā. Kara gados H. Loudons samazināja visas savas aktivitātes, dzīvoja Lizdēnos un reti izbrauca. Šajos gados viņa ģimenē piedzima divi bērni – 11.09.1914. dēls Ēriks (Baron Eric Carl Hermann Gideons von Loudon), bet 22.02.1917. ceturtā meita – Igarde (Baronesse Irmgard Manja Wilhelmine Lucie von Loudon).

Vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā H. Loudons savā muižā bija savācis zinātniski vērtīgu un apjoma ziņā ievērojamu dabas objektu kolekciju, kura kara laikā bija apdraudēta. Cik ir zināms, kara gados daudzas kultūras vērtības Kurzemē un Vidzemē tika iznīcinātas vai izputinātas. Jau 1915. gada vidū viņš bija noraizējies par savas kolekcijas likteni. 26.11.1917. vietējā latviešu avīzē nopublicēta ziņa, ka H. Loudons joprojām cenšas sameklēt drošāku vietu kolekcijas uzglabāšanai kara periodā. Ir ziņas, ka, gada beigās, daļa no viņa kolekcijas (13 vezumos) tika nosūtīta Valmierā, bet cita daļa atstāta Lizdēnu muižā. 24.02.1918. Lizdēnos ienāca vācu karaspēks, bet 03.03.1918. Brestā tika parakstīts miera līgums, pēc kura Kurzeme un lielākā daļa Vidzemes nonāca Vācijas sastāvā. Tieši šajā vēsturiskajā “lūzuma” momentā, 18.11.1918. Rīgā tika proklamēta Latvijas valsts, kuras sastāvā iekļautas arī abas šīs teritorijas.

Spriežot pēc publikācijām, līdz pat 1918. gada beigām H. Loudons ar savu ģimeni dzīvojis savā muižā, bet gada beigās tomēr nolēmis emigrēt uz Vāciju. Ar stāvoklī esošo sievu un pieciem bērniem viņi aizbraukuši uz Kurzemi, no kurienes nokļuvuši līdz kara plosītajai Vācijai. 20.04.1919. Vācijas ziemeļos, Greifsvaldē piedzima piektā meita – Helga (Baronesse Helga Walti Marie Agnes von Loudon).

20.12.1918. Lizdēnos ienāk lielnieki un sakās sarkanais terors – cilvēku aizturēšana, nošaušana, kultūras un materiālo vērtību laupīšana/iznīcināšana. 03.01.1919. tika nošauts Sauļu muižas jaunais barons Džeims fon Loudons (kurš piedalījās 1911. gada ekspedīcijā), kas bija palicis savā īpašumā. Vēl pēc četriem mēnešiem (19.04.1919.) lielnieki izdeva rīkojumu par baronu un viņu ģimeņu izraidīšanu, faktiski apstiprinot varas pārstāvju pilnvaras iznīcināt šo etnisko iedzīvotāju grupu. Šā gada laikā lielnieki nacionalizēja (izlaupīja) 15 Vidzemes muižu privātās bibliotēkas, aizvedot grāmatas uz Valmieras izglītības biedrības bibliotēku pagaidu novietošanai (kopskaitā ap 25 000 grāmatām), tajā skaitā arī H. Loudona bibliotēku.

Šajā nemieru periodā nesen nodibinātas Latvijas Republikas vadība centusies aizsargāt no iznīcināšanas kultūras un materiālas vērtības. 04.12.1919. iznāca rīkojums pārņemt visas baltvācu muižas vietējo pašvaldību jurisdikcijā, bet 19.07.1920. Latvijas Izglītības ministrijas pārstāvis A.Vulfs nosūtīja savu pārstāvi, lai veiktu barona H.Loudona mantas aprakstu. Šo kolekciju raksturoja dabaszinību students Kārlis Starcs, kas rakstīja, ka tā sastāv no 20 lieliem skapjiem ar piebāztiem un zinātniski noteiktiem/apstrādātiem putniem, no tauriņu kolekcijas (ap 12000-16000 eksemplāriem) piecos skapjos, 6 lielas kastes ar minerāliem, u.c.

Kas tālāk notika ar H. Loudona unikālo zinātnisko kolekciju? Ir fragmentārā informācija, ka viņa bibliotēka tika apvienota ar citu muižu bibliotēku grāmatām un kļuva par pamatu Latvijas Nacionālās bibliotēkas grāmatu kolekcijai. Kaut gan mūsdienās vēsturiskā literātura par putniem šajā bibliotēkā ir saglabājusies visai nenozīmīgā apjomā, tāpēc jautājums par barona putnu grāmatu likteni paliek atklāts. Par tauriņu un minerāļu kolekciju likteni nav nekādas informācijas. Putnu kolekcija, no apmēram 13 000 putnu ādiņām, tika uzglabāta Valmierā neatbilstošos apstākļos, daļa no putnu ādiņām cieta no pelējuma, bet lielākā daļa tomēr ir saglabājusies. Dzīvojot Vācijā, H.,Loudons ir noteicis savas mantības pilnvarnieku – baronu Leo fon Štempelu (Baron Leo von Stempel, 1869-?), kurš sameklējis putnu kolekciju un pārveda to glabāšanai uz Rīgu (nodevis RDPB pārziņā). Vajadzētu atzīmēt, ka 1922. gadā H.Loudons ir atļāvis pārdot nelielu daļu no kolekcijas (444 putnu ādiņas no 161 sugas) nesen nodibinātajam Latvijas Universitātes Sistemātiskās zooloģijas institūta muzejam, kurā strādājis viņa skolnieks Nikolajs fon Tranzē. Ir informācija, ka 1930. gados barons gribējis pārdot savu putnu kolekciju, par ko liecina viņa vēstule vācu ornitologam Ervīnam Štrēzemanam (Erwin Stresemann, 18891972), bet to nav izdarījis. Līdz 1939. gadam kolekcija glabājas Rīgā, bet pēc baltvācu tautības iedzīvotāju piespiedu izceļošanas, kolekciju pārveda uz Kēnigsbergu Austrumprūsijā. Pēc tam kolekcija ir pazudusi… Vairākus gadus pētnieki centušies uzzināt ko vairāk par kolekcijas likteni, bet bez rezultātiem. Domājams, ka to piemeklēja leģendārās “dzintara istabas” liktenis, proti, Sarkanās armijas uzbrukumos šis vācu reģions tika pamītīgi nopostīts un, domājams, ka kolekcija gājusi bojā 1944.–1945.g. Jāatzīmē, ka neliela daļa no H. Loudona kolekcijas ir saglabājusies līdz mūsdienām – tie ir putni, kurus viņš apmainījis vai pārdevis citiem kolekcionāriem vai muzejiem. Domājams, ka ap 1000 putnu ādiņu ir saglabājušies gan Latvijā (Latvijas Universitētes Zooloģijas muzejā, Latvijas Dabas muzejā), gan arī citos Eiropas un ASV muzejos.

 

Dzīve emigrācijā

42 gadu vecumā H. Loudons ar 6 bērniem nonācis piespiedu emigrācijā. Pēc kara ceļš uz dzimteni bijis neiespējams, jo 15.07.1920. Latvijas Iekšlietu ministrija izdeva rīkojumu konfiscēt visu barona H. Loudona kustamo un nekustamo mantu, par viņa palīdzību vācu bruņotājiem spēkiem kara gados. Agrāras reformas laikā Lizdēnu muižas teritoriju (513 ha) sadalīja 31 gabalā, kurus piešķira vietējiem zemniekiem, bet pati muižas ēka nonāca vietējā piena kooperatīva pārziņā. Domājams, ka pirmajos emigrācijas gados barons vēl cerēja atgūt īpašumus un savu iedzīvi, bet, cik ir zināms, Latviju viņš vairs nav apmeklējis.

Politisku notikumu virpulī pazaudējot dzimtas īpašumus un ienākumu avotus, barons bija spiests strādāt dažādos amatos. 1920. gadā H. Loudons ar ģimeni iekārtojas uz dzīvi Berlīnē. Divas meitas – Ilzi un Ritu, viņām saniedzot divdesmit gadu vecumu, izdevies ātri apprecināt (attiecīgi 1919. un 1922. g.), bet Magda apprecējas tikai 1929. gadā. Par parējām meitām ziņas ir skopas. Ir zināms, ka dēls Ēriks 1937. gadā dienēja Vācu gaisa spēkos.

Par dzīvojot emigrācijā interesi par putniem barons nav zaudējis – no 1919. līdz 1928. g. neregulāri apmeklēja Vācu ornitoloģijas biedrības sēdes un kopsapulces, 1926. gadā Kopenhagēnā apmeklēja 6. Starptautisko Ornitoloģijas kongresu, kur satikas ar savu skolnieku N. fon Tranzē. Tieši šajā gadā H. Loudonu ievēlēja par RDPB Goda biedru.

1930. gadu pasaules ekonomiskā krīze negatīvi ietekmēja barona ģimeni. 1931. gadā 54 gadu vecumā nomira viņa sieva. Faktiski līdz dzīves beigām barons ar putniem vairs nav aktīvi nodarbojies, pārsvarā strādājis dažādu politisku organizāciju darbībā. Otrā pasaules kara beigās Berlīni gandrīz pilnībā sagrava un baronam no jauna bija jāveido sava nākotne. 1950. gadu sākumā, jau visai cienījamā vecumā, viņš strādājis baltvācu muižnieku apvienībā (Deutsch-Baltische Landsmannschaft, dib. 1950.g.), aktīvi aģitēja par nepieciešamību atjaunot iepriekšējo kārtību Austrumu Eiropā, ar cerību atgūt zaudētus īpašumus, atgriezt baltvācu elites dzīves veidu un stabilus ienākumus. Kā zināms, šīs cerības nepiepildījās. Nomira barons 1959. gada pirmajā dienā, astoņdesmit divu gadu vecumā.

 

Par barona ieguldījumu latviešu izglītošanā

Agrākajos laikos intelektuālā palīdzība “zemnieku” latviešu tautai, no baltvācu elites puses, nebija īpaši izplatīta. Baltvācieši ir baidījušies zaudēt savas privelēģijas un ietekmi. Neskatoties uz valdošajiem uzskatiem, ir zināms, ka barons H. Loudons palīdzējis vairākiem latviešiem praktiski apgūt un pilnveidot savas taksidermijas iemaņas. Jau rakstīju par preparatoru Augustu Celmiņu, kurš bija iesaistīts H. Loudona putnu kolekcijas veidošanā un papildināšanā. Savas vēstules baronam viņš rakstīja latviešu valodā, kas liecina, ka barons visticamāk saprata un lasīja/runāja latviski. Vēlākajos gados H. Loudons vairākkārt bija rekomendējis šo preparatoru savam labam draugam Sergejam Buturļinam, kurš izmantojis viņa pakalpojumus savās ekspedīcijās. Domājams, ka ar viņa palīdzību A.Celmiņs tika iekārtots darbā Maskavas Universitētes Zooloģijas muzejā, kur strādājis 1920. – 1930. gados, pēc tā laika muzeja darbinieku atmiņām, viņu raksturoja kā labāko putnu preparatoru!

1920. gados latviešu presē ir maz rakstīts par baltvācu baroniem, bet viens no aktīvākajiem putnu vērotājiem, preparatoriem un publicistiem – Strenču virsmežniecības virsmežsargs Jūlijs Kūmiņš savos rakstos vairākkārt pieminēja H. Loudonu, piemēram (žurnālā “Meža dzīve”, nr. 4, 1925. g.): “Pavasarī 1909. gadā, kalpodams pie kāda bij. Krievijas ķeizariskā zooloģiskā muzeja locekļa kā preparators, viņa uzdevumā apliku Valmieras apriņķī, Ķemeres muižā diviem baltajiem stārķiem (Ciconia alba) ar kājām gredzenus. Pēc, apmēram, viena gada dabujam paziņojumu, ka viens no minētājiem stārķiem nošauts no kāda dabas pētnieka dienvidu Āfrikā, Būru zēmē”.  Pēc J. Kūmiņa pēkšņas nāves, Gaujas ūdeņos, 1930. gadā, A. Lapiņš par viņu uzrakstīja (Žurnālā “Meža dzīve”, nr. 59/60, 1930. g.): “Kūmiņš bija viens no labākiem, apdāvinātākiem virsmēzsargiem, viens no labākajiem mūsu mežu sargātājiem un kopējiem. Pēc Velmieras pilsētas skolas beigšanas, krietnu laiku bija strādājis pie barona Laudona, galvenā kārtā pie putnu preparēšanas un kopā ar viņu arī apceļojis Somiju un daudzas Krievijas malas, kur daudz ko bija redzējis, mācījies un novērojis”.

1893. gadā baltvācu naturālists barons Oskars fon Lēviss (Baron Oscar von Loewis, 18381899) nopublicējs grāmatu “Ievērojamākie Baltijas putni”, kas bija pirmā grāmata par putniem latviešu valodā. Ir ziņas, ka H. Loudons iegādājās daudzas šīs grāmatas un izdalījis (dāvinājis) latviešu mežsargiem un citiem interesentiem.

 

Barona H. Loudona ieguldījuma piemiņai

Neapšaubāmi, ka barona H.Loudona ievērojamais ieguldījums ornitoloģijā balstās uz viņa aktīvu, brīžiem fanātisku, darbu putnu kolekcionēšanā, dažādu novērojumu apzināšanā, apkopošanā un publicēšanā. Ar savu darbu barons izveidojis atdarīšanai cienīgu piemēru nākamajām paaudzēm. Neskatoties uz apstākli, ka arī padomju gados par barona aktivitātēm oficiāli nekas netika runāts un rakstīts, bet ir zināms, ka 1970. gados divi mūsu ornitoloģijas lielmeistari – Ģirts Kasparsons (1933–2015) un Juris Lipsbergs (dz. 1939) iebraucot ar motociklu Lizdēnu ciemā, no galvas simboliski noņēma cepures, apliecinot cieņu barona H. Loudona ieguldījumam pašmāju putnu pētīšanā.

Mūsdienās no Lizdēnu muižas ēkas palika vien pamatu akmeņi, no kolekcijas saglabājusies vien neliela daļa, bet brīnumainā kārtā Latvijas Nacionālās bibliotējas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā ir saglabājies viņa arhīvs – dienasgrāmatas, vēstules, kolekcijas putnu katalogi un gredzenoto putnu saraksti. Domājams, ka 1920. gadu sākumā no Lizdēniem šie papīri tika pārvesti uz Rīgu. Neticami, bet pat līdz 2015. gadam ornitoloģiskai sabiedrībai nekas nebija zināms par barona arhīva likteni, kas “nogulējis” Rīgā gandrīz simts gadus…

Faktiski tikai pēdējās divās desmitgadēs pētnieki pievērsušies Lizdēnu barona Haralda fon Loudona darbības zinātniskajai izpētei, publicēti vairāki raksti par viņa darbību ornitoloģijā un arī apraksts pēdējā Latvijas enciklopēdījā. Jāatzīst, ka līdz šai dienai mums ir vairāki “baltie plankumi” mūsu zināšanās par barona darbību un dzīvi (Latvijā un Vācijā). Mums ir zināma tikai viena barona fotogrāfija, kuru N. fon Tranzē nopublicēja barona nekrologā 1960. gadā. Tāpēc, man gribētos ar šo rakstu ne tikai pastāstīt par vienu no slavenākajiem baltvācu baroniem, bet arī aicināt lasītājus dalīties ar informāciju. Varbūt kādā Latvijas muzeja vai arhīva fondos ir Lizdēnu muižas vai barona ģimenes fotogrāfijas, vai kāda cita informācija par viņu likteņiem? Jebkāda papildus informācija mums palīdzēs “pilnveidot” mūsu zināšanas par notikumiem “baronu” laikos. Interesentiem lūgums sazināties ar autoru (e-pasts: matruslv@inbox.lv).

 

Lasi vairāk:
Matrozis R. 2006. Baltvācu ornitologam Haraldam Loudonam – 130. Žurnāls “Putni dabā” nr.16.1: 17.-23.lpp.
Матрозис Р. 2013. Орнитологическая деятельность и судьба лифлянского барона Гаральда фон Лоудона (1876-1959). Русский орнитологический журнал nr.855: 641-662.

Posted in Vēsture | Leave a comment

Noslēdzies fotokonkurss “Latvijas bungotāji”

Žurnāla “Putni dabā” 2015/3 numurā tika izsludināts fotokonkurss “Latvijas bungotāji”. Konkursa mērķis bija apvienot patīkamo un lietderīgo – dot iespēju radoši izpausties fotogrāfiem un apzināt potenciāli derīgos fotoattēlus Latvijas dzeņveidīgo putnu noteikšanas raksta ilustrēšanai žurnālā “Putni dabā”. Konkursam 30 autori iesniedza 142 darbus. Par labāko tika atzīts Sanda Laimes fotografētais mazais dzenis.

Mazā dzeņa mātīte. 1. vieta fotokonkursa "Latvijas bungotāji" gan tehniskajā, gan mākslinieciskajā kategorijā. Foto: Sandis Laime

Mazā dzeņa mātīte. 1. vieta fotokonkursa “Latvijas bungotāji” gan tehniskajā, gan mākslinieciskajā kategorijā. Foto: Sandis Laime

Dzeņu fotogrāfijas tika vērtētas 2 kategorijās – tehniskais un mākslinieciskais attēls. Vērtēšanas otrajā kārtā iekļuva 12 autoru iesniegtie 23 darbi. Pirmo vietu gan tehniskajā, gan mākslinieciskajā kategorijā ieguva Sandis Laime. Par galveno balvu Sandis ieguva LOB veidotā uzņēmuma “Motacilla” dāvāto putnu būrīša kameras sistēmu ar audio un infrasarkano attēlu.

Par 2. vietu tika atzīts Ainara Mankus dižraibais dzenis kā tehniskais attēls un Arņa Dimperāna dižraibais dzenis kā mākslinieciskais attēls. Otrās vietas ieguvēji saņem “Motacilla” dāvanu karti 20 EUR vērtībā un kompaktdisku “Putnu dziesmas”.

Dižraibais dzenis. 2. vieta fotokonkursa "Latvijas bungotāji" tehniskajā kategorijā. Foto: Ainars Mankus

Dižraibais dzenis. 2. vieta fotokonkursa “Latvijas bungotāji” tehniskajā kategorijā. Foto: Ainars Mankus

Dižraibais dzenis. 2. vieta fotokonkursa "Latvijas bungotāji" mākslinieciskajā kategorijā. Foto: Arnis Dimperāns

Dižraibais dzenis. 2. vieta fotokonkursa “Latvijas bungotāji” mākslinieciskajā kategorijā. Foto: Arnis Dimperāns

Savukārt 3. vietā ierindojās Valda Kļaviņa pelēkā dzilna tehniskajā kategorijā un Jaroslava Nedzas dižraibais dzenis mākslinieciskajā kategorijā. Trešās vietas ieguvēji saņem kompaktdisku “Putnu dziesmas”.

Pelēkā dzilna. 3. vieta fotokonkursa "Latvijas bungotāji" tehniskajā kategorijā. Foto: Valdis Kļaviņš

Pelēkā dzilna. 3. vieta fotokonkursa “Latvijas bungotāji” tehniskajā kategorijā. Foto: Valdis Kļaviņš

3. vieta fotokonkursa "Latvijas bungotāji" mākslinieciskajā kategorijā. Foto: Jaroslavs Nedza

3. vieta fotokonkursa “Latvijas bungotāji” mākslinieciskajā kategorijā. Foto: Jaroslavs Nedza

Veicināšanas balvas no “Motacilla” saņem arī Mārtiņš Briedis, Andris Dekants, Arnis Dimperāns, Dainis Jansons, Ilze Ķigure, Ilze Priedniece, Marina Šiļina un Ģirts Zembergs.

Agnis Bušs, agnis@putnidaba.lv

Posted in Žurnāls "Putni dabā" | Leave a comment

Zīdastes

Bohemian Waxwing perched on a twig with berriesZīdastes (Bombycilla garrulus (L.)) ir rūsganbrūni putni ar skaistu cekuliņu un skanīgu balsi – “Sirrrr, sirrrr.” Zīdastes nosaukumi dažādās valodās apraksta dažādas šā putna pazīmes – latviski, igauniski, vāciski un zviedriski tā ir zīdaste. Lietuviski (svirbelis) un krieviski (свиристель (svirisķeļ)) nosaukums atspoguļo zīdastes balsi. Angliski (Waxwing) nosaukums norāda uz raga plātnītēm – spārna spalvu pagarinājumiem, kas atgādina vasku.

Pa gabalu lidojošs zīdastu bars var atgādināt mājas strazdu baru, tomēr zīdastes lido mazliet citādi un parasti to lidojums ir skanīgs, daudzbalsīgs: “Sirrr, sirrrr, sirrrrr!” Man zīdastes vienmēr saistījušās ar balsi (krieviskā nosaukuma pamatā ir šai sugai ļoti atbilstošs skaņu atdarinājums). Svirkstošs putnu bars uzspurdz rudenīgajā Jelgavas nomalē, bet dažkārt pat pilsētas centrā, parastajos vai Zviedrijas pīlādžos, vai nenovāktā ābeļdārzā, kur barojas ar āboliem. Pēc mirkļa putni nolaižas atpakaļ zaros un var apbrīnot to samtaino apspalvojumu, skaisto cekuliņu un spirgto balsi: “Sirrrrr!”

Flock of Bohemian Waxwing Perched on Tree

Zīdastes ligzdo taigā – Somijas vidienē, Zviedrijas un Norvēģijas ziemeļos, Sibīrijā un Kanādā. Vienreiz (1968. gadā) ligzdošana pierādīta arī Igaunijā (Randla 1968).

Latvijā zīdaste ir bieža ziemas viešņa – novērojama katru ziemu no septembra līdz maijam. Viduseiropā, piemēram, Šveicē, zīdastes nav novērojamas katru ziemu, bet tikai lielu invāziju gados, kad tās sastopamas lielā skaitā. Tā kā zīdasti viegli atšķirt no citām sugām, daudzi cilvēki spēj precīzi noteikt putna sugu un aizrautīgi ziņo par to novērojumiem – tā zīdaste ir bijusi pirmsākums putnu novērojumu tīmekļa datubāzei ornitho.ch Šveicē (Keller u.a. 2008).

Ieskatīsimies dārzos un apstādījumos un mēģināsim ieraudzīt un saklausīt mūsu krāšņās ziemas viešņas!

 

Oskars Keišs

 

Literatūra

Keller V., Zbinden N., Schmid H. 2008. Vom Seidenschwanz zu ornitho.ch: Der Einbezug der Offentlichkeit in die Sammlung ornithologischer Daten. Die Vogelwarte 45: 304.

Randla T. 1968. The Bohemian Waxwing Bombycilla garrulus nested in Estonia [igauniski ar kopsavilkumu angliski]. Eesti Loodus 11: 670.

Pārpublicēts no žurnāla “Putni dabā” 2008/4 numura.

Groupe de jaseurs boraux

Posted in Žurnāls "Putni dabā" | Leave a comment