Izbaudām pārmaiņas un pavasari

Foto: Madara Liepiņa

Foto: Madara Liepiņa

Ilze Bojāre, žurnāla galvenā redaktore, ilze@putnidaba.lv

Piekritīsiet taču, ka desmit gadi vienā amatā ir ilgs periods. Tieši tik ilgi Agnis Bušs tika turējis žurnāla stūri savās rokās, un tie laiki nebija no vienkāršākajiem. Paldies viņam par izturību un prasmi rast kompromisu jebkurā situācijā. Taču šis gads ir atnācis ar pārmaiņām, un žurnāla vadību esmu pārņēmusi savās rokās, savukārt Agnis strādās tepat līdzās – redkolēģijā.

Putnotāju sabiedrībā mani pazīst kā Ilzi no Himantopu kompānijas, bet mana darba dzīve jau vairāk nekā 20 gadus ir saistīta ar žurnālu izgatavošanu. Esmu strādājusi gandrīz visās lielākajās Latvijas žurnālu (un nu jau arī dažās ļoti lielās ārzemju) izdevniecībās kopā ar izciliem un dažkārt ne tik izciliem vadītājiem un kopā ar gudriem un profesionāliem žurnālistiem. Mana atbildība gan ir vairāk saistīta ar to, kā žurnāls izskatās un cik viegli ir uztverama informācija, bet ir bijušas reizes, kad pašai jāraksta vai jāorganizē arī rakstu darbi. Šo gadu laikā man ir bijis pilnīgi skaidrs, kādam jābūt labam galvenajam redaktoram, bet, tikai nonākot šādā situācijā, sapratu, ka no otras puses viss izskatās mazliet savādāk…

Arī gada putna titula stafete no pļavu tilbītes ir pārgājusi pie mežirbes. Protams, žurnāla varone gan uz vāka, gan iekšlapās ir tieši viņa, un Viestura Ķerus rakstā varēsiet izlasīt, kā tad viņai klājas un kādi plāni tiek loloti, lai viņu aizsargātu labāk un efektīvāk.

Man ir liels prieks, ka šajā numurā sanāca īstenot vienu manu senu ieceri, ka būtu jāaktualizē tēma par kaķiem un putniem. Laikam pārliecība, ka tas ir nepieciešams, pie manis atnāca reizē ar draudzenes atsūtītu fotogrāfiju, kur uz virtuves grīdas bija pārpalikums no laukirbes un lepns kaķis. Inga Freiberga ar prieku uzņēmās atrast un apkopot informāciju par šo tēmu no ārzemju zinātniskajiem žurnāliem, un to varat izlasīt šeit. Pieci ieteikumi noteikti būtu jāizlasa jebkuram esošam vai topošam kaķa īpašniekam. Ceru, ka kaķu mīļotāji tiešām izlasīs un ieklausīsies.

Savukārt Oskars Keišs no Nīderlandes ir atvedis lielu, smagu un ļoti skaistu Nīderlandes Putnu atlantu, un recenziju par to varat izlasīt šeit. Ļoti ceru, ka šī gada nogalē savās rokās turēsim jauno Latvijas ligzdojošo putnu atlantu, kas varbūt nesvērs gluži 3,7 kilogramus, bet būs ļoti, ļoti gaidīts. Novēlu, lai tā pirmo tirāžu izpērk tikpat ātri kā Nīderlandes Putnu atlantam.

Lasot Andra Klepera rakstu par sarakstu veidošanu,  atmiņā atausa mani ķeksētāja gadi, kad entuziasma, piedzīvojumu un arī vilšanos bija ļoti daudz. Nekad jau nevar īsti zināt, ko sanāks ieraudzīt, pat ejot pēc kādas konkrētas sugas. Tā manā pašatrasto sugu sarakstā pavisam nesen ielidoja jeb – precīzāk – ielēca divi delfīni, kaut plānā bija vēlreiz dzīvē apskatīt Stellera pūkpīli, kas šoziem mūs jau ilgi priecē tepat pie Mangaļsalas mola.

Paldies visiem, kas piedalījās šī žurnāla numura tapšanā un Latvijas vides aizsardzības fondam par finansiālo atbalstu!

Iesim dabā un izbaudīsim šo burvīgo pavasari un putnu migrāciju!

Posted in 84 (2019/1), Ievads | Leave a comment

Kā mežirbei klājas Latvijas mežos

8lpp_Viesturs_Kerus Viesturs Ķerus, viesturs@lob.lv

Ieiesim mežā! Ir agrs pavasaris, tāpēc sniegs šeit, kur no saules to sargā egļu ēnas, vēl nav pavisam izkusis. Skudru pūznis ceļmalā gan jau ir brīvs no sniega, un skudras sākušas doties savos sezonas darbos. Pameža lazdām pumpuri vēl nav izplaukuši, bet tūlīt, tūlīt… Lielākā daļa gājputnu vēl ir tikai ceļā uz Latviju, tāpēc putnu korī dominē tie, kuri riskējuši šeit pārlaist ziemu un kuru risks ir attaisnojies – tie ir dzīvi un tagad var pirmie ieņemt labākās teritorijas. Kādā nokaltušā kokā bungo dižraibais dzenis (nokaltis koks labi rīb!). Skan lielās zīlītes un meža zīlītes dziesmas, un kaut kur savu “vivivivivivi” nober arī dzilnītis.

Tad atskan smalks “cīīī-cīīī cici”. Skaņas augstums tāds kā zeltgalvītim, bet ritms ir citāds, turklāt skaņa nenāk no egļu vainagiem, kur zeltgalvīši parasti uzturas, bet no zemes. Iesim uzmanīgi tuvāk! Redzat? Tur viņš ir – pakāpies uz nokrituša stumbra gaisā paslējušās saknes. “Cīīī-cīīī cicici,” putnam galvā pavasaris, tāpēc mūs tas nav pamanījis. Ja paskatīsimies binoklī, redzēsim, ka dziedātājs ir maza vistiņa – rūsganbalti raibs baloža lieluma putns. Pakaklē melns laukums, ko izceļ baltā josliņa tam apkārt. Arī astes galā ir plata melna josla. Mēs esam uzdūrušies mežirbes tēviņam, 2019. gada putnam.

Mežirbes tēviņš.  Foto: Ainars Mankus / ainars.net

Mežirbes tēviņš.
Foto: Ainars Mankus / ainars.net

Populācijas lejupslīde

Taču, lai saprastu, kāpēc tieši mežirbe šogad iecelta gada putna godā, sākumā jāatkāpjas 13 gadus senā pagātnē. 2006. gads bija otrais gads, kad LOB veica ligzdojošo putnu uzskaiti pēc pašreiz izmantotās dienas putnu monitoringa metodikas. Salīdzinot ar 2005. gada rezultātiem, bija redzams, ka mežirbju skaits samazinājies apmēram uz pusi. Taču uzskaite tikko sākta, un izdarīt secinājumus, salīdzinot tikai divus gadus, nav nopietni. 2007. gads – atkal kritums, 2008. – atkal… Un tā, starp gadiem mazliet svārstoties, kopējā mežirbju populācijas tendence ir bijusi nemainīga – straujš samazinājums, līdz 2018. gadā bija atlikuši vairs tikai apmēram 11% no tās, kas Latvijas mežos mita 2005. gadā. Nepārprotiet! Mežirbe nav kļuvusi par retumu kā zaļā vārna, čūskērglis un melnais stārķis. Latvijā joprojām dzīvo vairāki tūkstoši mežirbju pāru, taču straujā populācijas lejupslīde neapšaubāmi liek to pieskaitīt Latvijā apdraudētajām putnu sugām.

Mežirbe ir īpaši aizsargājama putnu suga gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā kopumā, un tas vēl jo svarīgākus darīja jautājumus, kas gan apdraud šo sugu un ko mēs varam tās labā darīt.

Pirmām kārtām skaidrs ir tas, ka draudi meklējami tepat uz vietas. Grūti atrast vēl nometnieciskāku nometnieku par mežirbi, tāpēc tās bēdīgajā stāvoklī nevaram vainot ne Vidusjūras reģiona medniekus, ne Āfrikas lauksaimniekus. Cēloņi sugas skaita sarukumam jāmeklē tepat Latvijā. Lai šos cēloņus mēģinātu saprast un meklētu risinājumus, 2016.–2017. gadā ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu un ciešā sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi LOB izstrādāja mežirbes sugas aizsardzības plānu 2017.–2026. gadam. 2017. gada nogalē vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs šo plānu apstiprināja. Uzreiz gan jāsaka, ka plāna izstrādei atvēlētais laika un finanšu rāmis neļāva gūt atbildes uz visiem jautājumiem, taču citu valstu un Latvijas zināšanu apkopojums mums pietiekami labi ļāva novērtēt iespējamos draudus šai sugai, lai varētu ieteikt pasākumus tās stāvokļa uzlabošanai.

Šajā bildē ir redzama mežirbes mātīte, savukārt raksta sākumā daudz kontrastainākais tēviņš ar melno pazodi un sarkanu uzaci. Foto: Selga Bērziņa / selgasfoto.lv

Šajā bildē ir redzama mežirbes mātīte, savukārt raksta sākumā daudz kontrastainākais tēviņš ar melno pazodi un sarkanu uzaci.
Foto: Selga Bērziņa / selgasfoto.lv

Mežirbes dzīvotne

Lai saprastu, kas mežirbi apdraud vai varētu apdraudēt, jāsāk ar to, kas tai ir nepieciešams – kāda ir tās dzīvotne. Kā jau vēsta nosaukums, mežirbe dzīvo mežā. Mūsu pašreizējās zināšanas liek domāt, ka atšķirībā no virknes citu aizsargājamu putnu sugu, mežirbei piemērotajam mežam nav noteikti jābūt vecam. Svarīgāk, lai tas ir viengabalains. Mežirbēm ļoti netīk šķērsot klajumus, tāpēc gabaliņos sašķērēts mežs nebūs šai sugai apdzīvojams pat tad, ja kopējā meža platība it kā būtu pietiekama. Mežirbes gadījumā šis “pietiekama” nozīmē aptuveni 20 hektārus uz vienu pāri.

Tomēr nav tā, ka derīgs būs jebkurš viengabalains mežs. Kā jau minēju, mežirbe ir nometnieks, tāpēc, lai mežs būtu piemērots, tajā jābūt visam, kas šī putna dzīvē nepieciešams visa gada garumā. Pieaugušās mežirbes ir augēdājas, un sniegotā ziemā vienīgie tām pieejamie augi ir dažādu lapu koku dzinumi un pumpuri. Latvijas gadījumā īpaši svarīgi ir alkšņi un bērzi, arī lazdas (angliski šo putnu arī sauc par lazdu irbi). Taču lapu koki ziemā neder par drošu slēptuvi, tāpēc mežirbju mežā jābūt arī skujkokiem – tajos ir gan drošāk, gan siltāk. Ja zemi klāj pietiekami bieza sniega sega, siltu un drošu nakšņošanu var nodrošināt arī ierakšanās sniegā.

Mežirbes dzīvotne. Foto: Viesturs Ķerus

Mežirbes dzīvotne.
Foto: Viesturs Ķerus

Pavasarī, kad nokūst sniegs (vai ziemā, kad tā nav), mežirbes barojas ar zemsedzes augiem – mellenēm, zemenēm u.c., bet koku pumpuru vietā pavasarī ēdienkartē vietu ieņem jaunās lapiņas.

Dienām kļūstot garākām, mežirbju dzīvē parādās arī citas vajadzības, ne tikai ēšana. Jādzied! Lai balstiņa tālu skan, mežirbju tēviņam der pakāpties uz kādas lielākas kritalas. Vēlāk – aprīlī–maijā, kad mātītes meklēs piemērotas vietas ligzdai, izgāzti koki (tāpat arī lazdu krūmi) var palīdzēt ligzdu paslēpt, lai iespējamie postītāji to nepamanītu. Kad jūnijā–jūlijā izšķilsies mazuļi, tie pirmās desmit dienas pārtiks tikai no kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem un tikai vēlāk pamazām pāries uz augu ēšanu. Vasaras otrajā pusē–rudenī īpaši noderīgi ēdamaugi ir mellenes un citas ogas.

Tātad mežirbju mežs būs tāds, kurā sastopami gan skujkoki, gan lapu koki. Tāds, kurā ir bieza paauga un pamežs (zemākie koki un krūmi), kur netrūkst kritalu un ogulāju. Turklāt, kā jau minēju iepriekš, viengabalaina meža platībai jābūt pietiekami lielai.

Ligzda atrodas uz zemes seklā bedrītē, un dējumā parasti ir 7–10 dzeltenīgas olas. Ja izdodas tādu atrast, tad lūgums ziņot Dabasdati.lv un pēc iespējas ātrāk doties prom no tās. Foto: Edgars Lediņš / ledins.lv

Ligzda atrodas uz zemes seklā bedrītē,
un dējumā parasti ir 7–10 dzeltenīgas
olas. Ja izdodas tādu atrast, tad lūgums
ziņot Dabasdati.lv un pēc iespējas ātrāk
doties prom no tās.
Foto: Edgars Lediņš / ledins.lv

Kā mežos saimniekot labāk

Viens no lielākajiem draudiem mežirbes dzīvotnei neapšaubāmi ir saimniekošana mežā ar kailcirtēm. Kailcirte nozīmē to, ka meža attiecīgajā vietā vairs nav, turklāt atlikušais mežs ir sagriezts atsevišķos gabalos. Lai gan koku ciršanas noteikumi (ārkārtīgi pielaidīgā formā, bet tomēr) prasa, veicot kailcirti, saglabāt pamežu, tas tiek darīts ļoti reti. Tāpat būtu jāsaglabā nenocirsta mežmala (kas teorētiski varētu ļaut mežirbei nokļūt no viena neizcirsta nogabala citā), taču arī šis noteikums bieži netiek ievērots.

Kad kailcirtes vietā ataudzis mežs, tas, līdz atkal sasniedz cērtamu vecumu, piedzīvo vairākas retināšanas jeb tā saucamo kopšanu. Ja šādi tiek “izkopti” visi lapu koki, šādā vietā mežirbei nebūs ko meklēt. Mežs it kā ir, bet – no mežirbes viedokļa – tuksnesis.

Kailcirtes un pārcentīga kopšana iznīcina mežirbju dzīvotnes, taču, ja šie darbi tiek veikti laikā, kad tām ligzdās ir olas (aprīlī–jūnijā), tiek iznīcinātas arī ligzdas. Turklāt bojā var iet ne tikai tās ligzdas, kas atrodas pašā darbības vietā, bet arī tuvākajā apkārtnē esošās – meža darbu trokšņu iztramdītie putni tās var pamest.

Līdz ar to tiem meža īpašniekiem un apsaimniekotājiem, kas grib savā mežā saimniekot mežirbei draudzīgi, būtu jāņem vērā šādi ieteikumi:

  1. Darbus neveikt aprīlī–jūnijā.
  2. Mežizstrādē priekšroku dot izlases cirtei, nevis kailcirtei.
  3. Ja tomēr tiek veikta kailcirte,
    cik vien iespējams, saglabāt paaugu un pamežu un atstāt nenocirstas joslas, kas savieno atlikušos meža nogabalus.
  4. Arī kopšanas cirtēs saglabāt iespējami vairāk pameža koku un krūmu.
  5. Neizvākt no meža kritušos kokus.

Šādi rīkojoties, tiks mazināta meža apsaimniekošanas negatīvā ietekme ne tikai uz mežirbi, bet arī uz citiem tur mītošajiem putniem.

Mežirbes cāļi ir ligzdbēgļi un jau tūlīt pēc izšķilšanās ir gatavi sekot mātei. Foto: Jānis Jansons / putni.info

Mežirbes cāļi ir ligzdbēgļi un jau tūlīt pēc izšķilšanās ir gatavi sekot mātei.
Foto: Jānis Jansons / putni.info

Dabiskie ienaidnieki

Protams, zināma ietekme uz mežirbi varētu būt arī tiem dzīvniekiem, kas labprāt mielojas ar pašiem putniem vai to olām. Dažādu plēsīgo dzīvnieku (lapsu, caunu, jenotsuņu) skaits pēdējās desmitgadēs pie mums ir stipri pieaudzis. Līdz Āfrikas cūku mēra uzliesmojumam Latvijā strauju augšupeju piedzīvoja arī mežacūku populācija, taču tagad šo zvēru, kas apdraud uz zemes ligzdojošos putnus, ir kļuvis stipri mazāk. Kā rāda LOB veiktā ligzdojošo putnu uzskaite, audzis arī vārnu skaits.

Savulaik tradicionālā pieeja plēsīgo zvēru populācijas pieauguma radīto problēmu risināšanai bija vienkārša – šaut nost. Par to arī tika labi maksāts. Taču mūsdienās šāda pieeja vairs īsti nedarbojas divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, “laba maksāšana”, kas varētu motivēt medniekus īpaši pievērsties plēsēju apmedīšanai, nozīmētu lielas izmaksas (pēc mūsu aptuvenām aplēsēm – vairāk nekā 1,5 miljonus eiro ik gadu), kam nav atbilstoša naudas avota. Otrkārt, esam tapuši gudrāki un zinām, ka vaina nav pašos dzīvniekos, bet gan tajā, kā esam pārveidojuši vidi – kas mežirbei nācis par sliktu, tas uzlabojis apstākļus viņas dabiskajiem ienaidniekiem. Tātad, nemainot to, kā saimniekojam mežos, plēsēju skaita mazināšana, tos medījot, būtu nemitīga cīņa ar vējdzirnavām.

Plāni mežirbes gadam

Sugas aizsardzības plāna izstrādes gaitā esam ieguvuši daudz vērtīgu zināšanu par mežirbēm. To nodošana tālāk tad arī ir viens no iemesliem, kāpēc mežirbe izvēlēta par šī gada putnu. Šoreiz īpaša auditorija būs to dzīvotņu apsaimniekotāji – meža īpašnieki. Ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu sadarbībā ar Meža konsultāciju pakalpojumu centru, Pasaules Dabas fondu un mežsaimniecības demonstrējumu saimniecību “Pūpoli” jau pērn meža īpašniekiem stāstījām par mežirbei draudzīgu mežu apsaimniekošanu. Šādus seminārus turpināsim arī šogad.

Kā jau minēju, plāna izstrādes laikā tomēr visus jautājumus atbildēt neizdevās, tāpēc turpināsim arī ievākt informāciju par mežirbi. Vislabākais veids, kā jūs varat palīdzēt, ir iesaistīties ligzdojošo putnu uzskaitē. Ja vēl neesat uzskaites dalībnieks, bet putnus pazīstat labi, aicinu pieteikties uzskaites koordinatorei Ievai Mārdegai (ieva@lob.lv). Ja pagaidām vēl neuzskatāt sevi par labu putnu pazinēju, taču mežirbi pazīstat un varētu skaitīt vismaz šo sugu, ziņojiet “Gada putna” akcijas koordinatoram Andrim Dekantam (andris.dekants@lob.lv), jo šogad plānojam veikt arī īpašas, tieši mežirbēm veltītas uzskaites. Ja uzskaitēs piedalīties negribat vai nevarat, tāpat kā citus gadus gada putna gadījuma rakstura novērojumus var reģistrēt arī portālā Dabasdati.lv.

Galvenais – ejiet mežā!

Pamēģini šajā attēlā atrast mežirbi. Noskenē attēlu ar mobilo lietotni Overly un pārbaudi vai esi to izdarījis pareizi. Pievērs uzmanību arī tās dziesmai “cīīī-cīīī cici”. Foto un video: Edgars Dzenis / fb.com/melnaisleibls

Pamēģini šajā attēlā atrast mežirbi. Noskenē attēlu ar mobilo lietotni Overly un pārbaudi vai esi to izdarījis pareizi. Pievērs uzmanību arī tās dziesmai “cīīī-cīīī cici”.
Foto un video: Edgars Dzenis / fb.com/melnaisleibls

Summary

How is Hazel Grouse doing in the forests of Latvia /Viesturs Ķerus/

Hazel Grouse has been nominated “Bird of the Year 2019”. Since 2005 the Hazel Grouse population in Latvia has been steadily declining and by 2018 only about 11% of the 2005 population remained. Though Hazel Grouse is still a common bird species it is clearly threatened due to the rapid population decline. As this species is strictly sedentary we have to look for the main threats here in Latvia. One of them, with complex impact on the Hazel Grouse population, is current forest management.

Posted in 84 (2019/1), Gada putns | Leave a comment

Parasto putnu skaita pārmaiņas 2005–2018: plukšķis izzūd, bet dzeltenā cielava atgriežas?

AinarsAunins Ainārs Auniņš, ainars.aunins@lu.lv

Latvijas ligzdojošo putnu uzskaite šogad tiks veikta jau 15. reizi. Laika periods kopš 2005. gada ir pietiekami garš, lai gūtu priekšstatu par lielākās daļas “parasto putnu” sugu pārmaiņu tendencēm. Uzskaites pirmajos gados lielākajai daļai sugu tika reģistrēts skaita pieaugums, bet pēdējos gados arvien palielinās sugu skaits, kam vērojama samazināšanās tendence. Sevišķi izteikts tas ir īstermiņa (pēdējo 5 gadu) tendencēm, kur tā ir nelabvēlīga lielākajai daļai sugu.

PALDIES visiem ligzdojošo putnu uzskaites veicējiem! 2018. gadā tās veikuši (izcelti visu četru uzskaišu veicēji) Ainārs Auniņš, Margarita Baltā, Aija Bensone, Ilze Bojāre, Agnis Bušs, Andra Čaupale, Andris Dekants, Inga Freiberga, Dana Heiberga, Māris Jaunzemis, Imants Jakovļevs, Elvijs Kantāns, Oskars Keišs, Mareks Kilups, Viesturs Ķerus, Jānis Ķuze, Sandis Laime, Edgars Lediņš, Andis Liepa, Valdis Lukjanovs, Sintija Martinsone, Ieva Mārdega, Aivars Meinards, Irisa Mukāne, Renāte Kaupuža, Gunārs Pētersons, Ainis Platais, Sandra Platniece, Jānis Priednieks, Jānis Reihmanis, Ritvars Rekmanis, Ieva Sarja, Ieva Segliņa, Antra Stīpniece, Ģirts Strazdiņš, Māris Strazds, Matīss Stunda, Marina Šiļina, Dagnis Vasiļevskis, Viesturs Vīgants, Juris Vīgulis, Viesturs Vintulis, Ģirts Zembergs. Uzskaites veiktas kopumā 49 uzskaites maršrutos. No tiem visas četras metodikā paredzētās uzskaites veiktas 24, bet trīs – 19 maršrutos. Maršrutu teritoriālais pārklājums joprojām ir nevienmērīgs, un tāpat kā līdz šim vāji pārstāvēta ir Latgale un lielākā daļa Kurzemes, kā arī Vidzemes augstiene (1. attēls).

1. ATTĒLS. Ligzdojošo putnu monitoringa uzskaites maršruti 2018. gadā. FIGURE 1. Active transects of the breeding bird survey in 2018.

1. ATTĒLS. Ligzdojošo putnu monitoringa uzskaites maršruti 2018. gadā.
FIGURE 1. Active transects of the breeding bird survey in 2018.

Tāpat kā pērn, skaita pārmaiņas analizētas 106 sugām. Skaidra tendence bija 69 no tām: 28 konstatēts pieaugums, 13 – samazinājums, bet 28 sugām populācija saglabājusies stabila. Pārējām 37 sugām pārmaiņas vērtējamas kā neskaidras. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, sugu sarakstu ar skaita samazinājuma tendenci pametis sila cīrulis, kura populācija pērn ievērojami palielinājusies un tagad klasificējama kā “stabila”. Taču sarakstā iekļauti vistu vanags, kārklu ķauķis un brūnā čakste.

Neraugoties uz plašajiem kļūdas intervāliem, pēc populācijas samazināšanās pēdējo gadu laikā vistu vanaga populācijas negatīvā pārmaiņu tendence kļuvusi būtiska. Foto: Branislav Červeň / Dreamstime.com

Neraugoties uz plašajiem kļūdas intervāliem, pēc populācijas samazināšanās pēdējo gadu laikā vistu vanaga populācijas negatīvā pārmaiņu tendence kļuvusi būtiska.
Foto: Branislav Červeň / Dreamstime.com

Vistu vanaga populācija ilgstoši svārstījusies plašā amplitūdā ar skaita samazinājuma tendenci. Plašo kļūdas intervālu dēļ tā līdz šim klasificēta kā neskaidra, lai gan jau kopš 2013. gada populācijas indekss stabili turējies zem 2005. gada līmeņa. Pērn vistu vanaga populācija bija mazāk nekā ceturtdaļa no uzskaites sākumgadā reģistrētās (–75%, 1. tabula, 2. attēls). Brūnās čakstes un kārklu ķauķa populācija konstanti samazinās kopš 2015. gada, un abām pērnā gada indekss sasniedzis vēsturisko minimumu (zaudēti attiecīgi 50 un 27%; 1. tabula, 3. attēls).

Brūno čakstu skaits pēdējos 3 gadus bijis zemāks nekā iepriekš. Foto: Ainārs Auniņš

Brūno čakstu skaits pēdējos 3 gadus bijis zemāks nekā iepriekš.
Foto: Ainārs Auniņš

Sugas, kuru skaits kopš uzskaišu sākuma 2005. gadā samazinās: vistu vanags, peļu klijāns, mežirbe, parastā ūbele, dižraibais dzenis, mazais dzenis, lauku cīrulis, koku čipste, lukstu čakstīte, plukšķis, kārklu ķauķis, purva zīlīte un brūnā čakste.

Plukšķim indeksa antirekords reģistrēts jau trešo gadu pēc kārtas – 13 gadu laikā zaudētas gandrīz deviņas desmitdaļas populācijas (–89%; 1. tabula). Interesanti, ka līdz 2013. gadam, ieskaitot, samazinājuma tendence nebija vērojama (2. attēls) un vēl 2011. gadā reģistrēts populācijas maksimums. Savukārt tam sekoja strauja skaita samazināšanās.

1. TABULA. Populācijas lieluma pārmaiņas 101 sugai: salīdzinot ar 2005. gadu, salīdzinot ar 1995. gadu, vidējā ikgadējā pārmaiņu tendence (laika periodam 2005–2018 un 1995–2018) un uzskaites maršrutu skaits, kuros suga konstatēta kā ligzdotāja. Ar krāsām izcelta pārmaiņu vērtība tām sugām, kam tendence vismaz vienā periodā ir statistiski ticama – sugas, kam ligzdojošo pāru skaits pieaug, ir zilas, tās, kam samazinās, – sarkanas, stabils – zaļas. Treknrakstā izceltas sugas, kurām pārmaiņas uzskatāmas par straujām.  TABLE 1. Population change in 101 species. Colour marked values mean that the trend has been classified statistically: increasing are blue, stable are green, declining are red. The rest are uncertain. Bold marked species have a steep population change.

1. TABULA. Populācijas lieluma pārmaiņas 101 sugai: salīdzinot ar 2005. gadu, salīdzinot ar 1995. gadu, vidējā ikgadējā pārmaiņu tendence (laika periodam 2005–2018 un 1995–2018) un uzskaites maršrutu skaits, kuros suga konstatēta kā ligzdotāja. Ar krāsām izcelta pārmaiņu vērtība tām sugām, kam tendence vismaz vienā periodā ir statistiski ticama – sugas, kam ligzdojošo pāru skaits pieaug, ir zilas, tās, kam samazinās, – sarkanas, stabils – zaļas. Treknrakstā izceltas sugas, kurām pārmaiņas uzskatāmas par straujām.
TABLE 1. Population change in 101 species. Colour marked values mean that the trend has been classified statistically: increasing are blue, stable are green, declining are red. The rest are uncertain. Bold marked species have a steep population change.

2. attēls. Dažu sugu populācijas indekss 2005.–2018. gadā.  FIGURE 2. Population indices of selected species 2005–2018.

2. attēls. Dažu sugu populācijas indekss 2005.–2018. gadā.
FIGURE 2. Population indices of selected species 2005–2018.

3. attēls. Dažu sugu populācijas indekss 1995.–2018. gadā.  FIGURE 3. Population indices of selected species 1995–2018.

3. attēls. Dažu sugu populācijas indekss 1995.–2018. gadā.
FIGURE 3. Population indices of selected species 1995–2018.

Negatīva plukšķa populācijas pārmaiņu tendence reģistrēta arī citās Eiropas valstīs (Staneva and Burfield 2017), un rezultātā tas 2015. gadā iekļauts globāli apdraudēto sugu sarakstā kā “gandrīz apdraudēts” (BirdLife International 2017). Tomēr šis lēmums balstījās uz sugas populācijas pārmaiņām no 2000. līdz 2012. gadam, kad samazinājuma tendence Latvijā netika reģistrēta. Visspēcīgākais populācijas samazinājums sugas pamatareālā šajā laikā reģistrēts Polijā – 60–70%, liels tas fiksēts arī Zviedrijā, Igaunijā un Krievijā (20–50%), bet Norvēģijā un Somijā tas bijis neliels (5–10%). Savukārt Latvijā, Lietuvā un Baltkrievijā populācija novērtēta kā stabila, bet Ukrainā – svārstīga. Vienīgā teritorija ar pieaugumu bijusi Grenlande (Staneva and Burfield 2017).

Vērtējot plukšķa populāciju pārmaiņas minētajās valstīs, rodas iespaids, ka Latvijā, Lietuvā un Baltkrievijā stāvoklis šajā laika periodā bijis labvēlīgāks nekā citur. Tomēr jāņem vērā, ka tikai Somijā, Zviedrijā un Latvijā populācijas pārmaiņas vērtētas, izmantojot atbilstošus kvantitatīvus datus par šo laika periodu, turpretī pārējās valstīs novērtējums balstīts uz nepilnīgiem vai novecojušiem datiem (Staneva and Burfield 2017). Detalizētāka analīze Somijā rāda, ka šīs sugas populācijai samazināšanās tendence vērojama valsts dienvidos, kamēr ziemeļos ir tikai skaita svārstības bez skaidras pārmaiņu tendences (Väisänen et al. 2018). Neraugoties uz populācijas samazinājumu, plukšķis Somijā joprojām ir starp 10 daudzskaitlīgākajām sugām (A. Lehikoinena personīgs komentārs).

Paneiropas parasto putnu monitoringa programma apkopo datus par lielāko daļu Eiropas valstu (izņemot vairākumu Balkānu valstu, Moldovu, Ukrainu, Baltkrieviju un Krieviju), un tās veidotais plukšķa populācijas indekss (PECBMS 2018) rāda caurmērā stabilu sugas populāciju no 2000. līdz 2009. gadam, tad kritumu gandrīz par 30% līdz 2011. gadam un caurmērā stabilu, bet samazinātu populāciju pēc tam – līdz 2016. gadam. Tādējādi, lai arī laika periodi, par kuriem pieejami dati, ir nedaudz atšķirīgi, plukšķa Eiropas populācijas kopējā tendence nesakrīt ar Latvijā novērotajām pārmaiņām (4. attēls).

Plukšķis.  Foto: Ainārs Auniņš

Plukšķis.
Foto: Ainārs Auniņš

4. attēls. Plukšķa populācijas indeksa izmaiņas Latvijā (LV; 2005–2018) un Eiropā (PECBMS; 2000–2016).  FIGURE 4. Population indices of Redwing Turdus iliacus in Latvia (LV; 2005 – 2018)  and Europe (PECBMS; 2000 – 2016)

4. attēls. Plukšķa populācijas indeksa izmaiņas Latvijā (LV; 2005–2018) un Eiropā (PECBMS; 2000–2016).
FIGURE 4. Population indices of Redwing Turdus iliacus in Latvia (LV; 2005 – 2018)
and Europe (PECBMS; 2000 – 2016).

Pirmajā Eiropas ligzdojošo putnu atlantā (EBBA1; 1985–1988) ievietotā plukšķa izplatības karte rāda, ka sugas ligzdošanas pamatareāla (vienlaidus areāla) dienvidrietumu un dienvidu robeža šķērso Ziemeļaustrumpoliju, Ukrainas ziemeļus un Krievijas dienviddaļu (Hagemeijer and Blair 1997). Eiropas ligzdojošo putnu klimatiskais atlants (Huntley et al. 2007), kurš pēc EBBA1 datiem prognozē putnu izplatības pārmaiņas klimata maiņas dēļ, paredz, ka 21. gadsimta beigās plukšķa izplatības areāla dienvidu robeža šķērsos Zviedrijas un Somijas vidieni, kā arī Krievijas ziemeļdaļu, atstājot Latviju ārpus ligzdošanas areāla.

Kamēr vēl nav pieejami otrā Eiropas ligzdojošo putnu atlanta (EBBA2) rezultāti, varam tikai spekulēt, kā mainījusies plukšķa ligzdošanas areāla dienvidu robeža apmēram 30 gadu laikā, kas šķir abus šos izdevumus. Manā rīcībā nav arī ticamu datu par šīs sugas ikgadējām populācijas pārmaiņām Lietuvā, Polijā un Baltkrievijā. Vismaz Polijā plukšķis nav starp sugām, kam ikgadējais populācijas indekss tiktu rēķināts parasto putnu monitoringa pro­grammā (sākta 2001. gadā un ir mūsu ligzdojošo putnu uzskaites programmas analogs), un tas liecina, ka suga ir pārāk reta šādu datu iegūšanai. Ļoti iespējams, mēs šobrīd vērojam plukšķa vienlaidus izplatības areāla dienvidu robežas pārvietošanos cauri Latvijai ziemeļu virzienā. Saskaņā ar EBBA2 Latvijas datiem (sk. atlanta rezultātus portālā Dabasdati.lv) suga joprojām sastopama visā Latvijā, bet, salīdzinot ar iepriekšējiem atlantiem (Priednieks et al. 1989 un LOB 2004), tās izplatība kļuvusi fragmentētāka.

Starp sugām ar būtisku populācijas samazināšanās tendenci ir divas dzeņu sugas. Mazā dzeņa indekss pērn bijis zemākais līdz šim reģistrētais (samazinājums par 65%, 1. tabula, 2. attēls), lai gan gandrīz tikpat zems tas bija arī 2015. gadā. Kopš 2009. gada šīs sugas indekss ne reizi nav atgriezies uzskaites sākumgada līmenī. Kaut arī dižraibā dzeņa indekss pēdējos divus gadus ir palielinājies, tas nav bijis pietiekams, lai suga atgrieztos starp sugām ar stabilu populāciju, tomēr, tendencei turpinoties, tas varētu notikt jau nākamgad.

Mazajam dzenim pērn konstatēts vēsturiski zemākais populācijas indekss. Foto: Ainārs Auniņš

Mazajam dzenim pērn konstatēts
vēsturiski zemākais populācijas indekss.
Foto: Ainārs Auniņš

Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, populācija palielinājusies arī parastajai ūbelei, lauku cīrulim un lukstu čakstītei, tomēr kopējā tendence šīm sugām joprojām saglabājas negatīva. Pēc pāris gadu atkopšanās perioda indeksa samazinājums 2018. gadā atkal reģistrēts mežirbei, peļu klijānam un purva zīlītei.

Vairākām sugām, kuru populācijas pārmaiņu tendence kopumā klasificēta kā stabila, 2018. gadā reģistrēts ikgadējā indeksa minimums – baltajam stārķim (–12%), tītiņam (–37%), peļkājītei (–29%), sarkanrīklītei (–24%), upes ķauķim (–51%) un dzilnītim (–19%; 1. tabula, 2. un 3. attēls).

Īstermiņa (pēdējo piecu gadu) populācijas pārmaiņu tendences iespējams klasificēt 38 sugām. Vairāk nekā divām trešdaļām no tām (27) vērojama skaita samazināšanās, turklāt astoņām tā klasificēta kā strauja, bet populācija ir bijusi stabila vai pieaugusi tikai attiecīgi četrām un septiņām sugām.

Sugas, kuru skaits pēdējos piecus gadus samazinās: baltais stārķis, meža pīle, niedru lija, zvirbuļvanags, grieze, mērkaziņa, dzeguze, tītiņš, bezdelīga, baltā cielava, peļkājīte, sarkanrīklīte, lukstu čakstīte, pelēkais strazds, plukšķis, kārklu ķauķis, purva ķauķis, iedzeltenais ķauķis, svirlītis, pelēkā zīlīte, dzilnītis, vālodze, brūnā čakste, mājas strazds, zaļžubīte, kaņepītis, dižknābis.

Sugas ar īstermiņa populācijas samazināšanās tendenci ir ļoti daudzveidīgas, un nav kāda tās vienojoša raksturlieluma. Dažas no iepriekš ziņotajām (Auniņš 2018) šogad vairs šajā sarakstā neparādās, tomēr absolūti lielākā daļa (grieze, dzeguze, bezdelīga, peļkājīte, sarkanrīklīte, lukstu čakstīte, pelēkais strazds, plukšķis, kārklu ķauķis, purva ķauķis, iedzeltenais ķauķis, svirlītis, vālodze, brūnā čakste un mājas strazds) tajā ir joprojām. Turklāt sarakstā no jauna ierakstītas vēl 13 sugas. Tas liecina par Latvijas dabas daudzveidības stāvokļa pasliktināšanos.

Sugām, kuras vislabprātāk apdzīvo ekstensīvi apsaimniekotus zālājus, tādām kā, piemēram, kārklu ķauķis, vērojama populācijas samazināšanās tendence. Foto: Ainārs Auniņš

Sugām, kuras vislabprātāk apdzīvo ekstensīvi apsaimniekotus zālājus, tādām kā,
piemēram, kārklu ķauķis, vērojama populācijas samazināšanās tendence.
Foto: Ainārs Auniņš

Vērtējot visu 1. tabulā iekļauto sugu īstermiņa tendences (t.sk. sugām ar neskaidrām tendencēm), caurmērā sliktākas tās tāpat kā iepriekš (Auniņš 2018) ir sugām, kas vai nu saistītas ar lauksaimniecības zemēm, vai ziemo Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras. Starp Āfrikā ziemojošajām sugām vissliktākās tendences ir tām, kas saistītas ar lauksaimniecības zemēm, mitrājiem vai cilvēka mītnēm, savukārt Āfrikā ziemojošajām meža sugām šīs tendences ir labvēlīgākas (5. attēls). Starp lauku putniem labvēlīgākās tendences ir sugām, kas pārziemo Latvijā.

5. ATTĒLS. Pēdējo 5 gadu populācijas pārmaiņu tendences sugām ar atšķirīgu ziemošanas stratēģiju un to primāri apdzīvotajām ekosistēmām. Melnie punkti apzīmē individuālu sugu pārmaiņu tendenču vērtību. Vērtība virs sarkanās līnijas ir sugām, kuru populācijai ir palielināšanās tendence, zem sarkanās līnijas – sugām, kuru populācija samazinās.  FIGURE 5. Boxplot of short-term (last  5 years) population trends of bird species inhabiting different primary ecosystems and with different wintering strategies. The black dots represent trend slope values of individual species.

5. ATTĒLS. Pēdējo 5 gadu populācijas pārmaiņu tendences sugām ar atšķirīgu ziemošanas stratēģiju un to primāri apdzīvotajām ekosistēmām. Melnie punkti apzīmē individuālu sugu pārmaiņu tendenču vērtību. Vērtība virs sarkanās līnijas ir sugām, kuru populācijai ir palielināšanās tendence, zem sarkanās līnijas – sugām, kuru populācija samazinās.
FIGURE 5. Boxplot of short-term (last 5 years) population trends of bird species inhabiting different primary ecosystems and with different wintering strategies. The black dots represent trend slope values of individual species.

Ilgtermiņa (23 gadu) populācijas pārmaiņu tendences pieejamas daļai lauku putnu sugu. Nelabvēlīgas tendences saglabājušās visām piecām sugām, kam tās ziņotas jau iepriekšējos pārskatos (Auniņš 2018, 2017), kā arī brūnajai čakstei, kas šajā sarakstā iekļuvusi pirmoreiz. Tās indekss bijis zemākais visā novērojumu periodā kopš 1995. gada. Indeksa antirekordu sasnieguši arī baltais stārķis un upes ķauķis.

Tomēr ir arī labas ziņas – dzeltenās cielavas populācija piedzīvojusi ievērojamu pieaugumu (3. attēls). Lai arī tās ilgtermiņa tendence joprojām ir negatīva, šis samazinājums nu jau klasificējams kā mērens, nevis straujš, bet pēdējo 13 gadu tendence ir neskaidra. Nav skaidri iemesli šādam straujam skaita palielinājumam, kas vairākkārt pārsniedz pēdējos gados novēroto un ir lielākais šajā gadsimtā. Vai šīs labvēlīgās pārmaiņas saglabāsies – redzēsim turpmākajās ligzdošanas sezonās.

Sugas, kuru skaits kopš lauku putnu uzskaites sākuma 1995. gadā samazinās: peļu klijāns, lauku cīrulis, dzeltenā cielava, upes ķauķis, brūnā čakste un mazais svilpis.

Lai to noskaidrotu, kā arī sekotu līdzi citu Latvijas putnu populāciju stāvoklim, ir svarīgi turpināt ligzdojošo putnu uzskaites programmu. Lai palielinātu datu ticamību, aktīvo uzskaites maršrutu skaitu ir nepieciešamas palielināt. Tāpēc iesaistīties aicināts ikviens putnu pazinējs: vai nu izvēloties jaunu maršrutu sev izdevīgā reģionā, vai atjaunojot dalību programmā iepriekš izvēlētajā maršrutā. Lai pieteiktos, sazinieties ar programmas vadītāju Ievu Mārdegu (ieva@lob.lv) vai sūtiet pieteikumu uz LOB biroju!

DAP_logo

Literatūra

Auniņš A. 2018. Ligzdojošo putnu skaits turpina samazināties: visvairāk cieš Āfrikā ziemojošie un ar lauksaimniecības zemēm saistītie putni. Putni dabā 81: (2018/1) 10–15.

Auniņš A. 2017. Nelabvēlīgas skaita pārmaiņu tendences daudzām parasto putnu sugām. Putni dabā 2017/1: 8–14.

Auniņš A. 2016. Kā mainījušās ligzdojošo putnu populācijas pēdējos 10 gados? Putni dabā 2016/1: 10–15.

BirdLife International, 2017. Turdus iliacus (amended version of 2016 assessment)
[WWW Document]. IUCN Red List Threat. Species 2017.
https://doi.org/http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2017-1.RLTS.T22708819A110990927.en

Hagemeijer W., Blair M. 1997. The EBCC Atlas of European Breeding Birds : their distribution and abundance, European Bird Census Council (EBCC). Poyser, London.

Huntley B., Green R.E., Collingham Y.C., Willis S.G. 2007. A Climatic Atlas of European Breeding Birds, Europe. Lynx Edicions, Barcelona.

PECBMS. 2018. Trends of common birds in Europe, 2018 update [WWW Document].
URL https://pecbms.info/trends_2018/

Priednieks J., Strazds M., Strazds A., Petriņš A. 1989. Latvijas ligzdojošo putnu atlants 1980–1984. Rīga: Zinātne.

Staneva A., Burfield I. 2017. European birds of conservation concern: populations,
trends and national responsibilities, BirdLife International.
https://doi.org/ISBN 978-1-912086-00-9

Väisänen R.A., Lehikoinen A., Sirkiä P. 2018. Suomen pesivän maalinnuston kannanvaihtelut 1975–2017 [Monitoring population changes of land bird species breeding in Finland in 1975–2017]. Linnut Vuosik. 2017: 16–31.

Summary

Population changes in common birds 2005 – 2018: extinction of Redwing and recovery of Yellow Wagtail? /Ainārs Auniņš/

Annual population indices and trends have been calculated for 106 breeding bird species. Since 2005, 13 species have declined, 28 have increased and 28 have been stable (Table 1). The remaining 37 were uncertain. The most alarming trend has been observed for Redwing as its population has declined by 89% since 2005. The Latvian trend does not match the Paneuropean trend for this species (Figure 4). An analysis of spatial variation of Redwing trends on a European scale is needed to test if decline of the species in Latvia is caused by an abundance distribution shift due to climate change. Short-term (last 5 years) trends were uncertain for most (76) of the species, and show significant declines in 27 species, increases in 7 species and 4 were stable. The most affected are species wintering in sub-Saharan Africa and among these – the species living in farmland, wetlands and near human dwellings, while the forest species are doing better (Figure 5).

Posted in 84 (2019/1), Izpēte | Tagged | Leave a comment

Plēsīgo putnu monitoringā iegūtas ziņas par 18 sugu populācijas pārmaiņu rādītājiem

AAvj_03753 Andris Avotiņš jun., avotins.puces@gmail.com
18lpp_Janis_Reihmanis Jānis Reihmanis, janis.reihmanis@ldf.lv

Plēsīgie putni kopumā ir reti sastopamas sugas ar salīdzinoši augstu apdraudējuma statusu. Retā sastopamība, plašās ligzdošanas teritorijas un sugu atšķirīgā teritoriālā uzvedība tās padara par samērā grūti uzskaitāmām salīdzināmā veidā starp vietām, gadiem un uzskaites veicējiem, turklāt izmaksu efektīvi. Tomēr mums ir izdevies – Latvijas Ornitoloģijas biedrības brīvprātīgo īstenotajā plēsīgo putnu fona monitoringā ir iegūti populācijas pārmaiņu rādītāji 18 plēšputnu sugām.

Paldies!

2018. gadā plēšputnu monitoringu 24 parauglaukumos veikuši 28 cilvēki. Bez viņiem valstij reprezentatīvas informācijas par šo sugu populācijas pārmaiņām nebūtu. Paldies – Agnesei Balandiņai, Aleksandram Borženko, Andim Liepam, Andrim Avotiņam, Arnim Arnicānam, Edgaram Lediņam, Gunai Rozei, Ģirtam Baranovskim, Ievai Pommerei, Ilonai Gailei, Ilzei Saušai, Imantam Jakovļevam, Indrai Kroičai, Jānim Jansonam, Jurijam Siliņevičam, Leldei Uzkurei, Maijai Rozenfeldei, Matīsam Stundam, Mikam Stūrītim, Ritvaram Rekmanim, Rūdolfam Kroičam, Sintijai Martinsonei, Uldim Ļoļānam, Valdim Lukjanovam, Verai Panasinai, Vitai Caunei, Vitālijam Ignatjevam.

 

Populācijas pārmaiņu rādītāji un to klasifikācija

Populācijas pārmaiņu rādītāju aprēķins ir balstīts uz uzskaišu rezultātu salīdzināšanu starp uzskaišu sezonām katrā uzskaites vietā un interpretāciju kopējā tendencē. Šādu rādītāju teorētiski varētu viegli aprēķināt, ja visās vietās uzskaite būtu veikta ar vienādu piepūli un visu aprēķina periodu. Tomēr dzīve ir dinamiska un tāla no ideālas – noteiktu iemeslu dēļ kādā vietā vai kādā sezonā uzskaiti nav iespējams veikt vispār vai nav iespējams nodrošināt piepūli tādā pašā mērā kā citās sezonās vai citās vietās. Tas nozīmē, ka šīs vietas dati nav izmantojami. Nevis tikai par attiecīgo sezonu, bet vispār.

Tomēr šī ir izplatīta problēma monitoringa programmās visā pasaulē. Tāpēc ir izstrādāti matemātiskie risinājumi un programmnodrošinājums ne tikai trūkstošo datu analīzei, bet pat specifiski monitoringu datiem. Plašāk pazīstamais un biežāk lietotais ir TRIM (TRends and Indices for Monitoring data), ko vienkāršuma, bet uzticamības dēļ iesaka arī Eiropas Putnu uzskaites padome (European Bird Census Council). Tomēr šai metodei ir zināmi trūkumi – ar to objektīvi var analizēt tikai tādus datus, kas ir iegūti ar vienādu piepūli. Latvijas plēsīgo putnu monitoringa metodikas kontekstā – tikai ziņas no tām vietām, kur ir veiktas visas metodikā aprakstītās uzskaites. Šī prasība ļauj izmantot tikai 31–80% uzskaites vietu informācijas dažādos gados un uzskaites veidos. Biežāk sastopamām sugām tas varētu nebūt sevišķi nozīmīgi, tomēr retāk sastopamām atsevišķos gados šī iemesla dēļ pilnībā trūkst analizējamu datu. Kopumā analīzei ar TRIM ir pieejami tikai 62% novērojumu, tomēr šis apjoms plaši variē starp sugām. Galvenais iemesls šādam ierobežojumam ir salīdzināmas konstatēšanas varbūtības nodrošinājums visās uzskaites vietās un sezonās.

1. ATTĒLS. Plēsīgo putnu populāciju pārmaiņu rādītāji: salīdzinātas divas analītiskās metodes (standartizētajos uzskaites punktos) un ligzdošanas teritoriju blīvuma rādītāji (ar dažādiem simboliem), statistiski nenozīmīgas novirzes no stabilas populācijas ir melnas, nozīmīga pieaugšanas tendence ir zaļa, savukārt ar sarkanu ir apzīmēta statistiski nozīmīga samazināšanās tendence. Atsevišķām sugām nav redzams ticamības intervāls visā to amplitūdā, lai nodrošinātu trendu klasifikācijas robežas – punktētās līnijas 0,95 un 1,05 indeksa vērtību atšķirībai no stabilas populācijas (indeksa vērtība 1,00, nepārtraukta līnija). FIGURE 1. Population trends and their classification: comparison of two analytical methods within standartised counts and breeding densities. Statistically significant deviations from a stable population are marked: green – increasing, red – decreasing, insignificant trend – black. Full extent of 95% confidence interval for some species is trimmed to ensure visibility of 0.95 and 1.05 dotted lines representing level of statistically significant deviations from stability (black line at 1.00).

1. ATTĒLS. Plēsīgo putnu populāciju pārmaiņu rādītāji: salīdzinātas divas analītiskās
metodes (standartizētajos uzskaites punktos) un ligzdošanas teritoriju blīvuma
rādītāji (ar dažādiem simboliem), statistiski nenozīmīgas novirzes no stabilas
populācijas ir melnas, nozīmīga pieaugšanas tendence ir zaļa, savukārt ar sarkanu
ir apzīmēta statistiski nozīmīga samazināšanās tendence. Atsevišķām sugām nav
redzams ticamības intervāls visā to amplitūdā, lai nodrošinātu trendu klasifikācijas
robežas – punktētās līnijas 0,95 un 1,05 indeksa vērtību atšķirībai no stabilas
populācijas (indeksa vērtība 1,00, nepārtraukta līnija).
FIGURE 1. Population trends and their classification: comparison of two analytical
methods within standartised counts and breeding densities. Statistically significant
deviations from a stable population are marked: green – increasing, red – decreasing,
insignificant trend – black. Full extent of 95% confidence interval for some species
is trimmed to ensure visibility of 0.95 and 1.05 dotted lines representing level of
statistically significant deviations from stability (black line at 1.00).

Konstatēšanas iespējamība ir nozīmīga problēma, kas skar vairākumu ar dzīvās dabas uzskaiti saistīto zinātnisko pētījumu, ne tikai monitoringus, tāpēc ir izstrādātas matemātiskas metodes, ar kurām ir iespējams risināt TRIM trūkumus. Proti – analīzes gaitā ņemt vērā katrai uzskaitei specifisko katras sugas konstatēšanas varbūtību. Šīs metodes kopumā plašāk ir pazīstamas kā N-mikstūras hierarhiskie modeļi, kur populācijas gada indeksu modelī darbojas trīs dažādi modeļi, un tie kopā sniedz vienotu rezultātu. Praksē tas ir sarežģītāk un laikietilpīgāk, nekā izklausās, tāpēc monitoringa datu analīzē metode tiek lietota reti. Tomēr plēsīgo putnu monitoringa programmā 2018. gadā mēs to ieviesām, un tās rezultāti salīdzinājumā ar jau ierastajām metodēm ir apskatāmi 2. attēlā.

2. ATTĒLS. Pēc 2018. gada uzskaišu sezonas aprēķinātie plēsīgo putnu populācijas pārmaiņu rādītāji. Dažādām attēla daļām ir atšķirīgas Y asis, 1 = atskaites punkts indeksa aprēķina pirmajā gadā, kad populācijas lielums ir 100%. FIGURE 2. Yearly indices representing population trends calculated after monitoring season 2018. Facets have diff erent Y axis, 1=index at base year, representing 100% of the population.

2. ATTĒLS. Pēc 2018. gada uzskaišu sezonas aprēķinātie plēsīgo putnu populācijas pārmaiņu rādītāji. Dažādām attēla daļām ir
atšķirīgas Y asis, 1 = atskaites punkts indeksa aprēķina pirmajā gadā, kad populācijas lielums ir 100%.
FIGURE 2. Yearly indices representing population trends calculated after monitoring season 2018. Facets have diff erent Y axis,
1=index at base year, representing 100% of the population.

Gadu indeksi ir interesanti putnu draugiem un zinātniekiem, tie ir nozīmīgs materiāls dabas aizsardzībā staptautiski pieņemtai populāciju pārmaiņu rādītāju klasifikācijai. Lai gan tie ir daudzveidīgi mainīgi pa gadiem, šie rādītāji tiek klasificēti lineāru pārmaiņu veidā – kā taisnes no atskaites līdz beigu punktam ar kļūdas intervālu, kurš nosaka statistisko ticamību. Starptautiski atzītie kritēriji pārmaiņu rādītāju klasifikācijā apkopoti 1. tabulā.

1. TABULA. Populācijas pārmaiņu rādītāju (multiplikatīvo trendu) interpretācija, izmantojot ticamības intervālu pieeju un tās ietekmes raksturojums uz populācijas pārmaiņām. TABLE 1. Classification and interpretation of population trends, based on their confidence intervals.

1. TABULA. Populācijas pārmaiņu rādītāju (multiplikatīvo trendu) interpretācija,
izmantojot ticamības intervālu pieeju un tās ietekmes raksturojums uz populācijas
pārmaiņām.
TABLE 1. Classification and interpretation of population trends, based on their
confidence intervals.

Tā kā katrai sugai ir aprēķinātas 1–3 pārmaiņu rādītāju interpretācijas, ir nepieciešams sniegt vienotu interpretācijas pieeju – ja kāds rādītājs liecina par statistiski nozīmīgu samazinājumu, populācijā uztver samazināšanās tendenci; ja kāds rādītājs liecina par pieaugumu, bet divi citi par neskaidrām tendencēm – pieaugums nav viennozīmīgs. Savukārt, ja divi no trim rādītājiem liecina par pieaugumu, tad tāds ir iespējams, tomēr īstermiņā pieauguma tendence ir neuzticama pēc būtības, jo sevišķi, ja ir mainīgas uzskaites vietas. Tas tāpēc, ka līdz ar monitoringa laika rindas pagarināšanos pieaug uzskaites veicēju zināšanas un pārmaiņu rādītāja interpretācijas objektivitāte. Pieauguma tendence par objektīvu ir uztverama apmēram pēc trīs paaudžu nomaiņas perioda. Šajā monitoringā ietvertajām sugām tas nozīmē pēc 10–27 gadiem. Pagaidām mums ir tikai piecu gadu ziņas. Savukārt statistiski nozīmīgs samazinājums ir tāds, kam nekavējoties nepieciešams pievērst pastiprinātu uzmanību – kā pētniecisko, tā aizsardzības.

 

Plēsīgo putnu populācijas pārmaiņas Latvijā

Īsajā monitoringa pastāvēšanas laikā ir izdevies identificēt 10 statistiski nozīmīgus populācijas pārmaiņu rādītājus septiņām sugām: divām – statistiski nozīmīgu samazinājumu, divām – statistiski nozīmīgu un, kritiski vērtējot, uzticamu pieaugumu, bet trim – iespējamu pieaugumu.

Bikšainajam apogam Aegolius funereus divi no trīs aprēķinātajiem pārmaiņu rādītāju klasifikatoriem identificē statistiski nozīmīgu populācijas samazinājumu. Lai to izskaidrotu, ir nepieciešami fundamentāli pētījumi, kuros veicams speciālais monitorings, lai iegūtu ziņas par ligzdošanas sekmēm un izdzīvotību. Fona monitoringa (šīs programmas) uzdevums ir identificēt populācijas pārmaiņas, nevis tās izskaidrot. Tomēr no pētījumiem kaimiņvalstīs ir skaidrs, ka ticamākais populāciju samazināšanās iemesls ir piemērotu vecu jaukto un egļu mežu pieejamības samazinājums vecu sausieņu mežu ainavā.

Bikšainais apogs. Kopš 2015. gada sugas populācija piedzīvojusi statistiski nozīmīgu samazinājumu. Tengmalm`s owl. Since 2015 species population has been statistically significantly decreasing. Foto: Agris Krusts / calidris.lv

Bikšainais apogs. Kopš 2015. gada sugas populācija piedzīvojusi statistiski nozīmīgu samazinājumu.
Tengmalm`s owl. Since 2015 species population has been statistically significantly decreasing.
Foto: Agris Krusts / calidris.lv

Ausainajai pūcei Asio otus statistiski nozīmīgas populācijas pārmaiņas ziņojis tikai viens no rādītājiem, taču tas ir provizoriski nozīmīgākais. Ausainā pūce ir migrējoša suga – Latvijā tā ir sastopama ligzdošanas laikā un migrācijas pārlidojumos, turklāt pavasarī pārlidojumu laikā sugai ir raksturīga teritoriālā dziedāšana. Šī dziedāšana standartizētās uzskaites izpratnē ir pieskaitāma teritorialitātei, tomēr teritoriju TRIM tiek aprēķināti tikai atkārtoti uzskaitītām teritorijām vienā sezonā. Šis rādītājs uzrāda statistiski nozīmīgu samazinājumu.

Ausainā pūce. Kopš 2015. gada sugas populācija piedzīvojusi statistiski nozīmīgu samazinājumu. Long-eared owl. Since 2015 species population has been statistically signifi cantly decreasing. Foto: Selga Bērziņa / selgasfoto.lv

Ausainā pūce. Kopš 2015. gada sugas populācija piedzīvojusi statistiski
nozīmīgu samazinājumu.
Long-eared owl. Since 2015 species population has been statistically
signifi cantly decreasing.
Foto: Selga Bērziņa / selgasfoto.lv

Divām citām sugām – meža pūcei un niedru lijai (kas abas, vismaz no barības viedokļa, salīdzināmā veidā ar ausaino pūci ir saistītas ar lauksaimniecības ainavu) – populācijas pārmaiņu rādītāji (divi no trīs) liecina par pieaugumu. Tomēr ausainā pūce no minētajām sugām ir visvairāk saistīta ar sīko zīdītāju sastopamību dabā. Citas sugas to vairāk kompensē ar alternatīviem barības objektiem – abiniekiem, putniem un kukaiņiem. Iespējams, tas ir šo atšķirību cēlonis, tomēr, lai to noskaidrotu, ir nepieciešami specializēti pētījumi.

Potenciāli pieaugoša populācija konstatēta arī mazajam ērglim, lauku piekūnam un ķīķim. Šīs sugas ir ekoloģiski plastiskas (izņemot ķīķi, kas pēc barības izvēles ir fundamentāli atšķirīgs), līdz ar to pagaidām viennozīmīgs secinājums par tām nav izdarāms, turklāt monitoringa programma principā ir pārāk īsa, lai šādus secinājumus izdarītu.

Monitoringa programmas ietvaros tiek veicināta ligzdu meklēšana, ligzdošanas sekmju noskaidrošana un gredzenošana, kaut tas nav prioritārais fona monitoringa uzdevums. Nest searches, investigation of breeding success and bird ringing is encouraged, though not a priority within the background scheme. Foto: Jānis Reihmanis

Monitoringa programmas ietvaros tiek veicināta ligzdu meklēšana, ligzdošanas
sekmju noskaidrošana un gredzenošana, kaut tas nav prioritārais fona
monitoringa uzdevums.
Nest searches, investigation of breeding success and bird ringing is encouraged,
though not a priority within the background scheme.
Foto: Jānis Reihmanis

Summary

Citizen scientists have gathered information on population trends for 18 species as part of the monitoring for birds of prey and owls national background scheme /Andris Avotiņš (jun.), Jānis Reihmanis/

Birds of Prey and Owls as a group is a considerably scarcely distributed species with a comparatively high level of conservation concern. Comperatively low abundances, wide breeding territories and a species specific teritorry defence make their populations hard to monitor in a comparable manner between sites, years and observers. Yet citizen scientists from the Latvian Ornithological Society have made it possible
to follow population changes of 18 species since 2014.

Posted in 84 (2019/1), Izpēte | Leave a comment

Problēma. Kaķi un putni

“No visiem putnu un dzīvnieku mijiedarbības veidiem kaķis, kas ķer un nogalina putnus,
šķiet, ir cilvēkam viszināmākais” (Mead 1982).

IF_portrets Inga Freiberga, freiberga.inga@gmail.com

Mājas kaķi Felis catus ir sastopami visā pasaulē, un atbilstoši FEDIAF datiem (Eiropas Mājdzīvnieku barības federācija, 2018) pēc mājsaimniecību skaita, kurās ir vismaz viens kaķis, Latvija ir otrajā vietā Eiropā (38%). Šādu dzīvnieku skaits tiek lēsts uz 400 000* (precīzi dati par bezsaimnieka kaķu skaitu Latvijā nav pieejami). Plašā mājas kaķu izplatība ir veicinājusi vairāku endēmisku putnu, zīdītāju un rāpuļu sugu populācijas samazināšanos vai pilnīgu izzušanu nelielās un vidēji lielās salās, kurās nav dabisko zīdītāju–plēsēju (Medina et al. 2011). Neskatoties uz šo vispārzināmo faktu, tikai salīdzinoši nesen plašāku ievērību guvis jautājums par to, cik lielā mērā mājas kaķi apdraud putnu populācijas kontinentālajās teritorijās. Katrā ziņā arvien vairāk pētījumu liecina, ka šo dzīvnieku plēsonība ir galvenais putnu mirstības cēlonis arī lielākās teritorijās.

* FEDIAF mājdzīvnieku skaitu aprēķina, balstoties uz pārdoto kaķu barības apjomu. Pieņemot, ka tikai daļa cilvēku barošanā izmanto speciālo barību, patiesais dzīvnieku skaits mājsaimniecībās varētu būt lielāks.

Kaķu plēsonība visvairāk ietekmē zvirbuļveidīgo putnu sugas, kas dzīvo tiešā cilvēku tuvumā, piemēram, lauku Passer montanus un mājas zvirbuli Passer domesticus, mājas strazdu Sturnus vulgaris (Woods et al. 2003), un sugas, kas ligzdo uz zemes viensētu vai fermu tuvumā, piemēram, lauku cīruli Alauda arvensis un lukstu čakstīti Saxicola rubetra (Krauze-Gryz et al. 2018). Diemžēl šo sugu pārstāvju kļuvis mazāk arī Eiropā (BirdLife International 2017). Samazinājums veidojas vairāku faktoru ietekmē – piemērotu dzīvotņu zudums, nelegālas medības migrācijas laikā, sadursmes ar stiklotām būvēm, un tikai viens no tiem ir kaķu plēsonība. Lai arī pētījumos ASV un Kanādā ir pierādīts, ka kaķi nogalina vairāk putnu nekā citi cilvēka izraisīti apdraudējumi (Loss et al. 2013; Blancher 2013), populāciju sarukumu var izraisīt ne tikai mirstība, bet arī citi iemesli (piemēram, sliktas ligzdošanas sekmes). Tāpēc tas, ka kaķi ir galvenais cilvēku izraisītais putnu mirstības cēlonis, nenozīmē, ka tas vienmēr ir svarīgākais iemesls putnu populāciju lejupslīdei. Tikai izvērtējot katras sugas populācijas lielumu, kā arī sezonālo un individuālo apdraudējumu, ir iespējams aprēķināt, kuras sugas ir visvairāk pakļautas kaķu plēsonībai. (Loss et al. 2013).

Kaķi nogalina ne tikai putnus un nelielus zīdītājus, bet arī abiniekus, rāpuļus (sk. tab.) un dažādus bezmugurkaulniekus. Upuru daudzveidība atkarīga no konkrētā īpatņa medītprasmes, gadalaika un apdzīvotās teritorijas (Woods et al. 2003; van Heezik et al. 2010; Loyd et al. 2013). Visvairāk putnu par kaķu upuriem kļūst pavasarī un vasaras sākumā – ligzdošanas sezonas laikā, kad mazuļi atstāj ligzdu un vēl nav ieguvuši lidspēju, un ir naivi attiecībā uz potenciālajiem plēsējiem (Krauze-Gryz et al. 2017; Blancher 2013, van Heezik et al. 2010; Baker et al. 2005). Savukārt lielāko daļu mazo zīdītāju kaķi noķer rudenī (Krauze-Gryz et al. 2017).

1. TABULA. Mājas kaķu nogalināto putnu daudzums dažādās valstīs.

1. TABULA. Mājas kaķu nogalināto putnu daudzums dažādās valstīs.

Ietekmi uz putnu izdzīvotību atstāj ne tikai plēsonība, bet arī bailes no kaķa klātbūtnes. To dēļ putni var veidot mazākus dējumus (Beckerman et al. 2007) vai arī retāk apmeklēt ligzdu mazuļu barošanas laikā, tādējādi samazinot risku, ka tā tiks atrasta (Bonnington et al. 2013). Ja īstenojas šāds scenārijs, mazuļi nesaņem pietiekami daudz barības un, atstājot ligzdu, ir mazāki, vājāki, un līdz ar to viņus vairāk apdraud gan vides apstākļi, gan plēsēji.

Pievērsiet uzmanību ne tikai skaitļiem tabulā, bet arī attēlam un komentāriem par kaķu piederību. Pētījumos no Polijas un Lielbritānijas informācija par upuru daudzumu ir balstīta uz īpašnieka novērojumiem par kaķa mājās atnesto medījumu, un tā kombinēta ar ekskrementu analīzi. Loidas pētījums (2013), kurā dzīvniekiem piestiprināta kamera filmēja viņus ārpus telpām, atklāj, ka mājās tie atnes tikai 23% sava guvuma, 49% tiek atstāti nomedīšanas vietā, bet 28% apēsti uzreiz. Tātad patiesais noķerto putnu un zīdītāju skaits varētu būt daudz lielāks. Šis pētījums atspēko arī bieži izmantoto argumentu, ka regulāri barots kaķis nemedī – visi pētījumā iesaistītie kaķi piederēja pie 2. grupas (skat. 1. attēlu) un tika regulāri baroti.

Kaki_1attels

Cits bieži piesaukts arguments kaķu plēsonības ietekmes apšaubīšanai ir tas, ka lielākā daļa putnu un mazo zīdītāju sugu vienu ekosistēmu ar plēsīgajiem dzīvniekiem, tostarp kaķiem, ir apdzīvojusi jau vairākus miljonus gadu. Te jāpiebilst, ka šobrīd situācija ir krietni citāda, nekā bijusi agrāk. Parasti plēsīgo sugu pārstāvju daudzums ir saistīts ar to upuru daudzumu – jo vairāk upuru, jo vairāk mednieku; samazinoties upuru populācijas lielumam, samazinās arī plēsēju populācijas lielums. Mājas kaķu daudzums kādā teritorijā nav tieši saistīts ar potenciālo upuru daudzumu, jo daļai šo dzīvnieku izdzīvošanai nepieciešamo barību nodrošina saimnieks (Woods et al. 2003); un arī bezsaimnieka kaķi tiek uzturēti ar cilvēku palīdzību. Šo apstākļu dēļ veidojas fenomens, ko sauc par hiperplēsonību, – plēsēju populācija nesarūk, kaut arī upuru skaits samazinās.

Tāpat svarīgi, ka lielākajā daļā pētījumu tiek izmantoti dati par kaķiem, kam vismaz daļēji ir saimnieks. Tas nozīmē, ka patieso upuru daudzumu vistuvāk patiesībai atspoguļo ASV un Kanādas pētījumos modelētā situācija. Kā norāda to autori, lielāko daļu putnu (ASV gadījumā – apmēram 69%) nogalina bezsaimnieka kaķi (Loss 2013, Blancher 2013). To daudzums dažādās valstīs ir atšķirīgs, tāpat kā attieksme pret šiem dzīvniekiem. Kā uzsver Loss (2013), visbiežāk bezsaimnieka kaķu problēma tiek risināta ar šo dzīvnieku sterilizēšanu un palaišanu atpakaļ savvaļā. Tiesa, tas uzlabo viņu dzīves kvalitāti, taču nemazina ietekmi uz apkārtējo vidi. Tāpat nav pierādījumu, ka šī metode liktu bezsaimnieka kaķu skaitam tiešām samazināties (Longcore et al. 2009).

Tas, vai un cik daudz putnu mājas kaķis nogalina vai nogalinās nākotnē, lielā mērā ir atkarīgs no dzīvnieka īpašnieka attieksmes. Tradicionāli kaķis tiek uzskatīts par mājdzīvnieku, kurš nedaudz klaiņo apkārt un var pats sevi nodrošināt ar barību. Īpašnieks nav likumiski atbildīgs par sava mīluļa problemātisko uzvedību – klaiņošana pa svešu īpašumu (dārzu, privātmāju), ekskrementu atstāšanu puķu dobēs un bērnu laukumos, kautiņu ar citu cilvēku kaķi vai suni. Daudzās Eiropas valstīs, tajā skaitā arī Latvijā, kaķu reģistrēšana un čipēšana nav obligāta (LDC 2019). Visi šie fakti ataino sabiedrības (ne tikai Latvijas) uzskatus par to, kas ir normāla kaķa uzvedība, ka nodarījumi citiem mājdzīvniekiem un īpašumam nav būtiski un ka “kaķi nevar ieslodzīt” (Crowley et al. 2019). To pierāda arī Lielbritānijā veiktais pētījums par īpašnieku attieksmi pret sava mīluļa uzvedību un plēsonību. Daži saimnieki gan zināja, kādu iespaidu uz vidi potenciāli atstāj mājdzīvnieks, taču lielākā daļa neuzskatīja, ka tieši viņa kaķis ir tik plēsīgs vai medīgs, lai būtu uzskatāms par problēmu (Crowley et al. 2019). Taču, kā minēts iepriekš, īpašnieks zina tikai par 23% visu upuru, un kaķi medī neatkarīgi no mājās saņemtā barības daudzuma (Loyd et al. 2013).

 

Šī pārskata nobeigumā es aicinu atcerēties, ka mums ir jāizglīto cilvēki, nevis kaķi. Tāpēc lūdzu gan kaķu īpašniekus, gan tos, kuri vēlas par tādiem kļūt, rūpīgi pārdomāt savu izvēli un pēc labākās sirdsapziņas ievērot šos piecus punktus!

Pats galvenais – rūpīgi izsveriet kaķa iegādi. Mājdzīvnieks nav dāvana, ko pasniegt svētkos, par jebkuru dzīvu radību būs jārūpējas daudzus gadus. Palaist kaķi savvaļā ir bezatbildīgi gan pret dzīvnieku, gan apkārtējo vidi.

Ja tomēr esat nolēmis kaķi ņemt, turiet to iekštelpās vai pastaigu laiku limitējiet. Rīta un vakara stundās, kad putni ir visaktīvākie, barojiet un atstājiet savu mīluli telpās. Tāpat, ja iespējams, samaziniet dzīvnieka uzturēšanās laiku ārā putnu ligzdošanas posmā – pavasarī un vasaras sākumā.

Sterilizējiet kaķi – tas novērš nekontrolētu vairošanos un bezsaimnieka kaķu populācijas palielināšanos. Dažos pētījumos ir pierādīts, ka sterilizācija samazina dzīvnieka vēlmi klaiņot, taču šie rezultāti nav attiecināmi uz visiem sugas pārstāvjiem (Lilith et al. 2008).

Samaziniet kaķa medību efektivitāti, uzliekot viņam kakla siksniņu ar zvaniņu. Lielbritānijas Karaliskās putnu aizsardzības biedrības mājaslapa informē, ka ar zvaniņu aprīkoti kaķi noķer par 41% mazāk putnu un par 34% mazāk zīdītāju nekā bez tā (RSPB 2019).

Nodrošiniet, ka putnu būrīši un barotavas dārzā ir pasargāti no kaķu uzbrukumiem. Šis noteikums būtu jāievēro visiem, kas savā dārzā vēlas piesaistīt putnus, ne tikai kaķu īpašniekiem.

Foto: Astrid Gast / Dreamstime.com

Foto: Astrid Gast / Dreamstime.com

Atsauces

Baker P. J., Bentley A. J., Ansell R. J., Harris S. 2005. Impact of predation by domestic cats Felis catus in an urban area. Mammal Review, 35(3-4): 302–312.

Beckerman A. P., Boots M., Gaston K. J. 2007. Urban bird declines and the fear of cats. Animal Conservation, 10(3): 320–325.

BirdLife International. 2017. European birds of conservation concern: populations, trends and national responsibilities Cambridge, UK: BirdLife International.

Blancher P. 2013. Estimated number of birds killed by house cats (Felis catus) in Canada. Avian Conservation and Ecology, 8(2).

Bonnington C., Gaston K. J., Evans K. L. 2013. Fearing the feline: domestic cats reduce avian fecundity through trait-mediated indirect effects that increase nest predation by other species. Journal of Applied Ecology 50(1): 15-24.

Crowley S. L., Cecchetti M., McDonald R. A. 2019. Hunting behaviour in domestic cats: An exploratory study of risk and responsibility among cat owners. People and Nature.

Krauze-Gryz D., Żmihorski M., Gryz J. 2017. Annual variation in prey composition of domestic cats in rural and urban environment. Urban Ecosystems 20(4): 945–952.

Krauze-Gryz D., Gryz J., Żmihorski M. 2018. Cats kill millions of vertebrates in Polish farmland annually. Global Ecology and Conservation, e00516.

Lilith M., Calver M., Garkaklis M. 2008. Roaming habits of pet cats on the suburban fringe in Perth, Western Australia: what size buffer zone is needed to protect wildlife in reserves. Mosman NSW: Royal Zoological Soc New South Wales: 65–72.

Longcore T., Rich C., Sullivan L. M. 2009. Critical assessment of claims regarding management of feral cats by trap–neuter–return. Conservation biology 23(4): 887–894.

Loss S. R., Will T., Marra P. P. 2013. The impact of free-ranging domestic cats on wildlife of the United States. Nature communications 4: 1396.

Loyd K. A. T., Hernandez S. M., Carroll J. P., Abernathy K. J., Marshall G. J. 2013. Quantifying free-roaming domestic cat predation using animal-borne video cameras. Biological Conservation 160: 183–189.

Mead C. J. 1982. Ringed birds killed by cats. Mammal Review 12(4): 183–186.

Medina F. M., Bonnaud E., Vidal E., Tershy B. R., Zavaleta E. S., Josh Donlan C.,
Nogales M. 2011. A global review of the impacts of invasive cats on island endangered vertebrates. Global Change Biology 17(11): 3503–3510.

van Heezik Y., Smyth A., Adams A., Gordon J. 2010. Do domestic cats impose an unsustainable harvest on urban bird populations?. Biological Conservation 143(1): 121–130.

Woods M., McDonald R. A., Harris S. 2003. Predation of wildlife by domestic cats Felis catus in Great Britain. Mammal review 33(2): 174–188.

https://www.ldc.gov.lv/lv/majas_dzivnieku_registresanas_kartiba/informacija_par_registresanu/ 15.01.2019.

https://www.rspb.org.uk/birds-and-wildlife/advice/gardening-for-wildlife/animal-deterrents/cats-and-garden-birds/are-cats-causing-bird-declines/ 07.01.2019

http://www.fediaf.org/who-we-are/european-statistics.html 07.01.2019.

 

Summary

The problem /Inga Freiberga/

Domestic cats Felis catus are predators, globally introduced by humans over the centuries. Latvia is the second ranking country in the European Union in proportion of households owning at least one cat (38%). The total owned cat population is estimated to be ~400 000 cats, although data about unowned cats are not available. It is well known that cats have been causing extinction and population size reduction of endemic island birds and animals. Nevertheless, only in recent years attention has been drawn to the impact cats may cause to bird and other animal populations within continents. The most threatened bird populations are those living in close proximity to humans; for example, house Passer domesticus and tree sparrows Passer montanus, and those nesting on the ground, such as skylarks Alauda arvensis and whinchats Saxicola rubetra. Those are also the species showing population decline by Birdlife International. Research from different countries shows that cats kill more birds than other human related causes (pesticides, collisions with buildings etc.). Often cat owners don’t expect their cat to be predatory enough to cause such impact, although it has been shown that cats bring home only 23% of their prey. To conclude, we give 5 suggestions how to reduce cat impact on wildlife: 1) be responsible when deciding the ownership of a cat. It is shown, that actually most of the birds are being killed by unowned, abandoned cats. 2) Keep the cat indoors or restrict roaming during the bird nesting season. 3) Neuter the animal, to avoid uncontrolled breeding and growing of unowned cat populations. 4) Equip the cat with a bell attached to its collar. It won’t allow it to catch as much prey. 5) Place nest boxes and bird feeders in places where cats can’t reach them.

Posted in 84 (2019/1), Putni un... | Leave a comment

Putnu vērošana un sugu sarakstu veidošanas apsvērumi

IMG_4280b Andris Klepers, andris.klepers@gmail.com

Novēroto putnu sugu sarakstu veidošana (žargonā dēvētu arī par listi – no vācu valodas die Liste = saraksts jeb angliski checklist = atzīmējamais saraksts) ir viens no putnu vērošanas vaļasprieka pamatelementiem. Var pievienot klāt laika (mūža, gada, mēneša, ceļojuma, diennakts u.c.) un telpas dimensiju (pagalms, vieta, administratīvā teritorija, valsts, Rietumu Palearktika u.c.) vai veidu, kā putns novērots (paša atrasts vai “ieķeksēts” jeb par ko iepriekš jau ziņojuši citi; novērots no balkona, redzēts pa mājas logu, pārvietojoties ar velo vai kājām (t.s. eko-listes)). Tādējādi novērojumus iespējams organizēt dažādās disciplīnās – gluži kā sportā. Kā jau visos vaļaspriekos, arī šeit netrūkst komisku “nišas sporta veidu” attīstītāju: piemēram, no pirts novērotu sugu saraksts somiem vai anti-eko-liste ar putniem, kas redzēti pa automašīnas logu, vai nacionālajos TV raidījumos novērotiem putniem angļiem.

1. ATTĒLS. 1992. gadā nodrukātais Latvijas putnu saraksts izsniegšanai organizētām ārzemju putnu tūristu grupām.Eastbird1992-Strazds-4

1. attēls. 1992. gadā nodrukātais Latvijas putnu saraksts izsniegšanai organizētām ārzemju putnu tūristu grupām.

Vienlaikus šāds saraksts ir arī pieredzes kolekcija – sausais atlikums pašai vērošanas nodarbei. Saraksts ir kā tāds tīrradnis veltītajam laikam un ieguldītajiem resursiem, pacietības stundām, veiktajiem kilometriem, sajūsmas un vilšanās brīžiem, kaislībai. Pavaicājiet pats – aiz katras sugas ieraksta ikvienam ir kāds stāsts, piedzīvojums, aizrautība, veiksme vai līdz tam piedzīvoti un ne mazāk interesanti stāsti, kā šī suga meklēta un tomēr nav ieraudzīta. Putnotāji sastāda vēlmju sarakstus ar sugām, kuras tad arī mērķtiecīgi cenšas atrast, un šāda pieeja vērošanas procesam piešķir mērķtiecīgumu.

Tieši tāpat šie saraksti norāda uz putnotāja pieredzi, tie tiek izmantoti savstarpējai panākumu salīdzināšanai, arī azartisku sacensību nolūkā vai kā dienasgrāmata, lai mērītu pats savu aktivitāti, salīdzinot ar citu laika periodu vai vietām, paaugstinātu motivāciju meklēt retumus. Dažādās sacensībās ir skaidri noteikts, ko var vai nevar uzskatīt par sarakstā iekļaujamu sugu, bet ikdienā trūkst plašāk apspriestu paraugu, pēc kā vadīties. Putnu sarakstu veidošana Latvijā ir pārņemta no zviedriem, kuri, sākot no neatkarības atgūšanas, kā putnu tūristi apmeklēja Latviju. Jau 1992. gadā Agris Celmiņš tipogrāfijā nodrukāja Latvijas putnu sarakstus[1], lai organizētām ārzemju putnu tūristu grupām viestu skaidrību par šeit esošo putnu sugu sastopamību. To sāka izmantot arī pašmāju putnotāji, taču jautājums palika par šādā sarakstā iekļaujamo novērojumu nosacījumiem. Savulaik, divtūkstošo gadu sākumā, Agris Celmiņš šādus noteikumus bija publicējis Putni.lv, un tie deva vajadzīgo iedvesmu un ietvaru daudziem šodienas sarakstu uzturētājiem, taču šobrīd tie publiski vairs nav pieejami. Turklāt kopš tā laika klāt nākuši noteikumi, kas atrunā tehnoloģisko jauninājumu lietojumu, un ir arī stingrāki ētiskie apsvērumi.

Šodien sarakstu uzturēt ir vieglāk, jo gan Dabasdati.lv, gan IGoTerra.com, gan Latvijas putnotājiem mazāk populārajā eBird.org ir ērtas sugu ziņošanas, atlasīšanas un sarakstu organizēšanas funkcijas (katram resursam ir sava specifika un priekšrocības, protams). Tāpēc turpinājumā izveidoti un analizēti putnu sarakstu veidošanas nosacījumi, kas ievēro jaunākās tendences un pielāgoti Latvijas aktuālajai situācijai, iedvesmojoties no citām nācijām, kuru putnu vērošanas kultūrai ir daudz dziļākas tradīcijas un lielāks aktīvo putnotāju skaits (ASV[2], Lielbritānija[3], Zviedrija[4], Dānija[5] un Vācija[6]).

  1. Putns sastapšanas brīdī ir attiecīgajā teritorijā, un putnotājs to novērojis attiecīgajā laika periodā.
    1. “Attiecīgā teritorija” nozīmē, ka putns tajā atrodas konkrētajā novērošanas brīdī, kamēr novērotājs pats var būt citviet (piemēram, stāv uz Z no Ainažu mola Igaunijas pusē un novēro putnu Latvijas teritorijā. Lai arī cilvēks ir kaimiņvalsts pusē, sugu nevar ieskaitīt tās sarakstā, ja vien citā brīdī putns pēc pārvietošanās netiek novērots arī šajā valstī. Līdzīgi ar administratīvo teritoriju robežām u.c.). Jūras putnu gadījumā ņem vērā Latvijas teritoriālo jūras robežu – 12 jūras jūdzes no krasta.
    2. “Attiecīgajā laika periodā” nozīmē iekļaušanos konkrētā saraksta veidošanas laika posmā (kalendārais gads, diennakts laiks u.tml.).
    3. “Sastapšanas brīdī” nozīmē redzēts un/vai dzirdēts attiecīgajā teritorijā un reālā laikā tiešā saskarsmē – ne attālināti.
      1. putni, kas novēroti tiešsaistes kamerās, video ierakstos un citās ierīcēs (piemēram, ar satelīta raidītāju izsekošanu), nevar tikt ieskaitīti, ja vien netiek veidots īpašs saraksts ar attālināti reģistrētiem novērojumiem. Šādi novērojumi kā dokumentēti fakti gan var tikt iekļauti attiecīgo vietu sarakstā – skatīt ziņas par stepes piekūna ieceļošanu Latvijā;[7]
      2. putns, kas dzirdēts ar skaņu pastiprinošu iekārtu, var tikt reģistrēts tikai tad, ja novērotājs atrodas kopā ar ierīci un dzird putna vokalizēšanu reālā laikā (ne ierakstā).
  2. Sarakstā iekļaujamas tikai savvaļas sugas, kas attiecīgajā valstī vēsturiski konstatētas dzīvojam dabiskos apstākļos vai ieceļojušas dabiskā veidā (A un B kategorija), kā arī no nebrīves izbēgušas vai apzināti dabā izlaistas sugas (C kategorija[8]), kuras izveidojušas pašuzturošas ligzdojošas populācijas vai ieceļojušas no citas valsts C kategorijas populācijām.[9][10]
    1. “Savvaļas sugas” nozīmē, ka katra suga tiek uzskatīta par vienu vienību. Pasugas un krāsu varietātes netiek reģistrētas kā līdzvērtīgas vienības. Izņēmums ir, ja tiek veidots speciāls saraksts, iekļaujot šādas identificējamas formas. Tādā gadījumā to ieteicams norādīt (piemēram, sugu skaits + identificēto pasugu skaits).
    2. Putnu sugu taksonomijas dalījumu ieteicams veidot pēc IOC[11] saraksta, kas saistīts ar vadošajām tendencēm šajā jomā[12][13][14], pēc LOB izmantotās HBW-BirdLife versijas 3.0 (atjaunināta 2018. gada novembrī)[15], Eiropas Retumu komisiju asociācijas AERC rekomendācijas (par pamatu ņemot Voous (1973; 1977a; 1977b) – pēdējais atjauninājums gan veikts pirms 4 gadiem)[16] vai eBird/Klementsa sarakstu[17]. Latvijas putnu sugu sarakstam taksonomiskās atšķirības minētajos sarakstos nav tik būtiskas.
    3. Sarakstā netiek iekļauti novērojumi ar putniem, kuru izcelsme ir neskaidra vai kuri izbēguši no nebrīves (D vai E kategorija), ja vien tā veidošanai nav tieši šāds mērķis.
    4. Sarakstā var tikt iekļauti novērojumi, kas veikti vēsturiski – brīdī, kad attiecīgā suga nav tikusi atzīta par tādu, bet šobrīd ir (piemēram, melnā vārna).
    5. Kā atsevišķa suga netiek ieskaitīti starpsugu hibrīdi (piemēram, mazais/vidējais ērglis un gaišzilā/zilzīlīte).
  3. Sastapšanas brīdī putns ir dzīvs, savvaļā un tā uzvedība netiek ierobežota.
    1. “Dzīvs” – burtiskā nozīmē. Olas ligzdā netiek uzskatītas par “dzīvu putnu”.
    2. “Savvaļā” nozīmē, ka putna atrašanās konkrētajā vietā un laikā ir dabiska, tas nav speciāli transportēts vai nokļuvis tur ar cilvēka palīdzību.
      1. savvaļas putni, kas izmanto putnu barotavas, mākslīgās ligzdu vietas vai reaģē uz skaņu ierakstu, nolaižas uz kuģa jūrā u.tml., bet kuri nav noķerti, joprojām tiek uzskatīti par “savvaļas” un ir reģistrējami sarakstā. Fizisks kontakts starp novērotāju un putnu gan automātiski neizslēdz iespēju to iekļaut sarakstā, jo reizēm arī savvaļas putni iemanās baroties no izstieptas plaukstas vai izmanto cilvēku kā īslaicīgu novērošanas posteni;
      2. suga, kas novērota tālu no sava dabiskā areāla, var tikt ieskaitīta, ja pēc novērotāju labākās izpratnes un zināšanām tā tur nonākusi bez cilvēku palīdzības (piemēram, rudastes zvirbuļa novērojums 2012. gada decembrī Hāpsalā, Igaunijā[18]);
      3. suga, kas nav savvaļas, bet bez cilvēka palīdzības vēlāk pārvietojas uz citu vietu dabā vai pievienojas citu putnu dabiskajai migrācijai, joprojām netiek uzskatīta par savvaļas.
    3. “Uzvedība netiek ierobežota” nozīmē, ka attiecīgais putns netiek turēts ieslodzījumā: krātiņā, gredzenošanas tīklā, gredzenošanas kastē, auduma maisiņā vai turēts jebkādiem citiem līdzekļiem – atrodas savvaļas uzvedību ietekmējošā nebrīvē. Putns par tādu tiek uzskatīts, arī pēc gredzenošanas to atlaižot, līdz brīdim, kad tas atkal sāk izturēties kā savvaļas pārstāvis.
      1. putna uzvedība uzskatāma par ierobežotu arī tā sākotnējā izlaišanas brīdī pēc ieslodzījuma (tostarp apgredzenošanas) un turpmākajās darbībās, ko acīmredzami ietekmējis ieslodzījums vai noķeršana. Piemēram, nakts putni, kas palaisti apgredzenoti dienas gaismā un uzturas tuvumā drošā dienas slēptuvē;
      2. gredzenošanas tīklā noķerto putnu drīkst skaitīt, ja gredzenošanas darbība norisinās zinātniskos nolūkos (skatīt rakstu[19] par tuksneša čakstītes gredzenošanas zinātniskuma un ētikas apsvērumiem”), to var ieskaitīt gredzenošanas brīdī klāt esošie, lai putns netiktu mākslīgi aizturēts ilgāk “apskates nodrošināšanai”;
      3.  savvaļas putns, kurš ir ievainots, slims, sasmērējies ar naftas produktiem vai kā citādi kļuvis lidotnespējīgs, var tikt reģistrēts sarakstā.
    4. “Sastapšanas brīdī” nozīmē, ka putns ir dzīvs un tā uzvedība novērošanas momentā nav ierobežota. Šāds putns ir iekļaujams sarakstā, lai arī vēlāk tas var iet bojā vai tikt noķerts un turēts nebrīvē.Šis noteikumu punkts liek atbildīgi pārskatīt savus sarakstus, godprātīgi izslēdzot to reto putnu sugu novērojumus, kuriem braukts pakaļ kā noķertiem tīklā, tobrīd pašam neatrodoties notikuma vietā. Ņemot vērā ētiskos apsvērumus, nav diskusijas par 20 minūtēm vai vairākām stundām – šādu novērojumu sarakstā iekļaut nedrīkst, jo savvaļas uzvedība jau tikusi ierobežota.
  4. Ir jāredz un/vai jādzird un/vai jādokumentē sastaptā putna raksturīgo noteikšanas pazīmju kopums, lai putnotājs varētu noteikt sugu.
    1. “Raksturīgo noteikšanas pazīmju kopums” nozīmē, ka jāidentificē pietiekami daudzas sugai tipiskās pazīmes (ne obligāti visas), lai izslēgtu citas sugas iespējamību.
      1. sugas piederība var tikt veikta pēc sākotnējās sastapšanas. Ne vienmēr piederību droši var noteikt uz vietas lauka apstākļos. Tomēr, izmantojot iegūtos faktus, dažkārt to ir iespējams izdarīt vēlāk pēc papildu noteikšanas materiāliem un/vai konsultēšanās ar citiem sugas pazinējiem. Sarežģītos gadījumos tieši filmētajos un fotografētajos materiālos vai skaņu ierakstos atklājas kādas pazīmju detaļas, ko bijis grūti novērtēt uz vietas. Turklāt arī pašu zināšanas, kā noteikt līdzīgas sugas lauka apstākļos, līdz ar pieredzi pieaug. Dažkārt sugas piederību var noteikt tikai noķertiem putniem vai analizējot asins paraugu. Šādās situācijās attiecīgo sugu var iekļaut sarakstā “pēc fakta” kā droši noteiktu;
      2. novērotājs var identificēt sastaptā putna sugu, balstoties arī uz informāciju un/vai faktiem, ko piegādājuši citi novērotāji.
    2. Sastopoties ar sugu pirmo reizi, neatkarīgi no saraksta, kādā tā tiktu reģistrēta, noteikšanai jābalstās uz redzēto vai dzirdēto. Sastapšanās mirklis var būt īss, bet, kombinējot redzētās pazīmes vai dzirdēto, raksturojumam ir jābūt pietiekamam, lai atšķirtu sugu no citām līdzīgām. Novērotājam jābūt drošam, ka par sugas balsi netiek uzskatīta citu veiktā ierakstu atskaņošana.
  5. Putnu novērošanas apstākļiem jāatbilst putnu vērošanas ētikas apsvērumiem.
    1. Nevienā sarakstā nav iekļaujami ieraksti, kas klaji pārkāpj putnu vērošanas ētikas normas[20]. Plašāku aktuālo ētikas normu pārskatu var apskatīt Lielbritānijas izdevumā[21] un dažus citus būtiskus aspektus arī ASV versijā[22].

Noslēgumā papildinoši noteikumi sarakstam, kura vērtība uzskatāma par augstāko, jo prasa lielākas zināšanas un pūliņus gan sugu atrašanā, gan noteikšanā. Dārgumliste (angliski – self-found, zviedriski – ädellistan): pašatrasto putnu sugu saraksts, kura sastādīšanā ievērots patiesa pārsteiguma princips.

  • Pamatos par pašatrastu sugu var uzskatīt tādu, kuras novērošanā nav izmantota citu putnotāju palīdzība un kura novērota neplānoti. Tātad sarakstā neiekļauj citu novērotos un vēlāk ķeksētos putnus, tos, kuru atrašanās vieta jau iepriekš bijusi labi zināma (piemēram, retiem ligzdotājiem) un par kuriem iedota informācija.
  • Ja tomēr to pašu putnu vienlaikus novērojis vēl kāds, tad to drīkst skaitīt, ja šī informācija novērotājam iepriekš nav bijusi zināma. Praksē gan šādi gadās reti. Ja putnotāju grupā pirmais to pamana kāds cits un jau kā atpazītu sugu norāda pārējiem, tad pēc sugas izziņošanas pārējie šo sarakstā vairs iekļaut nedrīkst. Ja grupā to vienlaikus novēro vairāki un paši arī nonāk pie slēdziena par sugas piederību, tad to drīkst iekļaut sarakstā.
  • Ja sugas noteikšanu apstiprina kāds pieaicināts novērotājs, tad to drīkst ieskaitīt gan atradējs, gan noteicējs.
  • Jebkādā veidā noķerti putni šajā sarakstā netiek iekļauti.
  • Daži retu sugu novērojumi ik gadu atkārtojas tajās pašās ziemošanas vai migrācijas atpūtas vietās. Pirmo attiecīgās sezonas atradumu drīkst iekļaut šādā sarakstā. Ja vēlāk tie maina vietu un tiek novēroti citur, tad sarakstā drīkst iekļaut vienīgi tad, ja novērojums ir nejaušs un satur patiesa pārsteiguma efektu. Pārsteigums ir nozīmīgs, to sajūt kā gandarījumu par novērojumu.
  • Reti būs pārsteigums ieraudzīt, piemēram, sudrabkaiju jūras malā, bet svarīgi ir paša individuāli noteikts putns – tas pats attiecas uz visām Latvijā ligzdojošajām biežāk sastopamajām sugām, pārsteigumu atstājot attiecībā uz retākām sugām.

[1] Celmiņš, A. (1992). List of Latvian Bird Species: with comments on distribution and number. Rīga: Eastbird.

[8] Attiecībā uz C kategoriju ir vairāki strīdīgi vai plašāk apspriežami novērojumi, saistīti ar priekšstatiem par konkrēto putnu izcelsmi, kas šajā rakstā tālāk nav izvērsti.

[13] Putni.lv Latvijas putnu sugu sistemātiskais saraksts veidots atbilstoši International Ornithological Congress World Bird List Version 8.2* sugu taksonomiskajam dalījumam: http://www.putni.lv/index_parejais.htm

[14] IOC ir viena no vadošajām taksonomijas sarakstu izvēlēm populārajā putnu sarakstu reģistrēšanas resursā www.igoterra.com

[17] The Clements Checklist of Birds of the World, 6th Edition 2007” | eBird/Clements Checklist v2018

IMG_1286

2. attēls. Laikā ap 1993./1994. gadu tika nodrukāti A5 izmēra saraksti uz biezāka papīra, pārlokāmi, ar aptuveni 200+ sugām ar latīniskajiem nosaukumiem abās pusēs. Noformējumam bija pielikts neliels priežu krustknābja attēls. Attēlā redzamais saraksts izmantots sacensību rezultātu pierakstīšanai 1996. gadā.

IMG_1297

3. attēls. Pavasara putnu dienas šogad notiks 6.–7. aprīlī, un organizēto pasākumu dalībnieki varēs savus novērojumus atzīmēt šādos sarakstos.

iGoTerra_listes-1

4. attēls. IGoTerra ir iespējams uzturēt daudzas un dažādas listes vienlaikus.
Attēlā redzama autora valstu liste.

 

Summary

Birding and maintaining lists of observations: rules and interpretations. /Andris Klepers/

Enjoying birding outdoors as a passionate leisure time activity is increasing worldwide. Latvia is no exception, even though the number of active birders who keep and share their bird observation lists regularly is the smallest among Nordic-Baltic countries for now. This article addresses insight into the motivation for listing and counting birds in different checklist categories from a post-modern hobby perspective and a short synopsis of the recent birding history of the country. The main aim of this article, however, is to inspire bird lovers to maintain lists and have an expanded discussion and interpretations about observation recording rules. Bird observation lists should be based within a framework of a unified system on sustainable, internationally comparable and ethical principles, including answers to the use of new technological advances coming into this field. For actual structure of observation recording rules benchmarking organisation work from USA, Great Britain, Sweden, Germany and Denmark have been used with a final proposal to revisit already existing lists accordingly.

Posted in 84 (2019/1), Kā vērot putnus | Leave a comment

Vogelatlas van Nederland – Nīderlandes Putnu atlants

IMG_4670 Oskars Keišs, oskars.keiss@lu.lv

Atgriežoties no Nīderlandes 2019. gada 29. janvārī, šo monumentālo grāmatu paņēmu rokas bagāžā, lai nevienam neienāktu prātā, ka mana bagāža droši vien divkārt pārsniedz pieļaujamo svaru. Kaut arī lielākā daļa teksta ir tikai nīderlandiešu valodā, katrai sugai veltot vien pāris teikumu kopsavilkumu angliski, inteliģentam cilvēkam, kurš zina gan angļu, gan vācu valodu, saprast to nav gandrīz nekādu problēmu pat bez vārdnīcas, grūtības sagādā vien grāmatas sākums – vispārējā sadaļa par metodēm.

Sovon Vogelonderzoek Nederland 2018. Vogelatlas van Nederland. Broedvogels, wintervogels en 40 jaar verandering.  Tweede druk, Kosmos Uitgevers, Utrecht/Antwerpen. 640 p.  Cena: 60,00 eiro + 19,95 pasta izdevumiem sūtīšanai ārpus Nīderlandes  Svars: 3,7 kg  Tīmeklī (ieskats un pasūtināšana no izdevēja):  https://www.vogelatlas.nl/?language=english

Sovon Vogelonderzoek Nederland 2018. Vogelatlas van Nederland. Broedvogels, wintervogels en 40 jaar verandering. Tweede druk, Kosmos Uitgevers, Utrecht/Antwerpen. 640 p.
Cena: 60,00 eiro + 19,95 pasta izdevumiem sūtīšanai ārpus Nīderlandes
Svars: 3,7 kg
Tīmeklī (ieskats un pasūtināšana no izdevēja):
https://www.vogelatlas.nl/?language=english

Atlants ir ievērojams ar to, ka tas ir ne tikai ligzdojošo putnu, bet visu Nīderlandes putnu atlants – kā vēsta apakšvirsraksts – tajā atspoguļoti gan ligzdotāji, gan ziemotāji, kā arī putnu populāciju pārmaiņas 40 gadu laikā. Atlanta pētījumā ziņas snieguši apmēram 2000 novērotāju, un grāmatas beigās 5 lappuses aizņem viņu vārdi un pētītie kvadrāti. Šos cilvēkus organizēja 43 vietējie koordinatori un divi valsts koordinatori. Divi galvenie grāmatas redaktori ir Freds Hustings (Fred Hustings) un Kēss Kofijbergs (Kees Koffijberg).

Dati šim atlantam vākti 1685 kvadrātos, katrs 5×5 km. Lai iegūtu putnu apdzīvotības blīvuma rādītājus katrā no tiem, pētīti astoņi 1×1 km kvadrāti, kuros veikta putnu kvantitatīvā uzskaite. Šāda metode lietota jau iepriekšējā Nīderlandes ligzdojošo putnu atlantā (Sovon Vogelonderzoek Nederland 2002), un šoreiz tā pirmo reizi izmantota arī ziemā, tādējādi nodrošinot salīdzinošos datus nākamajam atlanta periodam. Datu ievākšanas periods ligzdojošajiem putniem ir 2013.–2015. gada ligzdošanas sezonas, bet ziemojošajiem – 2012./2013.–2014./2015. gada ziema (decembris–februāris).

Sugu apskata daļā aplūkotas 324 sugas, un lielākajai daļai no tām veltīts viens atvērums, taču retākām sugām (piem., mazajam svilpim Carpodacus erythrinus) ir tikai viena lappuse vai pat tikai viena lappuse divām sugām (piem., apodziņam Glaucidium passerinum un bikšainajam apogam Aegolius funereus). Grāmatas beigās ir pāris lappuses ar 45 retu sugu aprakstiem (aptuveni astoņas vienā lappusē).

Ligzdojošajām sugām ir parādītas trīs izplatības kartes, salīdzinot visus trīs Nīderlandes ligzdojošo putnu izpētes periodus: 1973–1977 – kopā 189 sugas (Texeira 1979), 1998–2000 – kopā 205 sugas (Sovon Vogelonderzoek Nederland 2002) un 2013–2015. Ziemojošajām sugām salīdzināta izplatība divos periodos: 1979–1983 (Sovon Vogelonderzoek Nederland 1987) un 2012–2015 – kopā 207 ligzdojošās sugas.

Papildus šīm kartēm vairākumam sugu ir vēl divas, kuras parāda sastopamības biežumu – ligzdošanas un ziemošanas laikā, kas iegūts, modelējot uzskaites datus 1×1 km kvadrātos. Tāpat tiek sniegta informācija par skaita trendu ligzdotājiem un ziemotājiem grafika veidā, dažām sugām arī izmaiņu informācija parādīta ar karti – tādējādi ciglim Carduelis carduelis ir pat 7 kartes.

Droši vien visvairāk latviešu lasītājam interesē dažādu sugu liktenis Nīderlandē. Izdevuma 29. lappusē atrodama diagramma, kur uzskatāmi parādītas visas ligzdotāju sugas kā trīs apļi – visos atlantos ligzdojam konstatēta 181 suga, tikai pirmajā (1973–1977) – divas: dzeltenais tārtiņš Pluvialis apricaria un lielacis Burhinus oedicnemus, tikai pirmajā un otrajā (1998–2000) – piecas: bikšainais apogs, lielā čakste Lanius excubitor, Bonelli ķauķītis Phylloscopus bonelli, stepes čipste Anthus campestris un dārza stērste Emberiza hortulana. Šīs septiņas sugas tātad patlaban Nīderlandē vairs neligzdo. No jauna otrajā un tagadējā periodā ir sastaptas 16 sugas (baltvaigu zoss Branta leucopsis, baltpieres zoss Anser albifrons, tundras sējas zoss Anser fabalis serrirostris, gaigala Bucephala clangula, pelēkvaigu dūkuris Podiceps grisegena, lielais baltais gārnis Ardea alba un mazais baltais gārnis Egretta garzetta, dzērve Grus grus, melnspārnu kaija Larus marinus, Vidusjūras kaija Larus michahellis, baltvaigu zīriņš Chlidonias hybrida, ūpis Bubo bubo, mizložņa Certhia familiaris, daudzbalsu ķauķis Hippolais polyglotta, mazais svilpis un priežu krustknābis Loxia pytyopsittacus. Papildus – tikai jaunākajā periodā konstatētas vēl 9 ligzdotājas: ziemeļu gulbis Cygnus cygnus, cekulainais ūdenis Phalacrocorax aristotelis, jūras ērglis Haliaeetus albicilla, Kaspijas kaija Larus cachinnans, baltspārnu zīriņš Chlidonias leucopterus, bišu dzenis Merops apiaster un zaļais ķauķītis Phylloscopus trochiloides.

Par sugām, kuru aizsardzība Eiropā acīmredzami klibo, liecina tādi dati kā, piemēram, niedru strazda Acrocephalus arundinaceus ligzdošana vairs tikai 3% kvadrātu (1973–1977: 24%), lukstu čakstītes Saxicola rubetra – tikai 6% (1973–1977: 29%), mērkaziņas Gallinago gallinago – vien 14% kvadrātu (1973–1977: 52%), vālodzes Oriolus oriolus – tikai 28% (1973–1977: 62%) un lauku zvirbuļu Passer montanus ligzdošana vairs tikai 79% kvadrātu (1973–1977: 91%). Vairākums šādu sugu nevar sadzīvot ar alkatīgo industriālo lauksaimniecību, kas Nīderlandē praktiski nav atstājusi neskartu nevienu grāvmalu, nemaz nerunājot par atsevišķiem ozoliem lauka vidū kā VĒL (!) Latvijā.

Nobeigumā gribu teikt, ka grāmata ir bagātīgi ilustrēta (katrai sugai vismaz viena krāsaina fotogrāfija) un tajā ir daudz grafiskas informācijas tiem, kurus tomēr baida boksterēšana holandiešu valodā. Daudz lasāmvielas un vielas pārdomām!

vogeatlas_atverums
vogeatlas_klijansvogeatlas_zvirbuls

 

Literatūra

Sovon Vogelonderzoek Nederland. 1987. Atlas van de Nederlandse vogels. Arnhem: SOVON & Centraal Bureau voor de Statistiek. Hoofdafdeling Landbouwstatistieken 595 p.

Sovon Vogelonderzoek Nederland. 2002. Atlas van de Nederlandse broedvogels 1998–2000. Nederlandse Fauna 5. Nationaal Natuurhistorisch Museum Naturalis, KNNV Uitgeverij&European Invertebrate Survey–Nederland, Leiden. 584 p.

Texeira R.M. 1979. Atlas van de nederlandse broedvogels. Natuurmonumenten’s  Graveland. 431 p.

Summary

Review of the Vogelatlas van Nederland – Bird Atlas of the Netherlands
/Oskars Keišs/

Issued in 2018, the newest bird atlas of the Netherlands is a monumental book, covering not only breeding, but also wintering bird distribution and trends of bird numbers in the last 40 years. Every species has at least one picture, distribution maps comparing occurrence in different time periods and number trends. Although the book is in Dutch with a very short English summary, the information in the book is well structured and easy to perceive for everyone.

Posted in 84 (2019/1), Recenzija | Leave a comment

Par sārtā flaminga statusu Latvijā

IMG_0173 Ruslans Matrozis, matruslv@inbox.lv

Sārtais flamings* (Phoenicopterus roseus[1]) ir viena no putnu sugām, kas sagādā galvassāpes Austrumeiropas ornitologiem, kuri novērojumus cenšas klasificēt kategorijās, proti – vai novērotais putns ir atlidojis no savvaļas (A kategorija), vai izmucis no nebrīves (D kategorija). Pēc literatūras datiem, Latvijas teritorijā ir zināmi pieci sārtā flaminga novērojumi. Gandrīz trīs desmitgades publikācijās (1965–1993) šo sugu pie mums uzskatīja par savvaļas, bet kopš 1995. gada, kad publicēts Latvijas Ornitofaunistikas komisijas[2] 6. darbības pārskats, tajā ieviešot novēroto putnu dalījumu kategorijās[3], visi sārtā flaminga novērojumi pazemināti līdz D kategorijai. Šajā publikācijā aprakstīšu informāciju par visiem sārtā flaminga pašmāju novērojumiem, apkopošu ziņas par sastopamību kaimiņvalstīs un izteikšu savu viedokli par novēroto putnu statusu Latvijā.

Sārtā flaminga novērojumi Latvijas teritorijā

1. Pirmā informācija par sārtā flaminga novērojumu mūsdienu Latvijas teritorijā ir publicēta baltvācu dabaspētnieka Georga Zeidlica (Georg Seidlitz, 1840–1917) (Krievijas impērijas) Austrumprovinču[4] zīdītāju, putnu, rāpuļu un abinieku sarakstā 1861. gadā (Seidlitz 1861). Viņš raksta: “Phoenicopterus roseus Pall., sārtais flamingo, tiek uzskatīts, ka 1838. gadā nošauts Rīgas apkaimē.” Par šīs informācijas avotu viņš norāda Dr. Hermaņa Asmusa (Hermann Asmuss, 1812–1859) 1842. gadā sastādīto Vidzemes ornitoloģijas manuskriptu[5], kurā šai reģionā bija norādītas 240 putnu sugas. Nav zināms, kas ir informējis H. Asmusu par šo gadījumu. G. Zeidlics savā sarakstā minējis 271 putnu sugu, bet informāciju par flamingu atstājis kā piezīmi. Saraksta sastādīšanas laikā H. Asmuss jau bija miris un nav varējis komentēt šo novērojumu.

2. Grāmatā par Latvijas putniem (Transehe 1965) ir minēts vēl kāds flaminga novērojums ziemeļu Kurzemē (precīza vieta nav norādīta). Autors to apraksta pēc atmiņas, un par šo novērojumu, visticamāk, viņam ziņojis cits aktīvs baltvācu izcelsmes putnu vērotājs Aleksandrs Grose (Alexander Grosse, 1883–1966):

“Tas būs bijis 1915. gadā, kad kāds mežsargs devās uz kādu muižu Ziemeļkurzemē (?) un satraukti ziņoja īpašniekam, ka viņš ir redzējis meža ezerā putnu, ko nekad nav redzējis savā ilgajā dzīvē. Barons jautāja vecajam cilvēkam, vai tas nebūtu stārķis vai gārnis. Mežsargs teica – nē, tas bija balts putns ar garu kaklu un gludu knābi. Kad viņam tika parādīts flamingo attēls, viņš ar prieku tūlīt atpazina novēroto putnu. Sakarā ar karu visas šautenes tika noņemtas, tāpēc mežsargs nevarēja nošaut flamingo. Kad barons ieradās ar mežsargu pie ezera, putns vairs nebija redzams. Man nav šaubu, ka tā bija flamingo. Precīza vieta ir zaudēta.” Autors šo aprakstu ielicis pie sārtā flaminga aprakstiem.

3. Nākamais novērojums atzīmēts 1969. gadā (Baltvilks 1972): 12. jūlijā Bērzciema zvejnieki jūrmalā ieraudzījuši savādu putnu un par to paziņojuši ornitologiem. Vairāki speciālisti (kuri precīzi – nav norādīts) nekavējoties braukuši apskatīt, un tas izrādījies flamings. Putns dažu desmitu metru attālumā bradājis pa jūru un barojies, pielaidis cilvēkus līdz 25–30 metriem. Nākamajās nedēļās šīs putns pārcelies 1,5 km uz ziemeļiem, kur novērots līdz 21. jūlijam. To apskatīt braukuši daudzi, tāpēc putns kļuvis bailīgāks. Pēc vietējo zvejnieku sniegtās informācijas, sārtais flamings jūrmalā novērots līdz pat septembra beigām (apm. 80 dienas). J. Baltvilks īpaši uzsver, ka pēc apspalvojuma tas bijis pieaudzis un bez gredzena, un šīs pazīmes ļauj to pieskaitīt nevis no zoodārza izbēgušajiem, bet brīvi dzīvojošiem savvaļas pārstāvjiem.

4. Ceturtais sārtā flaminga novērojums izpelnījies īpašu uzmanību, jo Aizkrauklē (padomju gados – Stučkā) tas novērots 23 dienas (14.04.–06.05.1982.). Pirmo reizi flamings pamanīts Daugavā, vēlāk pārlidojis uz norobežoto sporta laukuma zālienu (aptuveni 100 metrus no Daugavas), bet novērots arī citur. Spožais apspalvojums un drošās kustības liecinājušas par labu fizisko stāvokli. Putns pielaidis cilvēkus līdz 10–20 metru attālumam un nav bijis gredzenots. Vietējie aktīvisti, cenšoties palīdzēt, pat ierīkojuši flamingam saliņu – peldošu barības galdu, kuru gan izmantojuši lielo ķīru bari.

Par šo neparasto gadījumu ziņoja vairāki masu mediji: gan avīzes (hronoloģiski: Eglītis, Kaktiņa 1982; Stafeckis 1982; Anon 1982a; Daņiļēvičs 1982; Anon 1982b; Smane 1982; Eglītis, Kaktiņa 1983), gan, atbildot uz skatītāju iesūtītajām vēstulēm, Latvijas televīzijas raidījums (05.06.1982.), kas bija veltīts Vispasaules apkārtējās vides aizsardzības dienai. Novērojums akceptēts OFK (Baumanis, Mednis 1985).

Sārtais flamings Stučkas pilsētas stadionā (pārpublicēts no Daņiļēvičs 1982).

Sārtais flamings Stučkas pilsētas stadionā
(pārpublicēts no Daņiļēvičs 1982).

5. Par pēdējo novērojumu informācijas ir mazāk: 02.04.1984. Liepājas rajona Vaiņodē putnu vērotājs Tālivaldis Ķeris (dz. 1958) redzēja lidojošu sārto flamingu (Baumanis, Mednis 1985)[6]. 2000. gadā sniegtā intervijā viņš šo gadījumu pieminēja: “Vaiņodē reiz redzēju lidojam pāri flamingo. Par šo novērojumu ziņoju biedrībai. Tur pēc tam zinātnieki bija balsojuši, vai tas var vai nevar būt fakts. Ar četrām balsīm pret vienu atzina, ka es neesmu kļūdījies.” (Jaunzems 2000). Novērojums akceptēts OFK (Baumanis, Mednis 1985).

Sugas areāls un novērojumi ārpus tā

Sārtā flaminga ligzdošanas areāls ir visai plašs, Latvijai tuvākās vietas atrodas Kaspijas jūras piekrastē (Kazahstānā, Turkmenistānā, Azerbaidžānā), Turcijā, Grieķijā un Vidusjūras piekrastē (Itālijā, Spānijā, Tunisijā, Ēģiptē) (Мацына, Джамирзоев 2011; 2.attēls). 2017. gadā ligzdošana pirmo reizi pierādīta Azovas jūras rietumu piekrastē Ukrainā (Петрович, Настаченко 2017). Jāpiebilst, ka 80. gadu otrajā pusē no nebrīves izbēgušie triju sugu flamingi – Čīles (P. chilensis), sarkanais (P. roseus ruber) un sārtais (P. roseus roseus) – izveidoja ligzdošanas populācijas Nīderlandē, Vācijā un Dānijā (Treep 2000). Sārtajam flamingam ir raksturīgi migrācijas laikā no ligzdošanas uz ziemošanas vietām masveidā izlidot ārpus pamata areāla. Pēc literatūras datiem un informācijas interneta resursos ir apkopoti šīs sugas novērojumi vēl septiņās valstīs, kas atrodas blakus Latvijai vai virzienā uz tās ligzdošanas un migrācijas reģioniem (1. tabula un 1. attēls).

1. TABULA. Sārtā flaminga kopējais novērojumu un īpatņu skaits astoņās valstīs. TABLE 1. The total number of observations and specimens of Greater Flamingo observed in eights countries.

1. TABULA. Sārtā flaminga kopējais novērojumu un īpatņu skaits astoņās valstīs.
TABLE 1. The total number of observations and specimens of Greater Flamingo
observed in eights countries.

1. ATTĒLS. Sārtā flaminga novēroto īpatņu kopskaits pa desmitgadēm astoņās valstīs (1838–2007, n=86–87). TABLE 2. The total number of specimens of Greater Flamingo observed per decades in eight countries (1838-2007, n=86-87).

1. ATTĒLS. Sārtā flaminga novēroto īpatņu kopskaits pa desmitgadēm astoņās valstīs (1838–2007, n=86–87).
FIGURE 2. The total number of specimens of Greater Flamingo observed per decades in eight countries (1838-2007, n=86-87).

 

2. ATTĒLS. Sārtā fl aminga sastopamības karte. Bultas parāda iespējamos putnu pavasara migrācijas ceļus.

2. ATTĒLS. Sārtā flaminga sastopamības karte. Bultas parāda iespējamos putnu pavasara migrācijas ceļus.

Diskusija

Statusa maiņa Latvijā. Pirmo reizi sārtā flaminga novērojumu analīzi Latvijā un Igaunijā sniedzis baltvācu ornitologs Nikolajs fon Tranzē (Nikolai von Transehe, 1886–1969) savā grāmatā (Transehe 1965), netieši iekļaujot šo sugu Latvijas putnu sarakstā. Pēc 1969. gada novērojuma kā mūsu faunas pārstāvis sārtais flamings minēts 1972. gadā grāmatas “Latvijas putni” 2. izdevumā (Baumanis, Blūms 1972). Līdzīgs sugas statuss atrodams arī vēlākos pārskatos un publikācijās (Kasparsons 1974; Тауриньш 1983; Baumanis, Mednis 1985; Kazubiernis 1993; Celmiņš, Baumanis, Mednis 1993). Statusa nomaiņa notikusi Latvijas OFK 6. darbības pārskatā (Baumanis, Celmiņš 1995), kad trīs OFK apstiprinātus sārtā flaminga novērojumus (1969, 1982 un 1984) pārnesa uz D kategoriju ar īsu paskaidrojumu: “Neapšaubot sugu noteikšanas pareizību, dažas sugas tika izslēgtas no Latvijas putnu saraksta, pārvietojot tās uz kategoriju D. Šīs sugas ir: sārtais flamingo…” Savukārt 1999. gadā publikācijā pie sārtā flaminga apraksta norādīts šāds statuss: “Latvijā sastapti, domājams, no nebrīves izmukuši putni.” (Strazds 1999).

Piezīmes par novērojumiem 19. gs. Jāņem vērā, ka G. Zeidlicam saraksta publicēšanas laikā (1861) ir bijis 21 gads, kas liecina par salīdzinoši mazu pieredzi ornitoloģijā. Domājams, viņš arī nezināja par 1855. gada augustā mūsdienu Igaunijas teritorijā novērotu īpatni, tāpēc neiekļāva šo sugu Austrumprovinču putnu sarakstā. Iespējams, viņš šo putnu uzskatīja par pārāk eksotisku, jo sajaukt to ar kādu citu ir visai grūti, īpaši, ja muzejos bija iespēja apskatīties izbāzni. Austrumprovinču dabaszinātniskajos muzejos sārtā flaminga izbāžņi parādījušies visai agri. Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības 215. sēdē (08.09.1834.) Jelgavā ir ziņots par Kurzemes muzeja papildinājumiem, tajā skaitā slepenā padomnieka Lihtenšteina (Geheimenrath Lichtenstein[7]) nodots no Berlīnes vests izbāzts flamings (Phoenicopherus ruber) (Anon 1834). Savukārt Rīgas Dabas pētnieku biedrības muzejā viens šīs sugas pārstāvis nonācis 1851. gadā. To dāvinājis baltvācu izcelsmes Rīgas dabaspētnieks Frīdrihs Būze (Fridrich Buhse, 1821–1898), kas to ieguvis savā Persijas ceļojumā (Anon 1850–1851). Par flamingu izbāžņiem Tērbatas Dabaspētnieku biedrības muzejā precīzu datu nav.

Sārtais flamings Latvijai tuvākajos zoodārzos. No apskatītajām publikācijām ir zināms, ka sārtais flamings turēts Pēterburgas zoodārzā (pirms 1. pasaules kara), kā arī Maskavas un Berlīnes zoodārzā (vismaz 1930–1940) (Anon 1936; Anon 1940; Anon 1943). Svarīgi, ka pēc sārtā flaminga iekļaušanas PSRS Sarkanajā grāmatā 1978. gadā ķert dabā zoodārzu vajadzībām tos bija atļauts tikai izņēmuma kārtā (ar speciālu atļauju). Piemēram, 1984./85. gadā 13 zoodārzos PSRS teritorijā sārto flamingu skaits bijis neliels –
19 īpatņi (no kopskaitā 130), piecos zoodārzos pa 1–7 īpatņiem, Latvijai tuvākie – Ļeņingradā (Sanktpēterburga) (2) un Kijevā (1). Maskavas, Kauņas, Kijevas un Rīgas zoodārzā turēta cita suga – mazais flamings (P. minor) (Кустанович 1986).

Rīgas zoodārzā sārtie flamingi parādījušies vien 1988. gadā, tie tika atvesti no Kazahstānas (gan jaunie, gan pieaugušie putni).

Par šo putnu gredzenošanu zoodārzos ziņu nav, iespējams, daļēji tas tika darīts, bet daļēji ne. Par putniem, kas aizbēguši no Austrumeiropas zoodārziem, autora rīcībā datu nav. Domājams, šādi gadījumi ir bijuši, bet ne regulāri un masveidā.

Īpaši jāizceļ sārtā flaminga bariņu novērojumi: 10.10.1906. pie Kijevas
(Ukraina) novēroti 2 īpatņi, 1933. gadā pie Ļeņingradas (Krievijas ZR daļa) – 3 putni, 05.11.1935. centrālajā Polijā – 4 putnu bars, bet 06.04.1966. Lietuvā – 2 putni. Īpaši izceļas novērojums Igaunijas Matsalu līcī, kur 04.06.1941. viens putns no 5–6 flamingu bara nošauts. Šo netipisko gadījumu minējis arī N. fon Tranzē (Transehe 1965) ar piezīmi, ka nevarēja taču no zoodārza aizlidot tāds bars. Interesants ir arī cits fakts – neskatoties uz augošo putnotāju kustību Baltijas reģiona valstīs, kopš 1998. gadā ir zināmi tikai divi šīs sugas novērojumi (Polija 2006; Somija 2007).

Kurai kategorijai pieskaitīt sārtā flaminga novērojumus Latvijā? Apkopojot informāciju par šīs sugas novērojumiem pie mums un tuvākajās valstīs, jāsecina, ka sārtais flamings no Latvijai tuvākajiem regulārās ligzdošanas reģioniem – Kazahstānas (apm. 2300 km), Turcijas (2000 km) un Itālijas (1750 km) – agrāk varēja regulāri ielidot Austrumeiropas reģionā. Laikā no 1838. līdz 2007. gadam ir zināmi vismaz 72 novērojumi (86–87 īpatņi) astoņās valstīs, par kurām šādi dati tika apkopoti. Lielākā daļa (65%), kuriem zināmi novērojuma datumi/mēneši, atzīmēta pēcligzdošanas periodā no augusta līdz novembrim (atsevišķos gadījumos noturoties pie dzīvības līdz pat februārim). Laikā no marta beigām līdz jūlijam novērojumu ir mazāk, bet, saliekot šo informāciju uz kartes, ir redzama tādu gadījumu koncentrēšanās reģionā ap Latviju. Tas netieši norāda uz iespēju, ka atsevišķi putni pavasara migrācijas laikā var ielidot Baltijas reģionā no ziemošanas vietām Vidusjūras piekrastes zemēs. Divi no trijiem novērojumiem mūsu valstī, kur precīzi zināmi datumi, ir aprīļa sākumā, kad no Āfrikas uz Latviju masveidā ierodas abu sugu stārķi. Iespējams, kāds flamings aizlidojis kopā ar tiem. Kā zināms, nereti vienas sugas putnu bariem piebiedrojas atsevišķi citu sugu īpatņi.

No otras puses, nevar pilnībā izslēgt arī iespēju, ka daļa Austrumeiropas teritorijās novēroto sārto flamingu varēja būt izmukuši no Eiropas zoodārziem. Tiesa, izbēgšana tik lielā skaitā ir apšaubāma. Droši var apgalvot, ka publicēti novērojumi ir vien nelielā daļā no šajā teritorijā reāli ielidojušajiem putniem. No Latvijas novērojumiem par izmukušiem no nebrīves nekas tieši neliecina – tie divi putni, kas labi apskatīti un aprakstīti rakstos (1969, 1982), nebija gredzenoti, un tajā periodā nav datu par bēgļiem. Tas, ka putni bija samērā droši ar cilvēkiem, šai sugai ir tipiski, to es pats esmu novērojis savvaļas sārtajiem flamingiem Portugālē un Tunisijā – viņi pielaiž klāt cilvēku līdz pat 15–20 metriem.

Pašlaik ir aktuāls jautājums, vai ir pamatoti visus Latvijas novērojumus norakstīt uz izbēgušajiem putniem. Ja notiek kardināla sugas statusa maiņa (uzreiz visiem novērojumiem), gribētos tomēr redzēt pierādījumus un detalizētāku kategoriju maiņas faktu aprakstu. Somijas un Igaunijas gadījumi, kad visi novērojumi automātiski tika pārnesti uz D kategoriju, manuprāt, nav korekti, katrs gadījums jāizskata atsevišķi, jo pastāv reāla iespēja, ka putni tomēr šīs valstis sasnieguši no savvaļas populācijām. Manuprāt, tas nebūtu atdarināšanas cienīgs pamats to pašu darīt arī ar visiem pašmāju novērojumiem. Turklāt mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā, Baltkrievijā un Krievijā (ZR daļas novērojumi) – šo sugu joprojām pieskaita pie A kategorijas.

Ar šo publikāciju gribēju vēlreiz akcentēt jautājumu par šīs sugas statusu Latvijā un izteikt savu viedokli. Manuprāt, ir pilnīgi iespējams, ka Latvijā sārtie flamingi varēja ielidot no savvaļas populācijām, visticamāk, pavasara migrācijas laikā no Vidusjūras reģiona ziemošanas vietām. Pēc manām domām, publicēto novērojumu aprakstos nav pierādījumu tam, ka Latvijā novērotie putni varētu būt izbēguši no nebrīves. Pieņemts lēmums par statusa nomaiņu visiem novērojumiem vairāk liecina par nevēlēšanos detalizēti pētīt problēmu, lai pieņemtu līdzsvarotu lēmumu par sugas statusu, katru gadījumu izvērtējot atsevišķi. Varbūt tomēr sekosim Lietuvas piemēram un pārskatīsim šīs sugas statusu Latvijā? Diemžēl jāatgādina, ka 2003. gadā Latvijas OFK ir beigusi pastāvēt, tāpēc pēdējos
16 gadus mums nav koleģiālas ekspertu institūcijas, kam vēlreiz iesniegt izskatīšanai šādus strīdīgus jautājumus.

Paldies Mārtiņam Kalniņam un Katerīnai Paltiņai par kartes izgatavošanu šim rakstam. Paldies Dmitrijam Boiko un Alessandro Arlequin Di Marzio par informāciju par sārtā flaminga turēšanas vēsturi Rīgas zoodārzā.

* Redakcijas piebilde. Pašlaik attiecībā uz rakstā aplūkotās sugas nosaukumu latviešu valodā viedokļi ornitologu vidū atšķiras: daļa uzskata, ka būtu lietojama lokāmā forma jeb flamings, savukārt daļa ir pārliecināta, ka pareiza ir nelokāmā forma jeb flamingo. Balstoties uz to, ka saistītā tekstā lokāmā forma labāk iekļaujas latviešu valodas sistēmā, turklāt tā arī ir oficiāli apstiprināts termins, redakcija ir izvēlējusies izmantot formu “flamings” (izņemot citātus).


[1] Daudzos literatūras avotos par šīs sugas zinātnisko nosaukumu izmantots sinonīms – Phoenicopterus ruber, bet mūsdienās ar šādu nosaukumu apzīmē citu sugu – sarkano flamingu, kas apdzīvo Centrālamerikas un Dienvidamerikas ziemeļdaļas valstīs.

[2] Latvijas Ornitofaunistikas komisija (OFK) dibināta 1978. gadā Latvijas PSR ZA Bioloģijas institūta paspārnē. Pamatdarbības mērķis bija apkopot, izvērtēt un publicēt ziņas par faunai jaunu un reti sastopamu putnu sugu/pasugu novērojumiem Latvijā. Tajā skaitā izvērtēt un koleģiāli vienoties par šo novērojumu dalījumu kategorijās. No 1985. līdz 2007. gadam tika publicēti 10 OFK darbības pārskati par periodu no 1978. līdz 2001. gadam. Pēdējās komisijas sapulces notika 26.01.2002. (Salaspilī), 14.12.2002. (Rīgā), kā arī 2003. gada rudenī (Papē), pēc tam tās darbība faktiski beidzās. Jāuzsver, ka piemērs ar OFK darbības pārtraukšanu ir negatīvs izņēmums, jo visās valstīs apkārt Latvijai šāda komisija darbojas nepārtraukti kopš dibināšanas un regulāri publicē darbības pārskatus.

[3] Novēroto putnu dalījumu kategorijās (A–B–C–D) Latvijā ieviesa pēc 1993. gada 2.–9. oktobrī Helgolandē (Vācijā) notikušās Eiropas Ornitofaunistikas komisiju komitejas (Association of European Rarities Committees, dib. 1991) otrās konferences rekomendācijām.
Šajā sapulcē piedalījās arī OFK loceklis Agris Celmiņš (Anon. 1994).

[4] Krievijas impērijas Austrumprovinces (Ostseeprovinzen) ir vienots vācu apzīmējums trijām Baltijas guberņām – Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas, kuras kompakti apdzīvoja baltvācu iedzīvotāji. Šādas teritoriālās vienības pastāvēja no 1721./1795. līdz 1917./1918. gadam.

[5] Šis manuskripts (Ornithologie Livlands und Verz. der Entoz. Livlands 1842) kā informācijas avots norādīts vien šajā rakstā, bet vēlāk nekur citur nav citēts, iespējams, nav saglabājies. Tāpēc nav iespējams precīzi pārbaudīt, kāds teksts bija izmantots flaminga novērojuma aprakstā. Par pašu H. Asmusu zināms, ka viņš dzimis Tartu, augstāko izglītību ieguvis Tērbatas un Kēnigsbergas Universitātē. Strādājis par zooloģijas pasniedzēju Tērbatas Universitātē, interesējies par paleozooloģiju, aktīvi vācis dažādas dabaszinātniskās kolekcijas.

[6] Precīzāka informācija par konkrēto novērojumu (ziņojums nr. 107) jāmeklē OFK materiālos, kas glabājas Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas arhīvā Salaspilī.

[7] Domājams, Martins Lihtenšteins (Martin Hinrich Carl Lichtenstein, 1780–1857)

 

Literatūra

Anon. 1834. 215te Sitzung der Kurländischer Gesellschaft für Literatur und Kunst. Rigasche Zeitung, nr. 110, 12.09.1834: 2.

Anon. 1850–51. Geschenke und Naturalien. Correspondenzblatt des Natruforschenden Vereins zu Riga 12: 177–178.

Anon. 1936. Flamingo Vīnistū. Daba un Zinātne 6: 126.

Anon. 1940. Dīvainie putni Maskavas zooparkā. Atpūta 831: 15.

Anon. 1943. Berlīnes zooloģiskais dārzs pēc terora uzlidojuma. Daugavas Vēstnesis, 08.12.1943.: 2.

Anon. 1982a. Mazliet neparasti. Cīņa, 22.05.1982.

Anon. 1982b. Neredzēts viesis. Dzimtenes Balss, 27.05.1982.

Anon. 1994. Second conference of European rarities committees. British birds 87: 355–359.

Baltvilks J. 1972. Flamingo (Phoenicopterus ruber L.) – jauna suga Latvijas faunā. Zooloģijas muzeja raksti 9: 75–77.

Baumanis J., Blūms P. 1972. Flamingo – Phoenicopterus ruber L. Grām.: Latvijas putni. Rīga, Liesma: 21–22.

Baumanis J., Mednis A. 1985. Latvijas ornitofaunistikas komisijas darbības pārskats (1978–1984). Retie augi un dzīvnieki. Rīga, LatZTIZPI: 38–44.

Celmiņš A., Baumanis J., Mednis A. 1993. List of Latvian bird species. 1993. Rīga, Eastbird, 36 pp.

Daņiļēvičs K. 1982. Uz Stučku bija atlidojis… Komunisma Uzvara, 25.05.1982.

Eglītis V., Kaktiņa V. 1982. Flamings viesojas Stučkā. Komunisma Uzvara, 17.04.1982.

Eglītis V., Kaktiņa Dz. 1983. Flamings – Phoenicopterus ruber L. – pirmoreiz Daugavā pie Stučkas. Retie augi un dzīvnieki. Rīga, LatZTIZPI: 53–55.

Elts J., Kuresoo A., Leibak E., Leito A., Lilleleht V., Liugujoe L., Lohmus A., Magi E., Ots M. 2003. Status and numbers of Estonian birds, 1998–2002. Hirundo 16: 58–83.

Horäk P. 1994. Greater Flamingo Phoenicopterus ruber L. – In: Leibak E., Lilleleht V., Veromann H. (eds). Birds of Estonia. Status, distribution and numbers. Tallinn, Estonian Academy Publishers: 40–41.

Jaunzems P. 2000. Augšup – pie stārķiem pūcēm, piekūniem un ērgļiem. Kurzemes Vārds, 23.05.2000.

Jusys V., Karalius S., Raudonikis L. 2017. Paprastasis flamingas (Phoenicopterus roseus). In: Nauji ir reti paukščiai Lietuvoje. Lietuvos ornitologu draugija: 49.

Kasparsons Ģ. 1974. Flamingoveidīgie putni. Grām.: Latvijas dzīvnieku pasaule. Rīga, Liesma: 42.

Kazubiernis J. 1993. Latvijas putnu sistemātiskais saraksts. Rīga, Gandrs, 44 lpp.

Seidlitz G. 1861. Verzeichnis der Saugetiere, Vogel, Reptilien und Amphibien der Ostseeprovinzen. Sitzungsberichte der Naturforscher–Gessellschaft zu Dorpat: 380–411.

Smane I. 1982. Flamings Stučkā. Pionieris, 22.06.1982.

Stafeckis A. 1982. Nenogaliniet putnu! Komunisma Uzvara, 24.04.1982.

Strazds M. (red.) 1999. Sārtais flamingo Phoenicopterus ruber. Grām.: Latvijas ūdeņu putni. Rīga, LOB: 52–53.

Tomialojc L. 1990. Cyerwonak Phoenicopterus ruber L. In: Ptaki Polski rozmieszczenie i liczebnosč. Warsyawa, Panstwowe Wzdawnictwo Naukowe: 55.

Transehe N. 1965. Der Flamingo. Phoenicopterus roseus. In: Die Vogelwelt Lettlands.
Hannover-Döhren, Verlag Harro von Hirschheydt: 102.

Treep J.M. 2000. Flamingos presumably escaped from captivity find suitable habitat in Western Europe. Waterbirds 23: 32–37.

Кустанович С.Д. 1986. Жар-птица из Красной книги (Обыкновенный фламинго). Москва, Наука, 80 стр.

Леус С.И. 1972. Залеты фламинго на озеро Ильмень. Орнитология 10: 361.

Мальчевский А.С., Пукинский Ю.Б. 1983. Фламинго – Phoenicopterus roseus Pall. В кн.: Птицы Ленинградской области и сопредельных территорий. Том 1. Ленинград,
из–во ЛГУ: 53–54.

Мацына Е.Л., Джамирзоев Г.С. 2011. Розовый фламинго Phoenicopterus roseus Pallas, 1811. В кн.: Птицы России и сопредельных территорий. Пеликанообразные. Аистообразные. Фламингообразные. Москва, Товарищество научных изданий КМК: 511–529.

Никифоров М.Е., Козулин А.В., Гричик В.В., Тишечкин А.К. 1997. Обыкновенный фламинго Phoenicopterus ruber. В кн.: Птицы Беларуси на рубеже XXI века. Статус, численность, распространение. Минск, издатель Н.А.Королев: 27.

Петрович З.О., Настаченко О.С. 2017. Фламiнго (Phoenicopterus roseus) – новий гнiздовий вид фауни Украiни. Беркут 26 (1): 5–7.

Тарасова Е.С. 2006. Обыкновенный фламинго (Phoenicopterus roseus) в Украине. Бранта 9: 197–200.

Тауриньш Э. 1983. Обыкновенный фламинго Phoenicopterus ruber L. В кн.: Птицы Латвии. Территориальное размещение и численность. Рига, Зинатне: 29–30.

Тугаринов А.Я. 1947. Краснокрыл, фламинго – Phoenicopterus roseus Pall. В кн.: Фауна CCCР. Птицы. Том 1, вып. 3. Москва, Ленинград, из–во АН СССР: 293–299.

Шарлемань Н.В. 1936. Залёт фламинго Phoenicopterus roseus в Украину. Природа 25 (2): 110.

Summary

About the status of Greater Flamingo in Latvia /Ruslans Matrozis/

Historically, information on five observations (1838-1984) of the Greater Flamingo have been published in Latvia. For at least 30 years (1965–1993) in different publications this species was included in the Latvian bird fauna list, but in the 6th report of the Latvian Rarities Committee (1995), all (three) observations accepted by the commission were assigned the status of “D” (escaped from captivity). In this article, the author summarizes information on all known five observations of this species and gives a short introduction into the occurrence of this species in the wild. It is based on available resources – information collected on the published observations of the species in seven countries situated close to Latvia, in order to gain a more complete picture of the phenology of this species’ occurrence outside traditional breeding, migration and wintering areas. According to the opinion of the author, the status of this species in Latvia should be reviewed, taking into account the existing information on observed birds, as well as the experience of neighbouring countries with the determination status of this species. Three out of the five Latvian observations are precisely dated and the first observation’s period refers to the first half of the year (beginning of April, middle of July), before the autumn migration, which traditionally takes place for this species from August. Of these, in two cases single Greater Flamingo stayed in a territory for a long period (about 80 days in 1969 and 23 days in 1982), both birds were not ringed and there was no evidence at that time to confirm that the birds could have escaped from captivity. The beginning of April is also the time when mass spring bird migration takes place in Latvia, for example, White and Black Storks return en masse from African wintering sites, crossing Greater Flamingo wintering places as well. Theoretically, during this migration time, some Greater Flamingo could fly the long way to the north, reaching the Baltic States. In addition, the analysis of observations in neighbouring countries to Latvia has shown that more observations were made in the first half of the year. The information gathered in this article could be the basis for reviewing the species status in Latvia, but since 2003 the Latvian Rarity Committee has stopped its work, and it is not yet possible.

Posted in 84 (2019/1), No ornitoloģijas vēstures | Tagged , , | Leave a comment

Pļavu tilbīte – 2018. gada putns

Lasīt rakstu .pdf formātā pdf-icon2

Pļavu tilbīte <i>Tringa totanus</i>. Foto: Aivars Petriņš

PD_2018-1_03_2_Ainars_Aunins Ainārs Auniņš, ainars.aunins@lu.lv

Kad es augu, zālāji bija putniem, īpaši “garkājainiem un garknābjainiem” putniem, bagātāki. Un arī zaļāki, jo tolaik tos regulāri apsaimniekoja – pļāva un ganīja, tādēļ tie nebija “kūlas brūngani” līdz maija beigām un ilgāk. Turklāt tos apsaimniekoja ne tāpēc, lai par to “Eiropas naudu” dabūtu, bet tādēļ, ka zāle bija nepieciešama lopiem. Bērnībā, braukājot pa Latvijas laukiem, ganības ar lielākiem vai mazākiem brūnu govju ganāmpulkiem tajās bija ikdienišķs skats. Tātad ganību bija samērā daudz. Tiesa, ne visās no tām bija sastopami bridējputni, bet daudzās bija. Visbiežāk ķīvīte, nereti arī pļavu tilbīte un mērkaziņa, retāk – citi bridēji.

Meadow birds – tā angļu valodā apzīmē zālājos dzīvojošo bridējputnu sugu kompleksu. Tātad “pļavu putni” vai, korektāk,– pļavu bridējputni. Melodiskākā balss šajā sabiedrībā pieder pļavu tilbītei – parasti tas ir divdaļīgs vai trīsdaļīgs svilpiens, melodiskāks nekā citām tilbītēm, tāpēc viens no šīs sugas “tautas nosaukumiem” ir pļavu svilpis. Ar citiem svilpjiem tai, protams, nav nekādas radniecības. Diemžēl ligzdojošu pļavu tilbīšu Latvijā vairs atlicis maz, tāpat kā mitru ganību. Suga, kas vēl 20. gs. 60. gadu beigās atzīmēta kā bieži sastopama (Baumanis, Blūms 1969), šobrīd ir reta, un tās skaits arvien turpina samazināties (Ķerus 2011). Turpinot tradīciju pievērst sabiedrības uzmanību sugām, kuras ir apdraudētas un kurām vajadzīga palīdzība, pļavu tilbīte izraudzīta par 2018. gada putnu.

Kā jau sugas nosaukums rāda, pļavu tilbīte saistīta ar apsaimniekotiem zālājiem – pļavām unganībām. Tomēr ne katrs zālājs ir tai piemērots. Piemērotam zālājam jāatbilst vairākiem nosacījumiem, kas izriet no sugas ligzdošanas un barošanās ekoloģijas. Tā kā pļavu tilbīte pārtiek no dažādiem ūdens un augsnes bezmugurkaulniekiem, zālājā vai tā tiešā tuvumā jābūt slapjām vietām, kur bradāt un meklēt barību. Tās var būt gan lēzenas ūdenskrātuvju malas, gan slapjas, purvainas ieplakas pašā zālājā. Jo garāka zālāja ūdensmala vai vairāk seklūdens lāmu, jo piemērotāks tas ir pļavu tilbīšu ligzdošanai (Durant et al. 2008; Leito et al. 2014; Smart et al. 2006). Uz tām pēc mazuļu izšķilšanās tilbītes vedīs arī savu perējumu. Šīs vietas nedrīkst būt ar augstu veģetāciju, jo garā zālē tilbītes nevar laikus pamanīt apdraudējumus un tāpēc no tādām izvairās. Pļautā zālājā šos nosacījumus uzturēt ir grūti, tāpēc vispiemērotākās ir ganības. Lopi, nākdami dzert, uztur zemu augāju ūdensmalā, izmīda slapjākās vietas, veidojot dubļu laukumus un lieliskus barošanās apstākļus. Turklāt zāli tie noēd nevienmērīgi, veidojot dažāda augstuma zāles laukumu un ciņu mozaīku. Šādā zālājā atradīsies vietas, kuras zāles augstuma un blīvuma ziņā pļavu tilbītes atzīs par piemērotiem ligzdas ierīkošanai.

Pļavu tilbīte <i>Tringa totanus</i> lidojumā. Foto: Igors Deņisovs

Pļavu tilbīte Tringa totanus lidojumā.
Foto: Igors Deņisovs

Pļautiem zālājiem parasti ir vienmērīgs zāles augstums, jo tā visa tiek nopļauta vienā laikā un arī ataug visā pļavā līdzīgi. Aprīļa beigās un maija sākumā, kad tilbītes uzsāk ligzdošanu, veģetācija visdrīzāk nebūs īsti piemērota – būs daudz blīvas pērnās zāles, jo, pļaujot zāli tajā laikā, kad tā vēl derīga lopbarībai, līdz rudenim tā pagūst raženi ataugt. To var novērst, zālāju vēlreiz nopļaujot pavēlāk rudenī, tomēr arī tad nav garantijas, ka pļavu tilbītes atzinīgi novērtēs zālāja struktūru pavasarī.

Tilbītes ligzda atrodas uz zemes, noslēpta apmēram sprīdi augstā vai nedaudz augstākā zālē. Visbiežāk tā ir neliela, ar sausiem zāles stiebriem izklāta bedrīte. Tā no augšas parasti nav pamanāma, jo ligzdas malās augošā zāle, krītot tai pāri, to nosedz. Tāpat kā lielākā daļa citu bridējputnu, arī pļavu tilbīte dēj četras bumbierveidīgas olas. Olu skaitam un formai ir nozīme – ar tievajiem galiem kopā ligzdas dziļumā, bet resnajiem uz augšu tās piepilda ligzdas bedrīti un samazina siltuma zudumus.

Pļavu tilbītes <i>Tringa totanus</i> jaunais putns. Foto: Selga Bērziņa / selgasfoto.lv

Pļavu tilbītes Tringa totanus jaunais putns.
Foto: Selga Bērziņa / selgasfoto.lv

Ligzdas drošība ir kritiski svarīga, īpaši uz zemes ligzdojošajiem putniem, jo to apdraud ne tikai olēdāji putni, visbiežāk dažādi vārnu dzimtas putni, bet arī zīdītāji – lapsas, jenotsuņi un citi. Tāpēc pļavu tilbītes aktīvi aizsargā savu ligzdošanas iecirkni. Jebkuru nelūgtu viesi tās mēģina padzīt. Padzīšana ir efektīvāka, ja tajā piedalās ne tikai viens vai abi pāra putni, bet lielāks skaits – arī kaimiņi. Un nav svarīgi, vai ligzdas sargi ir sugas brāļi, vai tie ir no citas sugas. Jo vairāk, jo labāk. Tādēļ bridējputni nereti veido ligzdošanas puskolonijas. No “klasiskajām” kolonijām, kādas ir kaijām, zīriņiem un citām “koloniju sugām”, puskolonijas atšķiras ar to, ka ligzdas neatrodas cita citai tik tuvu un tajās ligzdojošajiem putnu pāriem ir savas ligzdošanas teritorijas, ko tie aizsargā no konkurentiem – kaimiņiem, tāpēc tās izvietotas plašākā teritorijā. Tomēr, tāpat kā īstajās kolonijās, pietuvojoties kādam nevēlamam apmeklētājam puskolonijas teritorijai, tiek “iedarbināts NATO 5. pants” un visi tajā ligzdojošie bridējputni ceļas tās aizsardzībai. To mēdz izmantot citas sugas, piemēram, dziedātājputni un pīles, kas labprāt ligzdo bridējputnu puskolonijās vai to tuvumā, jo ligzdošanas sekmes tajās ir augstākas.

Vārnu dzimtas putni apkārtnes pārlūkošanai labprāt izvēlas augstākus posteņus – kokus, ēkas vai stabus. Ja tādi atrodas bridējputnu ligzdošanas puskolonijas tuvumā, no tiem iespējams nolūkot ligzdu atrašanās vietas. Tāpēc pļavu tilbīte, tāpat kā citi bridējputni, izvairās ligzdot netālu no dažādiem vertikāliem elementiem (Ottvall et al. 2005; van der Vliet et al. 2008; Wallander et al. 2006). Jo augstāks novērošanas postenis, jo vairāk tas apdraud uz zemes ligzdojošos putnus (Andersson et al. 2009) un lielāks ir nepieciešamais drošības attālums no tāda. Īpaši nevēlamas ir meža malas vai koku rindas, jo ligzdas postītājs tur var ierasties, neviena nemanīts. Tas nozīmē, ka pļavu tilbītei nav piemērotas nelielas, meža vai apbūves ieskautas pļaviņas un zālāja platībai ir tieša saistība ar tā piemērotību pļavu tilbītēm (Rannap et al. 2017). Mūsdienās pļavu tilbīti visvairāk apdraud piemērotu dzīvesvietu izzušana. Ganību, kurās ganās lopi, atlicis ļoti maz. Kopš neatkarības atjaunošanas un zemes reformas daudzas kādreizējās ganības ir pamestas, jo nav vairs vajadzīgas, un aizaug vai ir pārvērstas aramzemē. Lai arī lopu skaits pēdējos
gados atkal pieaug, ganību platības nepalielinās, jo modernā lopkopība neparedz lopu laišanu ganībās. Un neder jebkuras ganības. Tajās jābūt arī slapjām ieplakām! Atlikušās tilbītēm piemērotās vietas vēl apdraud ligzdu postītāju skaita pieaugums.

Pļavu tilbīte ir gājputns un ziemo mitrājos un ūdeņu piekrastē Dienvideiropā un tālāk uz dienvidiem. Pagaidām nav liecību par nozīmīgiem apdraudējumiem sugas ziemošanas vietās, tāpēc visa atbildība par tilbīšu populācijas samazināšanos jāuzņemas mums pašiem.

VIDEO: noskenē ar Overly un apskati, kā uzvedās pļavu tilbīte rīta agrumā. Foto/video: Edgars Dzenis / facebook.com/melnaisleibls

VIDEO: noskenē ar Overly un apskati, kā uzvedās pļavu tilbīte rīta agrumā.
Foto/video: Edgars Dzenis / facebook.com/melnaisleibls

Atgriežoties pie manām atmiņām par “zaļāku zāli jaunībā”, jāteic, ka tolaik, studiju gados, no docenta Māra Šternberga es dzirdēju līdzīgu atmiņu stāstu par viņa jaunību. Tad zāle bijusi vēl zaļāka. Un zālājus apdzīvojošo bridējputnu daudzums un daudzveidība slapjajā pļavā pie viņa kādreizējās dzīvesvietas man likās pārspīlēti. Tikai nesen, kad kāda projekta vajadzībām ieguvu ģeodatubāzi ar meliorācijas sistēmām Latvijā, sapratu, cik maz vairs ir atlicis nemeliorētu lauksaimniecības zemju. Un tad man “saslēdzās”, ka šie “neticamie” stāsti par 20. gs. 50. gadiem taču bija par laikiem pirms masveida meliorācijas. Tolaik zālāju bija daudz, tie gandrīz visi vēl bija “bioloģiski vērtīgie”, turklāt divas trešdaļas no tiem – pārmitri (Сабардина 1957). Diemžēl vairs nav iespējams aplēst to, kādā blīvumā zālājos pļavu tilbītes bijušas sastopamas. Skaitliski dati pieejami tikai par atsevišķām “supervietām”, tādām kā Kaņiera ezermala pirms ūdens līmeņa pacelšanas, kur ligzdoja 150–300 pāru (Vīksne 1967) vai Engures ezera salas ar 35 pāriem (Казубиернис 1983). Ligzdojošo putnu atlanti un uzskaites jau tolaik nenotika. Priekšstati par sugu sastopamību bija stipri atkarīgi no vietām, kuras tā laika ornitologi regulāri apmeklēja, un lauksaimniecības zemes nebija tās iecienītākās. Tāpēc valdīja uzskats, ka pļavu tilbītes izplatība aistīta g. k. ar piejūras joslu (Transehe, Sināts 1936), kamēr iekšzemē tā bijusi reta un regulāri konstatēta g. k. pētnieku regulāri apmeklētajās vietās ap lielākajiem ezeriem (Казубиернис 1983). Pirmais Latvijas ligzdojošo putnu atlants šādu izplatību gan neapstiprina (Priednieks et al. 1989). Kā tolaik bija vai nebija, visdrīzāk vairs neuzzināsim, tomēr skaidrs, ka nemeliorētās, pārmitrās zemēs dzīves apstākļi bridējputniem ir daudz piemērotāki. Tāpēc pirms meliorācijas Latvija varēja uzturēt daudz lielākas šo putnu, arī pļavu tilbītes, populācijas. Augstajos purvos, kur mūsdienās sastopama nozīmīga daļa pļavu tilbītes populācijas, tā sākusi ligzdot tikai 20. gs. otrajā pusē (Казубиернис 1983).

Starp citu, ligzdojošo putnu uzskaites mūsdienās vairs nespēj dot nozīmīgu informāciju par pļavu tilbītes ligzdojošo pāru skaita pārmaiņām. Tā ir kļuvusi pārāk reta, un nav iespējams iegūt tam nepieciešamo datu apjomu. Bet šobrīd tas pat nav vairs tik svarīgi. Ir skaidrs, ka nepieciešami īpaši pasākumi tilbīšu ligzdošanas vietu saglabāšanai. Bet, lai tos īstenotu, šīs vietas ir jāzina. Tādēļ labākais, ko varam darīt, ir apsekot potenciālās vietas, kur sugu vēl varētu būt iesējams sastapt (Avotiņš, Ķerus 2018), lai vietās, kur suga tiešām vēl ligzdo, veicinātu atbilstošu apsaimniekošanu.

PD_2018-1_07_plavu_putni_Zim-aut_Mike_Langman

Gada putna zīmējumu konkurss

Arī šogad (tāpat kā 2017. gadā) konkursa darbi tiks vērtēti divās kategorijās – bērnu (līdz 18 g. v.) un pieaugušo (no 18 g. v.). Konkursā var piedalīties ikviens interesents, zīmējumu iesūtot vai iesniedzot līdz 2018. gada 31. maijam. Galvenā balva, ko saņems vismaz trīs labāko zīmējumu autori, būs īpaša putnu vērošanas ekskursija. Konkursam var iesniegt jebkādā tehnikā veiktus zīmējumus – ne lielākus par A2 formātu –, kuros attēlots 2018. gada putns – pļavu tilbīte. Katrs dalībnieks var iesniegt tikai vienu zīmējumu. Darbus izvērtēs LOB veidota žūrija.
Darbus var iesniegt, nosūtot pa pastu: Gada putna zīmējumu konkursam, Latvijas Ornitoloģijas biedrība, Skolas iela 3, Rīga, LV-1010, vai nogādājot LOB birojā Skolas ielā 3, Rīgā, 4. stāvā, darba dienās plkst. 10.00–16.00. Iesniedzot zīmējumu, jānorāda autora vārds, uzvārds, vecums un kontaktinformācija: e-pasta adrese, telefona numurs un pasta adrese (skaidri salasāmā rokrakstā). Zīmējumi pēc autoru vēlēšanās tiks izsniegti atpakaļ, kad konkurss būs noslēdzies, bet zīmējumu ieskenētās versijas var tikt izmantotas LOB publicitātes vajadzībām, atsaucoties uz autoru un konkursu.

Konkurss notiek LOB skolu programmas “Putni un mēs” ietvaros sadarbībā ar SIA “CEMEX”.

Fotokonkurss LOB biedriem – “Pļavu putni”

2018. gadā fotokonkursā aicinām piedalīties LOB biedrus, kuri aizraujas ar putnu fotografēšanu. Nav svarīgi, vai putnus fotografē profesionāli vai hobija līmenī. Pat ja izmanto telefonu, lai fotografētu, un ir izdevies iemūžināt lielisku kadru, droši piedalies! Konkursa mērķis ir sniegt LOB biedriem iespēju parādīt, kā viņi redz un sastopas ar putniem, izmantojot tādu mūsdienās izplatītu brīvā laika pavadīšanas formu kā fotografēšana, kā arī piedāvāt iespēju satikties un apmainīties pieredzēm situācijā, kad biedrus apvieno kopīga interese – putni.

Fotogrāfijas jāiesniedz līdz 2018. gada 1. novembrim elektroniski kopā ar aizpildītu pieteikuma anketu: http://ej.uz/LOB_fotokonkursam. Katrs autors iesniedz 1–5 darbus. Jautājumus par konkursiem adresēt Elīnai Kokarevičai, elina@lob.lv, tālr. 67221580 (darbadienās plkst. 10.00–16.00).

 

Literatūra

Andersson M., Wallander J., Isaksson D. 2009. Predator perches: a visual search perspective. Funct. Ecol. 23: 373–379. https://doi.org/10.1111/ j.1365-2435.2008.01512.x

Avotiņš jun. A., Ķerus V. 2018. Aicinām pārbaudīt iespējamās pļavu tilbītes iespējamās ligzdošanas vietas. Putni dabā 81 (2018/1): 8–9.

Baumanis J., Blūms P. 1969. Latvijas putni. Liesma, Rīga.

Durant D., Tichit M., Fritz H., Kernéïs E. 2008. Field occupancy by breeding lapwings Vanellus vanellus and redshanks Tringa totanus in agricultural wet grasslands. Agric. Ecosyst. Environ. 128: 146–150 https://doi.org/10.1016/j.agee.2008.05.013

Ķerus V. 2011. Latvijas ligzdojošo putnu stāvokļa pārmaiņas laikā no 1980. līdz 2010. gadam. Promocijas darbs. Latvijas Universitāte.

Leito A., Elts J., Mägi E., Truu J., Ivask M., Kuu A., Ööpik M., Meriste M., Ward R.,  Kuresoo A., Pehlak H., Sepp K., Luigujõe L. 2014. Coastal grassland wader abundance in relation to breeding habitat characteristics in Matsalu Bay, Estonia. Ornis Fenn. 91: 149–165.

Ottvall R., Larsson K., Smith H.G. 2005. Nesting success in Redshank Tringa totanus breeding on coastal meadows and the importance of habitat features used as perches by avian predators. Bird Study 52: 289–296. https://doi.org/10.1080/00063650509461402

Priednieks J., Strazds M., Strazds A., Petriņš A. 1989. Latvijas ligzdojošo putnu atlants 1980–1984. Zinātne, Rīga.

Rannap R., Kaart T., Pehlak H., Kana S., Soomets E., Lanno K. 2017. Coastal meadow management for threatened waders has a strong supporting impact on meadow plants and amphibians. J. Nat. Conserv. 35: 77–91. https://doi.org/10.1016/j.jnc.2016.12.004

Smart J., Gill J.A., Sutherland W.J., Watkinson A.R. 2006. Grassland-breeding waders: Identifying key habitat requirements for management. J. Appl. Ecol. 43: 454–463. https://doi.org/10.1111/j.1365-2664.2006.01166.x

Transehe N., Sināts R. 1936. Latvijas putni. Mežu departamenta izdevums, Rīga.

van der Vliet R.E., Schuller E., Wassen M.J. 2008. Avian predators in a meadow landscape: Consequences of their occurrence for breeding open-area birds. J. Avian Biol. 39: 523–529. https://doi.org/10.1111/j.0908-8857.2008.04310.x

Vīksne J. 1967. Kaņiera ezerā ligzdojošie putni. Zooloģijas Muzeja Biļetens 1: 45–59.

Wallander J., Isaksson D., Lenberg T. 2006. Wader nest distribution and
predation in relation to man-made structures on coastal pastures. Biol. Conserv. 132: 343–350. https://doi.org/10.1016/J.BIOCON.2006.04.026

Казубиернис Ю. 1983. Tравник. В кн.: Виксне, Я. (Ed.), Птицы Латвии: Территориальное размещение и численность. 89 стр.

Сабардина Г.С. 1957. Луговая растительность Латвийской ССР. Изд-во Акад. наук Латв. ССР.

Summary

Common Redshank – Bird of the Year 2018 /Ainārs Auniņš/

The Common Redshank was still a common species in suitable grasslands during the 1960-ies, however, its population has severely declined since then. The main reason of its decline was the decrease of suitable grassland areas due to grassland abandonment and conversion to arable land, as well as changes in cattle breeding practices. To raise the awareness of society, the Common Redshank has been chosen as the Bird of the Year 2018 in Latvia.

Posted in 81 (2018/1), Gada putns | Tagged , , , , , , | Leave a comment

Aicinām pārbaudīt pļavu tilbītes iespējamās ligzdošanas vietas

Lasīt rakstu .pdf formātā pdf-icon2

PD_2018-1_08_1_Andris_Avotins Andris Avotiņš jun.,avotins.puces@gmail.com, 
PD_2018-1_08_2_Viesturs_Kerus Viesturs Ķerus,

Par 2018. gada putnu Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) izvēlējusies pļavu tilbīti. Aicinām ikvienu, kas pazīst šo putnu, iesaistīties pļavu tilbītei potenciāli piemēroto vietu pārbaudē, lai nodrošinātu šīs sugas dzīvotņu aizsardzību.

Kas jādara?

  • Pļavu tilbītes novērojumus ziņo portālā Dabasdati.lv. Visērtāk to darīt ar lietotnes palīdzību.
  • Norādi novērojuma veikšanas sākuma un beigu laiku.
  • Piezīmēs ieraksti, vai vieta piekļaujas zālājam.
  • Portālā Dabasdati.lv ziņo pilno sarakstu – pieraksti VISAS šajā vietā un laikā novērotās putnu sugas (ne tikai pļavu tilbīti).
  • Ļoti vēlams pievienot vairākas fotogrāfijas ar vietu un ainavu.
  • Ziņo arī par vietām, kur pļavu tilbīte nav novērota.
  • Nosūti e-pastu uz putni@lob.lv ar novērojuma datumu, kas ziņots portālā Dabasdati.lv. Tad būs mazāka iespēja, ka palaidīsim garām jūsu novērojumus kopējā Dabasdati.lv datu plūsmā.
  • Ja internetu neizmanto, tad informāciju par novērojumiem sūti Latvijas Ornitoloģijas biedrībai pa pastu (Skolas ielā 3, Rīgā, LV-1010) vai zvani pa tālr. 67221580 (darbadienās plkst. 10.00–16.00).

Kur meklēt pļavu tilbītes?

  • Zālāju mitrajās ieplakās – sk. skaidrojumu tekstā.
  • Drukājamas kartes ar piemērotākajām vietām atrodamas internetā: https://ej.uz/plavukartes2018 (paraugu skati 2. attēlā).
  • Piemērotās vietas viedierīcē iespējams apskatīt šeit: https://arcg.is/10KbXr1.

Kad novērojumi jāveic?

  • Vislabāk novērojumus veikt maijā. Tas ir nozīmīgākais laiks, taču neliela daļa var turpināt ligzdošanu pat pēc Jāņiem (jūlijā). Maijā ir īsa zālīte un putni ir labi redzami, tie ir aktīvi un skaļi – samērā viegli konstatējami. Tiem ir pirmie un varbūt vienīgie perējumi, tātad, ligzdojoša ir lielākā populācijas daļa. Savukārt sezonas turpinājumā (jūnijā) sākas izteikta slēpšanās reakcija, putni var nebūt konstatējami, pat ja ir ligzdojoši konkrētajā vietā.
  • Visvērtīgākā informācija būs par vietām, kas apmeklētas vismaz divas reizes. Taču arī vienas reizes novērojumi būs izmantojami.

Zālājus, kuros ligzdo pļavu tilbīte, iespējams noteikt par putniem bioloģiski vērtīgiem zālājiem (PBVZ). Tas nozīmē, ka šo zemju īpašnieki var saņemt Lauku atbalsta dienesta
maksājumus par putniem draudzīgu saimniekošanu. Lai zālāju atzītu par PBVZ, nepieciešams sertificēta eksperta atzinums. Šos atzinumus sagatavos LOB eksperti, taču viņiem nepieciešama jūsu palīdzība pļavu tilbītei potenciāli piemērotu vietu pārbaudēm.

Lai atvieglotu šo darbu, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē ir sagatavota vietu atlase ar zālājos esošām mitrām ieplakām – vietām, kas pēc satelītattēliem ir līdzīgas tām, kur 2016. gadā veikto speciālo apsekojumu un Eiropas ligzdojošo putnu atlanta ietvaros tika zālājos novērotas pļavu un dīķu tilbītes, kā arī melnās puskuitalas. Esam sagatavojuši kartes ar pārbaudāmajām vietām katram 5×5 km kvadrātam, izņemot Latgali, par kuru mums pagaidām nav pietiekamas informācijas (pieejamās kartes attēlotas 1. attēlā; kartes paraugs – 2. attēlā). Kvadrātu kartes iespējams lejupielādēt no adreses: https://ej.uz/plavukartes2018.

1. ATTĒLS. Kvadrāti, par kuriem pieejamas kartes ar pļavas tilbītei potenciāli piemērotajām teritorijām. Karšu numuru atrašanai izmanto Dabasdati.lv karti. Fig ure 1. Squares for which maps are available with areas potentially suitable for the Common Redshank. To find the map numbers, the Dabasdati.lv map is used.

1. ATTĒLS. Kvadrāti, par kuriem pieejamas kartes ar pļavas tilbītei potenciāli piemērotajām teritorijām. Karšu numuru atrašanai izmanto Dabasdati.lv karti.
Fig ure 1. Squares for which maps are available with areas potentially suitable for the Common Redshank. To find the map numbers, the Dabasdati.lv map is used.

2. ATTĒLS. Drukai sagatavotas apsekošanas kartes-protokola paraugs. Krāsas atspoguļo veģetācijas un mitruma līdzību vietām, kur iepriekšējos gados konstatēti zālāju bridējputni (jo oranžāks, jo lielāka līdzība). Novērojumu informāciju (t.sk. putnu sugas) var piefiksēt uz šīs lapas vai uzreiz lietotnē Dabasdati.lv.  FIGURE 2. An example survey map-protocol for print. The colours reflect the similarity of vegetation and humidity to places where the Common Redshank has been found in previous years (the more orange, the more similar). Observation information (including bird species) can be entered on this page or directly in the application Dabasdati.lv.

2. ATTĒLS. Drukai sagatavotas apsekošanas kartes-protokola paraugs. Krāsas atspoguļo veģetācijas un mitruma līdzību vietām, kur iepriekšējos gados konstatēti zālāju bridējputni (jo oranžāks, jo lielāka līdzība). Novērojumu informāciju (t.sk. putnu sugas) var piefiksēt uz šīs lapas vai uzreiz lietotnē Dabasdati.lv.
FIGURE 2. An example survey map-protocol for print. The colours reflect the similarity of vegetation and humidity to places where the Common Redshank has been found in previous years (the more orange, the more similar). Observation information (including bird species) can be entered on this page or directly in the application Dabasdati.lv.

Pļavu tilbīte un citi zālāju bridējputni barojas galvenokārt ar augsnē dzīvojošiem bezmugurkaulniekiem, tāpēc piemērotas šo putnu barošanās vietas zālājos ir mitras ieplakas un vietas starp graudzāļu un grīšļu ciņiem palienēs. Šīs ir starp grūtāk apsaimniekojamajām vietām, tāpēc bieži tiek iznīcinātas nosusinot vai neapsaimniekojot. Vietas, kas aizaugušas ar niedrēm un vilkvālītēm, nav piemērotas barības ieguvei, un no ligzdošanas koku un krūmu tuvumā pļavu tilbītes izvairās. Pati ligzda var atrasties arī vairāku simtu metru attālumā no mitraines, kas ir iezīmēta kartē, tādēļ svarīgi ir vairāki
apsekojumi, lai putnus patiešām novērotu un varētu sagatavot PBVZ karti gan barošanās, gan ligzdošanas vietai. Pašu ligzdu gan atrast nav nepieciešams – sugas sastopamību
ierobežo barošanās iespējas un aizsardzība tiks plānota arī zālājiem ārpus mitraines.

Tiem, kam ērtāka ir viedierīču izmantošana, iespējams vietas interaktīvi izpētīt, t.sk. lietot navigāciju, šajā adresē: https://arcg.is/10KbXr1. Tomēr par novērojumiem nepieciešams
arī ziņot (sk. sadaļu “Kas jādara?”). Atrašanās vietu interaktīvajā kartē vislabāk ir precizēt, salīdzinot to ar Dabasdati.lv lietotni (vai jebkuru citu regulāri atrašanās vietu
precizējošu lietotni), kurai ieslēgta atrašanās vietas izsekošana, abas lietotnes vienlaikus turot ieslēgtas. Nenodrošinot viedierīces atrašanās vietas nepārtrauktu precizēšanu,
tiks kļūdaini norādīta jūsu atrašanās vieta mitraiņu kartē. Šāda darbību shēma arī nodrošinās iespēju atbilstoši reģistrēt novērojumu – veidojot pilno sarakstu Dabasdati.lv lietotnē un atzīmējot visu putnu atrašanās vietas kartē.

Eiropas ligzdojošo putnu atlanta (2013–2017) ietvaros Latvijā ir konstatētas tikai 15 vietas, kurās pļavu tilbīte ir pieskaitāma vismaz ticamai ligzdotājai zālājos. Vai tiešām suga, kas 20. gadsimta sākumā bijusi bieži zālājos sastopama, draud izzust no Latvijas lauku ainavas?

Summary

Check for possible nesting areas of the Common Redshank /Andris Avotiņš jun., Viesturs Ķerus/

We invite anyone who knows this bird to survey areas potentially suitable for breeding waders to ensure an appropriate future management of these species habitats. Please report the observations of Common Redshank Tringa totanus and other waders at Dabasdati.lv.

Posted in 81 (2018/1), Gada putns | Tagged , , , | Leave a comment