Ievērojamajam ornitologam un Latvijas Ornitoloģiskās centrāles dibinātājam Nikolajam fon Tranzē – 130

Ruslans Matrozis

N. fon Tranzē Helsinku kongresā, 1958. g.

N. Tranzē 10. Starptautiskajā ornitoloģijas kongresā Helsinkos, 1958. g.

Viens no pirmās Latvijas ievērojamākajiem ornitologiem, putnu izziņas un aizsardzības popularizētājiem bija talantīgs Latvijas Universitātes pasniedzējs, baltvācu dižciltīgais Nikolajs fon Tranzē (Nikolai Heinrich von Transehe). Viņa paaudzei liktenis dāvāja ļoti nelabvēlīgu dzīves periodu, kura laikā notika gan revolūcija, gan abi postošākie pasaules kari, kā rezultātā – vairāki ģeopolitiski pārkārtojumi Eiropas kartē un miljoniem salauztu likteņu.

Fon Tranzē-Rozeneku (von Transehe-Roseneck) dzimta piederēja pie dižciltīgajiem baltvāciešiem, kuri apdzīvoja Latvijas teritoriju periodā no 16. līdz 20. gs. Pirmais dzimtas pārstāvis Tīss Tranzē Nīderlandes protestantu vajāšanas laikā pārcēlās uz Livoniju, kur arī 1558. g. nomira. Viņa dēls Gerhards Tranzē kalpoja par luterāņu mācītāju Gramzdā un Skrundā. Turpmākajos gadsimtos dzimtas pārstāvji kalpoja gan Zviedrijas kara dienestā, gan par mācītājiem. Par aktīvajiem sabiedriskās darbības sasniegumiem Valērijs Tranzē 1683. gadā tika iekļauts Zviedrijas dižciltīgo sarakstā. Viņa dēls Gerhards paplašināja dzimtas īpašumu Vidzemē, bet viņa mazdēls spēja to saglabāt pēc Vidzemes inkorporācijas Krievijas impērijā. Šīs dzimtas Livonijas atzaram 20. gadsimta sākumā piederēja 19 muižas.

1860. gadā N. fon Tranzē tēvs Viktors fon Tranzē (Nikolai Viktor von Transehe, 1842–1919), sasniedzot 18 gadu vecumu, no sava tēva Vidzemes landrāta Nikolaja fon Tranzē (Nicolaus Johann von Transehe, 1779–1858) mantoja Jaunvāles (Neu-Sackenhof) un Jaunbrenguļu (Neu-Wrangelshof) muižas netālu no Valmieras. Ar pirmo sievu Agnesi (Agnes Karoline von Transehe, dzimusi von Vegesack, 1848–1875) V. fon Tranzē piedzima dēls un meita, bet ar otro sievu Elīzi (Elise von Transehe, dzimusi Weiss, 1861–1941) divi dēli: Nikolajs (19./31.07.1886.) un Heinrihs (1888–?). Papildus muižu saimnieciskajiem darījumiem N. fon Tranzē tēvs vairāk nekā 40 gadus kalpoja par baznīcas priekšnieku Trikātā, kuras draudzē ietilpa minētās muižas.

Nikolaja fon Tranzē (turpmāk – N. Tranzē, bet vairākās publikācijās lietots arī Tranzējs) dzīves gājumu mēs varētu hronoloģiski sadalīt piecos posmos, kuri atbilst tālaika politiskajiem un ekonomiskajiem periodiem.

 

Studijas, putni, ekspedīcija

Kā jau baltvācu dižciltīgo atvase Krievijas impērijas rietumu provincēs 19. un 20. gs. mijā Nikolajs bija pavadījis samērā bezrūpīgu bērnību. Kā pats rakstīja autobiogrāfijā[1]: “Tur, Brenguļos, Abulas un Gaujas malā izaugu. Jau kopš bērnības gadiem es labprāt staigāju pa mežiem un purviem, vērojot dabas dzīvi, sevišķi putnus.” Pirmās stundas pamata priekšmetos viņam sniedza mājskolotāji, bet piecus gadus (pilnu kursu) viņš mācījās 1. Rīgas pilsētas ģimnāzijā (1901–1906). Par brīvā laika pavadīšanu viņš rakstīja: “Skolas brīvlaikā baudīju dzīvi uz laukiem, nodevos medīšanai, jāšanai, zivju “dūkurēšanai” un citiem priekiem, ko tanīs gados pilnā mērā varēja baudīt. Labprāt apmeklēju pagasta saimniekus: sirmie vīri man daudz ko varēja pastāstīt par manu vectēvu un pat par tā tēvu, par laucinieku dzīvi vecajos laikos. Tomēr labākie draugi man bija mežsargi, starp tiem pirmajā vietā mināms Daliņš, pazīstamā soļotāja tēvs.”

Sekoja studijas Tērbatas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (1906–1909), kur par pasniedzējiem strādāja zooloģijas profesors Jūliuss fon Kennels (1854–1939) un botānikas profesors/botāniskā dārza direktors Nikolajs Kuzņecovs (1864–1932), kas aktīvi pētīja Kaukāza floru, regulāri publicējot zinātniskus pārskatus.

Tērbatas Universitātes studentu korporācijas “Corporation Livonia Dorpat” studenti. Apakšējā rindā 4. no kreisās puses – N. Tranzē, 1906. g.

Tērbatas Universitātes studentu korporācijas “Corporation Livonia Dorpat” studenti. Apakšējā rindā 4. no kreisās puses – N. Tranzē, 1906. g.

Vislielāko ietekmi uz jaunā pētnieka interešu attīstību atstāja aizrautīgs kolekcionārs un putnu pētnieks barons Haralds fon Loudons (Harald von Loudon, 1876–1959). N. Tranzē rakstīja: “Kaimiņos dzīvoja Lizdēnu muižas īpašnieks barons Loudons, ievērojamais ornitologs, Pēterpils akadēmijas loceklis. Es ar viņu sastapos Brenguļos un citur, viesībās un medībās: viņš manī modināja dziļo interesi par putniem, arī labprāt deva pamācību un aizrādījumus. Es bieži ciemoju Lizdēnos, aplūkojot viņa bagātās kolekcijas, kas saturēja apm. 12000 putnu ādiņu.” Sakarā ar izrādīto interesi par putnu pasauli barons viņu paņēma līdzi savā ceturtajā ornitoloģiskajā ekspedīcijā uz Kaukāzu un Vidusāziju 1908. gada sākumā. Tas varēja būt neaizmirstams piedzīvojums, kas atstāja paliekošu iespaidu. Sākot ar nākamā gada rudens semestri, N. Tranzē uzsāka studijas Leipcigas Universitātē, kur bija mācījies arī viņa tēvs. Pēc trīs ar pusi gadiem (1913. gada maijā) aizstāvot disertāciju par temperatūras ietekmi uz Daphnia magna adaptācijas reakcijām, ieguva doktora grādu filozofijā. Ar Leipcigas laikiem ir saistīts vēl viens interesants stāsts, kurš tika publicēts žurnālā “Nedēļa” (Nr. 46, 1923), proti – N. Tranzē no Tīreļa purva (pie Valkas) uz Leipcigas zoodārzu nogādāja… kraukli.

Vajadzētu pieminēt vēl vienu svarīgu notikumu: 1910. gada maijā Berlīnē notika 5. Starptautiskais ornitoloģijas kongress, kuru, students būdams, apmeklēja arī N. Tranzē. Pēc viņa vārdiem, šajā kongresā viņam atklājās šīs zinātnes plašais darbalauks, kā arī bija lieliska iespēja klātienē iepazīties ar ievērojamiem Eiropas ornitologiem.

 

No universitātes sola karā

Pirmā pasaules kara (1914–1918) un Atbrīvošanas cīņu laikā (1918–1920) N. Tranzē bija iesaistīts kara dienestā. Jau 1914. gada jūnijā viņš pieteicās dienestam 16. Tveras dragūnu pulkā Kaukāzā, bet acu slimības dēļ tika atvaļināts un gadu nodzīvoja Brenguļos. Ap 1916. gadu tika iesaukts Krievijas Sarkanā Krusta dienestā, dienējot Baltkrievijā un Rumānijā, bet 1918. gada aprīļa beigās, pēc paša vārdiem, kā bēglis atgriezās dzimtenē un apmetas Jaunvāles muižā. Atbrīvošanas cīņu periodā dienēja vāciskajā Baltiešu zemessargu formācijā (Baltijas landesvērā)[2]. Par piedalīšanos cīņās viņam tika piešķirta goda zīme. Karš atnesa arī nelaimi – N. Tranzē tēvu apcietināja lielinieki, kuri, 1919. gadā maijā atkāpjoties, Rīgas Centrālcietumā nošāva daudzus vācu baronus un mācītājus, tai skaitā arī Viktoru fon Tranzē. Nemieru periodā abas muižas tika izlaupītas, piemēram, 1919. gadā lielinieki no Jaunbrenguļu muižas izveda bibliotēku (ap 800 grāmatu). N. Tranzē vēlāk rakstīja, ka visas viņa skolas laika dienasgrāmatas ir zudušas.

 

Darbība Latvijas Universitātē

Agrārās reformas laikā N. Tranzē zaudēja īpašumus un iedzīvi, taču 1920. gada martā viņš tika pieņemts darbā par Zooloģijas katedras asistentu nesen dibinātajā Latvijas Universitātē, kas nodrošināja viņam dienesta dzīvokli Antonijas ielā. Sākās trešais un aktīvākais N. Tranzē dzīves periods. Tā kā putni bija viņa sirdslieta, ar savu prasmi stāstīt un iedvesmot citus viņš sāka pulcēt sev apkārt cilvēkus ar līdzīgām interesēm. Jāatzīmē, ka viņš labi runāja vācu, latviešu un krievu valodā. Gan darbā, gan ārpus tiešajiem darba pienākumiem studentiem, skolotājiem, mežkopjiem un citiem interesentiem lasīja lekcijas par putniem, dzīvniekiem un medniecību, regulāri devās ekskursijās pa Rīgu un tās apkārtni, vēroja un medīja putnus, piepelnījās, izbāžot putnus un tādējādi papildinot Latvijas Universitātes Sistemātiskās zooloģijas institūta muzeja kolekciju. Lekcijās par Latvijas putniem N. Tranzē ar reti izkoptu māku atdarināja putnu dziesmas to identificēšanai. Vajadzētu atzīmēt vēl vienu svarīgu darbu – viņš sazinājās ar savu skolotāju baronu Haraldu fon Loudonu, kas tolaik jau dzīvoja emigrācijā Berlīnē. Pārrunu rezultātā 1922. gada 5. jūlijā barons pārdeva muzejam daļu savas putnu kolekcijas – 444 ādiņas no 161 Baltijas reģiona sugas. Cik zināms, šīs barona Loudona apjomīgās Palearktikas putnu kolekcijas, kurā bija ap 12 000 putnu ādiņu, liktenis bija nelabvēlīgs. 1939. gadā kolekcija no Rīgas tika pārvietota uz Austrumprūsiju, kur kara beigās “pazuda” – domājams, tā tika iznīcināta kara darbības rezultātā. Līdz mūsdienām vairākos Eiropas un ASV muzejos saglabājušās ap 1000 putnu ādiņu, kuras Loudons bija apmainījis vai pārdevis, bet lielākā to daļa mūsdienās glabājas Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejā.

N. Tranzē gredzeno putnu, 20. gs. 20. gadi.

N. Tranzē gredzeno putnu, 20. gs. 20. gadi.

Strādājot Latvijas Universitātē, vasaras brīvlaikus N. Tranzē izmantoja visai aktīvi. 1922. gadā viņš papildināja zināšanas Vācijā (Svinemindē un Ebersvaldē), bet rudenī mežkopības studentiem uzsāka lasīt lekcijas ornitoloģijā un mammaloģijā. Sākot ar 1923. gadu, regulāri publicēja rakstus par putniem un citiem dzīvniekiem latviešu un vācu valodā, aicinot sniegt ziņas par putnu atlidošanas datumiem un retiem putniem. 1923. gadā laiku no 18. augusta līdz 18. septembrim pavadīja slavenajā Helgolandes Putnu stacijā Vācijā, kuru vadīja viņa studiju biedrs Dr. Hugo Veigolds (Hugo Weigold, 1886–1973). Šajā stacijā jau kopš 1910. gada tika organizēta stacionāra migrējošo putnu skaitīšana un masveida gredzenošana. Tieši Veigolds bija tas, kurš ieteica organizēt putnu gredzenošanu Latvijā. Tolaik stacionārā uzturējās arī somu putnu pētnieks Ivars Hortlings (Ivar Johannes Hortling, 1876–1946), Somijas Ornitoloģijas biedrības dibinātājs 1924. gadā.

Pirmie Zooloģijas katedras vadītāji bija ihtiologs Guido Šneiders (Guido Schneider, 1866–1948) un norvēģu izcelsmes entomologs Embriks Strands (Embrik Strand, 1876–1947), kurš no 1923. gada strādāja par zooloģijas profesoru Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, līdztekus pildīja arī Sistemātiskās zooloģijas institūta direktora pienākumus un ir uzskatāms par vienu no zooloģijas pamatlicējiem Latvijā. Otrā pasaules kara laikā viņš nolēma palikt Latvijā; miris 1947. gadā, apbedīts Rīgas Meža kapos.

Tolaik pasniedzēji lasīja lekcijas gan latviski, gan arī vāciski un krieviski. Pēc laikabiedru atmiņām, N. Tranzē runāja diezgan labā latviešu valodā pretstatā citiem sveštautību mācībspēkiem. Viņš bija labs sakarnieks starp latviešu studentiem un profesoru E. Strandu, kurš lasīja lekcijas un eksaminēja vācu valodā ar norvēģu akcentu, ko studentiem bija grūti saprast.

Viens no svarīgākajiem organizatoriskajiem N. Tranzē veikumiem bija Latvijas Ornitoloģiskās centrāles (turpmāk – LOC) dibināšana LU Sistemātiskās zooloģijas institūta paspārnē 1925. gadā. Faktiski tā bija sabiedriska organizācija, kas dibināta ar mērķi apvienot visus interesentus putnu gredzenošanas, fenoloģijas, faunistikas un citas ar putnu uzskaitēm saistītas informācijas uzkrāšanā. Daudzus gadus centrāles darbību finansiāli atbalstīja Latvijas Kultūras fonds un Zemkopības ministrijas Mežu departaments, un tas ļāva pasūtīt putnu gredzenošanai paredzētos alumīnija gredzenus ar pašmāju adresi “Ornithol. Centrale Riga”, uzturēt informācijas apmaiņu ar līdzdalībniekiem, publicēt pārskatus par LOC darbības rezultātiem (1939, 1940) u. c.

N. Tranzē vairakkārt vēroja putnus arī mūsdienu Igaunijas teritorijā. 1925. gada pavasarī viņš apmeklēja Tērbatas Universitātes muzeju, kur ar ornitologu Mihaelu Harmsu (Michael Härms, 1878–1941) pārrunāja aktuālākos ornitoloģijas jautājumus, bet vasarā viņi abi veica putnu novērojumus Sāmsalā un tās apkārtnē. Vēlākajos gados N. Tranzē vairākas reizes apceļoja arī Roņu salu.

Ķīšezers. Melnkakla gārgale. Foto: N. Tranzē, 1927. g.

Ķīšezers. Melnkakla gārgale. Foto: N. Tranzē, 1927. g.

Par sasniegumiem pašmāju putnu pētīšanā un popularizēšanā Latvijas Universitāte komandēja N. Tranzē uz 6. Starptautisko ornitoloģijas kongresu 1926. gada maijā Kopenhāgenā, kur viņš vadošajiem Eiropas pētniekiem prezentēja informāciju par LOC izveidošanu un pirmos darbības rezultātus. Nākamajos gados viņš kā vienīgais Latvijas pārstāvis  regulāri apmeklēja arī citus kongresus (1930. g. Amsterdamā, 1934. g. Oksfordā, 1938. g. Ruānā). 1928. gadā N. Tranzē  ievēlēja par korespondētājlocekli Leipcigas Ornitoloģijas biedrībā.

Sadarbībā ar aizrautīgu putnu vērotāju (pēc profesijas – agronomu) Aleksandru Grossi (Alexander Grosse, 1883–1966) 1929. gadā tika sagatavots svarīgs pārskats par mugurkaulnieku faunu Baltijas reģionā, kuru Rīgas Dabas pētnieku biedrība (turpmāk – RDPB) publicēja vācu un latviešu valodā. Starp citu, šis bija viens no retajiem gadījumiem, kad vāciskā biedrība publicēja pārskatus latviešu valodā (latviski nodrukāti 150 eks.)! Latvijas Universitātes padome ievēroja N. Tranzē profesionālo izaugsmi un 1930. gada martā ievēlēja viņu par privātdocentu.

1931. gadā četrdesmit piecu gadu vecumā viņš apprecējis poļu izcelsmes Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes studenti Elizabeti Beinaroviču (Elisabeth Beynarowicz, 1898–1988). Vācu dižciltīgā sabiedrība visai negatīvi vērtēja šo laulību, kas bija pretrunā ar pastāvošo tradīciju dižciltīgiem dzimtas turpināšanai izvēlēties dižciltīgos. Elizabete strādāja par skolotāju, labi runāja latviski, vairākus gadus brīvprātīgi palīdzēja kārtot LOC arhīvu, un tieši šajā kopīgajā darbā parādījušās dziļākas jūtas. Laulībā piedzima divas meitas: Dagmāra (1934) un Ira (1938).

Sākot no 1934. gada, vasaras brīvlaikos par savu atpūtas vietu N. Tranzē ģimene izvēlējās “Dievkociņu” mājas pie Engures ezera. Nākamajās sešās vasarās, putnu ligzdošanas laikā regulāri uzturoties šajā ezerā un tuvākajā piekrastes reģionā, N. Tranzē veica putnu uzskaites, gredzenoja un fotografēja. Publikācijās putnu vērotājiem un medniekiem viņš “atklājis” Engures ezeru kā ūdensputniem bagātu ūdenskrātuvi un pirmais 1935. gadā pierādījis paugurknābja gulbju ligzdošanu Latvijas teritorijā. Zināmā mērā pateicoties N. Tranzē publicētajai informācijai par ezera putnu faunu, jau 20. gs. 50. gadu otrajā pusē Engures ezers tika izvēlēts par stacionāru pētījumu vietu pašmāju ornitologiem.

1935. gads bija atskaites punkts, jo LOC atzīmēja darbības desmito gadadienu. Šajā periodā centrāles brīvprātīgie dalībnieki apgredzenoja gandrīz 35 000 putnu, bet kopējais kontrolēto putnu skaits sasniedza 825 putnus (jeb 2,4 % no visiem apgredzenotajiem). No citiem LOC īstenotajiem pasākumiem īpaši vajadzētu atzīmēt 1934. gadā notikušo 1. starptautisku ligzdojošo balto stārķu uzskaiti. 1935. g. par sasniegumiem ornitoloģijā N. Tranzē tika ievēlēts par Ungārijas Karaliskās ornitoloģijas biedrības korespondētājlocekli, bet oktobrī apmeklēja slavenu vācu ornitoloģisko stacionāru – Rositenes staciju Austrumprūsijā.

1936. gadā tika publicēts viens no svarīgākajiem darbiem pašmāju putnu pētīšanā – sadarbībā ar ārstu Dr. Reini Sinātu (1910–1964) izdota grāmata “Latvijas putni”. Šajā monogrāfijā tika aprakstītas visas putnu sugas un pasugas, kas tajā periodā bija konstatētas Latvijā, kā arī pielikumā iekļauti putnu zīmējumi, kuri noderēja putnu noteikšanā. Grāmatu izdeva Mežu departaments, tā tika izplatīta arī mežsargiem. Raugoties no mūsdienu viedokļa, tas bija pirmais bagātīgi ilustrētais putnu noteicējs latviešu valodā, kurš kalpoja par rokasgrāmatu vairākām pašmāju putnu pētnieku paaudzēm. Kultūras fonds par šīs grāmatas izdošanu to autoriem piešķīra godalgu 500 Ls apmērā.

Grāmatas vāks, 1936. g.

Grāmatas vāks, 1936. g.

20. gs. 30. gados ārpus darba pienākumiem N. Tranzē bija iesaistīts teju vai visu lokālo ar dabas izpēti, popularizēšanu un aizsardzību saistīto sabiedrisko organizāciju darbībā: kā biedrs darbojās vācu mednieku savienībā (Deutsche Jagerbund) un RDPB, tika iesaistīts Latvijas Mednieku biedrību savienības valdē un Latvijas Medību sporta savienības valdē, bija viens no Rīgas zooloģiskā dārza dibinātājiem un direkcijas loceklis. Par aktīvu darbu ar studentiem Latvijas Universitātes Meža fakultātes studentu apvienība “Šalkone” N. Tranzē ievēlēja par savu godabiedru. Latviešu mežkopības zinātnieks Rūdolfs Markus (1895–1984) raksturoja savu bijušo kolēģi šādi: “Pēc savas dabas vienkāršs un sirsnīgs, viņš iekaroja studentu sirdis, tā nodibinot nesaraujamas saites ar studentiem viņu tālākās praktiskās dzīves gaitās.

1938. gada nogalē N. Tranzē tika ievēlēts par Latvijas Universitātes docentu, bet 1939. gada vasarā viņu pieņēma darbā par ārštata meža zooloģijas un medniecības pasniedzēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Diemžēl mācībspēka karjeru viņam nācās pārtraukt, jo Eiropu pārņēma karš.

 

Kara gadu posts

Nākamajos desmit gados liktenis atkal pārbaudīja N. Tranzē izturību un dzīves rūdījumu. Pēc Hitlera aicinājuma baltvāciešiem atgriezties etniskajā dzimtenē N. Tranzē ar sievu, abām meitām un sirmo māti 1939. gada decembrī emigrēja uz vācu karaspēka okupēto Poliju, kur apmetās uz dzīvi Gostiņinas apriņķī. Viņš visai smagi pārdzīvoja šo dzīves pavērsienu. Žurnālā “Daba un zinātne” (Nr. 2, 1940) ir publicēta viņa atvadu runa: “Atstājot dzimteni, atvados no darba biedriem un bij. klausītājiem. – 20.III.40. piepildīsies 20 gadi, kamēr iestājos kā asistents mūsu Universitātē: grūti šķirties no iemīļotā darba, no labiem draugiem. Izteicu visiem dziļi sajusto paldies par daudzkārtīgo pretimnākšanu un lūdzu mani paturēt labā piemiņā. Ceru, ka man nākotnē būs dota iespēja apmeklēt dzimteni, un palieku ar sirsnīgu sveicienu.” Savukārt 2. LOC pārskatā (1940) N. Tranzē rakstīja: “Mūsu Centrāle patlaban pārkārtojas, jo es, līdzšinējais Centrāles vadītājs, atstāju dzimteni. Es to daru ar dziļām pateicības jūtām iepretim visiem Universitātes kolēgām un visiem saviem klausītājiem, kas man manā 20 gadus ilgā darbības periodā ir bijuši. Man grūti šķirties no viņiem un no iemīļotā darbības lauka: par daudz esmu saaudzis ar šo zemi un cilvēkiem, ar ainavām un dabu. Mans liels apmierinājums, ka esmu varējis sekmēt šī pārskata noslēgšanu un to piedzīvot: tas ir beidzamais man iespējamais pakalpojums dzimtenes putnu pētniecībai un mūsu Universitātei.”

Vācu okupācijas laikā radās iespēja atgriezties dzimtenē un turpināt pasniedzēju darbu – 1941. gada nogalē N. Tranzē tika uzaicināts par profesoru un katedras vadītāju Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, bet ierēdņu neizlēmības dēļ šis jautājums palika nenokārtots. Laikā no 1941. līdz 1943. gadam viņš tika iesaukts “zonderfīreros” (Sonderfuhrer) – vācu virsnieku dienestā, kurā nebija vajadzīga militāra pieredze; N. Tranzē tika piekomandēts Mežsaimnieciskajai pārvaldei Baltkrievijā, kur krievu valodā pat lasīja lekcijas vietējā mežkopības skolā. 1943. gada rudenī viņš tika atvaļināts no dienesta, atgriezās pie ģimenes un pildīja apriņķa dabas aizsardzības vadītāja pienākumus. Laiku pa laikam apmeklēja Latviju, pēdējo reizi 1944. gadā, kad pavadīja valstī sešas nedēļas, apmeklējot Rīgu, Engures ezeru un Taures purvu. 1945. gada janvārī paspēja ģimeni nosūtīt uz Vāciju, bet pats netika ārā no aplenkuma un nākamos četros gados pavadīja poļu gūstā, kā pats rakstījis autobiogrāfijā, “ne īpaši jaukos apstākļos”. Tikai 1949. gada Jurģos ar Sarkanā Krusta palīdzību, atgriezies ģimenē Honerdingenā pie Valsrodes (Fallingbosteles apriņķī, Hannoverē).

 

Dzīve emigrācijā

Atlikušo dzīvi viņš nodzīvoja Honerdingenā. Sākumā nācās dzīvot visai šauros apstākļos, bet N. Tranzē 70. dzīves gadā (1956. gada novembrī) ģimenei piešķīra māju, kas uzlaboja dzīves apstākļus. Šajā jubilejas gadā par viņu atcerējās skolēni un kolēģi – latviešu emigrācijas medijos tika publicēti vairāki apsveikumi jubilāram, kā arī viens dzīves pārskats tika publicēts vācu ornitoloģiskajā žurnālā. Padomju Latvijas prese par jubilāru klusēja… LU ilggadējais botānikas pasniedzējs Kārlis Ābele (1896–1961), kurš bija emigrējis uz Austrāliju, 1956. gadā jubilāra sakarā atzīmēja: “Viņš būtu priecīgs mājās braucējs, ja viens Latvija kļūtu brīva.

N. Tranzē ar sievu, 1966. g.

N. Tranzē ar sievu, 1966. g.

Pensijas gados N. Tranzē turpināja nodarboties ar savu sirdslietu. Kara gados viņam izdevās saglabāt 2/3 savas ornitoloģiskās bibliotēkas, bet dienasgrāmatas atkal bija zaudētas, izņemot niecīgu daļu. Ir zināms, ka 1958. gada jūnijā viņš apmeklēja 10. Starptautisko ornitoloģijas kongresu Helsinkos. Par to liecina fotogrāfija, kuru no kongresa atvedis igauņu ornitologs Ēriks Kumari. Piesardzības nolūkos fotogrāfijas otrās puses nav uzrakstīts vārds, bet tikai norādīti vieta un gads. Uz mums skatās sirms un smaidīgs kungs ar binokli. 20. gs. 60. gados N. Tranzē darbojās arī vācu ornitologu biedrībā, apmeklējot ikgadējās kopsapulces (1962, 1964).

Domājams, ka tieši pēc Helsinku kongresa tika nodibināti ciešāki “vēstuļu kontakti” ar Latvijā palikušajiem putnu pētniekiem (K. Vilku, G. Lejiņu, Ģ. Kasparsonu un K. Griguli). Derētu atgādināt, ka tajos padomju okupācijas gados vēstules no ārzemēm tika cenzētas, tāpēc nedrīkstēja rakstīt par padomju varas “neērtajiem jautājumiem” – politisko un saimniecisko situāciju, kara postījumiem, kara un okupācijas periodā salauztajiem likteņiem. Šajās vēstulēs N. Tranzē lūdza apmeklēt viņa iemīļotākās vietas, atsūtīt šo vietu fotogrāfijas, uzzināt par pazīstamiem cilvēkiem, vaicāja par jaunumiem putnu pasaulē. Mūsu ornitologiem viņš sagādāja ārzemēs pieejamas putnu grāmatas, tai skaitā populāro Rodžera Pētersona putnu noteicēju, bet mūsu pētnieki viņam sūtīja pašmāju krievu un latviešu valodās izdotās grāmatas par Latvijas putniem. Šajās vēstulēs ir jūtama N. Tranzē dziļā nostalģija par dzimteni, draugiem un kolēģiem, kuri palikuši “aiz dzelzs priekškara” un ar kuriem politisku iemeslu dēļ viņam bija liegts satikties.

N. Tranzē vēstules Ģ. Kasparsonam, 20. gs. 60. gadi.

N. Tranzē vēstules Ģ. Kasparsonam, 20. gs. 60. gadi.

Dzīves pēdējos gados, izmantojot savu ornitoloģisko bibliotēku, viņš apkopoja ziņas par Latvijas putniem un septiņdesmit deviņu gadu vecumā (1965. g.) Hannoveres izdevniecībā (Verlag Harro von Hirschheydt), kas specializējas dažādu izdevumu drukāšanā par Baltijas reģionu, vāciski publicēja grāmatu “Latvijas putnu pasaule” (Die Vogelwelt Lettlands), nosaukumā trāpīgi apzīmējot teritoriju par Latviju (nevis Latvijas PSR). Vairākus šīs grāmatas eksemplārus viņš nosūtīja kolēģiem un draugiem uz okupēto Latviju. Tā joprojām ir viena no nozīmīgākajām grāmatām par Latvijas putnu faunu vēsturiskā kontekstā, kuru pētnieki izmanto un regulāri citē arī mūsdienās. Daļu no šajā grāmatā citētajiem darbiem padomju gados nebija iespējams brīvi pasūtīt Latvijas bibliotēkās, jo šie izdevumi skaitījās padomju varai “kaitīgi” un glabājās specfondos. Latviešu emigrācijas presē publicēti vairāki pacilāti raksti par šīs grāmatas izdošanu. Jāatzīmē, ka šajā grāmatā autors sniedzis svarīgas biogrāfiskās ziņas par vairākiem aktīviem putnu pētniekiem, tajā skaitā par viņu likteni piespiedu emigrācijas gados.

Grāmatas vāks, 1965. g.

Grāmatas vāks, 1965. g.

Nikolajs fon Tranzē nomira astoņdesmit trīs gadu vecumā 1969. gada 29. septembrī, apglabāts tālu no dzimtenes – Meinerdingenes draudzes kapos. Viņa sieva nodzīvoja līdz 90. gadadienai, nomira 1988. gadā, pārdzīvojot vīru par 29 gadiem. Kopdzīvē viņi nodzīvoja 38 gadus!

 

Par atstāto mantojumu

Ar savu aktīvo un daudzpusīgo darbību N. Tranzē veicināja dziļākas intereses rašanos daudzos entuziastos, kuri veltīja ievērojamu daļu savas dzīves putnu un citu dzīvnieku vērošanai un pētīšanai, piebarošanai ziemas mēnešos, izziņas popularizēšanai un aizsardzības veicināšanai. Apgrozoties gan latviešu, gan samērā slēgtajā baltvācu sabiedrībā, uzturot kontaktus ar vadošajiem Eiropas pētniekiem, ar savu darbību (lekcijām un publikācijām) viņš veicināja un paātrināja ornitoloģijas zinātnes progresu Baltijas jūras austrumu reģionā.

Pēc Otrā pasaules kara padomju okupētajā Latvijā bija izveidojusies visai nelabvēlīga sociālā situācija. Divas trešdaļas aktīvāko putnu pētnieku bija emigrējuši vai gājuši bojā. Pēckara gados Vācijā palika visi baltvācu putnu pētnieki – skolotājs Ferdinands Štolls (Ferdinand Stoll, 1874–1966), agronoms Aleksandrs Grosse un ārsts Maksis Brants (Max Brandt, 1890–1972). No latviešiem jau pēckara periodā gāja bojā divi aktīvi putnu pētnieki – skolotājs Tālivaldis Strautzels (1907–1945, miris Francijā) un students Juris Pētersons (1921–1954, čekas apcietināts, miris ieslodzīto sacelšanas laikā lēģerī Kazahstānā). Skolu muzeja bijušais direktors Jānis Siliņš (1883–1960) un ārsts Reinis Sināts nodzīvoja pēdējos dzīves gadus ASV, Kārlis Princis (1893–1978) un Bruno Bērziņš (1909–1985) ar laivām pārcēlās uz Zviedriju, kur pavadīja atlikušo mūža daļu, bet Jānis Rācenis (1915–1980) no Vācijas pārcēlās uz Venecuēlu, kļūdams par ievērojamāko šīs valsts spāru pētnieku!

N. Tranzē un J. Siliņš Kaņierī, 1943. g.

N. Tranzē un J. Siliņš Kaņierī, 1943. g.

Ar savu piemēru N. Tranzē veicināja divu atšķirīgu etnisku grupu apvienošanos kopīga mērķa sasniegšanai, jo LOC darbojas ne tikai ap 400 latviešu, bet arī padsmit baltvācieši. Turklāt šīs organizācijas darbā tika iesaistītas arī vairākas sievietes (skolnieces, skolotājas), kas tajos gados bija visai neparasta parādība šāda veida organizāciju sakarā. Divdesmit gados uzkrātais LOC zinātniskais arhīvs, kas saturēja informāciju par gredzenotajiem putniem, fenoloģiju, ziņas par retiem putniem, 1. starptautiskās balto stārķu uzskaites datus, korespondenci un bibliotēku, veiksmīgi pārdzīvoja kara gadus – kopā ar citām Latvijas Universitātes mantām tas tika noslēpts “Dambju” mājās Babītes ezera krastā. Jau 1945. gadā šo arhīvu sameklēja zoologs Egons Tauriņš (1907–1989) un atgrieza atpakaļ pētniekiem, bet mūsdienās tas glabājas LU Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā Salaspilī. Arhīva izglābšana daļēji kompensēja “paaudžu pārrāvumu”, kas bija izveidojies pēckara gados.

N. Tranzē ir neapšaubāmi pelnīti atzīstams par Latvijas ornitoloģijas līderi 20. gs. 20. un 30. gados. Viņš ir atstājis mums zināšanas par pašmāju putniem vairāk nekā 80 publikācijās un grāmatās gan latviešu, gan vācu valodā. 1956. gadā bijušais LU pasniedzējs Kārlis Ābele par jubilāru rakstīja: “Man nav zināms neviens cits, kas, nebūdams latviešu tautības, tik ļoti iemīļojis Latvijas dabu, un ir tik lojāls, tik sirsnīgs draudzīgs savās attiecībās pret latviešu tautu.” Savukārt botāniķis Aleksandrs Melderis (1909–1986) 1969. gadā atcerējās: “Tranzējs palīdzēja studentiem ar padomiem, gatavojoties eksāmeniem, un uzņēmās tulka lomu eksāmenos. Šo darbu viņš veica pirmklasīgi, tā gūstot studentu atzinību un  pateicību. Kā mācības spēks Tranzējs bija objektīvs, neraugoties uz to, kādas tautības piederēja students. Viņš vienmēr prata būt omulīgs un nekad neizrādīja nepatiku vai sliktu gara stāvokli. Viņš centās visus ieinteresēt piegriezt lielāku vērību putniem, to aizsardzībai, retumu saudzēšanai, putnu barošanai ziemā, gādībai par ligzdošanas vietām u.t.t.” Biogrāfiskas ziņas par baltvācu izcelsmes pētnieku N. Tranzē publicētas arī latviešu emigrācijas enciklopēdijās, kas arī ir visai netipisks gadījums. Daudzas viņa publikācijas nav zaudējušas savu nozīmi un regulāri tiek izmantotas arī mūsdienās. Jāatzīmē, ka 1998. gadā ASV tika nodrukāts 1936. gada grāmatas “Latvijas putni” papildu metiens.

Noslēgumā vēlētos atzīmēt, ka pirmās neatkarīgās Latvijas paaudze ir jau aizsaulē un vairs nav neviena, kurš personīgi kontaktējies ar N. Tranzē. Ievērojamais ornitologs Jānis Vīksne (1936–2015), vēl bērns būdams (domājams, 1944. gadā), vienu reizi redzēja N. Tranzē, kad tas apciemojis viņa tēvu Rīgas zoodārzā. Viņš atcerējās ciemiņa vārdus par visai bīstamu sociālu situāciju okupētajā Polijā, kur viņš dzīvoja ar ģimeni. Diemžēl citi N. Tranzē draugi un kolēģi, kuri padomju gados dzīvoja Latvijā, nav dalījušies atmiņās par viņu. 20. gs. 70. un 80. gadu mijā Latviju apmeklēja pētnieks Bruno Bērziņš, kurš Rīgas viesnīcas “Intūrists” numurā mūsu ornitologiem (J. Vīksnem un Harijam Mihelsonam, 1930–1981) mazliet pastāstīja par savu skolotāju. Mūsu ornitologi zināja, ka šīs viesnīcas numuriņos dzirdamās sarunas varētu noklausīties Valsts drošības komitejas aģenti, tāpēc tika uzdoti visai neitrāli jautājumi, piemēram, par N. Tranzē putnu uzskaitēm un medībām Engures ezerā. Vēl jāatzīmē, ka 20. gs. 60. gados N. Tranzē aktīvi sarakstījās ar pašmāju ornitologu Ģirtu Kasparsonu (1933–2015), kurš savā arhīvā saglabāja saņemtās vēstules un paspēja tās nodot šo rindu autoram. Neapšaubāmi, ka šī sarakste un to saturs ir viens no okupācijas laika spilgtākajiem piemēriem, kas parāda to absurdo politisko vidi, kurā piespiedu kārtā bija iesaistīta Latvijas sabiedrība pusgadsimta garumā. Neskatoties uz visām dzīves grūtībām un likteņa pavērsieniem, Nikolajs fon Tranzē vienmēr spēja pielāgot savu dzīvi jaunajām politiskajām/ekonomiskajām reālijām un izaicinājumiem un nodzīvoja savu mūžu pilnvērtīgi!

 

Lasi vairāk:
Matrozis R. 2006. Ornitologam Nikolajam Tranzē – 120. Žurnāls “Putni dabā”, Nr. 16.2: 24–30. lpp. / Nikolajā Tranzē biogrāfija. Žurnāls “Putni dabā”, Nr. 16.2: 30–32. lpp.



[1] Par autobiogrāfiju skat. rakstu “Nikolajā Tranzē biogrāfija” žurnālā “Putni dabā”, Nr. 16.2: 30–32. lpp.

[2] Baltvāciešu, latviešu un Baltijas krievu militārā vienība Latvijas armijas sastāvā.

This entry was posted in Uncategorized, Vēsture. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>