Lizdēnu barona Haralda fon Loudona piemiņai

Ruslans Matrozis, teksts un foto

Piezīme: šeit publicēta raksta versija publikācijai, kas īsinātā un pārveidotā variantā publicēta žurnāla “Vides Vēstis” pavasara (02/2016) numurā.

 

1_H.Loudon

Barons Haralds fon Loudons

Mūsdienās neliels Lizdēnu ciems Vidzemes ziemeļos ir provinciāla un mazzināma apdzīvota vieta, bet 20. gadsimta sākumā ciema nosaukums bieži tika pieminēts vadošajos Eiropas ornitoloģiskajos žurnālos. Tas notika pateicoties Lizdēnu muižā dzīvojošajam baltvācu baronam Haraldam fon Loudonam, kas sava vārda galā bieži rakstīja arī Lizdēnus (Baron Harald von Loudon-Lisden). Līdz pat pirmajam pasaules karam baltvācu elite ekonomiski pārvaldīja Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas provinces, bet dramatiskie politiskie notikumi Latvijā 20. gadsimta garumā, būtiski ietekmēja vairāku etnisku grupu dzīves veidu, īpaši negatīvu iespaidu tie atstāja arī uz baltvāciešiem. Mūsdienās mēs bieži lepojamies ar baltvācu atstāto mantojumu – ar arhitekturiski skaistajām muižām un pilīm, blakus esošajiem izkoptiem parkiem un alejām, daudzveidīgo kultūrvēsturisko mantojumu. Tā nebija vienmēr, jo pirmās neatkarīgās Latvijas laikā baltvācu ieguldījums vairāk tika noklusēts un/vai noniecināts, līdzīga nostāja turpinājās arī padomju okupācijas gados. Tikai sākot ar 20. gs. 90. gadiem baltvāciešu ieguldījuma apzināšana, izvērtēšana un popularizēšana ir atsākusies ar jaunu sparu. Šajā raksta autors gribētu pievērst lasītāju uzmanību vienam no izcilākajiem baltvācu elites pārstāvim, kurš ar savu aktīvo darbību ornitoloģijas zinātnē ir atstājis mums zināšanas par putnu sastopamību un skaitu 19.–20. gs. mijā, gan Latvijā, gan arī tolaik maz zināmajā Kaukāzā un Vidusāzijas reģionā. Pieminēsim barona ieguldījumu viņa 140. gadu jubilejā šogad 11. aprīlī.

Par fon Loudonu dzimtu

Loudonu dzimta piederēja pie baltvācu dižciltīgajiem, kuriem par viņu sasniegumiem, valstī vadošā elite piešķīra titulus un citus labumus, kuri mantošanas veidā tika nodoti nākamajām paaudzēm. Baltvācieši bija etniska iedzīvotāju grupa, mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijās, kura veidojās sākot ar 14.–15.gs. Livonijā saplūstot kopā ieceļotāju (vācu, zviedru, franču u.c.) un vietējo latviešu, līvu un igauņu elites pēctečiem. Ar laiku šajās Krievijas impērijas austrumu provinču teritorijās izveidojusies dižciltīgo sabiedrība, kura iekļāvās vāciskajā Ziemeļeiropas kultūras telpā, izveidojot vācu valodas īpašajā dialektā runājošu etnosu ar savu kultūru, mentalitāti un parāžām.

Loudonu dzimta (von Loudon, Laudon, Laudohn, фон Лаудон) ir cēlusies no skotu izcelsmes bruņniecības dzimtas Livonijā, vēlākajos gadsimtos iesakņojoties Vidzemē un Austrijā. Livonijā pirmie Loudoni parādījušies 14. gs. kā Rīgas arhibīskapa vasaļi. 1747. gadā dzimta ierakstīta Vidzemes bruņniecības matrikūlā, bet 1854. gadā Krievijas impērijas Senāts apstiprināja dzimtas tiesības uz barona titulu. No ievērojamākajiem dzimtas pārstāvjiem varētu minēt dižākos Austrijas karavadoņus – feldmaršalu Gideonu Ernstu fon Laudonu (Gideon Ernst, Freiherr von Laudon, 17171790) un feldmaršalleitnantu Johanu fon Laudonu (Johann Ludwig Alexius, Freiherr von Laudon, 17621822). Par nākamo dižāko dzimtas pārstāvi vēsturnieki uzskata Lizdēnu dabas pētnieku, kolekcionāru un publicistu baronu Haraldu fon Loudonu.

 Loudonu_gerbonis

Loudonu dzimtas ģerbonis

 

Jaunības gadi

Haralds fon Loudons dzimis 1876. gada 11. aprīlī (vai 30. martā pēc vecā laika) Vidzemes Ķeižu muižā. Viņa tēvs bija barons Viktors fon Loudons (Baron Victor von Loudon, 18441898), kurš 1875. gadā apprecēja Katerīnu fon Ungernu-Šternbergu (Katharine von Ungern-Sternberg, 1852-1894) no Kuresāres. Šajā ģimenē piedzima četri bērni – divi dēli Haralds un Herberts (Baron Herbert von Loudon, dzīves gadi nav zināmi), kā arī divas meitas – Benita (Baronesse Benita von Loudon, 18771927) un Kara (Baronesse Cara von Loudon, 1879?).

Desmit gadu vecumā (1886.g.) jaunais barons uzsāka mācības vāciskajā Bērzaines ģimnāzijā pie Cēsīm (Landesgymnasium Birkenruh, dib. 1826.g.), kura tika uzskatīta par vienu no labākajām, tā laika mācību iestādēm, Krievijas impērijas teritorijā. Ģimnāzijā bija astoņas klases un par mācībām bija jāmaksā ievērojama naudas summa, tāpēc šajā skolā mācījušies turīgu vecāku bērni. Nomācīties līdz pēdējai klasei barons nav paspējis, jo 1887. gada Krievijas valdības lēmumā bija noteikts, ka 3–5 gadu laikā visās skolās jāievieš apmācības arī krievu valodā, tomēr Vidzemes muižniecība ir pretojusies šim lēmumam. Kā rezultātā no valsts puses tika pārtrauktas dotācijas un skolas vadība pieņema lēmumu slēgt skolu 1892. gadā. Ir ziņas, ka 1894./95.g. barons ir mācījies kādā reālskolā Rīgā.

Tieši skolas laikā Haraldam parādījusies padziļināta interese par apkārtējo dabu, kura sākotnēji izpaudusies dabas objektu kolekcionēšanā skolas muzejam. Jāatgādina, ka līdz pat 20. gs otrajai pusei, gandrīz katras skolas neatņemama mācību procesa sastāvdaļa bija dabas priekšmetu kolekcijas, tajā skaitā arī herbāriji, minerāļu paraugi, putnu izbāzeņi un to olu kolekcijas. Tieši ar savvaļas putnu olu kolekcionēšanu desmit gadu vecumā (gan skolas muzejam, gan arī savai kolekcijai), ir sācies barona ceļš uz ornitoloģiju.

1893. gada septembrī, septiņpadsmit gados, barons ir iestājies vāciskajā Rīgas Dabas pētnieku biedrībā (turpmāk – RDPB), uzreiz samaksājot mūža biedra maksu. Piedalījies biedrības biedru sēdēs un nodibinājis kontaktus ar vadošajiem dabas pētniekiem no Rīgas. Šajā gadā viņš ir uzsācis vākt savu privāto putnu ādiņu kolekciju un regulāri dāvinājis putnu ādiņas RDPB muzejam. Ar laiku barona intereses apkārtējās dabas izzināšanā ir paplāšinājušās. Piemēram, 1894. gadā Lizdēnos pirmo reizi (mūsdienu Latvijā) viņš konstatējis sēni – zaraino (koraļļu) dižadateni (Hericium coralloides). 1895. gadā RDPB rakstos nopublicēts viņa pirmais zinātniskais darbs – pārskats par Austrumprovinču (mūsdienu Igaunijas un Latvijas) ligzdojošajiem putniem, kas veidots uz barona veiktajiem novērojumiem par putnu ligzdošanu, tai skaitā vācot olu kolekcijas.

Bezrūpīgā jaunība nav turpinājusies ilgi, jo jaunais barons samēra agri zaudēja vecākus – 1894. gada februārī nomira viņa māte, bet pēc dažiem gadiem – 1898. gada februārī – mūžībā aizgāja arī tēvs, no kura viņš mantojis Ķeižu un Lizdēnu muižas. Pēc mātes nāves, 20 gadus veco pētnieku, tēvs ir nosūtījis ceļojumā. No 1896. gada februāra līdz aprīlim barons ceļoja pa Krievijas impērijas dienvidu reģioniem, apmeklēja mūsdienu Gruzijas, Azerbaidžānas, Turkmenistānas un Uzbekistānas teritorijas. Šajā ceļojumā viņš arī veica fotografēšanu. Fotogrāfijas ir saglabājušas līdz mūsdienām, bet tikai izdruku veidā, kas pielīmētas pie dienasgrāmatas klades lapām. Diemžēl, ar laiku tās stipri izbalēja un pašlaik var redzēt tikai objektu kontūras. Ceļojumā viņš apmeklēja Tiflisas (mūsdienās – Tbilisi) muzeju, kur personīgi tikās ar putnu pētnieku, ceļotāju un muzeja direktoru Gustavu Radde (Gustav Radde, 18311903). Šķērsojot Kaspijas jūru nonāca Turkmenistānā, kur satika putnu kolekcionāru, rakstnieku un ceļotāju Nikolaju Zarudniju (Николай Алексеевич Зарудный, 18591919), kurš šajā reģionā daudzus gadus kolekcionēja putnus savai kolekcijai. Tikšanās ar aktīvo pētnieku ļoti ietekmēja baronu, pēc kuras viņš nolēma rīkot līdzīgas ekspedīcijas, vākt putnus savai kolekcijai un publicēt novērojumus zinātniskajos rakstos.

2_1896H.Loudona 1896. g. ceļojuma dienasgrāmata ar ielīmētām fotogrāfijām mūsdienās glabājas LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā.

Pēc tēva nāves, mantojot Ķeižu un Lizdēnu muižas, barons pārcēlās uz Lizdēniem (11 km no Ķeižiem). 1898. gadā septembrī viņš salaulājies ar savu vienaudzi, Vīlandes baronesi Magdu fon Mīlenu (Baronesse Magda von Muhlen, 18761931), kas bija barona Mihnauzena sievas Jakobīnes jaunākā māsa. Divdesmit divu gadu vecumā barons uzsācis pastāvīgu dzīvi, bez vecāku atbalsta. Domājams, ka šie apstākļi bija par iemeslu tam, ka tālāku izglītību barons nav iegūvis. Nākamajos gados Lizdēnos piedzima trīs meitas – Ilze (Baronesse Ilse Lolli Benita von Loudon, 1899?), Magda (Baronesse Madga Marija Christa von Loudon, 19001947) un Rita (Baronesse Rita Ina Karina von Loudon, 1902-?).

 

Barona ieguldījums ornitoloģijā

Pēc sava pirmā ceļojuma uz Vidusāziju, barons bija uzsācis gatavošanos nākamajam ceļojumam. Lai saņemtu nepieciešamās atļaujas putnu un citu dzīvnieku iegūšanai, barons bija iestājies Krievijas Ģeogrāfiskajā biedrībā (Императорское Русское Географическое общество, dib.1845.g.). Ekspedīcija notika 1901. gada sākumā (no februāra līdz aprīlim), līdzi viņš uzaicināja latviešu izcelsmes putnu preparatoru Augustu Celmiņu (August Zelmin), kurš jau kopš 1893.g. piestrādāja pie barona Lizdēnos, šaujot, apstrādājot un papildinot putnu kolekciju. Pēc divu mēnešu ceļošanas barons atvedis mājās ap 500 putnu ādiņām, kā arī tauriņu un citu kukaiņu vākumus. Jau pēc gada, apkopojot ceļojumā veiktos pierakstus, publicēja zinātnisku pārskatu par šo ekspedīciju.

Trešā barona ekspedīcija uz šiem pašiem reģioniem notika pēc diviem gadiem – no 1903. gada janvāra līdz aprīlim. Barons ceļoja kopā ar latviešu izcelsmes preparatoru Andreju Baropu, kuru pats, divus mēnešus pirms brauciena, bija apmācījis putnu preparēšanā, un baltvācieti Vilhelmu Savicki (Wilhelm Sawitzky, 18791947), kas tajos gados aktīvi vēroja putnus Rīgā un tās apkārtnē. Pēc šīs ekspedīcijas, vienu no jaunajām putnu pasugām (bezdelīgu), H. Loudons aprakstīja par godu V. Savickim (Hirundo rustica sawitzkii). Diemžēl pēc spožās putnu vērotāja karjeras, jaunības gados, vēlāk V.Savickis vairs nav nodarbojies ar putniem, vairākus gadus strādājis par žurnālistu un redaktoru vairākās Rīgas avīzēs, piedalījies Rīgas zoodārza dibināšanā, bet 1911. gadā ir emigrējis uz ASV, kur atlikušo mūža daļu nodarbojies ar mākslas vēstures jautājumiem. Kopskaitā no savas trešās ekspedīcijas barons atvedis 1711 putnu ādiņas, 28 zīdītāju ādiņas, ap 100 abiniekiem un rāpuļiem, ap 2000 vaboļu. Lielāko daļu, no atvestajām kolekcijām, barons ir paturējis savā kolekcijā, bet atlikušo – dāvinājis Pēterburgas Zooloģijas muzejam, un apmainījis/pārdevis citiem privātajiem kolekcionariem un muzejiem.

Vajadzētu atgadināt, ka 19./20.gs. mija ir uzskatāma par putnu taksidermijas un kolekcionēšanas zelta laikiem. H. Loudonam ir radusies vēlme savākt visas Palearktikas putnu sugas un pasugas, kurus varētu izmantot kā salīdzinošu materiālu jaunu putnu pasugu aprakstīšanā, tāpēc viņam bija vajadzīgi putni no citiem reģioniem. Jau 1902.-1903. g. vairākos ornitoloģiskajos žurnālos viņš ir publicējis paziņojumus par putnu ādiņu apmaiņu, piedāvājot putnu sugas un pasugas no Baltijas un Vidusāzijas. No 1901. gada ekspedīcijas viņam bija 100 dubultie eksemplāri (apmaiņai/pārdošanai domāti apstrādātas putnu ādiņas), bet no 1903.g. ekspedīcijas – jau ap 1000!

Lielākoties sadarbība ar savu labu draugu, krievu ornitologu Nikolaju Zarudniju, kurš specializējās jaunu putnu sugu un pasugu zinātniskajā aprakstīšanā, periodā no 1902. līdz 1914. gadam barons nopublicējis 28 rakstus, kuros aprakstīja 39, zinātnei jaunas, putnu pasugas un vienu sugu. Vairākas pasugas tika nosauktas par godu tiem cilvēkiem, kuri palīdzēja baronam ekspedīcijās vai veicināja viņa zinātnisko interešu attīstību. Vienu no pirmajām pasugām barons nosaucis par godu savai mīļotājai sievai (cekulainā cīruļa pasugu Galerida cristata magdae)! Arī vairāki citi Loudona draugi un kolēģi ir aprakstījuši viņam par godu dažādas putnu pasugas. Jāatzīmē, ka pēc mūsdienu putnu taksonomijas, 19 pasugas joprojām tiek atzītas pēc H. Loudona aprakstiem, bet pārējās uzskatītas par sinonīmiem.

Šajos gados H. Loudons aktīvi veica regulāru saraksti gan ar putnu kolekcionāriem, gan arī ar citiem ornitologiem. Viens no viņa draugiem, arī aktīvs putnu kolekcionārs, publicists un jurists Sergejs Buturļins (Сергей Александрович Бутурлин, 18721938), no 1897. līdz 1903. gadam dzīvoja un strādāja Alūksnē, bet vēlāk, līdz 1918. gadam – Igaunijas Rakverē. Pēc S. Buturļina raksta par putnu novērojumiem Alūksnes apkārtnē, 1902. gadā barons uzrakstīja viņam vēstuli ar aicinājumu uz sadarbību un tas bija sākums abu pētnieku aktīvai draudzībai turpmākajos gados.

1904. gada maijā un jūnijā ievērojamais angļu putnu pētnieks un rakstnieks Henrijs Dresers (Henry Dresser, 18381915) braucis uz Krieviju, lai apskatītu putnu olu kolekcijas. H. Dresers bija labs putnu olu speciālists. Vēlākajos gados viņš nopublicēja apjomīgu Eiropas putnu olu noteicēju divos sējumos (1905., 1910.g.). No Pēterburgas ar vilcienu viņš aizbraucis uz Rākveri pie S. Buturļina, bet pēc dažām dienām viņi abi ar vilcienu aizbraukuši uz Valmieru, no kurienes zirgu pajūgā tikuši līdz Lizdēniem. Nedēļu H. Dresers ir dzīvojis pie H. Loudona, pētījis viņa putnu ādiņu un olu kolekcijas, ar interesi aplūkojis piezīmes un fotogrāfijas no barona ceļojumiem. Par šo interesanto braucienu viņš publicēja rakstu britu ornitoloģiskajā žurnālā “Ibis” (nr.18, 1905). No tā brīža Lizdēni ir kļūvuši zināmi Eiropas vadošajiem putnu pētniekiem! Tieši H. Dresers palīdzējis H. Loudonam nodibināt kontaktus ar vairākiem vadošiem Rietumu Eiropas ornitologiem. Domājams, ka pateicoties H. Dresera aicinājumam un atbalstam, nākamajā 1905. gadā, barons ir apmeklējis 4. Starptautisko ornitoloģijas kongresu Londonā (kā viens no pieciem dalībniekiem no Krievijas impērijas).

1905. un 1906. gadi Krievijas impērijas rietumu provincēs ir bijuši visai trauksmaini. Revolucionārie notikumi pamatīgi iedrāgāja baltvācu sabiedrības labklājību. Sākot ar 1905. gada janvāra demonstrācijām, tautas neapmierinātība ar valdošo režīmu pārvērtusies par abpusējo vārdarbību. Mūsdienu Latvijas teritorijā nemieru periodos tika nodedzinātas 449 muižas, ap 300 zemnieku saimniecību un citas būves. Daudzi muižnieki zaudēja visu savu mantu, bija spiesti ar ģimenēm bēgt no saviem īpašumiem. Cik ir zināms, arī H. Loudons ar ģimeni kādu laiku dzīvoja Rīgā, tomēr nemieru periodā viņu muižām netika nodarīti būtiski zaudējumi, kas arī liecina par barona kopumā labvēlīgāku attieksmi pret latviešu zemniekiem. Tieši šajā laikā barons ir apmeklējis RDPB muzeju, kur zinātniski aprakstījis un nopublicējis vācu ornitoloģijas žurnālā rakstu par vērtīgu aberatīvo putnu kolekciju, kuru no ievērojamā krievu putnu preparatora Teodora Lorenca (Theodore Lorenz, 18421909) bija nopircis Rīgas tirgotājs Pauls Hoflingers (Paul Hoflinger). Kolekcija sastāvēja no 163 vistveidīgo putnu izbāzeņiem ar aberatīvajām pazīmēm (daļējo albīnismu) un hibrīdiem. 1895. gadā šo kolekciju P. Hoflingers uzdāvināja RDPB – šīs organizācijas 50. jubilejas gadā. Mūsdienās minētā kolekcija glabājas un veido Latvijas Dabas muzeja “zelta fondu”.

Viens no jaunajiem savvaļas putnu pētīšanas virzieniem 20. gs sākumā bija gredzenošana, t.i. individuālā iezīmēšana ar alumīnija gredzeniem. 1901. gadā vāciskā putnu vērošanas stacijā (Vogelwarte Rossitten) Rositenes ciemā Austrumprūsijā uzsāka masveidā putnu gredzenošanu. Putnu gredzeni ar šīs stacijas adresi tika sūtīti izmantošanai arī citiem putnu pētniekiem. 1907. gadā H. Loudons iestājās Vācijas Ornitoloģijas biedrībā (Deutschen Ornithologischen Gesellschaft, dib. 1851.g.) un viens no pirmajiem Krievijas impērijā uzsāka putnu gredzenošanu. Ar laiku bija piesaistījis gredzenošanai arī citus interesentus (gan latviešus, gan baltvāciešus). Desmit gadu laikā (līdz 1916. gada beigām), H. Loudons un viņa palīgi, kopskaitā apgredzenojuši 3062 putnus (vai 35% no visiem putniem, kuri šajā periodā apgredzenoti Krievijas impērijas teritorijā). H. Loudons nopublicēja arī ziņas par vairākām viņa gredzenoto putnu kontrolēm.

Ceturtajā Vidusāzijas ekspedīcijā H. Loudons devās 1908. gadā no janvāra līdz aprīlim. Šajā ceļojumā līdzi viņš paņēma jau trīs līdzbraucējus – savu brāli Herbertu, preparatoru Karlu Kiršu (Karl Kirsch) un 21 gadus veco Tērbatas Universitātes zooloģijas studentu Nikolaju von Tranzē (Nikolai von Transehe, 18861969), kurš dzīvoja Jaunbrenguļu muižā netālu no Lizdēniem. Bērnībā N. Tranzē bieži ciemojās pie barona, kopā viņi vēroja un medīja putnus. Nepieciešams atzīmēt, ka vēlākajos gados N. Tranzē ir palicis neatkarīgajā Latvijā, strādājis par pasniedzēju Latvijas Universitātē un 20. gs. 20.–30. gados kļuvis par ornitoloģijas līderi. Bez šaubām, tieši H. Loudona ietekmē, N. Tranzē ir izvēlējies putnu pētīšanu un izziņas popularizēšanu par savu profesionālās karjera ceļu. No šīs ekspedīcijas mājās H. Loudons atveda ap 750 putnu, nelielu olu kolekciju, 45 burkas un pudeles ar preparatiem spirtā, vairākas kastes ar vabolēm un citiem kukaiņiem.

H. Loudons regulāri publicēja rakstus par putniem, galvenokārt vācu valodā. 1909. gada martā nopublicējis svarīgu pārskatu par putnu faunu Krievijas imperijas Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas provincēs. Kopskaitā sarakstā bija atzīmētas 300 putnu sugas un pasugas. Tieši tajā gadā sarakstu papildināja ar vienu jaunu sugu – 25. novembrī netālu no Lizdēniem mežsargs bija nošāvis savādu strazdu, kuru H. Loudons noteica kā melnrīkles strazdu (Turdus atrogularis), kurš atlidojis no Sibīrijas.

1910. gadā no 30. maija līdz 4. jūnijam Berlīnē notika 5. Starptautiskais Ornitoloģijas kongress. No Krievijas impērijas tajā piedalījušies 7 dalībnieki, tajā skaitā arī H. Loudons ar savu sievu Magdu un brāli Herbertu. Šajā kongresā H. Loudons nolasīja referātu par savu 4. Vidusāzijas ekspedīciju un to publicēja kongresa darbos. Jāatzīmē, ka šajā kongresā pašu H. Loudonu un citu baltvācu pārstāvi no Rīgas – RDPB muzeja preparatoru Ferdinandu Štolu (Ferdinand Erdmann Stoll, 18741966) no Krievijas impērijas dalībnieku sastāva, ievēlēja par Starptautiskās putnu aizsardzības komitejas biedriem (International Committe for the Protection of Birds), ar mērķi veicināt un popularizēt putnu aizsardzības nepieciešamību.

Savā pēdējā, piektajā Vidusāzijas ekspedīcijā H. Loudons devās 1911. gadā no janvāra līdz maijam. Ekspedīcijā piedalījušies viņa brālis Herberts un cits radinieks – barons Džeims fon Loudons (Baron James von Loudon, 18891919), kā arī preparators Karls Kiršs, kurš bija iemācījies ātri un kvalitatīvi apstrādāt nošauto putnu ādiņas – pa dienu nodirājot līdz 50 (rekords pat 70) putniem. Šis apstāklis ļoti veicināja kolekcionēšanas apjomu pieaugumu. No ekspedīcijas barons atvedis mājās vairāk nekā 2000 putnu ādiņas, putnu olas, zīdītājus, vaboles un citus kukaiņus, 2 kastes ar čūskām, ķirzakām un vardēm.

Par H. Loudona labām, organizatoriskām spējām liecina arī cits viņa darbības virziens, proti, viņš bija veicinājis sadrumstalotu krievu putnu vērotāju un pētnieku apvienošanos – 1913. gadā aktīvi piedaloties Krievu Ornitoloģiskās komitejas (Русский Орнитологический комитет) dibināšanā un nodrošinot krievu putnu gredzenotājus ar saviem gredzeniem (ar savu adresi – Ornithol. Komitet. Moskwa). Šie apstākļi liecina par to, ka neskatoties uz piederību baltvācu elitei, ar šai etniskai grupai raksturīgu “noslēgtību”, savā starpā un pretošanos mēģinājumiem mainīt nodibinātas tradīcijas un paražas, H. Loudons saskatīju lielāku potenciālu zinātnes straujākai attīstībai, apvienojot visus spēkus kopīgā mērķa sasniegšanai. Par savām pūlēm, šīs komitejas dibināšanas sapulcē H. Loudons tika ievēlēts par organizācijas mūža biedru. Savos priekšlikumos šīs organizācijas darbības turpmākajai organizēšanai, H. Loudons aicināja izveidot virkni ar putnu vērošanas stacijām, kurās varētu pētīt putnu migrācijas plašājā Krievijas impērijas teritorijā, ieteica sasaukt Viskrievijas putnu pētnieku kongresu, bet turpmākie Eiropas politiskie notikumi apturēja šo ieceru īstenošanu.

 

3_Kolekcijas_saraksts
H.Loudona putnu ādiņu kolekcijas putnu saraksts. Mūsdienās glabājas LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā.

 

Pirmais pasaules karš un H. Loudona liktenis

1914. gads bija pēdējais no viņa aktīvas darbības ornitoloģijā. Pirmais pasaules karš bija smagi ietekmējis Krievijas impērijas rietumu provinču baltvācu dzimtas, jo kara darbība notika starp vācu un krievu armijām, turklāt sākot ar 1915. gadu arī mūsdienu Latvijas teritorijā. Kara gados H. Loudons samazināja visas savas aktivitātes, dzīvoja Lizdēnos un reti izbrauca. Šajos gados viņa ģimenē piedzima divi bērni – 11.09.1914. dēls Ēriks (Baron Eric Carl Hermann Gideons von Loudon), bet 22.02.1917. ceturtā meita – Igarde (Baronesse Irmgard Manja Wilhelmine Lucie von Loudon).

Vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā H. Loudons savā muižā bija savācis zinātniski vērtīgu un apjoma ziņā ievērojamu dabas objektu kolekciju, kura kara laikā bija apdraudēta. Cik ir zināms, kara gados daudzas kultūras vērtības Kurzemē un Vidzemē tika iznīcinātas vai izputinātas. Jau 1915. gada vidū viņš bija noraizējies par savas kolekcijas likteni. 26.11.1917. vietējā latviešu avīzē nopublicēta ziņa, ka H. Loudons joprojām cenšas sameklēt drošāku vietu kolekcijas uzglabāšanai kara periodā. Ir ziņas, ka, gada beigās, daļa no viņa kolekcijas (13 vezumos) tika nosūtīta Valmierā, bet cita daļa atstāta Lizdēnu muižā. 24.02.1918. Lizdēnos ienāca vācu karaspēks, bet 03.03.1918. Brestā tika parakstīts miera līgums, pēc kura Kurzeme un lielākā daļa Vidzemes nonāca Vācijas sastāvā. Tieši šajā vēsturiskajā “lūzuma” momentā, 18.11.1918. Rīgā tika proklamēta Latvijas valsts, kuras sastāvā iekļautas arī abas šīs teritorijas.

Spriežot pēc publikācijām, līdz pat 1918. gada beigām H. Loudons ar savu ģimeni dzīvojis savā muižā, bet gada beigās tomēr nolēmis emigrēt uz Vāciju. Ar stāvoklī esošo sievu un pieciem bērniem viņi aizbraukuši uz Kurzemi, no kurienes nokļuvuši līdz kara plosītajai Vācijai. 20.04.1919. Vācijas ziemeļos, Greifsvaldē piedzima piektā meita – Helga (Baronesse Helga Walti Marie Agnes von Loudon).

20.12.1918. Lizdēnos ienāk lielnieki un sakās sarkanais terors – cilvēku aizturēšana, nošaušana, kultūras un materiālo vērtību laupīšana/iznīcināšana. 03.01.1919. tika nošauts Sauļu muižas jaunais barons Džeims fon Loudons (kurš piedalījās 1911. gada ekspedīcijā), kas bija palicis savā īpašumā. Vēl pēc četriem mēnešiem (19.04.1919.) lielnieki izdeva rīkojumu par baronu un viņu ģimeņu izraidīšanu, faktiski apstiprinot varas pārstāvju pilnvaras iznīcināt šo etnisko iedzīvotāju grupu. Šā gada laikā lielnieki nacionalizēja (izlaupīja) 15 Vidzemes muižu privātās bibliotēkas, aizvedot grāmatas uz Valmieras izglītības biedrības bibliotēku pagaidu novietošanai (kopskaitā ap 25 000 grāmatām), tajā skaitā arī H. Loudona bibliotēku.

Šajā nemieru periodā nesen nodibinātas Latvijas Republikas vadība centusies aizsargāt no iznīcināšanas kultūras un materiālas vērtības. 04.12.1919. iznāca rīkojums pārņemt visas baltvācu muižas vietējo pašvaldību jurisdikcijā, bet 19.07.1920. Latvijas Izglītības ministrijas pārstāvis A.Vulfs nosūtīja savu pārstāvi, lai veiktu barona H.Loudona mantas aprakstu. Šo kolekciju raksturoja dabaszinību students Kārlis Starcs, kas rakstīja, ka tā sastāv no 20 lieliem skapjiem ar piebāztiem un zinātniski noteiktiem/apstrādātiem putniem, no tauriņu kolekcijas (ap 12000-16000 eksemplāriem) piecos skapjos, 6 lielas kastes ar minerāliem, u.c.

Kas tālāk notika ar H. Loudona unikālo zinātnisko kolekciju? Ir fragmentārā informācija, ka viņa bibliotēka tika apvienota ar citu muižu bibliotēku grāmatām un kļuva par pamatu Latvijas Nacionālās bibliotēkas grāmatu kolekcijai. Kaut gan mūsdienās vēsturiskā literātura par putniem šajā bibliotēkā ir saglabājusies visai nenozīmīgā apjomā, tāpēc jautājums par barona putnu grāmatu likteni paliek atklāts. Par tauriņu un minerāļu kolekciju likteni nav nekādas informācijas. Putnu kolekcija, no apmēram 13 000 putnu ādiņām, tika uzglabāta Valmierā neatbilstošos apstākļos, daļa no putnu ādiņām cieta no pelējuma, bet lielākā daļa tomēr ir saglabājusies. Dzīvojot Vācijā, H.,Loudons ir noteicis savas mantības pilnvarnieku – baronu Leo fon Štempelu (Baron Leo von Stempel, 1869-?), kurš sameklējis putnu kolekciju un pārveda to glabāšanai uz Rīgu (nodevis RDPB pārziņā). Vajadzētu atzīmēt, ka 1922. gadā H.Loudons ir atļāvis pārdot nelielu daļu no kolekcijas (444 putnu ādiņas no 161 sugas) nesen nodibinātajam Latvijas Universitātes Sistemātiskās zooloģijas institūta muzejam, kurā strādājis viņa skolnieks Nikolajs fon Tranzē. Ir informācija, ka 1930. gados barons gribējis pārdot savu putnu kolekciju, par ko liecina viņa vēstule vācu ornitologam Ervīnam Štrēzemanam (Erwin Stresemann, 18891972), bet to nav izdarījis. Līdz 1939. gadam kolekcija glabājas Rīgā, bet pēc baltvācu tautības iedzīvotāju piespiedu izceļošanas, kolekciju pārveda uz Kēnigsbergu Austrumprūsijā. Pēc tam kolekcija ir pazudusi… Vairākus gadus pētnieki centušies uzzināt ko vairāk par kolekcijas likteni, bet bez rezultātiem. Domājams, ka to piemeklēja leģendārās “dzintara istabas” liktenis, proti, Sarkanās armijas uzbrukumos šis vācu reģions tika pamītīgi nopostīts un, domājams, ka kolekcija gājusi bojā 1944.–1945.g. Jāatzīmē, ka neliela daļa no H. Loudona kolekcijas ir saglabājusies līdz mūsdienām – tie ir putni, kurus viņš apmainījis vai pārdevis citiem kolekcionāriem vai muzejiem. Domājams, ka ap 1000 putnu ādiņu ir saglabājušies gan Latvijā (Latvijas Universitētes Zooloģijas muzejā, Latvijas Dabas muzejā), gan arī citos Eiropas un ASV muzejos.

 

Dzīve emigrācijā

42 gadu vecumā H. Loudons ar 6 bērniem nonācis piespiedu emigrācijā. Pēc kara ceļš uz dzimteni bijis neiespējams, jo 15.07.1920. Latvijas Iekšlietu ministrija izdeva rīkojumu konfiscēt visu barona H. Loudona kustamo un nekustamo mantu, par viņa palīdzību vācu bruņotājiem spēkiem kara gados. Agrāras reformas laikā Lizdēnu muižas teritoriju (513 ha) sadalīja 31 gabalā, kurus piešķira vietējiem zemniekiem, bet pati muižas ēka nonāca vietējā piena kooperatīva pārziņā. Domājams, ka pirmajos emigrācijas gados barons vēl cerēja atgūt īpašumus un savu iedzīvi, bet, cik ir zināms, Latviju viņš vairs nav apmeklējis.

Politisku notikumu virpulī pazaudējot dzimtas īpašumus un ienākumu avotus, barons bija spiests strādāt dažādos amatos. 1920. gadā H. Loudons ar ģimeni iekārtojas uz dzīvi Berlīnē. Divas meitas – Ilzi un Ritu, viņām saniedzot divdesmit gadu vecumu, izdevies ātri apprecināt (attiecīgi 1919. un 1922. g.), bet Magda apprecējas tikai 1929. gadā. Par parējām meitām ziņas ir skopas. Ir zināms, ka dēls Ēriks 1937. gadā dienēja Vācu gaisa spēkos.

Par dzīvojot emigrācijā interesi par putniem barons nav zaudējis – no 1919. līdz 1928. g. neregulāri apmeklēja Vācu ornitoloģijas biedrības sēdes un kopsapulces, 1926. gadā Kopenhagēnā apmeklēja 6. Starptautisko Ornitoloģijas kongresu, kur satikas ar savu skolnieku N. fon Tranzē. Tieši šajā gadā H. Loudonu ievēlēja par RDPB Goda biedru.

1930. gadu pasaules ekonomiskā krīze negatīvi ietekmēja barona ģimeni. 1931. gadā 54 gadu vecumā nomira viņa sieva. Faktiski līdz dzīves beigām barons ar putniem vairs nav aktīvi nodarbojies, pārsvarā strādājis dažādu politisku organizāciju darbībā. Otrā pasaules kara beigās Berlīni gandrīz pilnībā sagrava un baronam no jauna bija jāveido sava nākotne. 1950. gadu sākumā, jau visai cienījamā vecumā, viņš strādājis baltvācu muižnieku apvienībā (Deutsch-Baltische Landsmannschaft, dib. 1950.g.), aktīvi aģitēja par nepieciešamību atjaunot iepriekšējo kārtību Austrumu Eiropā, ar cerību atgūt zaudētus īpašumus, atgriezt baltvācu elites dzīves veidu un stabilus ienākumus. Kā zināms, šīs cerības nepiepildījās. Nomira barons 1959. gada pirmajā dienā, astoņdesmit divu gadu vecumā.

 

Par barona ieguldījumu latviešu izglītošanā

Agrākajos laikos intelektuālā palīdzība “zemnieku” latviešu tautai, no baltvācu elites puses, nebija īpaši izplatīta. Baltvācieši ir baidījušies zaudēt savas privelēģijas un ietekmi. Neskatoties uz valdošajiem uzskatiem, ir zināms, ka barons H. Loudons palīdzējis vairākiem latviešiem praktiski apgūt un pilnveidot savas taksidermijas iemaņas. Jau rakstīju par preparatoru Augustu Celmiņu, kurš bija iesaistīts H. Loudona putnu kolekcijas veidošanā un papildināšanā. Savas vēstules baronam viņš rakstīja latviešu valodā, kas liecina, ka barons visticamāk saprata un lasīja/runāja latviski. Vēlākajos gados H. Loudons vairākkārt bija rekomendējis šo preparatoru savam labam draugam Sergejam Buturļinam, kurš izmantojis viņa pakalpojumus savās ekspedīcijās. Domājams, ka ar viņa palīdzību A.Celmiņs tika iekārtots darbā Maskavas Universitētes Zooloģijas muzejā, kur strādājis 1920. – 1930. gados, pēc tā laika muzeja darbinieku atmiņām, viņu raksturoja kā labāko putnu preparatoru!

1920. gados latviešu presē ir maz rakstīts par baltvācu baroniem, bet viens no aktīvākajiem putnu vērotājiem, preparatoriem un publicistiem – Strenču virsmežniecības virsmežsargs Jūlijs Kūmiņš savos rakstos vairākkārt pieminēja H. Loudonu, piemēram (žurnālā “Meža dzīve”, nr. 4, 1925. g.): “Pavasarī 1909. gadā, kalpodams pie kāda bij. Krievijas ķeizariskā zooloģiskā muzeja locekļa kā preparators, viņa uzdevumā apliku Valmieras apriņķī, Ķemeres muižā diviem baltajiem stārķiem (Ciconia alba) ar kājām gredzenus. Pēc, apmēram, viena gada dabujam paziņojumu, ka viens no minētājiem stārķiem nošauts no kāda dabas pētnieka dienvidu Āfrikā, Būru zēmē”.  Pēc J. Kūmiņa pēkšņas nāves, Gaujas ūdeņos, 1930. gadā, A. Lapiņš par viņu uzrakstīja (Žurnālā “Meža dzīve”, nr. 59/60, 1930. g.): “Kūmiņš bija viens no labākiem, apdāvinātākiem virsmēzsargiem, viens no labākajiem mūsu mežu sargātājiem un kopējiem. Pēc Velmieras pilsētas skolas beigšanas, krietnu laiku bija strādājis pie barona Laudona, galvenā kārtā pie putnu preparēšanas un kopā ar viņu arī apceļojis Somiju un daudzas Krievijas malas, kur daudz ko bija redzējis, mācījies un novērojis”.

1893. gadā baltvācu naturālists barons Oskars fon Lēviss (Baron Oscar von Loewis, 18381899) nopublicējs grāmatu “Ievērojamākie Baltijas putni”, kas bija pirmā grāmata par putniem latviešu valodā. Ir ziņas, ka H. Loudons iegādājās daudzas šīs grāmatas un izdalījis (dāvinājis) latviešu mežsargiem un citiem interesentiem.

 

Barona H. Loudona ieguldījuma piemiņai

Neapšaubāmi, ka barona H.Loudona ievērojamais ieguldījums ornitoloģijā balstās uz viņa aktīvu, brīžiem fanātisku, darbu putnu kolekcionēšanā, dažādu novērojumu apzināšanā, apkopošanā un publicēšanā. Ar savu darbu barons izveidojis atdarīšanai cienīgu piemēru nākamajām paaudzēm. Neskatoties uz apstākli, ka arī padomju gados par barona aktivitātēm oficiāli nekas netika runāts un rakstīts, bet ir zināms, ka 1970. gados divi mūsu ornitoloģijas lielmeistari – Ģirts Kasparsons (1933–2015) un Juris Lipsbergs (dz. 1939) iebraucot ar motociklu Lizdēnu ciemā, no galvas simboliski noņēma cepures, apliecinot cieņu barona H. Loudona ieguldījumam pašmāju putnu pētīšanā.

Mūsdienās no Lizdēnu muižas ēkas palika vien pamatu akmeņi, no kolekcijas saglabājusies vien neliela daļa, bet brīnumainā kārtā Latvijas Nacionālās bibliotējas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā ir saglabājies viņa arhīvs – dienasgrāmatas, vēstules, kolekcijas putnu katalogi un gredzenoto putnu saraksti. Domājams, ka 1920. gadu sākumā no Lizdēniem šie papīri tika pārvesti uz Rīgu. Neticami, bet pat līdz 2015. gadam ornitoloģiskai sabiedrībai nekas nebija zināms par barona arhīva likteni, kas “nogulējis” Rīgā gandrīz simts gadus…

Faktiski tikai pēdējās divās desmitgadēs pētnieki pievērsušies Lizdēnu barona Haralda fon Loudona darbības zinātniskajai izpētei, publicēti vairāki raksti par viņa darbību ornitoloģijā un arī apraksts pēdējā Latvijas enciklopēdījā. Jāatzīst, ka līdz šai dienai mums ir vairāki “baltie plankumi” mūsu zināšanās par barona darbību un dzīvi (Latvijā un Vācijā). Mums ir zināma tikai viena barona fotogrāfija, kuru N. fon Tranzē nopublicēja barona nekrologā 1960. gadā. Tāpēc, man gribētos ar šo rakstu ne tikai pastāstīt par vienu no slavenākajiem baltvācu baroniem, bet arī aicināt lasītājus dalīties ar informāciju. Varbūt kādā Latvijas muzeja vai arhīva fondos ir Lizdēnu muižas vai barona ģimenes fotogrāfijas, vai kāda cita informācija par viņu likteņiem? Jebkāda papildus informācija mums palīdzēs “pilnveidot” mūsu zināšanas par notikumiem “baronu” laikos. Interesentiem lūgums sazināties ar autoru (e-pasts: matruslv@inbox.lv).

 

Lasi vairāk:
Matrozis R. 2006. Baltvācu ornitologam Haraldam Loudonam – 130. Žurnāls “Putni dabā” nr.16.1: 17.-23.lpp.
Матрозис Р. 2013. Орнитологическая деятельность и судьба лифлянского барона Гаральда фон Лоудона (1876-1959). Русский орнитологический журнал nr.855: 641-662.

This entry was posted in Vēsture. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>