Neparasti liels vistilbju skaits Randu pļavu niedrājā 2013. gada oktobrī

Ruslans Matrozis, matruslv@inbox.lv

Lagūna Ainažu ragā - tipiska vistilbju un mērkaziņu barošanās vieta. Foto: Ruslans Matrozis

Lagūna Ainažu ragā – tipiska vistilbju un mērkaziņu barošanās vieta. Foto: Ruslans Matrozis

2013. gada 5. oktobrī veicot putnu vērošanu Randu pļavu niedrājā – Rīgas jūras līča austrumu piekrastes posmā no Kuivižiem līdz Ainažiem – Vladimirs un Edgars Smislovi konstatējuši ievērojamu vistilbju koncentrāciju. Šajā piekrastes posmā, starp liedagu un mežu, atrodas vairākas dažāda izmēra lagūnas – sekli ūdeņi liedagā vai kāpās, kuri ir aizauguši ar virsūdens augiem. Tas ir izcils barošanas biotops divām bridējputnu sugām – mērkaziņai un vistilbei.

Randu pļavu niedrājā paslēpusies vistilbe, 05.10.2013. Foto: Edgars Smislovs

Randu pļavu niedrājā paslēpusies vistilbe, 05.10.2013. Foto: Edgars Smislovs

Speciāli pārķemmējot visas, šajā posmā esošās, seklās lagūnas tika „izcelts” salīdzinoši liels abu sugu īpatņu skaits. Vistilbju kopējais skaits novērtēts uz apmēram 80 īpatņiem, bet mērkaziņai uz 20 īpatņiem. Savukārt līdzīgā uzskaitē tajā pašā maršrutā nedēļu vēlāk (12.10.2013.), piedaloties arī R.Matrozim, kopējais novēroto vistilbju skaits novērtēts uz 40 īpatņiem, bet mērkaziņu – uz 15 īpatņiem. Daļa no putniem jau bija pametusi šo piekrastes posmu vai pārlidoja dziļākajās posma lagūnās. Abās uzskaišu reizēs lielākā vistilbju koncentrācijā konstatēta ragā pie Ainažiem, attiecīgi – 15 un 10 putni.

Vistilbe lidojumā Randu pļavu niedrājā. Foto: Edgars Smislovs Vistilbe lidojumā Randu pļavu niedrājā. Foto: Edgars Smislovs Vistilbe lidojumā Randu pļavu niedrājā. Foto: Edgars SmislovsVistilbe lidojumā
Randu pļavu niedrājā.
Foto: Edgars Smislovs

 

 

 

Abu sugu konstatēšanas īpatnības piekrastes lagūnās

Randu pļavu niedrāja lagūnas ir visai rets biotops Latvijas piekrastē. Līdzīgs biotops atrodas tikai vēl dažās vietās: Reisa niedrājā posmā no Salacgrīvas līdz Svētupes ietekai un Mērsragā. Vizuāli pārskatot piemērotu biotopu, pirmā norāde uz putnu klātbūtni ir pēdu un knābja izveidoti caurumi smiltīs. Vairākās vietās atrasti gan „vecie”, gan „svaigi” pēdu nospiedumi, kas ir labs putnu klātbūtnes raksturojums. Šie putni barojas ar sliekām un citiem bezmugurkaulniekiem, velkot tos ārā no smiltīm, tāpēc vietām smiltīs var saskatīt daudzus caurumiņus no putnu knābjiem. Vistilbju pēdas garums mazāks – 3,2 x 3,8 cm, bet mērkaziņai lielāks – 4,0 x 4,6 cm. Lielākoties abu sugu „pēdu ceļi” novēroti līdzas. Putni barojas mitrākajās smiltīs, reizēm arī ūdenī, kur pēdas konstatēt jau grūtāk.

Vistilbju un mērkaziņu pēdu nospiedumi un knābju radītie caurumiņi smiltīs Randu pļavu niedrājā. Foto: Edgars Smislovs

Vistilbju un mērkaziņu pēdu nospiedumi un knābju radītie caurumiņi smiltīs Randu pļavu niedrājā.
Foto: Edgars Smislovs

 

2013.10.12_Randa_niedrajs_Vistilbju_un_merkazinas_pedas_smiltis_RM_foto

 

Vistilbju un mērkaziņu pēdas smiltīs Randu pļavu niedrājā, 12.10.2013.
Foto: Ruslans Matrozis

 

 

 

Abu sugu konstatēšanas problēmas sagādā apstāklis, ka tuvojoties cilvēkam šie putni cenšas palikt nepamanīti – slēpjas zālājā, pielaiž sev klāt visai tuvu un tikai „pēdējā brīdī” aizlido. Daļu no putniem vērotāji noteikti nepamana, paejot tiem garām. Speciāli pārķemmējot šo biotopu putni tiek „izcelti” no zemes parasti no dažu metru attāluma, bet reizēm gandrīz „uzkāpjot putniem”, t.i., mazāk par vienu metru no novērotāja. Izceltie putni aizlido prom uz iekšējo lagūnu (tuvāk mežam), vai pēc dažiem desmitiem metriem nolaižas mazliet tālāk tajā pašā lagūnā, tādējādi mazinot iespējas, ka tie paši putni tiek pieskaitīti atkārtoti nākamajās lagūnās. Izceltu vistilbi vizuāli var viegli atšķirt no mērkaziņas pēc izmēra, knābja garuma un gareniskajām līnijām uz ķermeņa. Lidojumā šos putnus varētu labi apskatīt ar binokli, vai nofotografēt.


Mērkaziņa (pa kreisi) salīdzinājumā ar vistilbi, Papē, 27.09.2003. Foto: Ruslans MatrozisMērkaziņa (pa kreisi) salīdzinājumā ar vistilbi, Papē, 27.09.2003.
Foto: Ruslans Matrozis

Vistilbes statuss vēsturiski un mūsdienās

Ligzdošanas areāla samazinājums

Pēc literatūras ziņām līdz 20. gadsimta vidum vistilbes (teorētiski) vēl ligzdoja Latvijas teritorijā, bet klimatisko apstākļu dēļ un mitru biotopu transformācijas rezultātā, ligzdošanas areāls novirzījās uz ziemeļiem. Mūsdienās vistilbju ligzdošanas areāls stiepjas Palearktikas ziemeļu reģionos – galvenokārt, Zviedrijas, Norvēģijas, Somijas un Krievijas ziemeļos. Šai sugai kopējais ligzdošanas areāls ir milzīgs, sasniedz 12 milj. km2, bet tikai daļa no šīs teritorijas atbilst vistilbes ligzdošanas biotopa raksturojumam. Ligzdojošo pāru skaits ir grūti novērtējams sugas slēpta dzīves veida dēļ. Pēc BirdLife International datiem (2004), Eiropas daļas populācija, kura migrē pāri Latvijai, tiek vērtēta visai aptuveni: no 4600 līdz 46 000 pāru. Arī mūsdienās ir atzīmēta tendence populācijas skaita samazinājumam.

Vistilbes ligzdošanas areāls mūsdienās. Avots: Olivier G.-N. 2007. The Jack Snipe Lymnocryptes minimus. Ed. OMPO/CICB, Paris, France.Vistilbes ligzdošanas areāls mūsdienās. Avots: Olivier G.-N. 2007. The Jack Snipe Lymnocryptes minimus. Ed. OMPO/CICB, Paris, France.

Kāpēc mēs redzam tik maz vistilbju Latvijā?

Domājams tāpēc, ka šis putns ir nakts migrants un migrācijas laikā lido visai augstu, sasniedzot 1 līdz 4 km augstumu. Vistilbe ir tāls migrants, pārlido ievērojamus attālumus, iespējams, ka lielāka daļa no Krievijas populācijas putniem pārlido Latvijai pāri, pat nenolaižoties uz zemes. Pa dienu vistilbes ar savu maskējošo apspalvojumu veiksmīgi slēpjas mitrājos, kur barojas un atpūšas.


Scan806Scan804Vistilbes iespējamie migrācijas ceļi. Avots: Olivier G.-N. 2007. The Jack Snipe Lymnocryptes minimus. Ed. OMPO/CICB, Paris, France.

Nepieciešams izzināt migrējošo vistilbju koncentrēšanas vietas Latvijā

Ņemot vērā apstākli, ka vistilbe slēpta dzīves veida dēļ ir viena no mazāk izpētītajām putnu sugām Eiropā, arī Latvijā līdz šim bija uzkrāts samērā neliels informācijas apjoms par šīs sugas fenoloģiju, barošanas un koncentrācijas vietām. Domājams, ka pievēršot uzmanību sugas piemērotajiem biotopiem, vistilbi ir iespējams konstatēt daudz biežāk, īpaši mitrajās pļavās, nolaistos zivju dīķos un piekrastes lagūnās. Pilnīgi ticams, ka Latvijas teritorijā vistilbe migrācijas laikā pietiekoši lielā skaitā sastopama piemērotos biotopos. Piemēram, izveidojot šai sugai labu barošanas biotopu Papes ezera piekrastē, 2002. gada rudenī tur tika atzīmēts visai liels vistilbju skaits (Kalvāns 2002). Jāatzīmē, ka sugai svarīgu pulcēšanas vietu apzināšana ir svarīgs priekšnosacījums aizsardzības nodrošināšanai un traucējuma faktoru mazināšanai.

 

Literatūra

BirdLife International. 2004. Jack Snipe Lymnocryptes miniumus. In: Birds in Europe: population estimates, trends and conservation status. Cambridge, UK: 122.

Kalvāns A. 2002. Neparasti daudz noķerto vistilbju skaits Papē. Putni dabā 12.4: 26–27.

Olivier G.-N. 2007. The Jack Snipe Lymnocryptes minimus. Ed. OMPO/CICB, Paris, France.

This entry was posted in Izpēte. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>