Otro reizi Latvijā novērota putnu suga – garstilbis

Aizvakar, 7. maijā Jelgavas novadā, Svētes palienes pļavā Ievai Grīnertei izdevies novērot divus garstilbjus Himantopus himantopus. Šis ir otrais sugas novērojums Latvijā, pirmo reizi garstilbis Latvijā novērots 2013. gada 19. maijā putnu vērošanas sacensību “Torņu cīņas” laikā. Sugu novēroja komanda „M-ērgļi” (Jānis Ķuze, Māris Strazds un Normunds Zeidaks) no Lubāna – Zvidzes kanāla torņa. Šeit var izlasīt rakstu par sugas pirmo novērojumu.


Ievas Grīnertes novērotie garstilbji Svētes palienes pļavā. Foto: I.Grīnerte.

Garstilbis ir suga, kas Latvijā tika gaidīta novērojam jau ilgu laiku. Žurnālā “Putni dabā” (2013/3) rakstīts, ka nominālpasuga H.h.himantopus ir plaši izplatīta Eiropas dienvidu daļā, centrālajā, dienvidu un dienvidaustrumu Āzijā (ieskaitot Taivānu), kā arī Āfrikas ziemeļos un Madagaskarā. Garstilbis ir labi zināms viesis arī tuvākajās kaimiņvalstīs. Lietuvā novērots trīs reizes un 2012. gadā konstatēta arī ligzdošana Klaipēdas apkārtnē. Igaunijā līdz šim reģistrēts septiņas reizes, Somijā novērots 11 reizes, savukārt Zviedrijā – 27 reizes.

Ieva Grīnerte dalās savā novērojumā: “Uz Svēti braucu arī pirms nedēļas, jau tad mums ar Ilzi Bojāri bija veiksmīga diena, ļoti daudz bridējputnu un novērojām arī reto sarkano kliju. Pavasaris šogad ir ļoti sauss, vietas, kur koncentrējas gājputni, nav nemaz tik daudz. Pēc mums bija ziņojumi Dabasdatos par retām sugām kā citroncielava un dīķu tilbīte, ko man vēl nav izdevies novērot.
Vairākas dienas no Svētes nebija bijušas ziņas, tādēļ nolēmu doties tur, pavērot, kas notiek, pamācīties. Garstilbis nebija šī brauciena mērķis, bet kaut kur zemapziņā likās, ka viņiem atkal Latvijā ir jāparādās.
Sajūtas, ieraugot putnus, un vēl uzreiz pāri, nav aprakstāmas. Sākumā putni bija kādus 250 m prom, tad pielidoja tuvāk. Izbaudīju skatu, jo garstilbji nāca aizvien tuvāk līdz bija aptuveni 50 m attālumā. Tad atkal palidoja tālāk. Uzreiz sapratu, ko redzu, bet pagāja kāds brīdis, līdz apjēdzu notiekošo. Aiz sajūsmas nosēdināju auto akumulatoru (atstāju ieslēgtas lampas). Kad atjēdzos, bija jau par vēlu. Tas gan mani īpaši nesatrauca, jo zināju, ka pēc mana zvana par garstilbjiem drīz ieradīsies kompānija, kas palīdzēs ar auto piešķilšanu!”

Putnus Ieva nopietni vēro jau trešo gadu. Lielu interesi par putniem radījis jūras ērgļu gredzenošanas pasākums ar ornitologu Jāni Ķuzi. Putnu vērošanai velta vismaz vienu dienu nedēļā, sezonā, protams, biežāk. Ieva ir pateicīga citiem aktīvajiem putnu vērotājiem ar lielāku pieredzi, kas ņēmuši viņu līdz dabā un dalījušies ar savām zināšanām. Dodoties dabā ar pieredzējušākiem putnu vērotājiem zināšanas nāk klāt ātrāk un nosēžas daudz labāk kā grāmatās lasītās. Ieva izsaka milzīgu paldies arī ģimenei par atbalstu un sapratni, bez tā arī nekas labs nesanāktu!

Ieva stāsta: “Daudz esmu braukājusi viena. Tagad mums izveidojusies saskanīga kompānija ar Ievu Mārdegu un Ilzi Bojāri, kopā braukt ir interesantāk, vairāk acu pāru, dalamies ar zināšanām, arī lētāk. Man putnu vērošanu ir sava veida meditācija, atslēgšanās no visa pārējā, kas notiek apkārt. Sajūtas, kādas bija vakar, vērojot garstilbjus, ne par kādu naudu nopirkt nevar. Esmu ļoti priecīga par novērojumu. Dalījos ar informāciju pēc iespējas ātrāk ar visiem, kas man savulaik palīdzējuši, tālāk jau informācija izplatījās ļoti ātri un pēc 1,5 stundas bija klāt papildspēki. Milzīgs prieks, ka putnus tik labi varēja apskatīt, prieks, ka redzēja arī citi. Prieks, ka vērotāji retos putnus netraucēja, skatījās no attāluma. Joprojām saņemu apsveikumus un esmu ļoti pacilātā noskaņojumā.”

Dabasdati.lv novēl Ievai un pārējiem putnu vērotājiem ne spalvas, un tā turpināt! Taču būsim atbildīgi vērotāji un fotogrāfi – neradot putniem lieku traucējumu.

Nora Rustanoviča, Dabasdati.lv

Posted in Interesantākie novērojumi | 1 Comment

Par melngalvas stērstes statusu Latvijā

Melngalvas stērste LU Zooloģijas muzejā. Foto: Ruslans MatrozisVēsturiski un mūsdienās melngalvas stērstes (Embriza melanocephala) ligzdošanas populācija sastopama Kaukāzā (Gruzija, Azerbaidžāna, Armēnija, Krievijas Kaukāzas reģions), Turcijā, Itālijā, Grieķijā un citās kaimiņvalstīs (Дементьев, Гладков 1954a; Birdlife International 2004). Baltijas jūras reģionā šī suga novērota kā rets maldu viesis. Piemēram, Somijā tā novērota 18 reizes (no 03.08.1980. līdz 01.07.2013.; Somijas Ornitofaunistiskās komisijas dati, turpmāk – OFK), bet Igaunijas putnu sarakstā šo sugu iekļāva pēc dokumentēta novērojuma 31.05.2003. (Igaunijas OFK dati), kaut gan vēsturiskajā literatūrā ir aprakstīts baltvācu barona Oskara von Lēvisa (Oscar von Lowis, 1838–1899) pieaugušā tēviņa novērojums 12.06.1857. (Lowis 1886), kurš netiek ņemts vērā vai tiek vēsturiski apšaubīts. Lietuvas teritorijā šī suga joprojām nav konstatēta.

Melngalvas stērste ir iekļauta Latvijas konstatēto putnu sarakstā balstoties uz diviem novērojumiem 19. gadsimtā, kuri aprakstīti literatūrā. Turpmāk izanalizēsim abus novērojumus:

1) Pirmā informācija par šīs sugas sastopamību Latvijā ir 1846. gadā divu baltvācu naturālistu – Johana Kavala (Johann Kawall, 1799–1881) un Ernsta Merkela (Ernst Merkel, 1801–1863) – Rīgas Dabaspētnieku biedrības žurnālā publicētajā Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes sastopamo putnu sarakstā (Kawall, Merkel 1846). Šajā rakstā minēta melngalvas stērste (E.melanocephala, Kappenammer) bez jebkādiem komentāriem par statusu (līdzīgi arī citām sugām). Autori apkopoja četras publikācijas par reģiona putniem, kuras bija nopublicētas pirms minēta raksta, kā arī apskatīja putnu sugu izbāzeņus Jelgavas Kurzemes Provinces muzeja (turpmāk – KPM), kuri tika savākti kopš muzeja dibināšanas 1818. gadā. Jāatzīmē, ka šo muzeju izveidojusi Kurzemes literatūras un mākslas biedrība (Kurlandischen Gesellschaft fur Literatur und Kunst, dib. 1815.g.), ar galveno nolūku vākt Kurzemes kultūrvēsturiskā mantojuma, tajā skaitā arī dabas vērtību, kolekcijas. Neskatoties uz noteiktu teritoriālu specializāciju ir zināms, ka putnu kolekcijā bija arī sugas, kuras bija iegūtas arī ārpus Kurzemes guberņas reģiona. Domājams, ka tajā laikā viens melngalvas stērstes eksemplārs atrodas KPM putnu kolekcijā.

Spriežot pēc publicētajām ziņām, minētais eksemplārs KPM nonācis laika posmā starp 1829. un 1846. gadu, jo iepriekšējā publikācijā par Kurzemes putniem (Lichtenstein 1829), kurā arī tika apskatītas KPM kolekcijā esošie putni, melngalvas stērste nav pieminēta. Nekādas citas informācijas par konkrēta eksemplāra iegūšanas laiku un vietu neizdevās sameklēt. Visos nākamajos publicētājos avotos autori lielākoties tikai pieminēja vienu melngalvas stērstes eksemplāru no KPM, nenorādot nekādas papildus ziņas (Seidlitz 1861; Goebel 1873; Russow 1880; Loudon 1909; Transehe, Sināts 1936; Transehe 1965; Петриньш 1983).

Jāatzīmē, ka minētais melngalvas stērstes eksemplārs ir saglabājies līdz mūsdienām. Padomju okupācijas laikā KPM tika likvidēts, bet putnu kolekcijas 20.01.1941. nodotas Latvijas Valsts Universitātes Zooloģijas muzejam (Piterāns, Pētersons 1989). Pēc putna apskates muzejā, kura veikta 13.02.2014., ir konstatēts, ka tas ir pieaugušais tēviņš vasaras tērpā (sk.foto). Nekādu citu precīzāku oriģinālu ziņu uz izbāzeņa nav.

Teorētiski, protams, varētu pieļaut, ka šis putns tika iegūts mūsdienu Kurzemes teritorijā, bet no otras puses, šeit varēja būt arī kļūdaini norādīta iegūšanas vieta, jo 19.gs. pirmajā pusē muzeju kolekcijās vēl nebija prakses obligāti norādīt papildu informāciju uz eksponātu etiķetēm (iegūšanas vieta, datums, atradējs u.c.). Turklāt tajos gados Kurzemes teritorija iekļāva arī mūsdienu Lietuvas teritoriju, piemēram, Palangu. Svarīgi atzīmēt, ka tajā laikmetā putnu izbāzeņi tika turēti mājās, aptiekās, veikalos, sapulču telpās kā dekora priekšmeti, bet ar laiku mainoties īpašniekiem, šādi eksemplāri tika dāvināti vai pārdoti, daļai nonākot arī muzejos. Kļūdaini norādīta vai interpretēta informācija varēja būt par iemeslu sugas iekļaušanai kādas teritorijas sarakstos. Piemēram, 04/16.01.1829. KPM kolekcijā nonācis klinšu ložņas (Tichodroma muraria) izbāzenis, it kā no Kurzemes (Lichtenstein 1829). Šī suga ir sastopama Centrāl- un Dienvideiropas kalnu rajonos (Alpos, Pirenejos, Apenīnos, Karpatos, Balkānos, Kaukāzā) un Centrāl- un Vidusāzijas kalnu rajonos (Irānā, Afganistānā, Pamirā u.c.; Дементьев, Гладков 1954b), bet Baltijas valstīs nekad nav konstatēta. Minētā putna novērojumu pārpublicēja vairākas reizes (Seidlitz 1861; Goebel 1873; Russow 1880; Loudon 1909), līdz 1929.g. publikācijā šīs atradums tika apšaubīts, ar pamatojumu: „Tomēr grūti ticams, ka viņš iemaldījies Kurzemē” (Grosse, Transehe 1929).

2) Otrs varbūtējais šīs sugas novērojums ir publicēts Valeriana Rusova (Valerian Russow, 1842–1879) grāmatā (Russow 1880), kur autors vienā teikumā apraksta, ka esot novērojis šo putnu Vidzemē (Livland): „…auch in Livland beobachtet”. Arī šajā gadījumā nav nekādu precīzāku datu par šīs sugas novērojumu, turklāt toreizēja „Livland” teritorija ietilpa arī mūsdienu Igaunijas dienvidu daļas teritorija (formāli, putns varēja būt novērots arī Igaunijā) Netipiski arī cits apstāklis, ka autors nav norādījis konkrētāku informāciju par novērojumu, kaut gan ir zināms, ka viņa publikācijās par putnu novērojumiem mūsdienu Latvijas teritorijā 1870., 1873. un 1874. gadā (Russow 1874a, 1874b, 1874c), nav informācijas par šīs sugas novērojumu, neskatoties uz to, ka suga arī tajos gados bija maldu viesis Baltijas jūras reģionā.

 

Secinājumi. Divi aprakstīti sugas sastapšanas gadījumi Latvijas teritorijā, autorprāt, nav pietiekami dokumentēti. Vai sugas iekļaušanai Latvijas putnu sarakstā pietiek ar vēsturisku novērojumu bez kādiem papildus aprakstiem par konkrētu iegūšanas/novērošanas vietu un datumu? Ņemot vērā iepriekš minēto, nepieciešams kritiskāk izvērtēt līdzīgu, dokumentāli nepilnīgi pamatotu, novērojumu atbilstību sugas iekļaušanai Latvijas putnu sarakstā, īpaši ja tie attiecas uz ļoti retiem maldu viesiem.

 

Paldies Aivaram Petriņam (LU Zooloģijas muzejs) par iespēju apskatīt muzejā melngalvas stērstes izbāzeni.

Ruslans Matrozis, matruslv@inbox.lv

 

Literatūra

BirdLife International. 2004. Black-headed Bunting Emberiza melanocephala. Grām.: Birds in Europe: population estimates, trends and conservation status. Cambridge, UK: 289.

Goebel H. 1873. Beiträge zur Ornithologie des Gouvernements Curland. Journal für Ornithologie 21 (1): 6–18.

Grosse A., Transehe N. 1929. Austrumbaltijas mugurkaulaino saraksts. Rīgas Dabaspētnieku biedrības darbi, 18. burtnīca, 75 lpp

Kawall H., Merkel E. 1846. Die Vögel von Liv-, Ehst- und Kurland. Korrespondenzblatt des Naturforschender Vereins zu Riga 13: 41–47.

Lichtenstein J.N.H. 1829. Uebersicht der Vögel Kurlands. Die Quatember 3: 13–28; 4:1–23.

Loudon H. 1909. Vorläufiges Verzeichnis der Vögel der russischen Ostseeprovinzen Estland, Livland und Kurland. Ежегодникь Зоологическаго музея Императорской академiи наукь 14: 192–222.

Löwis O.v. 1886. Aus meinem ornithologischen Notizbuch. Der Zoologische Garten 27 (8): 251–256.

Piterāns A. jun., Pētersons N. 1989. Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejs. Grām.: Zooloģijas aktuālās problēmas. Rīga, LVU: 5–16.

Russow V. 1874a. Ergebnisse einer ornithologischen Reise durch die Ostseeprovinzen während der Sommermonate 1870. Sitzungsberichte der Naturforscher-Gesellschaf  zu Dorpat 3: 150–164. 

Russow V. 1874b. Bericht über Ergebnisse einer zoologischen Reise durch Liv- un Estland im Frühjahre 1873. – Sitzungsberichte der Naturforscher-Gesellschaf zu Dorpat 3: 401–418.

Russow V. 1874c. Bericht über Ergebnisse einer ornithologischen Reise im Jahre 1874. Sitzungsberichte der Naturforscher-Gesellschaf  zu Dorpat 3: 483–491. 

Russow V. 1880. 127. Euspiza melanocephala. Der Kappenammer. Grām.: Die Ornis Ehst-, Liv- und Curland’s mit besonderer Berücksichtigung der Zug- und Brutverhältnisse. Dorpat, Druck von H.Laakmann’s Buch- und Steindruckerei: 99–100.

Transehe N.v. 1965. Die Kappenammer. Emberiza melanocephala. Grām.: Die Vogelwelt Lettlands. Verlag Harro v. Hirschheydt, Hannover-Döhren: 34.

Transehe N., Sinats R. 1936. Melngalvas stērste. Grām.: Latvijas putni. Rīga, Mežu Departamenta izdevums: 361.

Дементьев Г.П., Гладков Н.А. (pед.) 1954a. Черноголовая овсянка Emberiza melanocephala Scopoli. В кн. Птицы Советского союза. Том 5. Москва, Советская наука: 396–399.

Дементьев Г.П., Гладков Н.А. (pед.) 1954b. Краснокрылый стенолаз Tichodroma muraria L. В кн. Птицы Советского союза. Том 5. Москва, Советская наука: 696–699.

Петриньш А. 1983. Черноголовая овсянка Emberiza melanocephala. В кн. Птицы Латвии. Территориальное размещение и численность. Рига, Зинатне: 190.

Posted in Interesantākie novērojumi, Vēsture | Leave a comment

Mūsu barotavas stāsts

Ziemas mēneši jau ir aiz muguras un pati ziema šķiet arī, tāpēc būtu piemērots laiks, lai atskatītos uz aizvadīto ziemas sezonu. Šoreiz par putnu barošanu.

Sākām piebarot putnus ziemā pirms kādiem pieciem gadiem.

Protams, pirmās, kas atlidoja nogaršot gardās saulespuķu sēkliņas, bija lielās zīlītes. Tās paņem vienu sēkliņu un aizlaižas prom. Tikai tad, kad rūpīgi būs izēdušas visu sēkliņu, atlidos pēc nākamās. Apbrīnojamas čaklītes.

Lielā zīlīte un svilpji. Foto: Ieva BranteLielās zīlītes ir arī ziņkārīgas – pielido pie loga, izstiepj kaklu garu-garu un skatās, ko tu tur dari. Ja sēkliņu porcija beigusies, nekautrēsies un pieklauvēs pie loga: „Lūdzu, vēl!”

Tad parādījās arī zilzīlītes. Tās ir tikpat čaklas un rūpīgas.Zilzīlīte. Foto: Ieva Brante

Kad atlido zaļžubītes, skan visa māja! Tās parasti ēd uz vietas, skaļi „ieņem” teritoriju barotavā un dzenā, ja ne citus, tad viena otru.Zaļžubīte. Foto: Ieva Brante

Savukārt ķeģi pie mūsu barotavas atlido februārī–martā. Tie ir ļoti klusi un mierīgi putniņi. Salīdzinoši mazi, bet pārdroši gan – ļauj iebērt barotavā sēkliņas, kamēr paši vēl ēd.Ķeģis. Foto: Ieva Brante

Dižknābis, atlidojis, parasti piesakās ar savu īso: „Uik, uik!” Pirmajā gadā mūsu barotavā cienājās tikai viens dižknābis, nākamajos – jau četri. Tramīgi putni. Pat neļauj sevi nobildēt. Tiklīdz ver logu vaļā, tie prom bez atskatīšanās.Dižknābis. Foto: Ieva Brante

Ķivuļi reti nāk pie barotavas, viņi labprāt uzlasa no zemes to, ko citi steigā pazaudējuši.Ķivulis. Foto: Ieva Brante

Februārī–martā pie barotavas atlido arī Svilpju kungs un kundze. Tā mēs ģimenē iesaucām šos skaistos putnus – sarkankrūtīšus. Svilpju kungs un kundze parasti atlido kopā, viņi „ievāc ziņas”, iepazīstas ar teritoriju un tad aicina citus savus radus un draugus. Svilpji. Foto: Ieva Brante

Pēc Svilpju pāra pārbaudes atlido 14 un pat vairāk sarkankrūtīšu. Tie sasēžas uz palodzes vai ar nadziņiem ieķeras mājas sienā, jo barotavā maz vietas. Pēc ēšanas vienmēr notīra knābi pret koka zaru.Svilpji. Foto: Ieva BranteSvilpji. Foto: Ieva Brante

Bargajās ziemās pie mūsu barotavas bija arī dižraibais dzenis. Tas iemanījies iespraust saulespuķu sēkliņu kaimiņienes dārza ābeles stumbra spraugā un tad tik sit un ēd, sit un ēd!Dižraibais dzenis. Foto: Ieva Brante

Zvirbuļi gan ir nerātni putni. Tie ar spārniem saceļ tādu vēju, ka visas sēkliņas pa gaisu un barotava tukša.

Tā nu mēs dzīvojam, visi kopā vienā pasaulē!

Ieva Brante, www.brante.lv

P.S. Izlasi arī žurnāla “Putni dabā” 2013/4 numurā publicētos rakstiņus par putnu barošanu: S.Bērziņas “Par brīviem putniem ārā aiz loga” un A.Mankus “Putnu barotava! Kāpēc?”

Posted in Putnu barošana | Leave a comment

Nodarbības par putnu ierakstīšanu dabā un skaņu apstrādi

Dziedošs niedru strazds. Foto: Selga Bērziņa

Dziedošs niedru strazds. Foto: Selga Bērziņa

Šā gada 15. februārī Rīgā, Trīs pavāru restorāna telpās notiks apmācību un pieredzes apmaiņas nodarbības par putnu skaņu ierakstīšanu un ierakstu apstrādi datorā. Pasākumu vadīs ornitologs Edmunds Račinskis, iepazīstinot ar skaņas darbu praktisko daļu, kas pieejama katram putnu vērotājam bez īpašiem papildu līdzekļiem vai tēriņiem.

Programmas saturs dos ieskatu gan par ikdienā ikvienam pieejamām skaņu ieraksta ierīcēm (telefoniem, diktofoniem, fotoaparātiem u.c.), gan par specializētiem rīkiem (digitālajiem skaņu rakstītājiem un dažādiem mikrofoniem), par skaņas ierakstu pārnesi uz datoru, par failu konvertēšanas un apstrādes iespējām, izmantojot bezmaksas programmatūru, kā arī par skaņu ierakstu tālākas izmantošanas un izplatīšanas iespējām. Šis būs izvērsts stāstījums par ziņojumu, ar kuru E. Račinskis uzstājās LOB saietā pērnā gada 2. novembrī (video skatāms šeit: http://putnidaba.lv/video).

Mūsdienās putnu ierakstīšana kā novērojumu dokumentēšanas un zināšanu papildināšanas veids katram ir tikpat brīvi pieejams (un pa spēkam) kā fotografēšana. Ja zināt, ka arī jums noderētu iedvesma un jaunas zināšanas par putnu skaņu ierakstīšanu un izmantošanu, piesakieties skaņu nodarbībām līdz trešdienai, 12. februārim Edmundam Račinskim pa e-pastu (edmunds@ldf.lv) vai tālruni (29491927). Vietu skaits ir ļoti ierobežots.

Pēc pieteikuma apstiprinājuma jāsamaksā dalības maksa 14,00 EUR (LOB biedriem 10,00 EUR) uz Latvijas Ornitoloģijas biedrības kontu (LV34HABA000140J035491, reģ. nr. 40008002230) līdz 13. februāra rītam ar norādi „Par putnu skaņu nodarbību”. Ja pēc pieteikšanās un apmaksas ir skaidrs, ka nebūs iespējams piedalīties nodarbībā, tad pieteikt atmaksāt samaksāto dalības maksu ir iespējams līdz 12. februārim.

Pasākuma norises laiks 15. februārī no plkst. 9.30 līdz 13.30.
Adrese: Torņa iela 4, Jēkaba kazarmas 2B.

Skaņu nodarbību organizē un atbalsta:

Lob_logo_2008     dabasSkanas_kvad-balts_200px_cr

 

Edmunds Račinskis, edmunds@ldf.lv

Posted in Balsis | 1 Comment

Par gulbju un citu ūdensputnu barošanu ziemā (barot vai nebarot?)

Pauguknābja gulbji Dārziņu attekā, 25.01.2014. Foto: Ruslans Matrozis

Pauguknābja gulbji Dārziņu attekā, 25.01.2014. Foto: Ruslans Matrozis

Ja ar „mazo putniņu” barošanu ziemā viss vairāk vai mazāk būtu skaidrs (ja esi sācis barot, tad dari to līdz pēdējiem saliem un sniegam), tad ar ūdensputnu barošanu situācija nav tik viennozīmīga. Daļa ornitologu un putnu vērotāju aicina atturēties no ūdensputnu barošanas, savukārt citi tieši otrādi – lūdz palīdzību to barošanā. Kā tad īsti ir un kam ticēt?

Kāda ir atšķirība starp „mazajiem putniņiem” un „lielajiem ūdensputniem”?

Pirmkārt, jau tas, ka „mazajiem putniņiem” (t.i., zīlītēm, zvirbuļiem u.c. zvirbuļveidīgajiem putniem) parasti mēs (cilvēki) paši uztaisam barotavas tiešā dzīvesvietas tuvumā un varam visu laiku sekot līdzi, vai barības ir pietiekami (vēlreiz atceramies – ja esi sācis barot putnus, tad dari to līdz pēdējiem saliem un sniegiem). Savukārt ar ūdensputnu barošanu ir savādāk – tie parasti tiek baroti vietās, kur šie ūdensputni pulcējas pie kādām neaizsalstošām ūdenstilpēm. Tātad cilvēki dodās pie šiem putniem un to barošanai ir vairāk gadījuma raksturs un liels neregularitātes risks.

Kur rodas pretrunas ūdensputnu barošanā?

Atbilde patiesībā meklējama jau iepriekšējā rindkopā – bažas, ka barot ūdensputnus nebūs iespējams regulāri. Tāpēc uzreiz par vienkāršāko atbildi tiek uzskatīts – „ūdensputnus barot nevajag/nedrīkst”. Tomēr papētot dažādus avotus, uzskati ir dažādi. LOB izdotajā bukletā par putnu barošanu minēts, ka „Latvijā ziemojošos gulbjus barot nebūtu ieteicams”. Arī nesen portālā LSM.LV publicētajā rakstā minēts, ka „Ūdensputnus, īpaši gulbjus, ziemā labāk nebarot vispār.” Pamatojums ir pavisam vienkāršs – „gulbji pie baltmaizes pierod tik ātri, ka gaidot kārtējo ēdienreizi, bieži vien neaizlido prom, reizēm pat iesalst”. Par gulbju iesalšanu ledū patiesībā esmu diezgan skeptisks. Gan jau kāds ne pārāk gudrs gulbis ir arī iesalis, taču visbiežāk šādi mīti ir radušies, redzot uz ledus sēdošus gulbjus. Reizēm pat tiek izsaukti glābēji un, viņiem tuvojoties gulbjiem, tie paceļas spārnos un aizlido.

Tomēr ir atrodami arī aicinājumi barot ūdensputnus, t.sk., gulbjus. Piemēram, portālā mammamuntetiem.lv atrodams raksts, kurā tiek aicināti barot gulbjus Dārziņos (starp citu tas pats ornitologs, kas LSM.LV min, ka gulbjus labāk nebarot). Savukārt žurnālā „Putni dabā” publicēts izvērsts raksts par gulbju barošanas attīstību Latvijā. Šajā rakstā diezgan skaidri un pamatoti tiek apskatīti dažādi gulbju barošanas aspekti – gan atspēkoti ar gulbju barošanu saistīti mīti (piemēram, tā pati iesalšana ledū vai putnu nespēja/nevēlēšanās doties projām), gan uzskaitītas arī pozitīvās lietas.

 

Secinājumi

- Kā tad ir – barot vai nebarot?
- Barosim atbildīgi.

Vispārējais secinājums arī gulbju un citu ūdensputnu sakarā būtu – ja esi sācis barot putnus, tad dari to līdz pēdējiem saliem un sniegiem.

Tomēr šeit ir arī citas lietas, kas nav atkarīgas tikai no katra indivīda. Lieta ir tāda, ka īpaši pēdējos gados neorganizēta ūdensputnu barošana notiek vairāk. Varētu pat teikt, ka ne tikai putni pierod pie to parošanas, bet arī cilvēki jau ir pieraduši barot ūdensputnus un to arī turpinās darīt. Īpaši tas ir novērojams Ķengaragā un Dārziņos, kur gulbji un citi ūdensputni tiek baroti pat visu gadu. Nemaz nerunājot par pīļu barošanu, kas ir novērojama daudzās Rīgas un citu pilsētu vietās (kanālmalas pīļu barošana jau tiek minēta pat dziesmās).

Šajā jautājumā man patīk Lietuvas kolēģu attieksme (ziņa lietuviski Birdlife.lt), kuri ūdensputnu barošanas akciju uzsāk ziemas vidū, kad tiešām ir skaidri redzams, ka ūdensputni ir nolēmuši pārziemot attiecīgajā vietā un tur arī paliks, kā arī cilvēki tos tik un tā baro.

Tātad. Rudenī un ziemas sākumā ūdensputnus, t.sk., gulbjus, labāk tiešām nebarot, lai veicinātu to migrāciju uz piemērotākām ziemošanas vietām. Taču ziemas vidū vēl palikušajiem ūdensputniem var palīdzēt pārziemot.

Ja putns ir nolēmis pārziemot tepat Latvijā, tad ir tikai divi varianti:

  1. tas būs pietiekami gudrs un izdzīvos (atrodot barību tepat Latvijā vai pavisam sliktu laika apstākļu gadījumā aizlidojot uz labvēlīgākām vietām);
  2. tas neizdzīvos pat tad, ja saņems cilvēku palīdzību

 

Šobrīd varam palīdzēt gulbjiem Dārziņu attekā

Pēdējo divu nedēļu stiprs sals pārklāja ar ledu gandrīz visas ūdenstilpes Rīgā un tās apkārtnē. Ūdensputni sapulcējušies nedaudzajās vietās, kur joprojām saglabājies atklāts ūdens. Viena no labākajām ūdensputnu ziemošanas vietām Rīgas nomalē ir Dārziņu attekā, kurā, pateicoties Rīgas HES darbībai, ūdens nekad neaizsalst, pat pie bargāka sala, nodrošinot patvērumu ziemojošajiem ūdensputniem. Šobrīd attekā uzturas 92 pauguknābja gulbji (no tiem 30 jaunie putni) un ap 280 citu sugu ūdensputnu.

Stiprs sals vēl turpināsies, bet gulbju un pīļu dabiskas barošanas vietas ir visai ierobežotas, jo ledus pārklājis attekas piekrastes joslu. Ziemas periods ir lielākais apdraudējums gulbju populācijai, īpaši jaunajai paaudzei. Paugurknābja gulbju populācijas apmērs, pēdējo trīs bargo ziemu ietekmē, ir samazinājies par trešdaļu. Lai maksimāli lielāks skaits gulbju un citu ūdensputnu sagaidītu pavasari, lūgums visiem dabas draugiem savu iespēju robežās piebarot ziemojošus gulbjus un meža pīles Dārziņu attekā!

Ūdensputnu piebarošana Dārziņu attekā 12.02.2012. R.Matroža video:

Gulbju piebarošana Dārziņu attekā 16.02.2012. A.Kuročkina video:

 

Agnis Bušs, Ruslans Matrozis

Posted in Lietuva, Putnu barošana, Video | 1 Comment

14 jaunākās putnu sugas Latvijā pirms 2014. gada

Katru gadu Latvijā tiek konstatētas arvien jaunas putnu sugas. Vēl pirms 2014. gada iesākšanās piedāvājam ieskatu par 14 jaunākajām putnu sugām – tās konstatētas pēdējo trīs gadu laikā kopš 2011. gada.
2011. gadā – Daurijas bezdelīga Cecropis daurica (sk. piezīmi pie apraksta), ziemeļu ķauķītis Phylloscopus borealis un daglā čakstīte Oenanthe pleschanka.
2012. gadā – priežu stērste Emberiza leucocephalos, mazais jūras krauklis Phalacrocorax pygmeus, klusais ķauķis Hippolais caligata, ceru ormanītis Porzana pusilla, lāsainais ķauķis Locustella lanceolata un tundras tārtiņš Pluvialis fulva.
2013. gadā – rietumu lakstīgala Luscinia megarhynchos, garstilbis Himantopus himantopus, karaliskais ērglis Aquila heliaca, švarca ķauķītis Phylloscopus schwarzi, Hjūma ķauķītis Phylloscopus humei.

 

2011. gads – 3* jaunas putnu sugas Latvijai

Daurijas bezdelīga Cecropis daurica*

Daurijas bezdelīga virs Ozolaines dīķa 2011. gada 4. maijā. Foto: E. Laucis

Daurijas bezdelīga virs Ozolaines dīķa 2011. gada 4. maijā.
Foto: E. Laucis

Novērojis Edgars Laucis 2011. gada 4. maijā Ozolaines dīķos, Bauskas apkārtnē.
Vairāk lasi žurnāla “Putni dabā” 2012/1-2 numurā.

*Piezīme: uz Daurijas bezdelīgas novērošanas brīdi 2011. gadā vēl nebija zināms par tās vēsturisko novērojumu 1851. gada 7. maijā, ko tagad ir izpētījis Ruslans Matrozis (sk. Putni.lv). Sanāk, ka 2011. gada novērojums ir 2. novērojums Latvijā pēc gandrīz 160 gadu pārtraukuma.

Ziemeļu ķauķītis Phylloscopus borealis

Ziemeļu ķauķītis Lejasciema pag. "Tirzmalās" 2011. gada 18. septembrī. Foto: A. Freibergs

Ziemeļu ķauķītis Lejasciema pag. “Tirzmalās” 2011. gada 18. septembrī.
Foto: A. Freibergs

Gredzenošanas tīklos putnu noķēra Aldis Freibergs 2011. gada 18. septembrī Lejasciema pagasta “Tirzmalās”. Tas noticis pēcpusdienā ap plkst. 14.00, kad nekas īpašs vairs netiek gaidīts, jo intensīvākā migrācija ir vērojama no rīta un reizēm vakarpusē.
Vairāk lasi žurnāla “Putni dabā” 2012/1-2 numurā.

Daglā čakstīte Oenanthe pleschanka

Daglā čakstīte netālu no Smārdes. Foto: A. Poišs

Daglā čakstīte netālu no Smārdes. Foto: A. Poišs

Andris Poišs 2011. gada 16. oktobrī fotografētās līdz sugai nenoteiktā putna bildes sākotnēji tika ievietotas savvaļas dabas novērojumu dienasgrāmatā Dabasdati.lv.  Tās pašas dienas vakarā ar speciālistu palīdzību Engures novadā netālu no Smārdes novērotā suga tika noteikta kā Latvijā līdz šim nesastaptā daglā čakstīte.
Vairāk lasi žurnāla “Putni dabā” 2012/1-2 numurā.

2012. gads – 6 jaunas putnu sugas Latvijai

Priežu stērste Emberiza leucocephalos

Priežu stērste pie Kalnāju fermas. Foto: S. Rabkevičs

Priežu stērste pie Kalnāju fermas. Foto: S. Rabkevičs

Svētdiena, 2012. gada 29. janvāris, ieies Latvijas putnu izpētes vēsturē ar divu jaunu putnu sugu novērojumiem Latvijā vienā dienā. Tukuma novadā pie “Kalnāju” fermas Sandris Rabkevičs novērojis pirmo no tām – priežu stērsti Emberiza leucocephalos.
Vairāk lasi žurnāla “Putni dabā” 2012/1-2 numurā.

Mazais jūras krauklis Phalacrocorax pygmeus

Mazais jūras krauklis Užavas lejtecē. Foto: Ainars Mankus

Mazais jūras krauklis Užavas lejtecē. Foto: Ainars Mankus

Otro 2012. gada 29. janvāra jauno putnu sugu – mazo jūraskraukli Phalacrocorax pygmeus – Ventspils novadā Užavas upes krastā konstatējis Kārlis Millers.
Vairāk lasi žurnāla “Putni dabā” 2012/1-2 numurā.

Klusais ķauķis Hippolais caligata

Klusais ķauķis Ciemupē. Foto: Ainars Mankus

Klusais ķauķis Ciemupē. Foto: Ainars Mankus

Kā pirmie klusā ķauķa konstatēšanas “aizmetņi” atzīmējama A. Klevinska ierakstītā tolaik vēl neatpazītā putna balss Ciemupē 2012. gada 31. maijā, kas vēlāk atpazīta kā klusajam ķauķim piederīga (Celmiņš 2012). Taču par “īsto” klusā ķauķa atklāšanas brīdi Ciemupē uzskatāms 2012. gada 3. jūnijs, kad Jānis Jansons kopā ar Ainaru Mankus novērojuši trīs putnus, no kuriem divi bija tēviņi, kā arī atrasta ligzdu ar trim olām.
Edmunda Račinska ierakstītā klusā ķauķa balss:

Vairāk lasi žurnāla “Putni dabā” 2012/3-4 numurā.

Ceru ormanītis Porzana pusilla

Ceru ormanītis Zvārdes poligonā. Foto: Jānis Jansons

Ceru ormanītis Zvārdes poligonā. Foto: Jānis Jansons

2012. gada 9. jūnijā Zvārdes poligonā Jānis Jansons ceru ormanīti Porzana pusilla konstatējis, apmeklējot iepriekš neapmeklētā Zvārdes poligona daļā. Izmantojot izdevību Edmunds Račinskis papildina Latvijas putnu balsu krājumu arī ar kvalitatīvu balss ierakstu.

Vairāk lasi žurnāla “Putni dabā” 2012/3-4 numurā.

Lāsainais ķauķis Locustella lanceolata

Lāsainais ķauķis. Foto: Ivo Dinsbergs

Lāsainais ķauķis. Foto: Ivo Dinsbergs

2012. gada 2. septembrī Ivo Dinsbergs kopā ar spāņu kolēģi Rubenu Olivjē gredzenošanas tīklos Papē noķēra jaunu putnu sugu Latvijā – lāsaino ķauķi Locustella lanceolata. “Bija vajadzīgas septiņas gredzenošanas sezonas, 11 mēneši Papē un 6000 gredzenotu putnu, lai notiktu šis brīnums!” – tā Ivo Dinsbergs.
Vairāk lasi žurnāla “Putni dabā” 2012/3-4 numurā.

Tundras tārtiņš Pluvialis fulva

Tundras tārtiņš. Foto: Jānis Jansons

Tundras tārtiņš. Foto: Jānis Jansons

Lielais atklājums noticis 2012. gada 9. septembrī Vītiņu pļavās pie Liepājas ezera (Grobiņas nov.), tikai nedēļu pēc tam, kad konstatēta iepriekšējā jaunā putnu suga Latvijai – lāsainais ķauķis. Jānis Jansons sākumā putnu esot tikai nofotografējis un tikai mājās pamanījis, ka tas atšķiras no iepriekšzināmajām Latvijas putnu sugām.
Vairāk lasi žurnāla “Putni dabā” 2012/3-4 numurā.

2013. gadā – 5 jaunas putnu sugas

Rietumu lakstīgala Luscinia megarhynchos

Rietumu lakstīgala. Foto: Ivars Brediks

Rietumu lakstīgala. Foto: Ivars Brediks

2013. gada 29. aprīlī noķerta Kolkā gredzenošanas tīklos. No tīkla šo putnu izņēma Edijs Haberkorns, to noteica Gaidis Gandāns, bet Ivars Brediks apgredzenoja ar gredzenu Nr. JA34966. Uz gredzena ir arī norādīta gredzenošanas valsts informācijas – Latvia, Riga.
Vairāk lasi žurnāla “Putni dabā” 2013/2 numurā.

Garstilbis Himantopus himantopus

Garstilbis (Himantopus himantopus) Lubānā. Foto: Jānis Ķuze

Garstilbis (Himantopus himantopus) Lubānā. Foto: Jānis Ķuze

Novērots 2013. gada 19. maijā, 10. putnu vērošanas sacensību „Torņu cīņas 2013” laikā. Sugu novēroja komanda „M-ērgļi” (Jānis Ķuze, Māris Strazds un Normunds Zeidaks) no Lubāna – Zvidzes kanāla torņa. Garstilbis ir suga, kas Latvijā tika gaidīta novērojam jau ilgu laiku un tam par godu tika nosaukta komanda „Himantopus himantopus”, kura ar šādu nosaukumu sāka startēt sacensībās „Torņu cīņas 2005”. Šāda komanda ir piedalījusies arī putnu vērošanas sacensībās ārzemēs.
Vairāk lasi žurnāla “Putni dabā” 2013/3 numurā.

Karaliskais ērglis Aquila heliaca

Karaliskais ērglis "Pešo". Foto: Svetoslavs Spasovs / SaveTheRaptors.org

Karaliskais ērglis “Pešo”. Foto: Svetoslavs Spasovs / SaveTheRaptors.org

Konstatēts jaunais putns ar satelītraidītāju projekta „Save the Raptors” ietvaros. Latvijā putns ielidojis 26. maijā pie Ludzas, 27. un 28. maijā uzturējies starp Preiļiem un Subati, bet 29. maijā devies tālāk uz Lietuvu, kur kādu laiku uzturējies pie Utenas.
Vairāk lasi žurnāla “Putni dabā” 2013/3 numurā.

Švarca ķauķītis Phylloscopus schwarzi

Švarca ķauķītis. Foto: Jānis Jansons

Švarca ķauķītis. Foto: Jānis Jansons

2013. gada 21. septembrī Kolkā gredzenošanai tīklā noķēruši Kārlis Millers, Jānis Jansons, Ainars Mankus un Kriss Kehoe (Chris Kehoe).
Vairāk būs lasāms žurnāla “Putni dabā” 2013/4 numurā.

Hjūma ķauķītis Phylloscopus humei

Hjūma ķauķītis. Foto: Jānis Jansons

Hjūma ķauķītis. Foto: Jānis Jansons

2013. gada 7.-11. novembrī Liepājā novērojuši Jānis Jansons, Ainars Mankus, Kārlis Millers un Māris Jaunzemis.
Vairāk būs lasāms žurnāla “Putni dabā” 2013/4 numurā.

 

Sagatavoja Agnis Bušs, agnis@putnidaba.lv

Posted in Interesantākie novērojumi | 24 Comments

2014. gada putns – pupuķis

Pupuķis Upupa epops. Foto: Jānis Jansons (http://putni.info/)

Pupuķis Upupa epops. Foto: Jānis Jansons (http://putni.info/)

Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par 2014. gada putnu izvēlējusies pupuķi, krāšņu putnu, kurš Latvijā sastopams reti, bet vislielākajā skaitā koncentrējas Rīgas apkārtnē – no Jūrmalas līdz Zvejniekciemam. Nākošgad mēģināsim noskaidrot, kur Latvijas pupuķi pavada ziemu, apzināsim pupuķu ligzdošanas vietas un iepazīstināsim sabiedrību ar šo putnu.

Lai papildinātu zināšanas par pupuķu sastopamību Latvijā, aicinām iedzīvotājus ziņot par katru pupuķu novērošanas gadījumu. Īpaši svarīgas ir ziņas par pupuķu ligzdām. Novērojumus lūdzam reģistrēt portālā www.dabasdati.lv, sūtīt pa e-pastu: viesturs@lob.lv vai pastu: LOB, A.k. 105, Rīga, LV-1046.

Viesturs Ķerus, LOB valdes priekšsēdētājs un “Gada putna” akcijas koordinators skaidro: “Šogad ar “Gada putna” akciju nemēģināsim aktualizēt problēmas dabas aizsardzībā, bet vienkārši aicināsim iedzīvotājus iepazīt vienu no Latvijas krāšņākajiem putniem. Lai gan šī suga Latvijā ir reti sastopama, tas skaidrojams ar dabiskiem apstākļiem – pupuķis ir dienvidnieks, un Latvija atrodas uz tā izplatības areāla ziemeļu robežas.”

Kopš 2006. gada pupuķu pētījumi notiek Ādažu poligonā, kur izvietoti sugas ligzdošanai piemēroti būri. Šī gada nogalē ar Aizsardzības ministrijas atbalstu tika palielināts būru skaits, kas ļaus pētniekiem iegūt vairāk informācijas par pupuķu ligzdošanu.

Šogad sadarbībā ar Šveices Ornitoloģijas institūtu 19 Latvijas pupuķi Ādažu poligonā un Garkalnes un Baložu apkārtnē tika aprīkoti ar ģeolokatoriem – nelielām ierīcēm, kas reģistrē gaismas intensitāti un pulksteņa laiku. Pēc šiem datiem iespējams aprēķināt aptuvenu putna atrašanās vietu, bet, lai datus iegūtu, pupuķi vēlreiz jānoķer un ierīces tiem jānoņem. Nākošgad mēģināsim šos putnus noķert, lai uzzinātu, kur tie pārziemojuši un pa kādu maršrutu devušies uz ziemošanas vietām.

Pupuķa gada ietvaros bērnus aicināsim piedalīties zīmējumu konkursā, un labāko zīmējumu autoriem būs iespēja apmeklēt Ādažu poligonu un klātienē iepazīties ar pupuķiem un to pētījumiem. Pieaugušie varēs piedalīties pupuķiem veltītā fotokonkursā. Sīkāka informācija par abiem konkursiem tiks sniegta 2014. gadā.

Gada putna akciju LOB rīko jau astoņpadsmito reizi. Iepriekš par gada putniem izvēlēti: grieze (1996), vakarlēpis (1997), zaļā vārna (1998), mazais ērglis (1999), ķīvīte (2000), ūpis (2001), lielais ķīris (2002), rubenis (2003), baltais stārķis (2004), ziemeļu gulbis (2005), lauka piekūns (2006), melnā dzilna (2007), melnais stārķis (2008), jūraskrauklis (2009), mednis (2010), meža pūce (2011), jūras ērglis (2012) un kākaulis (2013).

 

Papildu informācija par pupuķi – šeit

Video par pupuķi Viestura Ķerus stāstījumā no LOB saieta 2013. gada 2. novembrī:

Informāciju sagatavoja: Viesturs Ķerus, “Gada putna” akcijas koordinators, tālr.: 67221580, 29459742, e-pasts: viesturs@lob.lv

Posted in LOB ziņas | Leave a comment

Par metāla stiepļu izmantošanu žagatu ligzdās

Ruslans Matrozis
Teksts un foto

Žagatas ligzda ar pamatīgu metāla stiepļu daudzumu ligzdas korpusā. Dārziņu ciemats. 16.02.2013. Foto: Ruslans Matrozis

Žagatas ligzda ar pamatīgu metāla stiepļu daudzumu ligzdas korpusā. Dārziņu ciemats. 16.02.2013.

Putnu sugām, kuras būvē ligzdas uz vairākām sezonām, ir svarīgi izveidot maksimāli izturīgu konstrukciju, lai pasargātu savu perējumu no iespējamajiem apdraudējumiem un ligzda kalpotu daudzus gadus. Putni meklē ligzdas būvēšanai nepieciešamos materiālus savās ligzdošanas teritorijās un to apkārtnē, cenšoties izvēlēties tādus, kuri ir labāki, stiprāki un izturīgāki. Ir vairākas putnu sugas, kuras savās ligzdās „iemontē” ne tikai dabisko materiālu, bet arī cilvēku saimniecībā izmantoto, piemēram, metāla stieples, polietilēna maisiņus, makšķerauklas, tādējādi padarot konstrukcijas stiprākas. Parasti šādu „nedabisku” materiālu ligzdas konstrukcijā nav daudz, bet ir suga, kura būvē masīvas un sarežģītas konstrukcijas ligzdas, izmantojot lielu daudzumu metāla stiepļu. Tā ir žagata.

 

Vēsturisks pārskats par žagatas ligzdu būvēšanas materiāla nomaiņu

Jau kopš 20. gs. 80. gadu sākuma padomju ornitoloģiskā literatūrā ir atrodamas ziņas par žagatu ligzdās atrastajiem metāla stiepļu gabaliem. Krievijas Ļeņingradas apgabalā un Baltkrievijas teritorijā tika atzīmēts, ka tikai atsevišķās ligzdās ir iestrādātas metāla stieples (attiecīgi, Мальчевский, Пукинский 1983; Никифоров и др. 1989), bet Maskavas lielpilsētā novērots, ka žagatas bieži izmanto metāla stieples ligzdu ierīkošanai, bet pie izgāztuvēm atrastas ligzdas, kurās korpuss pilnībā sastāvējis no metāla stieplēm (Ильичев, Бутьев, Константинов 1987). Ukrainas Ļvovas pilsētas apkārtnē, sākot ar 1982. gadu, žagatas ligzdu būvēšanai izmantoja metāla stieples ar garumu no 20 līdz 50 cm, šādai ligzdai sasniedzot kopējo svaru no 5 līdz 10 kg (Бокотей, Потапенко 1990). Domājams, ka Padomju Savienības rietumu daļā, jau no 20. gs. 70. gadiem žagatas bija iemācījušās izmantot atklātajās izgāztuvēs, piegružotajās teritorijās, mazdārziņos, būvlaukumos brīvi pieejamu materiālu – metāla stieples – ligzdu korpusa būvēšanai. Reģionāli atšķiras tikai metāla stiepļu apjoms ligzdās.

 

Vai līdzīga aina ir vērojama arī Latvijā?

Padomju gados Latvijā uzplauka mazdārziņu sabiedrības, kurās pilsētnieki pavadīja brīvo laiku un glabāja daudzas saimniecībai noderīgas lietas, kuras kādreiz varbūt būtu noderējušas. Daudz šādu kooperatīvu bija arī Rīgā. Mūsdienu sabiedrībai to ir grūti saprast, bet totāla deficīta laikos lietām bija citāda vērtība un daudzas, faktiski nevajadzīgas, lietas glabājas daudzus gadus šķūnīšos vai atklātā veidā. Par ekoloģiskajām problēmām tajos gados domāja maz, pilsētas nomales bija piegružotas ar sadzīves un saimnieciskajiem atkritumiem, līdzīgi kā dažviet mūsdienās. Domājams, ka šie apstākļi veicināja inteliģentāko putnu sugu (žagatas, pelēkas vārnas) interesi par iespēju savu ligzdu korpusa būvēšanai izmantot noturīgāku materiālu, salīdzinājuma ar koku un krūmu zariem, proti – metāla stieples.

Lai raksturotu žagatas „māniju” uz metāla stiepļu kolekcionēšanu ligzdas karkasa veidošanai zemāk minēšu divu ligzdu mērījumus, kuras veicu Rīgā pēdējos 15 gados:

1) 03.12.1998. krūmājā pie Gaiļezera tika sameklēta veca žagatas ligzda, kurai korpuss sastāvēja no daudzām metāla stieplēm. Ligzda tika noņemta un mājas apstākļos veikta tās izpēte. Kopā saskaitītas 76 stieples, ar vidējo garumu 73 cm (no 14 līdz 149 cm), to kopējais garums ap 55 metriem, bet kopējais svars – ap 1,3 kg. Ligzdas atrašanas vietas apkārtnē 20. gs. 80. gados un 90. gadu sākumā notika intensīva dzīvojamo māju un citu ēku būvēšana, tāpēc žagatām bija labas iespējas sameklēt „specifisko” ligzdas materiālu savā ligzdošanas rajonā.

No vecas žagatas ligzdas izņemtas metāla stieples. Gaiļezera apkārtne. 03.12.1998. Foto: Ruslans Matrozis

No vecas žagatas ligzdas izņemtas metāla stieples. Gaiļezera apkārtne. 03.12.1998.

2) 18.11.2013. Dārziņu ciematā Daugavmalas ielas malā, kopā ar Vladimiru Smislovu, esam savākuši metāla stieples no vecās žagatas ligzdas. Nav precīzi pierakstīts, kurā gadā attiecīga ligzda uzbūvēta, bet pēc atmiņas, šajā kokā ligzda ir bijusi vismaz kopš 20. gs. 90. gadiem. Ar laiku dabiskie ligzdas materiāli (koku zari) bija nokaltuši un izkrituši no ligzdas, bet konstrukciju vēl daudzus gadus saturēja metāla stieples, kuras bija iebūvētas ligzdas korpusā. Mājas apstākļos veikti ligzdas „metāliska” materiāla mērījumi: kopā savākti 146 metāla stiepļu gabali ar kopējo garumu – ap 59 metriem, vidējais garums 40 cm (no 16 cm līdz 120 cm), bet kopējais svars ap 1,3 kg. Pārsvarā izmantotas alumīnija stieples, ar dažādam formām, bija arī daži vadi ar plastmasas apvalku. Ligzdā atrastas arī makšķerauklas gabali, kuras ļoti labi saturēja stieples savā starpā. Ligzdas apkārtne ir lielākais mazdārziņu kooperatīvs Rīgā un ir ļoti laba vieta šāda ligzdas materiāla iegūšanai.

 

No vecas žagatas ligzdas izņemtas metāla stieples. Dārziņu ciemats. 18.11.2013. Foto: Ruslans Matrozis

No vecas žagatas ligzdas izņemtas metāla stieples. Dārziņu ciemats. 18.11.2013.

Pēc vizuālajiem novērojumiem Rīgā metāla stieples ir iecienīts ligzdas būvēšanas materiāls arī pelēkajai vārnai, bet lielākoties to skaits ligzdās nav tik liels, kā žagatai, kurai ligzdas konstrukcija ir daudz lielākā, nekā vārnai.

Domājams, ka Rīgas žagatu populācija joprojām intensīvi izmanto metāla stieples ligzdu būvēšanas vai remonta laikā, atšķiras tikai izmantoto stiepļu skaits – pēc pieejamības ligzdošanas rajonā.

Žagatas ligzda ar pamatīgu metāla korpusu. Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejs. Fotografēts 26.11.2012. Foto: Ruslans Matrozis

Žagatas ligzda ar pamatīgu metāla korpusu. Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejs. Fotografēts 26.11.2012.

Žagatas ligzda ar nelielu metāla stiepļu daudzumu. Ķengarags, 04.12.2004. Foto: Ruslans Matrozis Žagatas ligzda ar nelielu metāla stiepļu daudzumu. Ķengarags, 04.12.2004. Foto: Ruslans MatrozisŽagatas ligzda ar nelielu metāla stiepļu daudzumu. Ķengarags, 04.12.2004. Foto: Ruslans Matrozis Žagatas ligzda ar nelielu metāla stiepļu daudzumu. Ķengarags, 04.12.2004. Foto: Ruslans MatrozisŽagatas ligzda ar nelielu metāla stiepļu daudzumu. Ķengarags, 04.12.2004.

Literatūra

Бокотей А.А., Потапенко В.А. 1990. О гнездовании сорок в металических гнездах в черте г. Львова. Орнитология, вып. 24, Москва, из-во Московского университета, 123 стр.

Ильичев В.Д., Бутьев В.Т., Константинов В.М. 1987. Птицы Москвы и Подмосковья. Москва, Наука, 109 стр.

Мальчевский А.С., Пукинский Ю.Б. (1983) Птицы Ленинградской области и сопредельных территорий. Том 2. Ленинград, из-во Ленинградского университета, 423 стр.

Никифоров М.Е., Яминский Б.В., Шкляров Л.П. (1989) Птицы Белоруссии: Справочник-определитель гнезд и яиц. Минск, Выш. школа, 303 стр.

Posted in Izpēte | Leave a comment

Neparasti liels vistilbju skaits Randu pļavu niedrājā 2013. gada oktobrī

Ruslans Matrozis, matruslv@inbox.lv

Lagūna Ainažu ragā - tipiska vistilbju un mērkaziņu barošanās vieta. Foto: Ruslans Matrozis

Lagūna Ainažu ragā – tipiska vistilbju un mērkaziņu barošanās vieta. Foto: Ruslans Matrozis

2013. gada 5. oktobrī veicot putnu vērošanu Randu pļavu niedrājā – Rīgas jūras līča austrumu piekrastes posmā no Kuivižiem līdz Ainažiem – Vladimirs un Edgars Smislovi konstatējuši ievērojamu vistilbju koncentrāciju. Šajā piekrastes posmā, starp liedagu un mežu, atrodas vairākas dažāda izmēra lagūnas – sekli ūdeņi liedagā vai kāpās, kuri ir aizauguši ar virsūdens augiem. Tas ir izcils barošanas biotops divām bridējputnu sugām – mērkaziņai un vistilbei.

Randu pļavu niedrājā paslēpusies vistilbe, 05.10.2013. Foto: Edgars Smislovs

Randu pļavu niedrājā paslēpusies vistilbe, 05.10.2013. Foto: Edgars Smislovs

Speciāli pārķemmējot visas, šajā posmā esošās, seklās lagūnas tika „izcelts” salīdzinoši liels abu sugu īpatņu skaits. Vistilbju kopējais skaits novērtēts uz apmēram 80 īpatņiem, bet mērkaziņai uz 20 īpatņiem. Savukārt līdzīgā uzskaitē tajā pašā maršrutā nedēļu vēlāk (12.10.2013.), piedaloties arī R.Matrozim, kopējais novēroto vistilbju skaits novērtēts uz 40 īpatņiem, bet mērkaziņu – uz 15 īpatņiem. Daļa no putniem jau bija pametusi šo piekrastes posmu vai pārlidoja dziļākajās posma lagūnās. Abās uzskaišu reizēs lielākā vistilbju koncentrācijā konstatēta ragā pie Ainažiem, attiecīgi – 15 un 10 putni.

Vistilbe lidojumā Randu pļavu niedrājā. Foto: Edgars Smislovs Vistilbe lidojumā Randu pļavu niedrājā. Foto: Edgars Smislovs Vistilbe lidojumā Randu pļavu niedrājā. Foto: Edgars SmislovsVistilbe lidojumā
Randu pļavu niedrājā.
Foto: Edgars Smislovs

 

 

 

Abu sugu konstatēšanas īpatnības piekrastes lagūnās

Randu pļavu niedrāja lagūnas ir visai rets biotops Latvijas piekrastē. Līdzīgs biotops atrodas tikai vēl dažās vietās: Reisa niedrājā posmā no Salacgrīvas līdz Svētupes ietekai un Mērsragā. Vizuāli pārskatot piemērotu biotopu, pirmā norāde uz putnu klātbūtni ir pēdu un knābja izveidoti caurumi smiltīs. Vairākās vietās atrasti gan „vecie”, gan „svaigi” pēdu nospiedumi, kas ir labs putnu klātbūtnes raksturojums. Šie putni barojas ar sliekām un citiem bezmugurkaulniekiem, velkot tos ārā no smiltīm, tāpēc vietām smiltīs var saskatīt daudzus caurumiņus no putnu knābjiem. Vistilbju pēdas garums mazāks – 3,2 x 3,8 cm, bet mērkaziņai lielāks – 4,0 x 4,6 cm. Lielākoties abu sugu „pēdu ceļi” novēroti līdzas. Putni barojas mitrākajās smiltīs, reizēm arī ūdenī, kur pēdas konstatēt jau grūtāk.

Vistilbju un mērkaziņu pēdu nospiedumi un knābju radītie caurumiņi smiltīs Randu pļavu niedrājā. Foto: Edgars Smislovs

Vistilbju un mērkaziņu pēdu nospiedumi un knābju radītie caurumiņi smiltīs Randu pļavu niedrājā.
Foto: Edgars Smislovs

 

2013.10.12_Randa_niedrajs_Vistilbju_un_merkazinas_pedas_smiltis_RM_foto

 

Vistilbju un mērkaziņu pēdas smiltīs Randu pļavu niedrājā, 12.10.2013.
Foto: Ruslans Matrozis

 

 

 

Abu sugu konstatēšanas problēmas sagādā apstāklis, ka tuvojoties cilvēkam šie putni cenšas palikt nepamanīti – slēpjas zālājā, pielaiž sev klāt visai tuvu un tikai „pēdējā brīdī” aizlido. Daļu no putniem vērotāji noteikti nepamana, paejot tiem garām. Speciāli pārķemmējot šo biotopu putni tiek „izcelti” no zemes parasti no dažu metru attāluma, bet reizēm gandrīz „uzkāpjot putniem”, t.i., mazāk par vienu metru no novērotāja. Izceltie putni aizlido prom uz iekšējo lagūnu (tuvāk mežam), vai pēc dažiem desmitiem metriem nolaižas mazliet tālāk tajā pašā lagūnā, tādējādi mazinot iespējas, ka tie paši putni tiek pieskaitīti atkārtoti nākamajās lagūnās. Izceltu vistilbi vizuāli var viegli atšķirt no mērkaziņas pēc izmēra, knābja garuma un gareniskajām līnijām uz ķermeņa. Lidojumā šos putnus varētu labi apskatīt ar binokli, vai nofotografēt.


Mērkaziņa (pa kreisi) salīdzinājumā ar vistilbi, Papē, 27.09.2003. Foto: Ruslans MatrozisMērkaziņa (pa kreisi) salīdzinājumā ar vistilbi, Papē, 27.09.2003.
Foto: Ruslans Matrozis

Vistilbes statuss vēsturiski un mūsdienās

Ligzdošanas areāla samazinājums

Pēc literatūras ziņām līdz 20. gadsimta vidum vistilbes (teorētiski) vēl ligzdoja Latvijas teritorijā, bet klimatisko apstākļu dēļ un mitru biotopu transformācijas rezultātā, ligzdošanas areāls novirzījās uz ziemeļiem. Mūsdienās vistilbju ligzdošanas areāls stiepjas Palearktikas ziemeļu reģionos – galvenokārt, Zviedrijas, Norvēģijas, Somijas un Krievijas ziemeļos. Šai sugai kopējais ligzdošanas areāls ir milzīgs, sasniedz 12 milj. km2, bet tikai daļa no šīs teritorijas atbilst vistilbes ligzdošanas biotopa raksturojumam. Ligzdojošo pāru skaits ir grūti novērtējams sugas slēpta dzīves veida dēļ. Pēc BirdLife International datiem (2004), Eiropas daļas populācija, kura migrē pāri Latvijai, tiek vērtēta visai aptuveni: no 4600 līdz 46 000 pāru. Arī mūsdienās ir atzīmēta tendence populācijas skaita samazinājumam.

Vistilbes ligzdošanas areāls mūsdienās. Avots: Olivier G.-N. 2007. The Jack Snipe Lymnocryptes minimus. Ed. OMPO/CICB, Paris, France.Vistilbes ligzdošanas areāls mūsdienās. Avots: Olivier G.-N. 2007. The Jack Snipe Lymnocryptes minimus. Ed. OMPO/CICB, Paris, France.

Kāpēc mēs redzam tik maz vistilbju Latvijā?

Domājams tāpēc, ka šis putns ir nakts migrants un migrācijas laikā lido visai augstu, sasniedzot 1 līdz 4 km augstumu. Vistilbe ir tāls migrants, pārlido ievērojamus attālumus, iespējams, ka lielāka daļa no Krievijas populācijas putniem pārlido Latvijai pāri, pat nenolaižoties uz zemes. Pa dienu vistilbes ar savu maskējošo apspalvojumu veiksmīgi slēpjas mitrājos, kur barojas un atpūšas.


Scan806Scan804Vistilbes iespējamie migrācijas ceļi. Avots: Olivier G.-N. 2007. The Jack Snipe Lymnocryptes minimus. Ed. OMPO/CICB, Paris, France.

Nepieciešams izzināt migrējošo vistilbju koncentrēšanas vietas Latvijā

Ņemot vērā apstākli, ka vistilbe slēpta dzīves veida dēļ ir viena no mazāk izpētītajām putnu sugām Eiropā, arī Latvijā līdz šim bija uzkrāts samērā neliels informācijas apjoms par šīs sugas fenoloģiju, barošanas un koncentrācijas vietām. Domājams, ka pievēršot uzmanību sugas piemērotajiem biotopiem, vistilbi ir iespējams konstatēt daudz biežāk, īpaši mitrajās pļavās, nolaistos zivju dīķos un piekrastes lagūnās. Pilnīgi ticams, ka Latvijas teritorijā vistilbe migrācijas laikā pietiekoši lielā skaitā sastopama piemērotos biotopos. Piemēram, izveidojot šai sugai labu barošanas biotopu Papes ezera piekrastē, 2002. gada rudenī tur tika atzīmēts visai liels vistilbju skaits (Kalvāns 2002). Jāatzīmē, ka sugai svarīgu pulcēšanas vietu apzināšana ir svarīgs priekšnosacījums aizsardzības nodrošināšanai un traucējuma faktoru mazināšanai.

 

Literatūra

BirdLife International. 2004. Jack Snipe Lymnocryptes miniumus. In: Birds in Europe: population estimates, trends and conservation status. Cambridge, UK: 122.

Kalvāns A. 2002. Neparasti daudz noķerto vistilbju skaits Papē. Putni dabā 12.4: 26–27.

Olivier G.-N. 2007. The Jack Snipe Lymnocryptes minimus. Ed. OMPO/CICB, Paris, France.

Posted in Izpēte | Leave a comment

Eiropas putnu vērošanas dienu rezultāti

EuroBirdwatch13_15Pagājušajā nedēļas nogalē teju 20 000 cilvēku 30 dažādās Eiropas un Centrālāzijas valstīs piedalījās Eiropas Putnu vērošanas dienās, vērojot putnu rudens migrāciju. Latvijā Eiropas putnu vērošanas dienu EuroBirdwatch ’13 ietvaros norisinājās kopumā 22 ar SIA “CEMEX” atbalstu īstenoti putnu vērošanas pasākumi, ko organizēja Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) un Dabas aizsardzības pārvalde. Tajos piedalījās vairāk kā 500 putnu draugu, kuri ziņoja par 58 365 novērotiem putniem no 152 sugām.

Visbagātīgāk šogad novērotas baltpieres un sējas zosis (14 974), žubītes (5204) un mājas strazdi (4792). Visbiežāk ziņojumi saņemti par pelēko vārnu, meža pīli un mājas strazdu. Savdabīgi šķiet, ka lielie baltie gārņi ir novēroti lielākā skaitā nekā lielie ķīri un jūras kraukļi vairāk kā paugurknābja gulbji. Salīdzinoši nesenie Latvijas putnu faunas jaunpienācēji reģistrēti vairāk, nekā ierastāko putnu sugu pārstāvji.

Interesantākie novērojumi EuroBirdwatch ’13 laikā ir ragaino dūkuru un dzeltensvītru ķauķīša novērojumi Papē un dīķa tilbītes novērojums Ainažos. Visai iespaidīgs ir jau pieminēto novēroto lielo balto gārņu kopskaits – 386, no tiem 133 reģistrēti Sātiņu zivju dīķos, 80 pie Lubāna un tikpat Irlavas zivju dīķos, kā arī mazākā skaitā visā valsts teritorijā.

Šogad Eiropā Putnu vērošanas dienās vairāk kā 900 rudens putnu migrācijas vērošanai veltītos pasākumos teju 20 000 vērotāju saskaitīja 2 394 855 putnus. Eiropā visbiežāk novērotās putnu sugas bija mājas strazds, laucis un žubīte. Eiropas Putnu vērošanas dienas organizēja starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība BirdLife International, ko Latvijā pārstāv LOB.

EuroBirdwatch’13 rezultāti ar novērotajām putnu sugām un skaitu MS Excel tabulā.

 

Posted in BirdLife, LOB ziņas | 3 Comments