Papē atklās pasaulē pirmo migrējošo sikspārņu ķeršanai būvēto murdu

Natūza sikspārnis - izplatītākā migrējošo sikspārņu suga Latvijā, kas rudenī dodas uz ziemošanas vietām Dienvideiropā un Rietumreiopā.  Foto: Viesturs Vintulis

Natūza sikspārnis – izplatītākā migrējošo sikspārņu suga Latvijā, kas rudenī dodas uz ziemošanas vietām Dienvideiropā un Rietumreiopā. Foto: Viesturs Vintulis

Uzsākot vērienīgu starptautisku sikspārņu izpētes projektu, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģisko pētījumu centrā Papē 19. augustā Latvijas un Vācijas biologi atklās pasaulē pirmo murdu, kas būvēts tieši migrējošo sikspārņu ķeršanai. Tas ļaus sikspārņus noķert lielā skaitā, kas ir izšķiroši svarīgi, lai rastu atbildes uz daudziem līdz šim neatbildētiem jautājumiem gan par šo zīdītāju fizioloģiju, gan ziemošanas vietām.

„Pateicoties putnu gredzenošanai, ornitologi salīdzinoši daudz zina par putnu migrāciju, bet sikspārņu izpēte visā pasaulē vēl ir „bērna autiņos”. Tas daļēji ir tādēļ, ka pasaulē ir maz vietu,  kur sikspārņus pietiekamā skaitā var noķert gredzenošanai migrācijas lidojuma laikā. Pape šajā ziņā ir unikāla, jo šeit vērojams tā dēvētais „pudeles kakla” efekts, kad migrējošo putnu un sikspārņu straume koncentrējas šaurā sauszemes joslā starp Baltijas jūru un Papes ezeru. Eiropā nav zināma cita vieta, kur varētu noķert tik daudz migrējošo sikspārņu kā Papē,” uzsver Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicinas fakultātes asociētais profesors un pieredzējis sikspārņu pētnieks Gunārs Pētersons.

Biologi lēš, ka jaunajā murdā, kas sasniedz 15 metru augstumu, vienā naktī būs iespējams noķert līdz pat 1000 sikspārņu. Ņemot vērā, ka ziņojumi tiek saņemti par vidēji tikai vienu no 250 gredzenotajiem sikspārņiem, pētnieki ir ieinteresēti apgredzenot pēc iespējas vairāk lidoņu, un Pape tam ir ideāli piemērota. Visi dzīvnieki uzreiz pēc gredzenošanas tiek palaisti atpakaļ savvaļā.

Murds, ko turpmākos piecus gadus izmantos gan Latvijas, gan Vācijas zinātnieki, ļaus rast atbildes uz jautājumiem, kas līdz šim bijuši sikspārņu dzīves baltie plankumi. Daudzām sugām nav zināmas ziemošanas vietas, tāpat nav zinātniski pierādīts, ka sikspārņi izmanto zemes elektromagnētisko lauku migrācijas virziena noteikšanai.

Tāpat pētniekiem nav zināms, vai sikspārņi pārlidojumu laikā izmanto īpašus migrācijas koridorus un kāda ir saistība starp to vasaras dzīvotnēm un ziemošanas apgabaliem. Šīs ziņas ir ļoti būtiskas sikspārņu aizsardzībai, jo pasaulē aizvien pieaug vēja elektrostaciju skaits, bet vēja turbīnas ir viens no migrējošo sikspārņu būtiskākajiem bojāejas iemesliem. Zinātnieki lēš, ka vien Vācijā vēja ģeneratori gadā laupa dzīvību vidēji 300 000 sikspārņiem sezonā, ja vien migrācijas laikā rudenī šīs ierīces netiek izslēgtas.

Latvijā gredzenoti sikspārņi jau iepriekš ļāvuši iegūt unikālu informāciju par šo lidojošo zīdītāju dzīvi. Joprojām pasaules līmenī nepārspēts ir sikspārņa tāllidojuma rekords – Papē gredzenots Natūza sikspārnis (Pipistrellus nathusii) atrasts Francijas dienvidos 1905 km attālumā, liekot zinātniekiem pārskatīt iepriekšējos priekšstatus par pārlidojumos veiktajiem attālumiem un konkrētās sugas ziemošanas vietām.

Jauno murdu Papē atklās Berlīnes Leibnica institūta Dzīvnieku pētījumiem nebrīvē un savvaļā (Leibniz-Institut für Zoo- und Wildtierforschung) direktors profesors Heriberts Hofers (Prof. Heribert Hofer), kā arī šī institūta pētnieks, profesors Kristians Foigts (Prof. Christian Voigt) un LU Bioloģijas institūta direktors profersors Viesturs Melecis, LLU asociētais profesors, Gunārs Pētersons, kā arī virkne citu biologu no Latvijas, Vācijas un Apvienotās Karalistes.

Jaunā sikspārņu murda atklāšanas pasākums notiks LU Bioloģijas institūta Ornitoloģisko pētījumu centrā Rucavas novada Papē 19.augustā plkst.12.00.

Pasākuma ietvaros mediju pārstāvjiem būs iespēja iepazīt Ornitoloģisko pētījumu centra darbu. Ja būs labvēlīgi laika apstākļi, fotogrāfi un operatori varēs iemūžināt arī murdā noķerto sikspārņu un putnu gredzenošanas procesu.

Papildu informācija par projektu un mediju pārstāvju
dalības iespējām atklāšanas pasākumā:
LLU asociētais profesors., Dr. biol. Gunārs Pētersons,
gunars.petersons@llu.lv , tālr.: 29439097
LU Bioloģijas institūta vadošais pētnieks Dr. biol. Oskars Keišs,
oskars.keiss@lu.lv, tālr.: 29236300

Posted in Gredzenošana | 3 Comments

Novērota melngalvas stērste – pirmais, droši pierādītais, sugas novērojums Latvijā

24. maija vakarā portālā Dabasdati.lv tika pievienots melngalvas stērstes Embriza melanocephala novērojums, kuru 22. maija novēroja Remko Stegerda (Remco Steggerda) Limbažu novadā, Skultes pagastā. Nīderlandietis Remko Stegerda jau vairākus gadus dzīvo Latvijā, un putnu vērošana kopš 2013. gada janvāra ir viņa aizraušanās.


Melngalvas stērste. Foto: R.Steggerda.

Līdz šim melngalvas stērste bija iekļauta Latvijā konstatēto putnu sarakstā, balstoties tikai uz diviem novērojumiem 19. gadsimtā, kuri aprakstīti literatūrā. Šeit Ruslana Matroža raksts par melngalvas stērstes statusu Latvijas teritorijā.

“Melngalvas stērstes ligzdošanas populācija sastopama Kaukāzā (Gruzija, Azerbaidžāna, Armēnija, Krievijas Kaukāzas reģions), Turcijā, Itālijā, Grieķijā un citās kaimiņvalstīs. Baltijas jūras reģionā šī suga novērota kā rets maldu viesis. Piemēram, Somijā tā novērota 18 reizes, bet Igaunijas putnu sarakstā šo sugu iekļāva pēc dokumentēta novērojuma 2003. gadā. Lietuvas teritorijā šī suga joprojām nav konstatēta (http://putnidaba.lv/).”

Remko Stegerda dalās savā novērojumā: “Mums ir neliela vasaras mājiņa netālu no Zvejniekciema. Bieži pavasarī un vasarā, braucot uz Rīgu, piestāju lauka malā un kādu pusstundu veltu putnu vērošanai, kuru tur netrūkst. Šogad pie šī lauka biju piestājis pirmo reizi. Atrados automašīnā un bildēju putnus caur atvērtu logu, lai tos neaizbiedētu. Kādus 10 metrus no manis zālē nolaidās nepazīstams putns ar koši dzeltenu vēdera apspalvojumu. Tas uzreiz pievērsa manu uzmanību savas krāsas un izskata dēļ, zināju, ka tādu putnu iepriekš vēl nekad neesmu redzējis, kaut gan šādi vēl ar mani gadās bieži, jo esmu tikai putnu vērotājs iesācējs. Tā kā fotokamera bija ieslēgta, veicu dažus uzņēmumus un tad putns ielaidās tuvējā krūmā, kur tas uzturējās kādu minūti, tad aizlaidās tālāk, līdz to vairs neredzēju. Tikai vēlāk mājās, meklējot noteicējā, kas tā ir par sugu, konstatēju, ka tā nav tipiska šim reģionam un sazinājos ar ornitologu Dmitriju Boiko no Latvijas Dabas muzeja, lai pārliecinātos, ka suga noteikta pareizi. D. Boiko apstiprināja sugu un pastāstīja, ka šis ir pirmais ticamais sugas novērojums kopš 19.gs. Šī ziņa mani ļoti iepriecināja un tad arī ziņoju par savu novērojumu portālā Dabasdati.lv. Divas dienas vēlāk devos uz to pašu vietu, taču putnu tur vairs nemanīju.”

Remko ir gandarīts, ka viņa novērojums izrādījās tik būtisks Latvijas faunā. Vairāk ar Remko novērotajiem putniem gan Latvijā, gan citur pasaulē var iepazīties viņa Facebook lapā.

 

Nora Rustanoviča, Dabasdati.lv

Posted in Interesantākie novērojumi | 6 Comments

Vienkāršs tauriņa vēziens var mainīt pasauli! Eiropas Natura 2000 diena

Sacensību “Torņu cīņas 2014″ komanda “M-ērgļi” sniedz vēstījumu Natura 2000 dienai.

Šodien, 21. maijā, visā Eiropā tiek svinēta Eiropas Natura 2000 diena. Šīm svinībām ir aicināts pievienoties ikviens iedzīvotājs vienkārši nofotografējot savas plaukstas tauriņa formā un to ievietojot interneta vietnē www.natura2000day.eu un/vai sociālajos tīklos ar mirkļbirku #Natura2000Day. Tas būs kā simbolisks vēstījums īpaši aizsargājamo teritoriju tīklam Eiropā – Natura 2000, no kurām 333 atrodas Latvijā. Natura 2000 ir Eiropas Savienības valstu aizsargājamo dabas teritoriju tīkls, kura izveidošanas pamatnosacījums ir visā Eiropā retu un apdraudētu augu un dzīvnieku sugu un to dzīvotņu aizsardzība.

Par sevišķi īpašu vēstījumu kļūs fotogrāfijas, kas tapušas kādā mīļākajā Natura 2000 vietā (piemēram, nacionālajā parkā, dabas parkā utt.; informāciju par Natura 2000 vietām Latvijā var atrast Dabas aizsardzības pārvaldes interneta vietnē) vai publiski atpazīstamā vietā (piemēram, pie kāda pieminekļa, zīmīgas ēkas, stacijas utt.).

Sacensību “Torņu cīņas 2014″ komanda “BirdID” sniedz vēstījumu Natura 2000 dienai.

Kampaņu Latvijā koordinē Latvijas Ornitoloģijas biedrība sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi, bet iniciatīva nāk no Spānijas Ornitoloģijas biedrības (SEO/BirdLife). Kampaņas mērķis ir iepazīstināt sabiedrību ar šīm nozīmīgajām dabas teritorijām, jo aptaujas rāda, ka 69% Latvijas iedzīvotāju nav pat dzirdējušas par Natura 2000 teritorijām. Pastāv arī uzskats, ka aizsargājamajās teritorijās viss ir aizliegts. Patiesībā šīs ir vietas, kuras sniedz lielu labumu arī cilvēkiem, kamēr dabas ieguvums ir nenovērtējams. Apmeklētājiem ir pieejamas visas Natura 2000 teritorijas, izņemot daļu dabas rezervātu. Aizsargājamās dabas teritorijās jau ir ierīkotas daudzas dabas takas un izvietoti informācijas stendi, kas gaida apmeklētājus, lai tie varētu izbaudīt dabas skaistumu, atpūstos un atjaunotu savus spēkus ražīgam darbam. Sēņošana, ogošana un makšķerēšana ir vēl praktiskākas lietas, ko sabiedrība iegūst no Natura 2000 vietām. Līdz ar to aizsargājamās teritorijas un dabas saudzēšana kā tāda dod arī ekonomiskus ieguvumus gan tūrisma jomā (vietējo iedzīvotāju ienākumu veidā), gan resursu ziņā (sēnes, ogas, zivis u.tml.). Tādējādi, sabalansējot cilvēku un dabas vajadzības ikvienā jomā, ieguvums ilgtermiņā ir gan cilvēkiem, gan dabai.

Vairāk informācijas šeit.

Sacensību “Torņu cīņas 2014″ komanda “APLA” sniedz vēstījumu Natura 2000 dienai.

Sagatavoja: Agnis Bušs, Eiropas Natura 2000 Diena koordinators Latvijā, agnis@putnidaba.lv

Posted in LOB ziņas, Uncategorized | Leave a comment

Noslēgušās putnu vērošanas sacensības “Torņu cīņas 2014”

Svētdienas, 18. maija, vakarā noslēdzās Latvijas Ornitoloģijas biedrības organizētās diennakts putnu vērošanas sacensības “Torņu cīņas 2014”. Jau 11. sacensībās deviņas pieredzējušās putnu vērotāju komandas (pavadot torņos 24 stundas, 36 dalībnieki) un trīs “Tautas klases” komandas (pavadot torņos 4 stundas, 11 dalībnieki) kopā novēroja 175 putnu sugas un ļāva 245 torņu apmeklētājiem iepazīties ar apkārtnē esošajām putnu sugām un uzzināt vairāk par sacensībām un putnu vērošanu. Pirmo vietu ieguva komanda “Himantopus himantopus” no Karšu izdevniecības “Jāņa sēta” atbalstītā Lubāna D dambja torņa, visvairāk putnu sugu novēroja “Naktsputni” 3 pavāru restorāna Kuivižu tornī, bet par interesantāko atzīts stepes lijas novērojums no Burtnieku poldera torņa komandas “Zaļknābji” izpildījumā. Draudzīgākā komanda “LOB” atradās SIA “Motacilla” atbalstītajā Kaņiera tornī, bet “Tautas klasē” uzvarēja komanda “Ķauķīši” Daugavgrīvas tornī.

Putnu vērošanas sacensību "Torņu cīņas 2014" uzvarētāji - komanda "Himantopus himantopus" pie Karšu izdevniecības "Jāņa sēta" atbalstītā Lubāna D dambja torņa. No kreisās: Arno Klevinskis, Mārcis Tīrums, Mārtiņš Vimba un Andris Klepers.

Putnu vērošanas sacensību “Torņu cīņas 2014″ uzvarētāji – komanda “Himantopus himantopus” pie Karšu izdevniecības “Jāņa sēta” atbalstītā Lubāna D dambja torņa. No kreisās: Arno Klevinskis, Mārcis Tīrums, Mārtiņš Vimba un Andris Klepers.

Sacensībās uzvarēja komanda “Himantopus himantopus” (Andris Klepers, Mārcis Tīrums, Mārtiņš Vimba, Arno Klevinskis), kura atradās Karšu izdevniecības “Jāņa sēta” atbalstītajā Lubāna D dambja tornī. Saskaņā ar noteikumiem par uzvarētāju tiek atzīta komanda, kas novēro visvairāk putnu sugu, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu vidējo rādītāju. “Himantopus himantopus” novēroja 90 putnu sugas, kas ir par 13 sugām vairāk nekā Karšu izdevniecības “Jāņa sēta” Lubāna D dambja torņa vidējais rādītājs (77). Arī šogad uzvarētāji saņēma īpaši darinātas porcelāna krūzītes ar Māra Strazda zīmējumu ar 2014. gada putnu – pupuķi. Šīs krūzītes izgatavotas tikai četros eksemplāros (katram komandas dalībniekam pa vienam) un arī šis Māra Strazda zīmējums vairs nekur netiks publicēts. Papildu balvu nodrošināja Karšu izdevniecība “Jāņa sēta”  – jauno karšu sēriju “Ar karti dabā”, kas tieši ir paredzēta ņemt līdzi dabā ceļojumiem pa Latviju.

Otrajā vietā ierindojās komanda “M-ērgļi” (Ieva Mārdega, Jānis Ķuze, Māris Strazds, Viesturs Vintulis) Kaņiera pilskalna tornī, kura novēroja 84 putnu sugas 24 stundu laikā. Kaņiera pilskalna tornis sacensībās tika iekļauts pirmo reizi, tāpēc salīdzināšanai tika izmantots visu iepriekšējās sacensībās piedalījušos torņu vidējo rezultātu vidējais un tas šogad bija 74 putnu sugas. Tātad komanda “M-ērgļi” novēroja par 10 sugām vairāk nekā vidējais rezultāts. Nākamo reizi, kad notiks sacensības Kaņiera pilskalna tornī, par atskaites punktu tiks izmantots šajā gadā uzstādītais rezultāts.

Trešās līdz piektās vietas sadalījumu noteica nevis novēroto sugu skaits, bet gan minūtes. Šīs trīs komandas bija novērojušas par 6 sugām vairāk nekā vidējie rezultāti, tāpēc augstāku vietu noteica tas, kura komanda pēdējo sugu reģistrējušas ātrāk. Trešajā vietā ierindojās “Skaidrie okulāri” (Valdis Ādamsons, Māris Jaunzemis, Sandris Rabkevičs, Jānis Jansons) pēdējo sugu novērojot stundu un 49 minūtes pirms sacensību beigu laika Dvietes Skuķu ezera (otrajā) tornī, bet ceturtajā – “Zaļknābji” (Dāvis Drazdovskis, Gaidis Grandāns, Mārtiņš Platacis, Mārtiņš Zilgalvis) Burtnieku polderu tornī pēdējo sugu novērojot stundu un 26 minūtes pirms beigām. Abi šie torņi sacensībās piedalījās pirmo reizi un vidējais rezultāts arī tika aprēķināts pēc visu torņu iepriekšējo gadu vidējo rezultātu vidējā (74 putnu sugas). Piektajā vietā nokļuva komanda “Naktsputni” (Edgars Lediņš, Edgars Laucis, Ivo Dinsbergs, Ēriks Tempelfelds), kura 3 pavāru restorāna atbalstītajā Kuivižu (Randu pļavu) tornī novēroja visvairāk putnu sugu šajās sacensībās – 92.

Interesantākā novērojuma kategorijā kvalificējās retās stepes lijas Circus macrourus novērojumi divos torņos – Burtnieku polderu un Lubāna D dambja tornī. Pēc diskusijām balva tika piešķirta komandai “Zaļknābji” (Dāvis Drazdovskis, Gaidis Grandāns, Mārtiņš Platacis, Mārtiņš Zilgalvis) par stepes lijas novērojumu no Burtnieku polderu torņa, jo šis putns bija grūtāk nosakāms (otram novērojumam uzreiz varēja noteikt, ka tas ir pieaugušais tēviņš).

Par draudzīgāko komandu tika atzīta komanda “LOB” (Laura Jukāme, Ruslans Matrozis, Viesturs Ķerus, Ginta Sirmane), kura SIA “Motacilla” atbalstītajā Kaņiera tornī uzņēma 69 apmeklētājus.

“Tautas klasē” uzvarēja komanda “Ķauķīši” (Jānis Zariņš, Gunita Beleviča, Margarita Baltā, Paula Zariņa), kuri Daugavgrīvas tornī novēroja 40 putnu sugas četru stundu laikā. Galveno balvu “Tautas klases” uzvarētājiem nodrošina SIA “Motacilla” – īpašu putnu vērošanas un mācīšanas ekskursiju Edgara Lediņa vadībā.

Specbalvu no iGoTerra.com (standarta abonementu uz gadu) par “Labāko debiju” saņēma Jānis Jansons no komandas “Skaidrie okulāri”. Jānis uzrādīja labāko rezultātu no dalībniekiem, kuri piedalījās sacensībās pirmo reizi.

Sadarbībā ar Mareku Matisonu (tvitterī @marruciic) tika pasniegtas arī atzinības par aktivitātēm sociālajos tīklos – #TornuCinas čivinātājiem:
- Edijam Haberhornam (@_edis) par labāko tvitbildi;
- Viesturam Ķerum (@VKerus) par interesantāko tvītu.

Lai arī balvas par diennakts sacensību dalībniekiem ir pasniegtas, pašas sacensības turpinās brīvajā klasē – līdz pat nākamajām putnu vērošanas sacensībām “Torņu cīņas 2015” ikviens var turpināt vērot putnus jebkurā no vairāk nekā 40 torņiem visā Latvijā un par novērojumiem ziņot portālā Dabasdati.lv. Torņu karti var skatīt sacensību “Torņu cīņas” interneta sadaļā: http://putnidaba.lv/tornu-cinas

Diennakts putnu vērošanas sacensības “Torņu cīņas 2014” organizēja Latvijas Ornitoloģijas biedrība sadarbībā ar 3 pavāru restorānu, Karšu izdevniecību “Jāņa sēta”, SIA “Motacilla”, portālu Draugiem.lv, Māri Strazdu, iGoTerra.com un Dabas aizsardzības pārvaldi. Nākamās sacensības “Torņu cīņas 2015” notiks 2015. gada 16. un 17. maijā.

Kopējais sacensību “Torņu cīņas 2014″ novēroto putnu sugu saraksts XLS formātā (apkopojis Māris Jaunzemis).

Sagatavoja: Agnis Bušs, diennakts putnu vērošanas sacensību “Torņu cīņas 2014” koordinators, agnis@putnidaba.lv

 

Posted in Torņu cīņas | 1 Comment

Zināmi torņi, uz kuriem dosies sacensību “Torņu cīņas” komandas

TC_logo_2014_5Agrā sestdienas, 17. maija, rītā 3 pavāru restorānā notikusi putnu vērošanas sacensību “Torņu cīņas 2014” atklāšana un ir zināms, uz kuriem torņiem kura komanda dosies.

Pieredzējušo klase (24 stundu sacensības):

  • “3 pavāru restorāna” Kuivižu (Randu pļavu) tornis: Naktsputni – Edgars Lediņš, Edgars Laucis, Ivo Dinsbergs, Ēriks Tempelfelds
  • SIA “Motacilla” Kaņiera tornis: LOB – Laura Jukāme, Ruslans Matrozis, Viesturs Ķerus, Ginta Sirmane
  • Karšu izdevniecības “Jāņa sēta” Lubāna D dambja tornis: Himantopus himantopus – Andris Klepers, Mārcis Tīrums, Mārtiņš Vimba, Arno Klevinskis
  • Kaņiera pilskalna tornis: M-ērgļi – Ieva Mārdega, Jānis Ķuze, Māris Strazds, Viesturs Vintulis
  • Mērsraga bākas tornis: Himantopus fārmklubs – Ivars Brediks, Mareks Kilups, Edijs Haberkorns, Vilnis Gremze
  • Burtnieku ezera polderu tornis: Zaļknābji – Dāvis Drazdovskis, Gaidis Grandāns, Mārtiņš Platacis, Mārtiņš Zilgalvis
  • Dvietes Putnu salas tornis: Dabasdati.lv – Uģis Piterāns, Ritvars Rekmanis, Ieva Grīnerte, Kristaps Vilks
  • Sedas purva I tornis: BirdID – Juris Vīgulis, Inga Freiberga, Andris Dekants, Elvijs Kantāns
  • Dvietes Skuķu ezera (II) tornis: Skaidrie okulāri – Valdis Ādamsons, Māris Jaunzemis, Sandris Rabkevičs, Jānis Jansons

“Tautas klase” (4 stundu sacensības):

  • Draugiem.lv Ķengaraga tornis: Dzeņi  Dagnis Mukāns, Renāte Ondzule, Imants Jakovļevs
  • Daugavgrīvas tornis: Ķauķīši – Jānis Zariņš, Gunita Beleviča, Margarita Baltā, Paula Zariņa
  • Slokas ezera tornis: APLA (Avotiņa Putnu Lekciju Absolventi) – Guna Roze, Laura Romanovska, Elīze Spridzāne, Toms Kohs

Brīvā klase

Ikviens ir aicināts doties uz jebkuru putnu torni Latvijā un par saviem novērojumiem ziņot portālā Dabasdati.lv, izvēloties no “Iepriekš saglabātās vietas” konkrēto torni.

Informācija par “Torņu cīņām”, aktualitātēm un torņu karte atrodama http://putnidaba.lv/tornu-cinas/

Agnis Bušs, putnu vērošanas sacensību “Torņu cīņas 2014″ koordinators
agnis@putnidaba.lv

Posted in Torņu cīņas | 1 Comment

Otro reizi Latvijā novērota putnu suga – garstilbis

Aizvakar, 7. maijā Jelgavas novadā, Svētes palienes pļavā Ievai Grīnertei izdevies novērot divus garstilbjus Himantopus himantopus. Šis ir otrais sugas novērojums Latvijā, pirmo reizi garstilbis Latvijā novērots 2013. gada 19. maijā putnu vērošanas sacensību “Torņu cīņas” laikā. Sugu novēroja komanda „M-ērgļi” (Jānis Ķuze, Māris Strazds un Normunds Zeidaks) no Lubāna – Zvidzes kanāla torņa. Šeit var izlasīt rakstu par sugas pirmo novērojumu.


Ievas Grīnertes novērotie garstilbji Svētes palienes pļavā. Foto: I.Grīnerte.

Garstilbis ir suga, kas Latvijā tika gaidīta novērojam jau ilgu laiku. Žurnālā “Putni dabā” (2013/3) rakstīts, ka nominālpasuga H.h.himantopus ir plaši izplatīta Eiropas dienvidu daļā, centrālajā, dienvidu un dienvidaustrumu Āzijā (ieskaitot Taivānu), kā arī Āfrikas ziemeļos un Madagaskarā. Garstilbis ir labi zināms viesis arī tuvākajās kaimiņvalstīs. Lietuvā novērots trīs reizes un 2012. gadā konstatēta arī ligzdošana Klaipēdas apkārtnē. Igaunijā līdz šim reģistrēts septiņas reizes, Somijā novērots 11 reizes, savukārt Zviedrijā – 27 reizes.

Ieva Grīnerte dalās savā novērojumā: “Uz Svēti braucu arī pirms nedēļas, jau tad mums ar Ilzi Bojāri bija veiksmīga diena, ļoti daudz bridējputnu un novērojām arī reto sarkano kliju. Pavasaris šogad ir ļoti sauss, vietas, kur koncentrējas gājputni, nav nemaz tik daudz. Pēc mums bija ziņojumi Dabasdatos par retām sugām kā citroncielava un dīķu tilbīte, ko man vēl nav izdevies novērot.
Vairākas dienas no Svētes nebija bijušas ziņas, tādēļ nolēmu doties tur, pavērot, kas notiek, pamācīties. Garstilbis nebija šī brauciena mērķis, bet kaut kur zemapziņā likās, ka viņiem atkal Latvijā ir jāparādās.
Sajūtas, ieraugot putnus, un vēl uzreiz pāri, nav aprakstāmas. Sākumā putni bija kādus 250 m prom, tad pielidoja tuvāk. Izbaudīju skatu, jo garstilbji nāca aizvien tuvāk līdz bija aptuveni 50 m attālumā. Tad atkal palidoja tālāk. Uzreiz sapratu, ko redzu, bet pagāja kāds brīdis, līdz apjēdzu notiekošo. Aiz sajūsmas nosēdināju auto akumulatoru (atstāju ieslēgtas lampas). Kad atjēdzos, bija jau par vēlu. Tas gan mani īpaši nesatrauca, jo zināju, ka pēc mana zvana par garstilbjiem drīz ieradīsies kompānija, kas palīdzēs ar auto piešķilšanu!”

Putnus Ieva nopietni vēro jau trešo gadu. Lielu interesi par putniem radījis jūras ērgļu gredzenošanas pasākums ar ornitologu Jāni Ķuzi. Putnu vērošanai velta vismaz vienu dienu nedēļā, sezonā, protams, biežāk. Ieva ir pateicīga citiem aktīvajiem putnu vērotājiem ar lielāku pieredzi, kas ņēmuši viņu līdz dabā un dalījušies ar savām zināšanām. Dodoties dabā ar pieredzējušākiem putnu vērotājiem zināšanas nāk klāt ātrāk un nosēžas daudz labāk kā grāmatās lasītās. Ieva izsaka milzīgu paldies arī ģimenei par atbalstu un sapratni, bez tā arī nekas labs nesanāktu!

Ieva stāsta: “Daudz esmu braukājusi viena. Tagad mums izveidojusies saskanīga kompānija ar Ievu Mārdegu un Ilzi Bojāri, kopā braukt ir interesantāk, vairāk acu pāru, dalamies ar zināšanām, arī lētāk. Man putnu vērošanu ir sava veida meditācija, atslēgšanās no visa pārējā, kas notiek apkārt. Sajūtas, kādas bija vakar, vērojot garstilbjus, ne par kādu naudu nopirkt nevar. Esmu ļoti priecīga par novērojumu. Dalījos ar informāciju pēc iespējas ātrāk ar visiem, kas man savulaik palīdzējuši, tālāk jau informācija izplatījās ļoti ātri un pēc 1,5 stundas bija klāt papildspēki. Milzīgs prieks, ka putnus tik labi varēja apskatīt, prieks, ka redzēja arī citi. Prieks, ka vērotāji retos putnus netraucēja, skatījās no attāluma. Joprojām saņemu apsveikumus un esmu ļoti pacilātā noskaņojumā.”

Dabasdati.lv novēl Ievai un pārējiem putnu vērotājiem ne spalvas, un tā turpināt! Taču būsim atbildīgi vērotāji un fotogrāfi – neradot putniem lieku traucējumu.

Nora Rustanoviča, Dabasdati.lv

Posted in Interesantākie novērojumi | 1 Comment

Par melngalvas stērstes statusu Latvijā

Melngalvas stērste LU Zooloģijas muzejā. Foto: Ruslans MatrozisVēsturiski un mūsdienās melngalvas stērstes (Embriza melanocephala) ligzdošanas populācija sastopama Kaukāzā (Gruzija, Azerbaidžāna, Armēnija, Krievijas Kaukāzas reģions), Turcijā, Itālijā, Grieķijā un citās kaimiņvalstīs (Дементьев, Гладков 1954a; Birdlife International 2004). Baltijas jūras reģionā šī suga novērota kā rets maldu viesis. Piemēram, Somijā tā novērota 18 reizes (no 03.08.1980. līdz 01.07.2013.; Somijas Ornitofaunistiskās komisijas dati, turpmāk – OFK), bet Igaunijas putnu sarakstā šo sugu iekļāva pēc dokumentēta novērojuma 31.05.2003. (Igaunijas OFK dati), kaut gan vēsturiskajā literatūrā ir aprakstīts baltvācu barona Oskara von Lēvisa (Oscar von Lowis, 1838–1899) pieaugušā tēviņa novērojums 12.06.1857. (Lowis 1886), kurš netiek ņemts vērā vai tiek vēsturiski apšaubīts. Lietuvas teritorijā šī suga joprojām nav konstatēta.

Melngalvas stērste ir iekļauta Latvijas konstatēto putnu sarakstā balstoties uz diviem novērojumiem 19. gadsimtā, kuri aprakstīti literatūrā. Turpmāk izanalizēsim abus novērojumus:

1) Pirmā informācija par šīs sugas sastopamību Latvijā ir 1846. gadā divu baltvācu naturālistu – Johana Kavala (Johann Kawall, 1799–1881) un Ernsta Merkela (Ernst Merkel, 1801–1863) – Rīgas Dabaspētnieku biedrības žurnālā publicētajā Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes sastopamo putnu sarakstā (Kawall, Merkel 1846). Šajā rakstā minēta melngalvas stērste (E.melanocephala, Kappenammer) bez jebkādiem komentāriem par statusu (līdzīgi arī citām sugām). Autori apkopoja četras publikācijas par reģiona putniem, kuras bija nopublicētas pirms minēta raksta, kā arī apskatīja putnu sugu izbāzeņus Jelgavas Kurzemes Provinces muzeja (turpmāk – KPM), kuri tika savākti kopš muzeja dibināšanas 1818. gadā. Jāatzīmē, ka šo muzeju izveidojusi Kurzemes literatūras un mākslas biedrība (Kurlandischen Gesellschaft fur Literatur und Kunst, dib. 1815.g.), ar galveno nolūku vākt Kurzemes kultūrvēsturiskā mantojuma, tajā skaitā arī dabas vērtību, kolekcijas. Neskatoties uz noteiktu teritoriālu specializāciju ir zināms, ka putnu kolekcijā bija arī sugas, kuras bija iegūtas arī ārpus Kurzemes guberņas reģiona. Domājams, ka tajā laikā viens melngalvas stērstes eksemplārs atrodas KPM putnu kolekcijā.

Spriežot pēc publicētajām ziņām, minētais eksemplārs KPM nonācis laika posmā starp 1829. un 1846. gadu, jo iepriekšējā publikācijā par Kurzemes putniem (Lichtenstein 1829), kurā arī tika apskatītas KPM kolekcijā esošie putni, melngalvas stērste nav pieminēta. Nekādas citas informācijas par konkrēta eksemplāra iegūšanas laiku un vietu neizdevās sameklēt. Visos nākamajos publicētājos avotos autori lielākoties tikai pieminēja vienu melngalvas stērstes eksemplāru no KPM, nenorādot nekādas papildus ziņas (Seidlitz 1861; Goebel 1873; Russow 1880; Loudon 1909; Transehe, Sināts 1936; Transehe 1965; Петриньш 1983).

Jāatzīmē, ka minētais melngalvas stērstes eksemplārs ir saglabājies līdz mūsdienām. Padomju okupācijas laikā KPM tika likvidēts, bet putnu kolekcijas 20.01.1941. nodotas Latvijas Valsts Universitātes Zooloģijas muzejam (Piterāns, Pētersons 1989). Pēc putna apskates muzejā, kura veikta 13.02.2014., ir konstatēts, ka tas ir pieaugušais tēviņš vasaras tērpā (sk.foto). Nekādu citu precīzāku oriģinālu ziņu uz izbāzeņa nav.

Teorētiski, protams, varētu pieļaut, ka šis putns tika iegūts mūsdienu Kurzemes teritorijā, bet no otras puses, šeit varēja būt arī kļūdaini norādīta iegūšanas vieta, jo 19.gs. pirmajā pusē muzeju kolekcijās vēl nebija prakses obligāti norādīt papildu informāciju uz eksponātu etiķetēm (iegūšanas vieta, datums, atradējs u.c.). Turklāt tajos gados Kurzemes teritorija iekļāva arī mūsdienu Lietuvas teritoriju, piemēram, Palangu. Svarīgi atzīmēt, ka tajā laikmetā putnu izbāzeņi tika turēti mājās, aptiekās, veikalos, sapulču telpās kā dekora priekšmeti, bet ar laiku mainoties īpašniekiem, šādi eksemplāri tika dāvināti vai pārdoti, daļai nonākot arī muzejos. Kļūdaini norādīta vai interpretēta informācija varēja būt par iemeslu sugas iekļaušanai kādas teritorijas sarakstos. Piemēram, 04/16.01.1829. KPM kolekcijā nonācis klinšu ložņas (Tichodroma muraria) izbāzenis, it kā no Kurzemes (Lichtenstein 1829). Šī suga ir sastopama Centrāl- un Dienvideiropas kalnu rajonos (Alpos, Pirenejos, Apenīnos, Karpatos, Balkānos, Kaukāzā) un Centrāl- un Vidusāzijas kalnu rajonos (Irānā, Afganistānā, Pamirā u.c.; Дементьев, Гладков 1954b), bet Baltijas valstīs nekad nav konstatēta. Minētā putna novērojumu pārpublicēja vairākas reizes (Seidlitz 1861; Goebel 1873; Russow 1880; Loudon 1909), līdz 1929.g. publikācijā šīs atradums tika apšaubīts, ar pamatojumu: „Tomēr grūti ticams, ka viņš iemaldījies Kurzemē” (Grosse, Transehe 1929).

2) Otrs varbūtējais šīs sugas novērojums ir publicēts Valeriana Rusova (Valerian Russow, 1842–1879) grāmatā (Russow 1880), kur autors vienā teikumā apraksta, ka esot novērojis šo putnu Vidzemē (Livland): „…auch in Livland beobachtet”. Arī šajā gadījumā nav nekādu precīzāku datu par šīs sugas novērojumu, turklāt toreizēja „Livland” teritorija ietilpa arī mūsdienu Igaunijas dienvidu daļas teritorija (formāli, putns varēja būt novērots arī Igaunijā) Netipiski arī cits apstāklis, ka autors nav norādījis konkrētāku informāciju par novērojumu, kaut gan ir zināms, ka viņa publikācijās par putnu novērojumiem mūsdienu Latvijas teritorijā 1870., 1873. un 1874. gadā (Russow 1874a, 1874b, 1874c), nav informācijas par šīs sugas novērojumu, neskatoties uz to, ka suga arī tajos gados bija maldu viesis Baltijas jūras reģionā.

 

Secinājumi. Divi aprakstīti sugas sastapšanas gadījumi Latvijas teritorijā, autorprāt, nav pietiekami dokumentēti. Vai sugas iekļaušanai Latvijas putnu sarakstā pietiek ar vēsturisku novērojumu bez kādiem papildus aprakstiem par konkrētu iegūšanas/novērošanas vietu un datumu? Ņemot vērā iepriekš minēto, nepieciešams kritiskāk izvērtēt līdzīgu, dokumentāli nepilnīgi pamatotu, novērojumu atbilstību sugas iekļaušanai Latvijas putnu sarakstā, īpaši ja tie attiecas uz ļoti retiem maldu viesiem.

 

Paldies Aivaram Petriņam (LU Zooloģijas muzejs) par iespēju apskatīt muzejā melngalvas stērstes izbāzeni.

Ruslans Matrozis, matruslv@inbox.lv

 

Literatūra

BirdLife International. 2004. Black-headed Bunting Emberiza melanocephala. Grām.: Birds in Europe: population estimates, trends and conservation status. Cambridge, UK: 289.

Goebel H. 1873. Beiträge zur Ornithologie des Gouvernements Curland. Journal für Ornithologie 21 (1): 6–18.

Grosse A., Transehe N. 1929. Austrumbaltijas mugurkaulaino saraksts. Rīgas Dabaspētnieku biedrības darbi, 18. burtnīca, 75 lpp

Kawall H., Merkel E. 1846. Die Vögel von Liv-, Ehst- und Kurland. Korrespondenzblatt des Naturforschender Vereins zu Riga 13: 41–47.

Lichtenstein J.N.H. 1829. Uebersicht der Vögel Kurlands. Die Quatember 3: 13–28; 4:1–23.

Loudon H. 1909. Vorläufiges Verzeichnis der Vögel der russischen Ostseeprovinzen Estland, Livland und Kurland. Ежегодникь Зоологическаго музея Императорской академiи наукь 14: 192–222.

Löwis O.v. 1886. Aus meinem ornithologischen Notizbuch. Der Zoologische Garten 27 (8): 251–256.

Piterāns A. jun., Pētersons N. 1989. Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejs. Grām.: Zooloģijas aktuālās problēmas. Rīga, LVU: 5–16.

Russow V. 1874a. Ergebnisse einer ornithologischen Reise durch die Ostseeprovinzen während der Sommermonate 1870. Sitzungsberichte der Naturforscher-Gesellschaf  zu Dorpat 3: 150–164. 

Russow V. 1874b. Bericht über Ergebnisse einer zoologischen Reise durch Liv- un Estland im Frühjahre 1873. – Sitzungsberichte der Naturforscher-Gesellschaf zu Dorpat 3: 401–418.

Russow V. 1874c. Bericht über Ergebnisse einer ornithologischen Reise im Jahre 1874. Sitzungsberichte der Naturforscher-Gesellschaf  zu Dorpat 3: 483–491. 

Russow V. 1880. 127. Euspiza melanocephala. Der Kappenammer. Grām.: Die Ornis Ehst-, Liv- und Curland’s mit besonderer Berücksichtigung der Zug- und Brutverhältnisse. Dorpat, Druck von H.Laakmann’s Buch- und Steindruckerei: 99–100.

Transehe N.v. 1965. Die Kappenammer. Emberiza melanocephala. Grām.: Die Vogelwelt Lettlands. Verlag Harro v. Hirschheydt, Hannover-Döhren: 34.

Transehe N., Sinats R. 1936. Melngalvas stērste. Grām.: Latvijas putni. Rīga, Mežu Departamenta izdevums: 361.

Дементьев Г.П., Гладков Н.А. (pед.) 1954a. Черноголовая овсянка Emberiza melanocephala Scopoli. В кн. Птицы Советского союза. Том 5. Москва, Советская наука: 396–399.

Дементьев Г.П., Гладков Н.А. (pед.) 1954b. Краснокрылый стенолаз Tichodroma muraria L. В кн. Птицы Советского союза. Том 5. Москва, Советская наука: 696–699.

Петриньш А. 1983. Черноголовая овсянка Emberiza melanocephala. В кн. Птицы Латвии. Территориальное размещение и численность. Рига, Зинатне: 190.

Posted in Interesantākie novērojumi, Vēsture | Leave a comment

Mūsu barotavas stāsts

Ziemas mēneši jau ir aiz muguras un pati ziema šķiet arī, tāpēc būtu piemērots laiks, lai atskatītos uz aizvadīto ziemas sezonu. Šoreiz par putnu barošanu.

Sākām piebarot putnus ziemā pirms kādiem pieciem gadiem.

Protams, pirmās, kas atlidoja nogaršot gardās saulespuķu sēkliņas, bija lielās zīlītes. Tās paņem vienu sēkliņu un aizlaižas prom. Tikai tad, kad rūpīgi būs izēdušas visu sēkliņu, atlidos pēc nākamās. Apbrīnojamas čaklītes.

Lielā zīlīte un svilpji. Foto: Ieva BranteLielās zīlītes ir arī ziņkārīgas – pielido pie loga, izstiepj kaklu garu-garu un skatās, ko tu tur dari. Ja sēkliņu porcija beigusies, nekautrēsies un pieklauvēs pie loga: „Lūdzu, vēl!”

Tad parādījās arī zilzīlītes. Tās ir tikpat čaklas un rūpīgas.Zilzīlīte. Foto: Ieva Brante

Kad atlido zaļžubītes, skan visa māja! Tās parasti ēd uz vietas, skaļi „ieņem” teritoriju barotavā un dzenā, ja ne citus, tad viena otru.Zaļžubīte. Foto: Ieva Brante

Savukārt ķeģi pie mūsu barotavas atlido februārī–martā. Tie ir ļoti klusi un mierīgi putniņi. Salīdzinoši mazi, bet pārdroši gan – ļauj iebērt barotavā sēkliņas, kamēr paši vēl ēd.Ķeģis. Foto: Ieva Brante

Dižknābis, atlidojis, parasti piesakās ar savu īso: „Uik, uik!” Pirmajā gadā mūsu barotavā cienājās tikai viens dižknābis, nākamajos – jau četri. Tramīgi putni. Pat neļauj sevi nobildēt. Tiklīdz ver logu vaļā, tie prom bez atskatīšanās.Dižknābis. Foto: Ieva Brante

Ķivuļi reti nāk pie barotavas, viņi labprāt uzlasa no zemes to, ko citi steigā pazaudējuši.Ķivulis. Foto: Ieva Brante

Februārī–martā pie barotavas atlido arī Svilpju kungs un kundze. Tā mēs ģimenē iesaucām šos skaistos putnus – sarkankrūtīšus. Svilpju kungs un kundze parasti atlido kopā, viņi „ievāc ziņas”, iepazīstas ar teritoriju un tad aicina citus savus radus un draugus. Svilpji. Foto: Ieva Brante

Pēc Svilpju pāra pārbaudes atlido 14 un pat vairāk sarkankrūtīšu. Tie sasēžas uz palodzes vai ar nadziņiem ieķeras mājas sienā, jo barotavā maz vietas. Pēc ēšanas vienmēr notīra knābi pret koka zaru.Svilpji. Foto: Ieva BranteSvilpji. Foto: Ieva Brante

Bargajās ziemās pie mūsu barotavas bija arī dižraibais dzenis. Tas iemanījies iespraust saulespuķu sēkliņu kaimiņienes dārza ābeles stumbra spraugā un tad tik sit un ēd, sit un ēd!Dižraibais dzenis. Foto: Ieva Brante

Zvirbuļi gan ir nerātni putni. Tie ar spārniem saceļ tādu vēju, ka visas sēkliņas pa gaisu un barotava tukša.

Tā nu mēs dzīvojam, visi kopā vienā pasaulē!

Ieva Brante, www.brante.lv

P.S. Izlasi arī žurnāla “Putni dabā” 2013/4 numurā publicētos rakstiņus par putnu barošanu: S.Bērziņas “Par brīviem putniem ārā aiz loga” un A.Mankus “Putnu barotava! Kāpēc?”

Posted in Putnu barošana | Leave a comment

Nodarbības par putnu ierakstīšanu dabā un skaņu apstrādi

Dziedošs niedru strazds. Foto: Selga Bērziņa

Dziedošs niedru strazds. Foto: Selga Bērziņa

Šā gada 15. februārī Rīgā, Trīs pavāru restorāna telpās notiks apmācību un pieredzes apmaiņas nodarbības par putnu skaņu ierakstīšanu un ierakstu apstrādi datorā. Pasākumu vadīs ornitologs Edmunds Račinskis, iepazīstinot ar skaņas darbu praktisko daļu, kas pieejama katram putnu vērotājam bez īpašiem papildu līdzekļiem vai tēriņiem.

Programmas saturs dos ieskatu gan par ikdienā ikvienam pieejamām skaņu ieraksta ierīcēm (telefoniem, diktofoniem, fotoaparātiem u.c.), gan par specializētiem rīkiem (digitālajiem skaņu rakstītājiem un dažādiem mikrofoniem), par skaņas ierakstu pārnesi uz datoru, par failu konvertēšanas un apstrādes iespējām, izmantojot bezmaksas programmatūru, kā arī par skaņu ierakstu tālākas izmantošanas un izplatīšanas iespējām. Šis būs izvērsts stāstījums par ziņojumu, ar kuru E. Račinskis uzstājās LOB saietā pērnā gada 2. novembrī (video skatāms šeit: http://putnidaba.lv/video).

Mūsdienās putnu ierakstīšana kā novērojumu dokumentēšanas un zināšanu papildināšanas veids katram ir tikpat brīvi pieejams (un pa spēkam) kā fotografēšana. Ja zināt, ka arī jums noderētu iedvesma un jaunas zināšanas par putnu skaņu ierakstīšanu un izmantošanu, piesakieties skaņu nodarbībām līdz trešdienai, 12. februārim Edmundam Račinskim pa e-pastu (edmunds@ldf.lv) vai tālruni (29491927). Vietu skaits ir ļoti ierobežots.

Pēc pieteikuma apstiprinājuma jāsamaksā dalības maksa 14,00 EUR (LOB biedriem 10,00 EUR) uz Latvijas Ornitoloģijas biedrības kontu (LV34HABA000140J035491, reģ. nr. 40008002230) līdz 13. februāra rītam ar norādi „Par putnu skaņu nodarbību”. Ja pēc pieteikšanās un apmaksas ir skaidrs, ka nebūs iespējams piedalīties nodarbībā, tad pieteikt atmaksāt samaksāto dalības maksu ir iespējams līdz 12. februārim.

Pasākuma norises laiks 15. februārī no plkst. 9.30 līdz 13.30.
Adrese: Torņa iela 4, Jēkaba kazarmas 2B.

Skaņu nodarbību organizē un atbalsta:

Lob_logo_2008     dabasSkanas_kvad-balts_200px_cr

 

Edmunds Račinskis, edmunds@ldf.lv

Posted in Balsis | 1 Comment

Par gulbju un citu ūdensputnu barošanu ziemā (barot vai nebarot?)

Pauguknābja gulbji Dārziņu attekā, 25.01.2014. Foto: Ruslans Matrozis

Pauguknābja gulbji Dārziņu attekā, 25.01.2014. Foto: Ruslans Matrozis

Ja ar „mazo putniņu” barošanu ziemā viss vairāk vai mazāk būtu skaidrs (ja esi sācis barot, tad dari to līdz pēdējiem saliem un sniegam), tad ar ūdensputnu barošanu situācija nav tik viennozīmīga. Daļa ornitologu un putnu vērotāju aicina atturēties no ūdensputnu barošanas, savukārt citi tieši otrādi – lūdz palīdzību to barošanā. Kā tad īsti ir un kam ticēt?

Kāda ir atšķirība starp „mazajiem putniņiem” un „lielajiem ūdensputniem”?

Pirmkārt, jau tas, ka „mazajiem putniņiem” (t.i., zīlītēm, zvirbuļiem u.c. zvirbuļveidīgajiem putniem) parasti mēs (cilvēki) paši uztaisam barotavas tiešā dzīvesvietas tuvumā un varam visu laiku sekot līdzi, vai barības ir pietiekami (vēlreiz atceramies – ja esi sācis barot putnus, tad dari to līdz pēdējiem saliem un sniegiem). Savukārt ar ūdensputnu barošanu ir savādāk – tie parasti tiek baroti vietās, kur šie ūdensputni pulcējas pie kādām neaizsalstošām ūdenstilpēm. Tātad cilvēki dodās pie šiem putniem un to barošanai ir vairāk gadījuma raksturs un liels neregularitātes risks.

Kur rodas pretrunas ūdensputnu barošanā?

Atbilde patiesībā meklējama jau iepriekšējā rindkopā – bažas, ka barot ūdensputnus nebūs iespējams regulāri. Tāpēc uzreiz par vienkāršāko atbildi tiek uzskatīts – „ūdensputnus barot nevajag/nedrīkst”. Tomēr papētot dažādus avotus, uzskati ir dažādi. LOB izdotajā bukletā par putnu barošanu minēts, ka „Latvijā ziemojošos gulbjus barot nebūtu ieteicams”. Arī nesen portālā LSM.LV publicētajā rakstā minēts, ka „Ūdensputnus, īpaši gulbjus, ziemā labāk nebarot vispār.” Pamatojums ir pavisam vienkāršs – „gulbji pie baltmaizes pierod tik ātri, ka gaidot kārtējo ēdienreizi, bieži vien neaizlido prom, reizēm pat iesalst”. Par gulbju iesalšanu ledū patiesībā esmu diezgan skeptisks. Gan jau kāds ne pārāk gudrs gulbis ir arī iesalis, taču visbiežāk šādi mīti ir radušies, redzot uz ledus sēdošus gulbjus. Reizēm pat tiek izsaukti glābēji un, viņiem tuvojoties gulbjiem, tie paceļas spārnos un aizlido.

Tomēr ir atrodami arī aicinājumi barot ūdensputnus, t.sk., gulbjus. Piemēram, portālā mammamuntetiem.lv atrodams raksts, kurā tiek aicināti barot gulbjus Dārziņos (starp citu tas pats ornitologs, kas LSM.LV min, ka gulbjus labāk nebarot). Savukārt žurnālā „Putni dabā” publicēts izvērsts raksts par gulbju barošanas attīstību Latvijā. Šajā rakstā diezgan skaidri un pamatoti tiek apskatīti dažādi gulbju barošanas aspekti – gan atspēkoti ar gulbju barošanu saistīti mīti (piemēram, tā pati iesalšana ledū vai putnu nespēja/nevēlēšanās doties projām), gan uzskaitītas arī pozitīvās lietas.

 

Secinājumi

- Kā tad ir – barot vai nebarot?
- Barosim atbildīgi.

Vispārējais secinājums arī gulbju un citu ūdensputnu sakarā būtu – ja esi sācis barot putnus, tad dari to līdz pēdējiem saliem un sniegiem.

Tomēr šeit ir arī citas lietas, kas nav atkarīgas tikai no katra indivīda. Lieta ir tāda, ka īpaši pēdējos gados neorganizēta ūdensputnu barošana notiek vairāk. Varētu pat teikt, ka ne tikai putni pierod pie to parošanas, bet arī cilvēki jau ir pieraduši barot ūdensputnus un to arī turpinās darīt. Īpaši tas ir novērojams Ķengaragā un Dārziņos, kur gulbji un citi ūdensputni tiek baroti pat visu gadu. Nemaz nerunājot par pīļu barošanu, kas ir novērojama daudzās Rīgas un citu pilsētu vietās (kanālmalas pīļu barošana jau tiek minēta pat dziesmās).

Šajā jautājumā man patīk Lietuvas kolēģu attieksme (ziņa lietuviski Birdlife.lt), kuri ūdensputnu barošanas akciju uzsāk ziemas vidū, kad tiešām ir skaidri redzams, ka ūdensputni ir nolēmuši pārziemot attiecīgajā vietā un tur arī paliks, kā arī cilvēki tos tik un tā baro.

Tātad. Rudenī un ziemas sākumā ūdensputnus, t.sk., gulbjus, labāk tiešām nebarot, lai veicinātu to migrāciju uz piemērotākām ziemošanas vietām. Taču ziemas vidū vēl palikušajiem ūdensputniem var palīdzēt pārziemot.

Ja putns ir nolēmis pārziemot tepat Latvijā, tad ir tikai divi varianti:

  1. tas būs pietiekami gudrs un izdzīvos (atrodot barību tepat Latvijā vai pavisam sliktu laika apstākļu gadījumā aizlidojot uz labvēlīgākām vietām);
  2. tas neizdzīvos pat tad, ja saņems cilvēku palīdzību

 

Šobrīd varam palīdzēt gulbjiem Dārziņu attekā

Pēdējo divu nedēļu stiprs sals pārklāja ar ledu gandrīz visas ūdenstilpes Rīgā un tās apkārtnē. Ūdensputni sapulcējušies nedaudzajās vietās, kur joprojām saglabājies atklāts ūdens. Viena no labākajām ūdensputnu ziemošanas vietām Rīgas nomalē ir Dārziņu attekā, kurā, pateicoties Rīgas HES darbībai, ūdens nekad neaizsalst, pat pie bargāka sala, nodrošinot patvērumu ziemojošajiem ūdensputniem. Šobrīd attekā uzturas 92 pauguknābja gulbji (no tiem 30 jaunie putni) un ap 280 citu sugu ūdensputnu.

Stiprs sals vēl turpināsies, bet gulbju un pīļu dabiskas barošanas vietas ir visai ierobežotas, jo ledus pārklājis attekas piekrastes joslu. Ziemas periods ir lielākais apdraudējums gulbju populācijai, īpaši jaunajai paaudzei. Paugurknābja gulbju populācijas apmērs, pēdējo trīs bargo ziemu ietekmē, ir samazinājies par trešdaļu. Lai maksimāli lielāks skaits gulbju un citu ūdensputnu sagaidītu pavasari, lūgums visiem dabas draugiem savu iespēju robežās piebarot ziemojošus gulbjus un meža pīles Dārziņu attekā!

Ūdensputnu piebarošana Dārziņu attekā 12.02.2012. R.Matroža video:

Gulbju piebarošana Dārziņu attekā 16.02.2012. A.Kuročkina video:

 

Agnis Bušs, Ruslans Matrozis

Posted in Lietuva, Putnu barošana, Video | 1 Comment