Par sārtā flaminga statusu Latvijā

IMG_0173 Ruslans Matrozis, matruslv@inbox.lv

Sārtais flamings* (Phoenicopterus roseus[1]) ir viena no putnu sugām, kas sagādā galvassāpes Austrumeiropas ornitologiem, kuri novērojumus cenšas klasificēt kategorijās, proti – vai novērotais putns ir atlidojis no savvaļas (A kategorija), vai izmucis no nebrīves (D kategorija). Pēc literatūras datiem, Latvijas teritorijā ir zināmi pieci sārtā flaminga novērojumi. Gandrīz trīs desmitgades publikācijās (1965–1993) šo sugu pie mums uzskatīja par savvaļas, bet kopš 1995. gada, kad publicēts Latvijas Ornitofaunistikas komisijas[2] 6. darbības pārskats, tajā ieviešot novēroto putnu dalījumu kategorijās[3], visi sārtā flaminga novērojumi pazemināti līdz D kategorijai. Šajā publikācijā aprakstīšu informāciju par visiem sārtā flaminga pašmāju novērojumiem, apkopošu ziņas par sastopamību kaimiņvalstīs un izteikšu savu viedokli par novēroto putnu statusu Latvijā.

Sārtā flaminga novērojumi Latvijas teritorijā

1. Pirmā informācija par sārtā flaminga novērojumu mūsdienu Latvijas teritorijā ir publicēta baltvācu dabaspētnieka Georga Zeidlica (Georg Seidlitz, 1840–1917) (Krievijas impērijas) Austrumprovinču[4] zīdītāju, putnu, rāpuļu un abinieku sarakstā 1861. gadā (Seidlitz 1861). Viņš raksta: “Phoenicopterus roseus Pall., sārtais flamingo, tiek uzskatīts, ka 1838. gadā nošauts Rīgas apkaimē.” Par šīs informācijas avotu viņš norāda Dr. Hermaņa Asmusa (Hermann Asmuss, 1812–1859) 1842. gadā sastādīto Vidzemes ornitoloģijas manuskriptu[5], kurā šai reģionā bija norādītas 240 putnu sugas. Nav zināms, kas ir informējis H. Asmusu par šo gadījumu. G. Zeidlics savā sarakstā minējis 271 putnu sugu, bet informāciju par flamingu atstājis kā piezīmi. Saraksta sastādīšanas laikā H. Asmuss jau bija miris un nav varējis komentēt šo novērojumu.

2. Grāmatā par Latvijas putniem (Transehe 1965) ir minēts vēl kāds flaminga novērojums ziemeļu Kurzemē (precīza vieta nav norādīta). Autors to apraksta pēc atmiņas, un par šo novērojumu, visticamāk, viņam ziņojis cits aktīvs baltvācu izcelsmes putnu vērotājs Aleksandrs Grose (Alexander Grosse, 1883–1966):

“Tas būs bijis 1915. gadā, kad kāds mežsargs devās uz kādu muižu Ziemeļkurzemē (?) un satraukti ziņoja īpašniekam, ka viņš ir redzējis meža ezerā putnu, ko nekad nav redzējis savā ilgajā dzīvē. Barons jautāja vecajam cilvēkam, vai tas nebūtu stārķis vai gārnis. Mežsargs teica – nē, tas bija balts putns ar garu kaklu un gludu knābi. Kad viņam tika parādīts flamingo attēls, viņš ar prieku tūlīt atpazina novēroto putnu. Sakarā ar karu visas šautenes tika noņemtas, tāpēc mežsargs nevarēja nošaut flamingo. Kad barons ieradās ar mežsargu pie ezera, putns vairs nebija redzams. Man nav šaubu, ka tā bija flamingo. Precīza vieta ir zaudēta.” Autors šo aprakstu ielicis pie sārtā flaminga aprakstiem.

3. Nākamais novērojums atzīmēts 1969. gadā (Baltvilks 1972): 12. jūlijā Bērzciema zvejnieki jūrmalā ieraudzījuši savādu putnu un par to paziņojuši ornitologiem. Vairāki speciālisti (kuri precīzi – nav norādīts) nekavējoties braukuši apskatīt, un tas izrādījies flamings. Putns dažu desmitu metru attālumā bradājis pa jūru un barojies, pielaidis cilvēkus līdz 25–30 metriem. Nākamajās nedēļās šīs putns pārcelies 1,5 km uz ziemeļiem, kur novērots līdz 21. jūlijam. To apskatīt braukuši daudzi, tāpēc putns kļuvis bailīgāks. Pēc vietējo zvejnieku sniegtās informācijas, sārtais flamings jūrmalā novērots līdz pat septembra beigām (apm. 80 dienas). J. Baltvilks īpaši uzsver, ka pēc apspalvojuma tas bijis pieaudzis un bez gredzena, un šīs pazīmes ļauj to pieskaitīt nevis no zoodārza izbēgušajiem, bet brīvi dzīvojošiem savvaļas pārstāvjiem.

4. Ceturtais sārtā flaminga novērojums izpelnījies īpašu uzmanību, jo Aizkrauklē (padomju gados – Stučkā) tas novērots 23 dienas (14.04.–06.05.1982.). Pirmo reizi flamings pamanīts Daugavā, vēlāk pārlidojis uz norobežoto sporta laukuma zālienu (aptuveni 100 metrus no Daugavas), bet novērots arī citur. Spožais apspalvojums un drošās kustības liecinājušas par labu fizisko stāvokli. Putns pielaidis cilvēkus līdz 10–20 metru attālumam un nav bijis gredzenots. Vietējie aktīvisti, cenšoties palīdzēt, pat ierīkojuši flamingam saliņu – peldošu barības galdu, kuru gan izmantojuši lielo ķīru bari.

Par šo neparasto gadījumu ziņoja vairāki masu mediji: gan avīzes (hronoloģiski: Eglītis, Kaktiņa 1982; Stafeckis 1982; Anon 1982a; Daņiļēvičs 1982; Anon 1982b; Smane 1982; Eglītis, Kaktiņa 1983), gan, atbildot uz skatītāju iesūtītajām vēstulēm, Latvijas televīzijas raidījums (05.06.1982.), kas bija veltīts Vispasaules apkārtējās vides aizsardzības dienai. Novērojums akceptēts OFK (Baumanis, Mednis 1985).

Sārtais flamings Stučkas pilsētas stadionā (pārpublicēts no Daņiļēvičs 1982).

Sārtais flamings Stučkas pilsētas stadionā
(pārpublicēts no Daņiļēvičs 1982).

5. Par pēdējo novērojumu informācijas ir mazāk: 02.04.1984. Liepājas rajona Vaiņodē putnu vērotājs Tālivaldis Ķeris (dz. 1958) redzēja lidojošu sārto flamingu (Baumanis, Mednis 1985)[6]. 2000. gadā sniegtā intervijā viņš šo gadījumu pieminēja: “Vaiņodē reiz redzēju lidojam pāri flamingo. Par šo novērojumu ziņoju biedrībai. Tur pēc tam zinātnieki bija balsojuši, vai tas var vai nevar būt fakts. Ar četrām balsīm pret vienu atzina, ka es neesmu kļūdījies.” (Jaunzems 2000). Novērojums akceptēts OFK (Baumanis, Mednis 1985).

Sugas areāls un novērojumi ārpus tā

Sārtā flaminga ligzdošanas areāls ir visai plašs, Latvijai tuvākās vietas atrodas Kaspijas jūras piekrastē (Kazahstānā, Turkmenistānā, Azerbaidžānā), Turcijā, Grieķijā un Vidusjūras piekrastē (Itālijā, Spānijā, Tunisijā, Ēģiptē) (Мацына, Джамирзоев 2011; 2.attēls). 2017. gadā ligzdošana pirmo reizi pierādīta Azovas jūras rietumu piekrastē Ukrainā (Петрович, Настаченко 2017). Jāpiebilst, ka 80. gadu otrajā pusē no nebrīves izbēgušie triju sugu flamingi – Čīles (P. chilensis), sarkanais (P. roseus ruber) un sārtais (P. roseus roseus) – izveidoja ligzdošanas populācijas Nīderlandē, Vācijā un Dānijā (Treep 2000). Sārtajam flamingam ir raksturīgi migrācijas laikā no ligzdošanas uz ziemošanas vietām masveidā izlidot ārpus pamata areāla. Pēc literatūras datiem un informācijas interneta resursos ir apkopoti šīs sugas novērojumi vēl septiņās valstīs, kas atrodas blakus Latvijai vai virzienā uz tās ligzdošanas un migrācijas reģioniem (1. tabula un 1. attēls).

1. TABULA. Sārtā flaminga kopējais novērojumu un īpatņu skaits astoņās valstīs. TABLE 1. The total number of observations and specimens of Greater Flamingo observed in eights countries.

1. TABULA. Sārtā flaminga kopējais novērojumu un īpatņu skaits astoņās valstīs.
TABLE 1. The total number of observations and specimens of Greater Flamingo
observed in eights countries.

1. ATTĒLS. Sārtā flaminga novēroto īpatņu kopskaits pa desmitgadēm astoņās valstīs (1838–2007, n=86–87). TABLE 2. The total number of specimens of Greater Flamingo observed per decades in eight countries (1838-2007, n=86-87).

1. ATTĒLS. Sārtā flaminga novēroto īpatņu kopskaits pa desmitgadēm astoņās valstīs (1838–2007, n=86–87).
FIGURE 2. The total number of specimens of Greater Flamingo observed per decades in eight countries (1838-2007, n=86-87).

 

2. ATTĒLS. Sārtā fl aminga sastopamības karte. Bultas parāda iespējamos putnu pavasara migrācijas ceļus.

2. ATTĒLS. Sārtā flaminga sastopamības karte. Bultas parāda iespējamos putnu pavasara migrācijas ceļus.

Diskusija

Statusa maiņa Latvijā. Pirmo reizi sārtā flaminga novērojumu analīzi Latvijā un Igaunijā sniedzis baltvācu ornitologs Nikolajs fon Tranzē (Nikolai von Transehe, 1886–1969) savā grāmatā (Transehe 1965), netieši iekļaujot šo sugu Latvijas putnu sarakstā. Pēc 1969. gada novērojuma kā mūsu faunas pārstāvis sārtais flamings minēts 1972. gadā grāmatas “Latvijas putni” 2. izdevumā (Baumanis, Blūms 1972). Līdzīgs sugas statuss atrodams arī vēlākos pārskatos un publikācijās (Kasparsons 1974; Тауриньш 1983; Baumanis, Mednis 1985; Kazubiernis 1993; Celmiņš, Baumanis, Mednis 1993). Statusa nomaiņa notikusi Latvijas OFK 6. darbības pārskatā (Baumanis, Celmiņš 1995), kad trīs OFK apstiprinātus sārtā flaminga novērojumus (1969, 1982 un 1984) pārnesa uz D kategoriju ar īsu paskaidrojumu: “Neapšaubot sugu noteikšanas pareizību, dažas sugas tika izslēgtas no Latvijas putnu saraksta, pārvietojot tās uz kategoriju D. Šīs sugas ir: sārtais flamingo…” Savukārt 1999. gadā publikācijā pie sārtā flaminga apraksta norādīts šāds statuss: “Latvijā sastapti, domājams, no nebrīves izmukuši putni.” (Strazds 1999).

Piezīmes par novērojumiem 19. gs. Jāņem vērā, ka G. Zeidlicam saraksta publicēšanas laikā (1861) ir bijis 21 gads, kas liecina par salīdzinoši mazu pieredzi ornitoloģijā. Domājams, viņš arī nezināja par 1855. gada augustā mūsdienu Igaunijas teritorijā novērotu īpatni, tāpēc neiekļāva šo sugu Austrumprovinču putnu sarakstā. Iespējams, viņš šo putnu uzskatīja par pārāk eksotisku, jo sajaukt to ar kādu citu ir visai grūti, īpaši, ja muzejos bija iespēja apskatīties izbāzni. Austrumprovinču dabaszinātniskajos muzejos sārtā flaminga izbāžņi parādījušies visai agri. Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības 215. sēdē (08.09.1834.) Jelgavā ir ziņots par Kurzemes muzeja papildinājumiem, tajā skaitā slepenā padomnieka Lihtenšteina (Geheimenrath Lichtenstein[7]) nodots no Berlīnes vests izbāzts flamings (Phoenicopherus ruber) (Anon 1834). Savukārt Rīgas Dabas pētnieku biedrības muzejā viens šīs sugas pārstāvis nonācis 1851. gadā. To dāvinājis baltvācu izcelsmes Rīgas dabaspētnieks Frīdrihs Būze (Fridrich Buhse, 1821–1898), kas to ieguvis savā Persijas ceļojumā (Anon 1850–1851). Par flamingu izbāžņiem Tērbatas Dabaspētnieku biedrības muzejā precīzu datu nav.

Sārtais flamings Latvijai tuvākajos zoodārzos. No apskatītajām publikācijām ir zināms, ka sārtais flamings turēts Pēterburgas zoodārzā (pirms 1. pasaules kara), kā arī Maskavas un Berlīnes zoodārzā (vismaz 1930–1940) (Anon 1936; Anon 1940; Anon 1943). Svarīgi, ka pēc sārtā flaminga iekļaušanas PSRS Sarkanajā grāmatā 1978. gadā ķert dabā zoodārzu vajadzībām tos bija atļauts tikai izņēmuma kārtā (ar speciālu atļauju). Piemēram, 1984./85. gadā 13 zoodārzos PSRS teritorijā sārto flamingu skaits bijis neliels –
19 īpatņi (no kopskaitā 130), piecos zoodārzos pa 1–7 īpatņiem, Latvijai tuvākie – Ļeņingradā (Sanktpēterburga) (2) un Kijevā (1). Maskavas, Kauņas, Kijevas un Rīgas zoodārzā turēta cita suga – mazais flamings (P. minor) (Кустанович 1986).

Rīgas zoodārzā sārtie flamingi parādījušies vien 1988. gadā, tie tika atvesti no Kazahstānas (gan jaunie, gan pieaugušie putni).

Par šo putnu gredzenošanu zoodārzos ziņu nav, iespējams, daļēji tas tika darīts, bet daļēji ne. Par putniem, kas aizbēguši no Austrumeiropas zoodārziem, autora rīcībā datu nav. Domājams, šādi gadījumi ir bijuši, bet ne regulāri un masveidā.

Īpaši jāizceļ sārtā flaminga bariņu novērojumi: 10.10.1906. pie Kijevas
(Ukraina) novēroti 2 īpatņi, 1933. gadā pie Ļeņingradas (Krievijas ZR daļa) – 3 putni, 05.11.1935. centrālajā Polijā – 4 putnu bars, bet 06.04.1966. Lietuvā – 2 putni. Īpaši izceļas novērojums Igaunijas Matsalu līcī, kur 04.06.1941. viens putns no 5–6 flamingu bara nošauts. Šo netipisko gadījumu minējis arī N. fon Tranzē (Transehe 1965) ar piezīmi, ka nevarēja taču no zoodārza aizlidot tāds bars. Interesants ir arī cits fakts – neskatoties uz augošo putnotāju kustību Baltijas reģiona valstīs, kopš 1998. gadā ir zināmi tikai divi šīs sugas novērojumi (Polija 2006; Somija 2007).

Kurai kategorijai pieskaitīt sārtā flaminga novērojumus Latvijā? Apkopojot informāciju par šīs sugas novērojumiem pie mums un tuvākajās valstīs, jāsecina, ka sārtais flamings no Latvijai tuvākajiem regulārās ligzdošanas reģioniem – Kazahstānas (apm. 2300 km), Turcijas (2000 km) un Itālijas (1750 km) – agrāk varēja regulāri ielidot Austrumeiropas reģionā. Laikā no 1838. līdz 2007. gadam ir zināmi vismaz 72 novērojumi (86–87 īpatņi) astoņās valstīs, par kurām šādi dati tika apkopoti. Lielākā daļa (65%), kuriem zināmi novērojuma datumi/mēneši, atzīmēta pēcligzdošanas periodā no augusta līdz novembrim (atsevišķos gadījumos noturoties pie dzīvības līdz pat februārim). Laikā no marta beigām līdz jūlijam novērojumu ir mazāk, bet, saliekot šo informāciju uz kartes, ir redzama tādu gadījumu koncentrēšanās reģionā ap Latviju. Tas netieši norāda uz iespēju, ka atsevišķi putni pavasara migrācijas laikā var ielidot Baltijas reģionā no ziemošanas vietām Vidusjūras piekrastes zemēs. Divi no trijiem novērojumiem mūsu valstī, kur precīzi zināmi datumi, ir aprīļa sākumā, kad no Āfrikas uz Latviju masveidā ierodas abu sugu stārķi. Iespējams, kāds flamings aizlidojis kopā ar tiem. Kā zināms, nereti vienas sugas putnu bariem piebiedrojas atsevišķi citu sugu īpatņi.

No otras puses, nevar pilnībā izslēgt arī iespēju, ka daļa Austrumeiropas teritorijās novēroto sārto flamingu varēja būt izmukuši no Eiropas zoodārziem. Tiesa, izbēgšana tik lielā skaitā ir apšaubāma. Droši var apgalvot, ka publicēti novērojumi ir vien nelielā daļā no šajā teritorijā reāli ielidojušajiem putniem. No Latvijas novērojumiem par izmukušiem no nebrīves nekas tieši neliecina – tie divi putni, kas labi apskatīti un aprakstīti rakstos (1969, 1982), nebija gredzenoti, un tajā periodā nav datu par bēgļiem. Tas, ka putni bija samērā droši ar cilvēkiem, šai sugai ir tipiski, to es pats esmu novērojis savvaļas sārtajiem flamingiem Portugālē un Tunisijā – viņi pielaiž klāt cilvēku līdz pat 15–20 metriem.

Pašlaik ir aktuāls jautājums, vai ir pamatoti visus Latvijas novērojumus norakstīt uz izbēgušajiem putniem. Ja notiek kardināla sugas statusa maiņa (uzreiz visiem novērojumiem), gribētos tomēr redzēt pierādījumus un detalizētāku kategoriju maiņas faktu aprakstu. Somijas un Igaunijas gadījumi, kad visi novērojumi automātiski tika pārnesti uz D kategoriju, manuprāt, nav korekti, katrs gadījums jāizskata atsevišķi, jo pastāv reāla iespēja, ka putni tomēr šīs valstis sasnieguši no savvaļas populācijām. Manuprāt, tas nebūtu atdarināšanas cienīgs pamats to pašu darīt arī ar visiem pašmāju novērojumiem. Turklāt mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā, Baltkrievijā un Krievijā (ZR daļas novērojumi) – šo sugu joprojām pieskaita pie A kategorijas.

Ar šo publikāciju gribēju vēlreiz akcentēt jautājumu par šīs sugas statusu Latvijā un izteikt savu viedokli. Manuprāt, ir pilnīgi iespējams, ka Latvijā sārtie flamingi varēja ielidot no savvaļas populācijām, visticamāk, pavasara migrācijas laikā no Vidusjūras reģiona ziemošanas vietām. Pēc manām domām, publicēto novērojumu aprakstos nav pierādījumu tam, ka Latvijā novērotie putni varētu būt izbēguši no nebrīves. Pieņemts lēmums par statusa nomaiņu visiem novērojumiem vairāk liecina par nevēlēšanos detalizēti pētīt problēmu, lai pieņemtu līdzsvarotu lēmumu par sugas statusu, katru gadījumu izvērtējot atsevišķi. Varbūt tomēr sekosim Lietuvas piemēram un pārskatīsim šīs sugas statusu Latvijā? Diemžēl jāatgādina, ka 2003. gadā Latvijas OFK ir beigusi pastāvēt, tāpēc pēdējos
16 gadus mums nav koleģiālas ekspertu institūcijas, kam vēlreiz iesniegt izskatīšanai šādus strīdīgus jautājumus.

Paldies Mārtiņam Kalniņam un Katerīnai Paltiņai par kartes izgatavošanu šim rakstam. Paldies Dmitrijam Boiko un Alessandro Arlequin Di Marzio par informāciju par sārtā flaminga turēšanas vēsturi Rīgas zoodārzā.

* Redakcijas piebilde. Pašlaik attiecībā uz rakstā aplūkotās sugas nosaukumu latviešu valodā viedokļi ornitologu vidū atšķiras: daļa uzskata, ka būtu lietojama lokāmā forma jeb flamings, savukārt daļa ir pārliecināta, ka pareiza ir nelokāmā forma jeb flamingo. Balstoties uz to, ka saistītā tekstā lokāmā forma labāk iekļaujas latviešu valodas sistēmā, turklāt tā arī ir oficiāli apstiprināts termins, redakcija ir izvēlējusies izmantot formu “flamings” (izņemot citātus).


[1] Daudzos literatūras avotos par šīs sugas zinātnisko nosaukumu izmantots sinonīms – Phoenicopterus ruber, bet mūsdienās ar šādu nosaukumu apzīmē citu sugu – sarkano flamingu, kas apdzīvo Centrālamerikas un Dienvidamerikas ziemeļdaļas valstīs.

[2] Latvijas Ornitofaunistikas komisija (OFK) dibināta 1978. gadā Latvijas PSR ZA Bioloģijas institūta paspārnē. Pamatdarbības mērķis bija apkopot, izvērtēt un publicēt ziņas par faunai jaunu un reti sastopamu putnu sugu/pasugu novērojumiem Latvijā. Tajā skaitā izvērtēt un koleģiāli vienoties par šo novērojumu dalījumu kategorijās. No 1985. līdz 2007. gadam tika publicēti 10 OFK darbības pārskati par periodu no 1978. līdz 2001. gadam. Pēdējās komisijas sapulces notika 26.01.2002. (Salaspilī), 14.12.2002. (Rīgā), kā arī 2003. gada rudenī (Papē), pēc tam tās darbība faktiski beidzās. Jāuzsver, ka piemērs ar OFK darbības pārtraukšanu ir negatīvs izņēmums, jo visās valstīs apkārt Latvijai šāda komisija darbojas nepārtraukti kopš dibināšanas un regulāri publicē darbības pārskatus.

[3] Novēroto putnu dalījumu kategorijās (A–B–C–D) Latvijā ieviesa pēc 1993. gada 2.–9. oktobrī Helgolandē (Vācijā) notikušās Eiropas Ornitofaunistikas komisiju komitejas (Association of European Rarities Committees, dib. 1991) otrās konferences rekomendācijām.
Šajā sapulcē piedalījās arī OFK loceklis Agris Celmiņš (Anon. 1994).

[4] Krievijas impērijas Austrumprovinces (Ostseeprovinzen) ir vienots vācu apzīmējums trijām Baltijas guberņām – Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas, kuras kompakti apdzīvoja baltvācu iedzīvotāji. Šādas teritoriālās vienības pastāvēja no 1721./1795. līdz 1917./1918. gadam.

[5] Šis manuskripts (Ornithologie Livlands und Verz. der Entoz. Livlands 1842) kā informācijas avots norādīts vien šajā rakstā, bet vēlāk nekur citur nav citēts, iespējams, nav saglabājies. Tāpēc nav iespējams precīzi pārbaudīt, kāds teksts bija izmantots flaminga novērojuma aprakstā. Par pašu H. Asmusu zināms, ka viņš dzimis Tartu, augstāko izglītību ieguvis Tērbatas un Kēnigsbergas Universitātē. Strādājis par zooloģijas pasniedzēju Tērbatas Universitātē, interesējies par paleozooloģiju, aktīvi vācis dažādas dabaszinātniskās kolekcijas.

[6] Precīzāka informācija par konkrēto novērojumu (ziņojums nr. 107) jāmeklē OFK materiālos, kas glabājas Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas arhīvā Salaspilī.

[7] Domājams, Martins Lihtenšteins (Martin Hinrich Carl Lichtenstein, 1780–1857)

 

Literatūra

Anon. 1834. 215te Sitzung der Kurländischer Gesellschaft für Literatur und Kunst. Rigasche Zeitung, nr. 110, 12.09.1834: 2.

Anon. 1850–51. Geschenke und Naturalien. Correspondenzblatt des Natruforschenden Vereins zu Riga 12: 177–178.

Anon. 1936. Flamingo Vīnistū. Daba un Zinātne 6: 126.

Anon. 1940. Dīvainie putni Maskavas zooparkā. Atpūta 831: 15.

Anon. 1943. Berlīnes zooloģiskais dārzs pēc terora uzlidojuma. Daugavas Vēstnesis, 08.12.1943.: 2.

Anon. 1982a. Mazliet neparasti. Cīņa, 22.05.1982.

Anon. 1982b. Neredzēts viesis. Dzimtenes Balss, 27.05.1982.

Anon. 1994. Second conference of European rarities committees. British birds 87: 355–359.

Baltvilks J. 1972. Flamingo (Phoenicopterus ruber L.) – jauna suga Latvijas faunā. Zooloģijas muzeja raksti 9: 75–77.

Baumanis J., Blūms P. 1972. Flamingo – Phoenicopterus ruber L. Grām.: Latvijas putni. Rīga, Liesma: 21–22.

Baumanis J., Mednis A. 1985. Latvijas ornitofaunistikas komisijas darbības pārskats (1978–1984). Retie augi un dzīvnieki. Rīga, LatZTIZPI: 38–44.

Celmiņš A., Baumanis J., Mednis A. 1993. List of Latvian bird species. 1993. Rīga, Eastbird, 36 pp.

Daņiļēvičs K. 1982. Uz Stučku bija atlidojis… Komunisma Uzvara, 25.05.1982.

Eglītis V., Kaktiņa V. 1982. Flamings viesojas Stučkā. Komunisma Uzvara, 17.04.1982.

Eglītis V., Kaktiņa Dz. 1983. Flamings – Phoenicopterus ruber L. – pirmoreiz Daugavā pie Stučkas. Retie augi un dzīvnieki. Rīga, LatZTIZPI: 53–55.

Elts J., Kuresoo A., Leibak E., Leito A., Lilleleht V., Liugujoe L., Lohmus A., Magi E., Ots M. 2003. Status and numbers of Estonian birds, 1998–2002. Hirundo 16: 58–83.

Horäk P. 1994. Greater Flamingo Phoenicopterus ruber L. – In: Leibak E., Lilleleht V., Veromann H. (eds). Birds of Estonia. Status, distribution and numbers. Tallinn, Estonian Academy Publishers: 40–41.

Jaunzems P. 2000. Augšup – pie stārķiem pūcēm, piekūniem un ērgļiem. Kurzemes Vārds, 23.05.2000.

Jusys V., Karalius S., Raudonikis L. 2017. Paprastasis flamingas (Phoenicopterus roseus). In: Nauji ir reti paukščiai Lietuvoje. Lietuvos ornitologu draugija: 49.

Kasparsons Ģ. 1974. Flamingoveidīgie putni. Grām.: Latvijas dzīvnieku pasaule. Rīga, Liesma: 42.

Kazubiernis J. 1993. Latvijas putnu sistemātiskais saraksts. Rīga, Gandrs, 44 lpp.

Seidlitz G. 1861. Verzeichnis der Saugetiere, Vogel, Reptilien und Amphibien der Ostseeprovinzen. Sitzungsberichte der Naturforscher–Gessellschaft zu Dorpat: 380–411.

Smane I. 1982. Flamings Stučkā. Pionieris, 22.06.1982.

Stafeckis A. 1982. Nenogaliniet putnu! Komunisma Uzvara, 24.04.1982.

Strazds M. (red.) 1999. Sārtais flamingo Phoenicopterus ruber. Grām.: Latvijas ūdeņu putni. Rīga, LOB: 52–53.

Tomialojc L. 1990. Cyerwonak Phoenicopterus ruber L. In: Ptaki Polski rozmieszczenie i liczebnosč. Warsyawa, Panstwowe Wzdawnictwo Naukowe: 55.

Transehe N. 1965. Der Flamingo. Phoenicopterus roseus. In: Die Vogelwelt Lettlands.
Hannover-Döhren, Verlag Harro von Hirschheydt: 102.

Treep J.M. 2000. Flamingos presumably escaped from captivity find suitable habitat in Western Europe. Waterbirds 23: 32–37.

Кустанович С.Д. 1986. Жар-птица из Красной книги (Обыкновенный фламинго). Москва, Наука, 80 стр.

Леус С.И. 1972. Залеты фламинго на озеро Ильмень. Орнитология 10: 361.

Мальчевский А.С., Пукинский Ю.Б. 1983. Фламинго – Phoenicopterus roseus Pall. В кн.: Птицы Ленинградской области и сопредельных территорий. Том 1. Ленинград,
из–во ЛГУ: 53–54.

Мацына Е.Л., Джамирзоев Г.С. 2011. Розовый фламинго Phoenicopterus roseus Pallas, 1811. В кн.: Птицы России и сопредельных территорий. Пеликанообразные. Аистообразные. Фламингообразные. Москва, Товарищество научных изданий КМК: 511–529.

Никифоров М.Е., Козулин А.В., Гричик В.В., Тишечкин А.К. 1997. Обыкновенный фламинго Phoenicopterus ruber. В кн.: Птицы Беларуси на рубеже XXI века. Статус, численность, распространение. Минск, издатель Н.А.Королев: 27.

Петрович З.О., Настаченко О.С. 2017. Фламiнго (Phoenicopterus roseus) – новий гнiздовий вид фауни Украiни. Беркут 26 (1): 5–7.

Тарасова Е.С. 2006. Обыкновенный фламинго (Phoenicopterus roseus) в Украине. Бранта 9: 197–200.

Тауриньш Э. 1983. Обыкновенный фламинго Phoenicopterus ruber L. В кн.: Птицы Латвии. Территориальное размещение и численность. Рига, Зинатне: 29–30.

Тугаринов А.Я. 1947. Краснокрыл, фламинго – Phoenicopterus roseus Pall. В кн.: Фауна CCCР. Птицы. Том 1, вып. 3. Москва, Ленинград, из–во АН СССР: 293–299.

Шарлемань Н.В. 1936. Залёт фламинго Phoenicopterus roseus в Украину. Природа 25 (2): 110.

Summary

About the status of Greater Flamingo in Latvia /Ruslans Matrozis/

Historically, information on five observations (1838-1984) of the Greater Flamingo have been published in Latvia. For at least 30 years (1965–1993) in different publications this species was included in the Latvian bird fauna list, but in the 6th report of the Latvian Rarities Committee (1995), all (three) observations accepted by the commission were assigned the status of “D” (escaped from captivity). In this article, the author summarizes information on all known five observations of this species and gives a short introduction into the occurrence of this species in the wild. It is based on available resources – information collected on the published observations of the species in seven countries situated close to Latvia, in order to gain a more complete picture of the phenology of this species’ occurrence outside traditional breeding, migration and wintering areas. According to the opinion of the author, the status of this species in Latvia should be reviewed, taking into account the existing information on observed birds, as well as the experience of neighbouring countries with the determination status of this species. Three out of the five Latvian observations are precisely dated and the first observation’s period refers to the first half of the year (beginning of April, middle of July), before the autumn migration, which traditionally takes place for this species from August. Of these, in two cases single Greater Flamingo stayed in a territory for a long period (about 80 days in 1969 and 23 days in 1982), both birds were not ringed and there was no evidence at that time to confirm that the birds could have escaped from captivity. The beginning of April is also the time when mass spring bird migration takes place in Latvia, for example, White and Black Storks return en masse from African wintering sites, crossing Greater Flamingo wintering places as well. Theoretically, during this migration time, some Greater Flamingo could fly the long way to the north, reaching the Baltic States. In addition, the analysis of observations in neighbouring countries to Latvia has shown that more observations were made in the first half of the year. The information gathered in this article could be the basis for reviewing the species status in Latvia, but since 2003 the Latvian Rarity Committee has stopped its work, and it is not yet possible.

This entry was posted in 84 (2019/1), No ornitoloģijas vēstures and tagged , , . Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>